Sugas suns (Ķikure/Kikure)

Taksometrs apstājās pie mājas ar augsto mūra sētu apkārt, pie nekrāsota, tumša koka vārtiem, kas stāvēja plaši vaļā. Tie bija jauni vārti jaunajā sētā, un ik pa soļi trīs mūrī bija nelieli logi ar dzelzs režģi oksidēta sudraba krāsā, caur kuriem mirdzēja spirgts zālāja zaļums, bet saulē sakarsušais mūris pulsēja no sevis karstus gaisa viļņus un pāri tam tikpat karsti dvašoja jauna, zaļganvioleta eikalipta zari.

No taksometra nekavējoties izkāpa jauna sieviete un sniedza roku un palīdzēja izkāpt nedaudz par viņu vecākam vīrietim, kura acis nosedza lielas, ļoti tumšas saules brilles. Spožajā saules gaismā viņš tomēr vēl ātri uzlika roku pār acīm. Bija saprotams, ka viņa acis bija sevišķi sargājamas, bet aklā kustību viņā nebija, un viņš brīvi devās uz vaļējiem vārtiem sētā, gan sievietes roku neatlaižot.

Taksometra šoferis izlika uz ietves divas ceļa somas, sarkanu un zilu, un gribēja sniegt roku pēc samaksas, bet ātri apdomājās un pacēla somas, gatavs pavadīt savus pasažierus līdz mājai aiz sētas.

Pavērdamies viens otrā, kā ne visai patīkamam uzdevumam saņemdamies, vīrietis un sieviete roku rokā, mazliet vilcinādamies, tuvojās mājai. Pusceļā jaunā sieviete pēkšņi apstājās, apstādināja arī savu līdzgājēju un, atskatīdamās uz šoferi, kas tiem sekoja ar abām somām, kā ātri ko pārlikusi, sauca:

“Atstājiet sarkano somu mašīnā. Pagaidiet. Es tūlīt braukšu tālāk.” Šoferis apstājās, bet vēl neizlaida somas no rokām, it kā neticot pavēles nopietnībai.

“Nē!” vīrietis iesaucās un pagrieza sievietes plecu atpakaļ mājas virzienā, ātri pamādams šoferim, lai tas nestu somas tiem garām uz mājas durvīm: “Nē, Daga! Tu solījies nākt man līdz…” Daga un viņas pavadonis bija apstājušies un noskatījās, kā šoferis nolika abas somas pāri divām akmens kāpnēm aiz vaļā atvilktajām stikla slīddurvīm uz baltā, dziļā paklāja. Jā, arī mājas durvis tāpat kā vārti sētā bija plaši vaļā, tikai smagais priekškars bija mazliet pievilkts un tā zīdā vibrēja saule. Šoferis atgriezās, vīrietis ātri pasniedza tam naudas zīmi un tika no viņa vaļā, paturot Dagu stingri pie rokas, it kā baidoties, ka viņa varētu aizskriet tam līdz.

“Tu solījies nākt man līdz. Būt kopā…” viņš teica.

“Jā, Edvīn, bet pēkšņi man ir bailes, varbūt tas būs nepareizi, ka es… Tev viss jāizlemj vienam.”

“Es esmu izlēmis, tu to zini. Mēs abi esam izlēmuši, un man tevis vajaga līdz, lai es to varētu pateikt. Man arī ir bailes, ja tā var saukt šīs visas lietas grūtumu.”

