Viņa ir iebraukusi šai pilsētā, lai viņam piezvanītu. Jeb – ja nu viņa ir iebraukusi šai pilsētā, tad būtu viņam jāpiezvana? Nē, tomēr ne tā. Viņa ir iebraukusi šai pilsētā, lai viņam piezvanītu.
Viņa ir te jau trešo dienu, ceturto, ja ieskaita vēlo vakaru, kad viņa iebrauca… Nu tad bija tiešām par daudz vēls laiks, lai zvanītu. Bet tagad ir trešā diena, kad būtu bijis laiks zvanīt. Viņa nav to izdarījusi.
Ir bijusi šur tur citur.
Naktī viņa sapņoja, ka ēd zemenes. Tas nozīmē, ka satiksies ar mīlestību. Tas nav no sapņu grāmatas. Vai varbūt kaut kur, pašā sākumā, šī doma tomēr iepotēta no tās. Ēdiens arī nozīmē mīlestību. Un atrašanās ļoti augstā, stāvā kalnā, jāiet lejā, nevar noiet… Un kas ir mīlestība – tas tikpat daudz par to domāt, kā lasīt sapņu grāmatu. Lai arī visu uzzinātu, pēc šīm zināšanām neviens nevarētu izdzīvot.
.
Pēdējā dienā, dienā, kad viņa no šīs pilsētas aizbrauca, viņš teica (savas jaunās sievas un savas māsas klātbūtnē, kad viņi visi tur dzēra pēdējo tradicionālo tēju un viņš nosēdās viņai blakus, viņa māsa un sieva viņiem iepretī), viņš teica un viņa balss tikko noturējās, tas ir – gandrīz nenoturējās, bet bija kā ledus lāsteka, kas acumirklī var salūzt, un mirdz un skan šai draudīgi nedrošā sasalumā: “Apsoliet man, ka jūs aiziesiet redzēt filmu – Vējiem līdz. Vai jūs apsoliet?” Viņa prasīja, vai tā laba filma, un solījās aiziet. Viņa šo filmu bija redzējusi, bet piemirsusi, mazliet piemirsusi.
“Nebeidzami Klarka Geibla dievinātājs,” viņa māsa iejaucās sarunā.
No tā viņai būtu bijis jāsaprot, ka viņš lūdz viņu iet redzēt Klarku Geiblu. Bet zināja, ka tā tas nav.
“Vai jūs redzējāt – Alfie?” viņa savukārt prasīja.
“Nē,” viņš teica, “nav vēl iznācis to redzēt.” Un, kā to noslēpjot no divi pretī sēdošām sievietēm, kaut ko skanīgāk pie tējas traukiem pacilādams, viņš paklusu izmeta jautājienu: “Vai tam ir sakars ar kaut ko no jūsu dzīves?”
“Nē,” viņa teica. Arī varbūt paklusu. Tad skaļāk: “Tā ir laba filma.”
“Par Alfie visu laiku dzird divas pilnīgi pretējas atsauksmes, daži to nevar ciest, citi domā, ka tā ļoti laba,” viņa māsa atkal teica.
.
Jā, viņa bija iebraukusi tagad šai pilsētā, lai viņam piezvanītu. Ne lai pateiktu viņam, ka turējusi solījumu, bet lai – viņam piezvanītu, dzirdētu viņa balsi. Vēlēšanās to darīt, varētu teikt, vajadzība to darīt bija vai trīskāršojusies, kopš tā no jauna bija skatījusi to filmu. Šai filmā tā redzēju viņu ne Klarkā Geiblā, tas viņai svešs, šķiet līdzīgs skaistai mēbelei.
Viņu pievelk svārstīgā, nenoteiktā rakstura smaids kā filmā, tā dzīvē. Un uz šo filmu viņa nebija sūtīta apbrīnot galveno varoni, bet tēmu, sarežģījumu. Un varbūt – kādu smaidu.
Jā, smaids – tas smaids viņā atdzīvināja atkal visu.
.