Viņi abi stāvēja uz celiņa un raudzījās kā gaidot uz vaļējām mājas durvīm, aiz kurām saulē spīdēja zilā un sarkanā soma. Tās bija jau tur klāt, kur viņi vēl baidījās ieiet, viņi – Edvīns, šīs mājas īpašnieks, un Daga, viņa sievas attāla radiniece. Viņi atgriezās no pilsētiņas, kur Edvīns bija bijis acu klīnikā kādu mēnesi un otru mēnesi, un vēl vienu mēnesi pavadījis kopā ar Dagu, kas bija bijusi vasaras atvaļinājumā tai pašā pilsētiņā. Edvīna acis vēl nebija tik veselas, lai tas atgrieztos darbā, viņam bija jāizturas mierīgi pēc operācijas. Daga bija farmaceite, daudz zināja par medicīnu, bija pacietīga un rūpējās par Edvīnu, veda viņu pastaigās, kur viņš viens acu vājuma dēļ vēl nevarēja staigāt. Viņa sieva to zināja. Tas bija iznācis ērti, ka Dagai bija atvaļinājums, ka viņa varēja palikt tur, mazajā jūrmalas pilsētiņā, un palīdzēt Edvīnam. Viņa sieva to zināja, viņai pašai būtu bijis neiespējami būt tur tik ilgi pie pus vēl kopjamā vīra. Viņa bija iekštelpu dekoratore, viņas darbs bija nenosakāms, gan te, gan tur. Tas tiktāl bija saprotami, vienkārši, ērti. Bet viņi – atgriezās kā mīlētāji. Ne tikai vienai dienai. Viņi bija stingri izlēmuši palikt kopā. Tomēr, nākot Melitas priekšā, viņu nodoms šķita izjaucams ar vienu vienīgu nepareizu gājienu kā šahā…

Melita nebija braukusi tiem pretī uz lidlauku, lai gan tā bija norunāts vēl dienu pirms tam tālsarunā. Durvis stāvēja vaļā kā sagaidot, bet neviens nenāca pretī, nerādījās ne durvīs.

“Kādēļ viņa nenāk?” Daga čukstēja.

“Kādēļ mēs gaidām?” Edvīns atjautāja, bet pēc soļa uz priekšu atkal apstājās.

“Varbūt viņa ir uzzinājusi par mums,” Daga runāja klusu, “un tagad liek mums nākt kā noziedzniekiem…”

Bija gandrīz tā, it kā ieroča stobrs jau tēmētu uz viņiem, kaut kur pāri viņu spožajām ceļa somām, gar dubultota zīda priekškara malu. Nē, Melita atrastu citu ceļu, ja viņa būtu domājusi stāties tiem ceļā.

Kad viņi vēl bija tur prom, tā šķita vieglāk – kad atbrauks, tad visu izteiks. Melitai nevarētu tā gandrīz kā veikala telegrammu atsūtīt – mēs, es, mēs aizejam… Vēstule būtu neiespējama. Melita justos aizskarta. Melita visu ņēma ļoti pie sirds, pārdzīvoja asi, uztraucās, nonāca histērijā un tad pat nekāda loģika nepalīdzēja. Edvīns to zināja. Viņai nevarēja pa gabalu ko uzsaukt, vienmēr vajadzēja būt klāt, uzmanīgi apieties, atslogot visu un noiet pie malas, arvien noiet pie malas, ja tuvumā palikšana izsauca kaut mazākās nepatikas zīmes viņā. Jeb varbūt no tā radās šīs histērijas, ja vienmēr bija kāds, kas uzņēmās zemoties, izpatikt, uzklausīt. Mamma vai Edvīns. Mammai tas bija dzīves saturs. Tad viņa kļuva ļoti vajadzīga, nozīmīga. Edvīnu tas bija novedis postā. Viņš bija sarāvies mazāks un mazāks, ierāvis galvu plecos, mēģinājis būt nemanāms, mēģinājis nebūt. Viņš nebija nekas…

“Vai tu mani varēsi panest?” viņš pēkšņi jautāja Dagai.

“Ko panest?” Viņa nesaprata. Viņa bija pamanījusi, ka garāžas durvis arī bija vaļā un Melitas pērļu krāsas mašīnas tur nebija.

“Viņas nav mājās,” Daga teica, “mašīna nav garāžā. Varbūt mēs ceļā esam pārmainījušies. Ak, Edvīn!” viņa atviegloti sauca un pavilka, apsēdināja Edvīnu kādā no baltajiem dārza krēsliem, kas stāvēja turpat maurā, piecēla sev otru krēslu un apsēdās tam pretī. Dārza miers uz brīdi apņēma viņus ar atpūtu. Bet tikai uz brīdi. Viņu domas turpināja to pašu iesākto mazdūšības ceļu – viss bija grūtāk, nelabāk, kā tas pa gabalu, prom esot, likās. Satikšana kā kalns spiedās virsū ar visu, kas nāks – sasveicināšanās, runāšana, runāšana, kafija… Viss apkārt kļuva lielāks nozīmīgāks, tiesīgāks, viņi paši mazāki.

“Vai tu varēsi mani panest?” Edvīns atkārtoja savu jautājienu, pieliecoties Dagai tuvu, skatīdamies uz zemi, it kā ieraudzīdams pavisam citu sevi nekā tur, jūrmalas pilsētiņā, Dagas un viņa brīvajos gājienos. “Mani? Vai tu saproti, ka tu būsi saistīta, būsi visu laiku ar mani?” Viņš runāja, negaidot atbildes vai iebildumu, un Daga izbrīnīta klausījās, jo viss tas bija izrunāts jau sen, un Edvīns vispār runāja maz. “Ar – mani… Es esmu vecāks par tevi, tuvu jau vai pusmūža vīrs. Man nav nekā ārēji iespaidīga, pievilcīga… Vai tu esi ievērojusi, ka man ir… man ir uzmesta mugura, gandrīz kā kupris, es nekad nenostājos taisni, es esmu smags, nekustīgs. Es nespēju ne apgriezties, ne atliekties, ne pieiet, ne atiet kur, kā nākas. Manas intereses šauras. Es nesaprotu jauno laiku…”

Dagas roka uz tā mutes pārtrauca viņa runāšanu:

“Kas tev noticis? Ko tu skaiti kā priekšā rakstītas tādas savas vainas?” Daga saņēma Edvīna rokas savējās, kā atgriežot to pie prāta: “Uzmesta mugura? Tu zini, es ļoti mīlu tavu muguru. Smags? Drukns? Es agrāk arī tā domāju, sen agrāk, ka es varētu mīlēt tikai tādu slaidu, sausu vīrieti – krekls un kravate pār krūtīm tam plivinās kā pār klinti… Piedurknēs ir tikai vējš, vētra un aproču pogas, grābiens kā dzelzs…” Viņa iesmējās un pieliecās viņam tuvu: “Meitenes nezina, ko viņas sapņo un gudro. Varbūt varētu mīlēt arī tādu, tādu Paganīni. Bet tu mani mācīji mīlēt lēnu, labu, smagu, ja gribi. Šis smagums ir silts, drošs, un sargā un paliek…”

Edvīns klausījās, bet runāja atkal pretī:

“Varbūt es esmu tevi apmājis. Tu tur pieradi pie manis. Bet te… Tu esi tikai meitene. Tik jauna…”

“Es neesmu ne jauna, ne veca, es esmu pieaugusi. Ja cilvēks ir pieaudzis, viņam var būt divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit, viņš dara ar savu dzīvi, kas viņam jādara. Savu spēka daļu mūža, savu īsto mūžu, viņš dzīvo ne jauns, ne vecs, viņš ir pieaudzis cilvēks… Es biju pieaugusi, kad es tevi izvēlējos. Bet tu… te, Melitas tuvumā, savā mājā, savā agrākā dzīvē, savā dzīvē…” Daga sāka stomīties, “varbūt tu jūti, ka tev te jāpaliek, tu biji – tikai pieradis pie manis…”

Tagad Edvīns apklusināja Dagu:

“Nē, nē, Daga. Nerunā tā. Mēs laikam esam noguruši. Ceļš, gatavošanās šim brīdim un pēkšņi šī gaidīšana. Mūsu nogurums palielina mūsu vainas apziņu pret visu šo stabilo, šo māju un… Man kļūst karsti. Iesim iekšā. Varbūt Melitas mamma ir kaut kur mājā, un ja ne…”

.

Viņi iegāja mājā, garām ceļa somām, neizkustinot tās no to vietām.

Pēc saules spožuma ārā telpa šķita patīkami vēsa un krēslaina. Daga izņēma no rokas somas citas, gaišākas acenes un uzlika tās Edvīnam ļoti tumšo vietā.