Viņa runāšana par filmu bija tikai tādēļ, ka viņam vairs nebija citas iespējas sevi viņai atgādināt, pateikt vēlreiz viņai to, ko viņš teica viņai visu pusgadu un neizteica pilnīgi, un viņa to dzirdēja pusgadu un nesaklausīja pilnīgi… Jeb – tomēr. Tikai… Jā, tikai ko ar to varēja iesākt?
Vēl divi dienas pirms viņas aizbraukšanas viņš bija atskrējis no darba, piebraucis mašīnu līdz viņas logam, vandījās pa tukšo māju, meklēdams savu māsu. Viņa māsa vienmēr aizgāja darbā ap astoņiem, tas bija tuvu desmitiem, kad viņš saukāja: “Henī, Henī!” Viņai kļuva skumji to dzirdot – pēc divi dienām viņš tā sauks pēc manis tukšā mājā – viņa domāja un izgāja pie viņa viesistabā: “Heni jau aizbrauca…”
“Ak, es domāju, ka viņa ir vannas istabā,” viņš teica, aizmirsdams, ka vannas istabas durvis stāvēja plaši vaļā.
.
Tagad tam nav nekādas nozīmes – viņa domāja, skatīdamies tālruņa aparātā sev priekšā uz galda – tādas lietas tur notika ilgāk kā pusgadu. Visu laiku, kopš viņa tur bija. Dažreiz viņš rādīja ostas ūdeņus, kuģus vai ko citu caur logu, lai viņai būtu jāpieiet viņam tuvu. Tad, pirms savām kāzām, viņš rādīja viņai visas piesūtītās kāzu dāvanas; pacēla kristāla glāzes augstāk un augstāk līdz savai sejai, līdz acīm, tā ka, skatoties uz skaisto kristālu, viņai bija jāskatās viņa acīs. Tas bija tā, it kā viņš saņemtu savās rokās viņas nolaisto skatienu un paceltu to ar varu sev pretī. Un viņa padevās, viņa pameta kristālu un skatījās viņa acīs. Un viņš sāka smieties sīki un nervozi, kā viņš dažreiz pēkšņi smējās. Aiz prieka? Aiz neizbēgamā sava ceļa, likteņa, par ko viņš dažreiz runāja it kā pie sevis, runāja viņas tuvumā, stāvot ar muguru pret viņas tuvumu: “…Kā man tas varēja gadīties? Kā tas – man varēja notikt? Kā tas ar mani…” Viņa dzirdēja. Viņa nejautāja. Viņa zināja, ka viņam tuvojas viņa kāzas. Jau visu pusgadu. Un viņš smējās tā, dažreiz likās tad, kad kļuva par kaut ko laimīgs, dažreiz – par viņas tuvumu? Likās, prieks viņu sagrāba un viņš nezināja, ko ar to iesākt, viņam bija jāstāv kā kokam un viņš stāvēja kā koks, un kad tas (prieks?) kļuva par lielu, par asu, tad viņš smējās tā, kā koks būtu drebējis ar visām lapām vējā.
Dažreiz viņš nesmējās, un viņas skats pārstaigāja viņa seju vaibstu pa vaibstam, vagu pa vagai, kroku pa krokai (tā, kā viņa skats pārstaigāja viņas seju to pirmo reizi satiekot, ņemot, izdzerot…). Viņa seja bija jauna, ļoti jauna vīrieša seja un dažreiz nobrieduša vīrieša seja, rūpju pilna, nogurusi, pelēka, aizmirsta, pamesta seja un dzīvības pilna pēkšņi, kad viņā iemetās, sāka vērties smaids. Šķita, tā bija kāda vara, kas pēkšņi veidoja no viņa cilvēku, raksturu, personību, daiļumu un bagātību, un bija jānovērš acis, nespējot panest šīs pārvērtības brīnumu, kas šķita – turpināsies nebeidzami.