“Brīnišķīgi, kā te Melita atkal visu pārdekorējusi,” viņš nopūzdamies teica, pārlaižot skatu greznajai telpai ar grīdsegā iegrimušiem sēdekļiem, pār kuriem glaudās iezaļganas gaismas no priekškaru aizplīvurotiem logiem. Tad viņi abi reizē ieraudzīja plašās telpas galveno punktu, kodolu, visa nodomu: tuvu pretējai sienai, uz pjedestāla pret moderni austu sienas segu, stāvēja moderna skulptūra – metāla šķautnes, locījumi, liekumi, kas sākumā šķita neatrisināmi, tad ātri un skaidri nostājās acu priekšā saliedējušies, saprotami. Tas bija dzīvnieks, skaista dzīvnieka atveids, tā bija Undīne, Melitas suns.

“Undīne, Undīne…” Edvīns runāja iedams tēlam tuvāk, “Undīne. Un kas to veidojis?” Viņš pagriezās pret Dagu.

“Trejzars. Tikai, vienīgi – lielais Trejzars!” viņa teica apskatījusi tēlu, un piebilda: “Skaists…”

“Jā, skaists. Jā – tikai Trejzars. Undīnei nevarētu ņemt neko citu, tikai lielāko, labāko. Divi tūkstoši, trīs tūkstoši, septiņi tūkstoši?” Edvīns meklēja pēc sēdekļa, atslīga dziļajā krēslā un atspieda zodu delnās – kā lai apstādina to dzīvi, kas rit tik laimīgi, tik spoži uz priekšu? Kā lai izrauj, atpin sevi, savu daļu no visa te kā no saaugušas saknes? Melita arī pelnīja. Dažreiz pat ļoti labi. Lai arī tas, uz kā viss ritēja viegli kā uz sliedēm, bija viņa darbs. Acu dēļ viņš vēl kādu laiku nevarēs iet savā darbā. Bet tā nebija nauda vien, tas bija viss viens gabals kā šļūdonis, šī uz priekšu iešana, šī dzīve, kas šķobījās sen, nicināta, bet izmantota, droša, nolīgta… Jauni maksājumi, tie vēl vairāk sarežģīs aiziešanu… Bet varbūt ne, varbūt ne…

“Daga, lūdzu uzvāri tasi kafijas, tā mums derētu. Redzams te neviena cita nav, kas to varētu darīt. Tu jau šai mājā visu zini, pazīsti.” Edvīns lūdza, piecēlās no dziļā krēsla un pasniedzās pēc durvīm pa labi, tās bija viņa darbistabas durvis. Bet durvis bija – aizslēgtas. Savu pārsteigumu par to Dagai neatklājis, viņš atslīga atpakaļ krēslā un atkārtoja savu lūgumu pēc kafijas. Daga atgriezās no suņa tēla apskatīšanas. Viņas seja bija priecīga, gan domīga, bet gaiša.

“Tu zini – skaista viņa tomēr ir, tā Undīne. Un labs tas Trejzars ir!” viņa teica.

“Jā,” Edvīns vilcinādamies piekrita, “tikai es… es esmu tam visam par mazu. Es nesaprotu tiktāl, ka man tieši to – vajadzētu. Tomēr…” Viņš apklusa un padomāja, “tomēr, es to tēlu labprāt paturētu. Ja es ar to varētu tikt vaļā no pašas Undīnes. Es par to agrāk ar prieku būtu samaksājis. Bet sugas Undīne jau paliktu, būtu palikusi…”

“Tu neieredzi to suni?” Daga domīgi teica.

“Ne neieredzu. Es ar viņu nevaru sadzīvot, te…”

“Un ja viņas nebūtu? Tu varētu?”

“Kā es to varu zināt? Undīne ir bijusi jau ilgi, varbūt visu laiku… Ak, Daga, mīļā, atnes mums abiem kafiju. Nē, piedod, iesim abi. Es tomēr te visu labāk zinu.”

Viņi abi atstāja eleganto telpu ar suņa tēlu, iegāja dziļāk mājā. Ikdienišķā nodarbībā, brīdi trauku skaņās, kafijas smaržā – viņi atgriezās atpūtušies pie suņa tēla, sēdēja, malkoja kafiju, domāja un gaidīja. Atkal modās no īsās labsajūtas. Kādēļ viņa istabas durvis bija noslēgtas, Edvīns domāja. Vai Melita ko uzzinājusi, gatavo kaut ko, uz ko jāsagatavojas…

“Edvīn, ja nebūtu Undīnes – tu varbūt tomēr saprastos ar Melitu?” Daga, kā pati sev spītēdama, runāja.