Tad tādas bailes, liekas, sagrāba viņu pašu, smaids noraustījās viņa sejā un apklusa, viņš novērsās un gāja savu ceļu. Viņš vienmēr bija ārkārtīgi aizņemts. Viņa nesen mirušā tēva veikali un viņa paša tuvās kāzas…
Tas bija dienu pirms viņa kāzām, kad viņš rādīja viņai kristāla glāzes. Visā lielajā mājā bija tikai viņi divi. Viņa māsa un māte bija aizbraukušas uz baznīcu. Viņš prasīja, vai viņa gribētu redzēt viņa kāzu dāvanas? Viņa bija sekojusi viņam mazliet negribīgi. Viņa māte daļu kāzu dāvanu jau bija viņai rādījusi, nu, bet to bija tāds milzīgs daudzums. Arī tagad viņi neapskatīja visas. Beidzās ar to, ka viņš uzcēla viņas acis uz savas sejas, un, kad pēc tam viņa atkal skatījās lejā uz dāvanām, viņa daudz neko skaista tur neredzēja. Skaistu lietu tur arī nebija daudz. Tikai dārgas. Dārgi krāmi. Kam, protams, vērtība radīsies, mūžu dzīvojot, tās bija kāzu dāvanas.
Viņš viņai parādīja arī pērļu rotu, ko viņš dāvinās savai sievai. Par pērlēm viņai nav lielas jēgas, ne viņai tās likās skaistas. Pērles varot likt uz katra kakla līdz simts gadu vecumam. Droši vien var likt. Tās nekož… Šī, viņa nākamās sievas pērļu rota, bija trīs virkņu, kā lielākā daļa tādu pērļu rotu, un viņa tās uzlūkoja bez saprašanas un bez intereses. Ja viņai būtu bijis jāsaka vārdos, ko viņa juta, viņai būtu bijis jāsaka: “Cik skumji. Cik nežēlīgi skumji…”
Un viņš neteica – skaistas.
“Jūs varat ticēt – tās ir dārgas! Un labas,” viņš teica.
Un viņai gandrīz likās no kustības, ar kādu viņš pērles pacilāja, ka viņš liks tās uz zoba un uzkodīs, lai parādītu viņai. cik tās labas.
Viņš novērsās, jo viņai kaut kas šinī lietā nepatika – “Cik skumji, cik sasodīti skumji…”
Un viņa pameta viņu pusvārdā, gāja prom. Nespēja būt pat pieklājīga, jūtas, stipras, slēptas, neskaidras viņā sastrēga. Viņa bija tur bijusi vairāk kā pusgadu katru dienu kopā ar viņu. Ar viņa māti, māsu, krustmāti – viņi visi kopā tuvojās viņa kāzu dienai. Šad tad viņš tur atveda savu līgavu. Tā bija skaista, mīlīga jaunava. Pēc tumšajām acīm spriežot – ar kādu lielu spēku, siltumu. Un viņai bija ļoti jauka, sievišķīga zoda līnija. Varbūt tā bija neizsmeļama. Tāda zoda un kakla līnija varbūt var cilvēku savaldīt un piepildīt visu viņa mūžu. Pārsegt visus trūkumus, ko dzīve izperē. Arī nošķiebtas kurpes, kas nāk no nevīžīgas soļu likšanas. Tāda zoda līnija varbūt ir mūžīga. Un pērles var valkāt līdz simts gadiem.
.
Kā viņam trūka? Kam viņš pretojās?
Kad viņa no kāzu dāvanu skatīšanās gāja prom uz savu istabu, viņš izsteidzās viņai līdz viesistabā, vēl runāja, rādīja uz kuģiem, kas nāca ostā aiz zaļajiem dārziem. Jā, tur viņi abi dažreiz bija kavējušies, skatoties kuģos, klausoties to dobjās, smagās balsīs. Tagad tas laiks bija garām. Tas palika šai mājā. Viņi abi gatavojās šo māju, šo laiku atstāt. Tas bija jāatstāj nesaberzts, viņa domāja.
Viņa māte un māsa klusas atgriezās no baznīcas, un visā mājā bija brīnišķīgs miers. Dārzā visi rožu krūmi bija pirmos ziedos. Arī istabas bija pilnas rožu, rozes un neļķes bija atsūtītas no dārzniecības. Laiks bija it kā piestājis steigties un kustējās lēnām, varbūt pilnīgi apstājās kādu brīdi dienā pirms viņa kāzām. Viņa māsa klusi rīkojās ap tējas traukiem. Visa māja bija ārkārtīga miera pilna, kā tas dažreiz ir sestdienās pirms svētkiem, kad viss ir padarīts, laiks gaida tuvs, silts, taustāms kļuvis.
Viņa bija apstājusies pie virtuves loga, pie tējas rituāla nebija ko palīdzēt, viņa jutās vairāk ārpusniece kā citas dienas. Visa māja dzīvoja savu dzīvi, kas nebija viņas dzīve. Tikai rožu smarža un pārvarīgi jūtamais miers bija arī viņas. Varbūt citi, īstie šīs mājas iemītnieki, nejuta to tā kā viņa. Heni un viņa māte gāja uz baznīcu, ko citkārt nekad nedarīja, viņš, Varrens staigāja viens, nāca pie viņas ar kāzu dāvanu rādīšanu, kavējās pie viņas kā bērns. To, šo kavēšanos pie viņas, viņa zināja, kā kaut kam izbēgot, to viņš bija darījis visu laiku, no pirmās viņas dienas te.
Tagad viņš atkal nāca garām un savādi, lēni teica: “Uh… Cik es esmu laimīgs…”
“Kāpēc tu to saki man?” Heni, uz viņu nepagriezdamās, tāpat lēni atbildēja.
Viņa, svešiniece, stāvēja tur domājot – kā tas bija iespējams, ka viņa bija daļa no viņa laimes? Kādēļ viņš nāca pie viņas? Viņam bija māte, māsa, līgava, kas bija viņa viņam?
.
Pāris stundas pirms laulībām viņš staigāja pa māju apkārt un apstājās pie viņas: “…Tagad… Nu jau nāk tuvu…”
Viņam bija uz krūtīm saņemtas rokas un sastindzis smaids sejā. Likās, būtu bijis cilvēcīgi, ja viņa to būtu spiedusi pie krūtīm kā bērnu, mierinājusi, paauklējusi viņu ar viņa – laimi. Tas, protams, nedrīkstēja notikt, aiz viņas cilvēcības slēpās liela savtība un varbūt vēl kas nelabāks.
Un viņam, vai tā bija laime, uz ko viņš gāja, vai neizmērojams izbrīns un nenovēršamība. Nenovēršamība – tas, kas mūs pavada ik uz soļa, kura varā mēs esam ik brīdi un tikai ļoti reti to apzināmies.
.
Viņa bija savā istabā, kad viņš pieklauvēja pie viņas durvīm, viņš nāca atvadīties. Tas viņai likās mazliet pārspīlēti, lai gan viņai bija jāatzīst, ka tas ļoti vienkāršs un pareizs žests. Viņa izgāja uz viņa klauvējienu viņam pretī un stāvēja durvīs. Pusneapjaustas bailes vai uzmanība, vai vēl kaut kas cits lika viņai nesaukt to iekšā aiz durvīm pie sevis. Viņa pasniedza viņam roku pirmā, neļaujot viņam rīkoties šinī atvadīšanās momentā tā, kā viņš to juta vai bija izdomājis. Viņa roka bija cieta un stingra, un viņa to tūlīt palaida vaļā.
“Ne – pāri slieksnim…” viņa mēģināja pasmieties par veco ticējumu, ka laimi nevēl, stāvot katrs savā pusē slieksnim, bet viņa neizteica to līdz galam.