“Varbūt,” Edvīns atkārtoja, arī gandrīz kā spītēdams Dagas jautājienam, kas viņu aizskāra. Tad turpināja kā pie sevis: “Kā es to varu zināt? Undīne ir bijusi ilgi. Man liekas – vienmēr. Viņa ir bijusi vienmēr…”

“Un tu nekad neesi teicis Melitai, ka tu nevari Undīni ciest?”

“Ciest? Ak, ne tā gluži, Daga… Man bija grūti ar viņu dzīvot. Viņa bija visur, mājā, ārpus mājas, Melitā, viņas mammā, visu domās un sarunās. Jā, sarunās. Šis smalkais sugas suns. Un tas bija – Melitas suns. Ja tas būtu bijis mūsu abu suns, vai mans… kā tas varbūt arī nevarētu būt… ja tas nebūtu bijis Melitas suns, es to, kad tas mani apgrūtināja, būtu pasūtījis… jā, kā to saka… pie vella. Nē, es to nevarēju. Melita… Melita būtu apvainota. Rītos, kad es viņai aizvēru savas istabas durvis, lai varētu netraucēti strādāt, tad, ja tā nebija Melita, kas teica asu piezīmi, tā bija Undīne pati, kas lauzās pie loga, vicināja asti – prasīja uzmanības, protestēja. Vienmēr – pelnītās uzmanības, cik tā lieliska, brīnišķīga, skaista, gudra, inteliģenta… Jāiet skriet, lekt, ķert bumbu, vest pastaigāties, uz suņu kopšanas institūtu, veselības pārbaudi. Nē, es visu to sāku nenovērtēt, nesaprast; es kļuvu par zemniecisku, par smagu, es sāku viņas abas nenovērtēt. Es nespēju domāt tik dziļi, tik aristokrātiski…”

“Edvīn, tu esi greizsirdīgs uz savas sievas suni! Tu esi netaisns pret Undīni!” Daga smējās, un tas Edvīnu ievainoja.

“Daga, nesāc tā – netaisns pret Undīni. To es esmu simtkārt dzirdējis no Melitas, no viņas mammas… Kaut vai reizi es gribētu dzirdēt to – Undīne ir netaisna pret tevi, Edvīn. Daga, vai tu nejūti, ka kaut kas ir bijis netaisns pret mani?”

“Tu domā – Undīne?” Daga bērnišķīgi nelikās mierā. “Bet kur ir Undīne? Viņas arī nav mājās.”

Kad Edvins jau gribēja celties no krēsla un teikt – atstāsim tagad šo vietu – ārā noskanēja spēcīgi aizcirstas mašīnas durvis, un uz celiņa švīkstēja Melitas ātrie soļi, un tūlīt viņa ieklupa durvīs, pabīdīja somas sāņus, parāva priekškaru tālāk vaļā, tikai tad atguva savu parasto stāju uz mirkli: “Halo, halo!” Bet viņas acis skraidīja apkārt, meklējot ko citu, ne atbraucējus: “Piedodiet, piedodiet… Vai Undīne ir mājās? Vai mamma ir mājās? Jūs tikko atbraucāt? Jūs dzerat jau kafiju… Vai – Undīne ir mājā? Undīnes nav… Runā taču, Edvīn! Ak, tas ir šausmīgi… Undīne ir pazudusi. Es jau trīs stundas meklēju…”

No aizkustuma, no lielā satraukuma Melitas balss aizlūza, gandrīz ieraudādamās viņa atkrita krēslā, no kura Edvīns tikko bija pietrūcies kājās. Arī Daga bija piecēlusies no krēsla, un viņi abi paklausīgi klusēdami klausījās Melitas vārdos, tās stāstā par Undīni:

“Viņa šorīt bija tik nemierīga. Man bija sarunas jākārto pa tālruni… Arī jūsu atbraukšana… (Tas iekrita gandrīz kā pārmetums.) Un es – aizvēru durvis aiz viņas! Ieslēdzu viņu… Tavā istabā, Edvīn… Tikai uz mirkli. Es nezinu, kā es to varēju izdarīt! Mamma bija izgājusi iepirkties. Es biju viena. Tālrunis… Undīne tik nemierīga. Tikai uz mirkli… Bet Undīne bija izlēkusi pa logu. Vai to var saprast? Es nekad sev to nepiedošu. Ar viņu tā nevar apieties. Un iedomāties, tagad – kur viņa ir? Uz ielas! Kur viņa ir? Zvanīju policijai. Mamma pārnāca un aizgāja meklēt, un es aizbraucu. Durvis un visu atstāju vaļā, ja Undīne atgrieztos. Ja kāds to atvestu…” Melita bija pārgurusi. Lūdza Dagai pēc tases kafijas un nespēja to malkot, atcerējās Undīnes skulptūru, un uz mirkli tā visiem bija jāapbrīno, bet tēls nevarēja situāciju glābt, Melita atvairīja apskati: “Vēlāk… To nevar skatīt pavirši, bet tagad jādomā par dzīvo…” Viņa tomēr pateica, ka ir pasūtījusi Trejzaram otru Undīnes atveidu, reālākā stilā, likusi izmeklēt iebrūnu, zeltbrūnu akmeni, kaut ko siltu…

“Melita, Melita…” Edvīns stostījās, “mēs to nevarēsim… Tu to nevarēsi tagad atļauties… Tagad es… Tu pat neesi jautājusi, vai esmu izārstēts, vai varēšu atsākt darbu. Es nevarēšu…”

Bet Melita neklausījās, uzmeta Edvīnam pārmetošu skatu un devās uz durvīm, jo ārā notaurēja, piebrauca kāda mašīna – policijas mašīna. Policists, labsirdīga skata pusmūža vīrs, apsveica Melitu un izlaida viņas dārgumu, slaido kuci no mašīnas un, turēdams to vienkāršā auklā piesietu pie tās elegantās ādas apkakles, pieveda to Melitai, skaļi mēļodams:

“Labi, kundze, ka mums patreiz nebija nopietnāku uzdevumu, citādi, saprotiet, mums nebūtu laika. Tas īstenībā nav mūsu darbs… Bet – tā laimīgi. Un – apsveicu! Dabūsiet labu naudu par kucēniem. Kavalieris bija krietns buldogs. Lai bērni būs tēvā vai mātē – kaut kas vērtīgs tā vai tā…”

Melitas kundze uzreiz neko nesaprata, tikai prieks par Undīni un nepatika pret svešo personu, kas necienīgi kaut ko runāja par viņas skaisto dzīvnieku, sašķobīja viņas seju. Bet tad viņa saprata un iekliedzās: “Kā jūs uzdrošināties!” Tad aizklāja seju rokām un māja mammai, lai tā saņem kuci. Jā, mamma arī bija ieradusies, nobijusies, klusa kā spoks, tā pazuda ar suni prom. Bet policists vēl stāvēja, un Melita, nevarēdama to vēlreiz uzlūkot, sauca Edvīnu:

“Edvīn, samaksā tu viņam. Dieva dēļ…” Viņa nemaz nespēja valdīties.

Policists vērās viņā izbrīnīts, bet runāja vēl mierīgi: “Nē, kundze, man nekas nav jāmaksā. Tas bija jums par patikšanu. Es esmu savā dienestā. Bet liekas – jūs neesat apmierināta?”

“Dieva dēļ!” Melita sauca un runāja kaut kur debesīm, “kā kāds kā jūs, to varētu saprast. Tik dārgs, jauns, skaists dzīvnieks. Tagad viņas līnija bojāta uz visiem laikiem.”

“Līnija?” policists uzrāva uzacis, “līnija!… Viņa dabūs krietnu kravu labu kucēnu, to es jums varu apgalvot.”