“Neskaitāmas reizes es te pār šo slieksni domās esmu…” Arī viņš nepabeidza savu teikumu. Viņa juta, ka viņa ar savu nepabeigto teikumu bija viņam izvīlusi viņa teikumu, ka viņi viens otram kaut ko pasaka, kas tik reālā, gandrīz asā veidā nekad nebija viņu vidū izteikts. Viņa mirkli sastinga neveiklā klusumā. Viņa seja bija ļoti balta, un tas nebija īsti smaids, bet savāda kustība viņa sejā, kad viņš atkārtoja: “Apsoliet man, ka jūs te pagaidīsiet, paliksiet, līdz es atgriezīšos… apsoliet to man… apsoliet.” Viņa skatījās viņa sejā, gandrīz izbijusies, un viņš atkārtoja savu lūgumu, līdz viņa teica: “Varbūt. Varbūt. Ja vien tas būs iespējams.” Viņa zināja, ka viņš runā par savu kāzu ceļojumu, kas bija nolemts vienu mēnesi ilgs. Bet bija izlemts, ka viņa māte pēc kāzām ies, paliks slimnīcā, un līdz ar to viņas slimnieku kopējas darbs šai mājā beigsies. Tomēr arī Heni bija minējusi, ka viņa varētu palikt te ilgāk, tāpat vien…
Tad viņš aizgriezās un aizgāja. Viņš aizsteidzās. Viņa palika stāvot. Un sarka. Sarka no kauna. Bet varbūt ne tikai no kauna, no guvuma un zaudējuma reizē. Nekad viņa nebūtu spējusi apzinīgi viņam izteikt, ko viņa izteica neapzinīgi – nepabeigtā teikumā par sliekšņa nepārkāpšanu. Ne tā, tik ikdienišķi, banāli. Arī tad ne, un tad jau nepavisam ne, ja viņa būtu zinājusi, ka viņš to ir vēlējies, domājis.
Vai viņa to nebija zinājusi? Nojautusi, kad viņš rītos skraidīja pēc avīzes tik agri. Arvien nāca no iebraucamā ceļa gala atstātās savas mašīnas un kavējās. Un vakaros… Kādreiz viņš ieskrēja viņai krūtīs taisni tai brīdī, kad viņš šķaudīja… Viņš vienmēr šķaudīja no zāles smaržas, kad mauriņš bija pļauts. Viņš atvainojās tik aizkustinoši, un viņa zināja, ka tas tā bija iznācis netīšām. Labās vasaras dienas…
.
Viņa bija vēl turpat, kad viņi atgriezās no kāzu ceļojuma. Viņš nāca garām kā vējš, aptvēra un noskūpstīja viņu uz lūpām. Ātri, cieti, asi. Vai tam vajadzēja būt drošam laipnības žestam, tā sakot, pieaugušu cilvēku vidū? Tas izdevās ne visai pilnīgi. Viņa lūpas bija ļoti karstas, un viņš tūlīt atgriezās no sava gājiena mājā, apstājās un sastostījās. Un tā bija viņas vaina, ka viņa tam nepalīdzēja.
Bet kas viņai bija ko palīdzēt? Ja viņa nepalīdzēja tam no viņas atpestīties, viņa varēja – viņu paturēt… Bet arī to viņa nezināja īsti vēlēties. Tikai labi bija zināt, ka tas tā ir.
Tad tur aiz viņa nāca garām viņa sieva, ar smaidiem un priecīgiem atgriešanās saucieniem. Un tālāk viņas māte. Un kāda viņai sveša, vecāka sieviete ar bērnu rokās, un tā, bērnu pašūpojot, izteica: “Tas mūsu bebis!”
.
Viņai nebij jāpievienojas ģimenes atkalredzēšanās svinībās. Viņai bija tai pēcpusdienā jāiet uz koncertu. Bet vienkāršais atklājums, kādēļ viņš bija dažreiz it kā pie sevis runājis – “Kā tas man varēja gadīties… Kā man tas varēja notikt… Kā… Kā… Kādēļ… Man?”
Un viņa pastāvīgais domīgums, pusvārdos runāšana un it kā pretošanās kaut kam, kas tuvojas, kā padoma meklēšana… Tomēr šis dzīves īstenības atklājums, visa izskaidrojums aizgāja viņas apziņai secen.
Viņas domas neapstājās pie tā, viņa nedomāja par to, viņa domāja gan par to, kāds un kādēļ bija viņa ātrais skūpsts, viņa domāja tā – kā viņš bija domājis visu vasaru – ka ir vasara, zied rozes un ir kāda silta tuvības izjūta, satiekoties ik dienas, apstājoties, uzsmaidot…
.