Melita sāka raudāt, ieskrēja mājā, pazuda aiz kādām durvīm, aizslēdza tās ar nekautrīgu troksni, kas nelabi iesitās smalkā salona gaisā. Policists vēl stāvēja, uzmeta skatu Edvīnam un Dagai, bet jau ar cietu dzirksti, arī viņš kaut ko bija ņēmis pie sirds un, roku pie cepures piegrūzdams, atstāja māju.

Māja pēkšņi bija klusa, lai gan Undīne kaut kur iesmilkstējās un varēja dzirdēt arī Melitu no jauna vēl un vēl asi ieraudājāmies.

“Edvīn,” Daga aizturēja Edvīna roku, kas gribēja klauvēt pie durvīm, aiz kurām mocījās Melita, “viņa tomēr ļoti cieš. Iesim, atstāsim visu šoreiz. Es neko vairs skaidri nevaru atšķirt. Pareizo no nepareizā…”

“Nē, Daga. Tas jāsaka tagad,” Edvīns pēkšņi bija noteikts. “Tas viņai tomēr būs mazs sitiens. Noturēs līdzsvarā. Viņa ar to suni aiziet par daudz tālu. Tas būs ātri. Piezvani taksometram. Es tikko vairs turos kājās. Aizbrauksim…”

“Tad pie manis,” Daga pasteidzās.

Edvīns cēla roku, lai pieklauvētu, bet mamma pielipa durvīm, neredzami ieradusies, kā viņa arvien ieradās. Viņa pieplaka durvīm, piespieda tām ausi, klausījās runāja: “Melita, Melita, lūdzu, lūdzu, neuztraucies, saudzē sevi. Es tev atnesīšu liepziedu tēju… Domā par sevi…”

Edvīns gandrīz asi atstūma mammu no durvīm. Tas nekad tā nebija noticis. Viņa bija tik izbrīnīta, ka padevās. Kas arī tā nekad nebija noticis.

“Ej, gādā par Undīni, atstāj Melitu mierā,” viņš izteica tik droši, ka pats sarāvās. Mirklī viņa domās izšāvās cauri viņa dzīves varbūtības, ja varbūt… varbūt viņam būtu jāpaliek, jāpalīdz te. Un tūlīt saņēmās, dzirdēja Dagas balsi pie tālruņa, zināja ceļu ārā. Un viņš pieklauvēja, cieti un droši:

“Melita, klausies tagad! Es braucu līdz Dagai. Un pavisam. Es – aizeju. Visu izkārtosim vēlāk. Es atgriezīšos te – ar savu advokātu…”

Melita atrāva durvis: “Kā tu uzdrošinies? Jokojies!” Viņa bija noraudājusies, sašutusi, nikna, lepna. Bet Edvīns neapklusa, viņam bija jāizsaka… Daga gaidīja. “Es nejokoju. Lai arī dažreiz esmu gribējis jokot. Un, ja vari, ja vari… Jā, par to skulptūru tev nāksies maksāt pašai. Piedod, ka man tas jāsaka. Tas – tevis labā..” Viņš juta, ka, tālāk vēl runājot, viss atkal šķobīsies viņam par ļaunu, kaut kas kļūs it kā nepateikts. Viņš aizgriezās, pastiepa roku pēc Dagas, sataustīja somas. “Mans advokāts tev pateiks visu labāk,” norijis vārdu – piedod – viņš jau bija durvīs, kur Daga to satvēra, un viņi pazuda aiz vārtiem.

Melita sastingusi skatījās spožajā saules aplī pie durvīm, kur bija stāvējušas somas. Viņa nespēja koncentrēties, kļuva nikna, nepacietīga, kaut kas spieda, traucēja, kāds troksnis – iekaukšanās, smilkstēšana, skrāpēšanās, tas mirkli atviegloja, tad – ievainoja briesmīgi.

“Mamma, mamma, mamma…” viņa kliedza, līdz mamma kaut kur atsaucās. “Laid to suni ārā! Laid to suni ārā!” Mamma parādījās, pārbijusies murmināja –”to suni, to suni…” Tad saprata un paklausīgi pazuda.

Melita atslīga krēslā, ļoti piekususi, ļoti, ļoti piekususi un sāka raudāt klusi un – paklausīgi.

Leave a Reply