Tagad, vairāk mēnešus pēc tā visa, kas tāpat nemainīgi bija beidzies, viņa sēdēja un domāja par visu, izklājot to kā kādreiz diendienā izstrādātu dārgu audumu. Mīlinājās ar to, priecājās. Un lēnām jauca to, diegu pa krāsainam diegam. Vēl ne. Un tomēr jau – vēl to neapzinoties, ārdīja to, domājot, atceroties vēl vienu mazu dienu pēc otras.
Es esmu laba sieviete, viņa domāja. Nu, tā to katrs par sevi domā… Tomēr – viņa bija tā labā sieviete, kurai uzticas un kurai uztic. Vai tā ir viņas rakstura stipruma vai vājuma pazīme? Viegli tas nav – nest godīgumu. Bet, reiz tu esi apkrāvies ar to, nesis to kādu laiku nešaubīgi, tad šķiet – tā ir vērtība, žēl ir palaist rokas vaļā, nosviest to visu.
Un – viņš ir labs cilvēks. Brīnišķīgs cilvēks. Gandrīz gada laikā, ko viņa tur viņa mājā, viņa tuvumā pavadīja, viņš ne reizi nebija nepacietīgs ar viņu, lai gan ar viņu var kļūt nepacietīgs. Viņš zināja, ka viņa bieži dzīvo savā pasaulē, neredz lietas, apgāž kaut ko, izlej, uzgrūžas kaut kam, aizmirst kaut ko, nobīstas, neatvainojas, neieklausās, ko otrs saka, izdara pretējo, nekā ir uzņēmusies ko darīt. Piemēram – viņa divi reizes iedeva viņa tālruņa numura svešam cilvēkam, kaut gan bija solījusies nekad nedot svešiem viņa tālruņa numuru, tas bija svarīgi viņa veikalu dēļ. Viņš nenoskaitās. Lielākais pārmetums bija tikai viņa vārdi: “Kāpēc, kāpēc jūs to darījāt?”
“Es nezinu, es nezinu…” viņa teica un bija nelaimīga.
“Būs labi. Aizmirstiet to…” viņš teica un uzlika rekorderā kādu viņas mīļāko mūzikas plati.
Viņš vienmēr bija maigs un labs, un pacietīgs, un uzmanīgs pret viņu. Labi. Bet viņiem abiem nekas nebija jāceļ, jāuzņemas, jāziedo vienam dēļ otra… Tas ir – viņam… Viņam nekas nebija viņai jāatdod – ne jāgādā dzīvoklis, ne jārīko kāzas, ne jāsola mūžīga uzticība. Viņš viņu iekāroja tādēļ, ka viņa to atpestīja uz brīdi no tā – domāt par jauno dzīvokli, par kāzām un uzticību… Viņš varēja minēt – vai viņš viņu uzvarējis? Vai viņa ilgojās viņa? Minēt ir patīkami, ja vairāk zīmes liecina par to, ka viņš ir uzvarējis vai tūlīt būs. Viņam patika skatīties uz viņas rokām, seju, visu. Kādēļ ne? Sieviete ir valdzinoša, nomierina un ielīksmo, kad viņa ir pilna mīlestības. Un panākt to, lai viņa ir pilna mīlestības, tā ir skaistākā laika pavadīšana vīrietim…
.
Viņa klejoja domās pa bijušo labo laiku. Spēlēdamies viņa lika kārtis, vēl izbaudīdama un arī nojaukdama šai pilsētā, tai mājā pavadītā laika burvību. Varbūt spēļu kartēs ir kaut kas no velna. Tas liek klāt tumšos toņus saules dienām… Viņš rādīja viņai pērles, ko dāvinās savai sievai. Vai šī šķietami nevainīgā, sirsnīgā izdarība nebija rakstura necilums? Viņš atļāvās kaut ko tādu, ko savas līgavas klātbūtnē nebūtu darījis. Un viņa tam pretī? Godīga? Gļēva? Laba? Vai viņa izārda savu dzīvi, atstājot neārdītu viņa un viņa līgavas dzīvi? Viņa būtu varējusi to darīt. Viņa, viņa līgava, ir bijusi bailēs, ka viņa to darīs. Bet viņai bija žēl tās. Jauka meitene. Uzņēmās visu. Dzīvi ar viņu, kas viņas plecam skatās pāri uz citu.
Nu protams, viņa iegūst visu. Māju, pērles un visu. Nē, viņai nav tā visa žēl. Bet viņa smaida viņai ir žēl. Viņai gribētos skatīties, kā tas plaukst pār viņa seju un viņš pārvēršas citā, lielākā, laimīgākā personībā… Ja viņa būtu ticējusi, ka tas patiesi tā, viņa nebūtu domājusi par nabaga meiteni. Bet viņa smaids, tuvums, un… jā, viņiem abiem tas viss bija tikai – ilūzijām.
Nē, jāzvana viņai nav. To viņa beidzot zina. Zvanīšanas mazo reālo iemeslu, vēl kādas atslēgas nodošanu viņam tā katrā ziņa var izkārtot citādi. Un nu viņa var mierīgi domāt vēl mazliet tālāk par visu to:
…Viņš bija labs cilvēks. Cēls cilvēks. Tā tas nu bija. Visās tais vasaras dienās nebija nevienas, kur viņš būtu parādījis kaut mazāko, nesmalkjūtīgāko varu, rādot savu pieķeršanos viņai. Viņš – gaidīja. Viņš gaidīja, lai viņa nāk, atzīstas, dara. Varbūt viņa patiesi būtu aizmirsusies un to darījusi. Bet viņa redzēja, ka viņa māte un viņa māsa arī to gaidīja. Ne tā, kā viņš to gaidīja – vēl vasaras un rožu noreibšanas. Viņas gaidīja, varbūt ne pilnīgi to apzinoties, bet gaidīja, lai kaut kas notiek, lai viņa, ārzemniece, tā no citas zemes, citas kultūras, citas pasaules, lai viņa ir kaut kā ne tik nozīmīgi, ne tik nopietni ņemami, lai viņa ir tas cinis, kas apgāž smago vezumu.
.
Viņš tik jauns, slimā māte, māsa, tēva māja pamesta, dārzs, rozes, veikali, dzīve savācama atkal vesela, skaista – kā agrāk… Ja viņa to nebūtu redzējusi… Bet viņa redzēja. Kaut tanī vienā rītā, kad Heni bija agri prom un viņa ienesa slimajai mātei rīta tēju, un māte teica: “Ak, ienesiet tēju Varrenam arī…” Varrens vēl gulējā savā istabā. Māte vēlēja – lai viņa iet pie tā, zinot to, cik viņš viņai pieķēries, staigā viņas pēdās, gaida.
Nē, viņus nevarēja ievilināt kāda intīma situācija, kāda pēkšņa fiziska tuvuma vara. Bez visa tā viņa, kopš savu zemi atstājusi, nekad nebija pilnīgi brīva, vienmēr aiz visa, ko viņa darīja, kā veda savu dzīvi, stāvēja šī piespiesti atstātā zeme. Ko viņa darīja vai nedarīja, tas līdzi nesa viņas tālās zemes vārdu. Šīs mājas labiem ļaudīm nebija par to ziņas. Varbūt tad mazliet, kad viņa aizgāja, Varrena acu pavadīta, mātes un māsas apveltīta, jo viss beidzot bija uzvarēts, ne tik viegli, bet gaiši. Māju Varrenam nāksies pārdot, lai arī cik ļoti viņš to mīlēja, veikalus viņš pūlēsies noturēt. Tā bija skaista, laba māja, dārzs, rozes, zaļais vasaras krāšņums aiz dārziem, kurā dažreiz pamanāmi peldēja tāli kuģi ar mierīgiem, ilgiem pūtieniem. Īsta māja. Bet kāda dzīve šai mājā bija izdzīvota, lai arī Varrens viņā bija vēlējies vēl ilgāk jaunības bezrūpīgo dienu. Un arī viņa.
