Viesi apsēdās kur kurais – lielajā krēslā, uz spilveniem un tāpat uz grīdas, mīkstajā paklājā. Katrs ar savu pudeli alus. Pirmās pudeles izdalīja Sērens, jaunais mājas tēvs, nākošās viesi varēja ņemt paši no ledusskapja vai tās sarūpēja kāds, kas pašlaik bija kājās, lai pakalpotu un lai katram nebūtu vienmēr jāceļas augšā no ērti ieņemtā stāvokļa. Uz grīdas sēdēja tādēļ, ka jauno ļaužu dzīvoklis, tas ir – Lidas jaunais, lielais, modernais, ērtais divu istabu dzīvoklis vēl nebija pilnīgi iekārtots. Sērens dzīvoja tanī ar Lidu vēl tikai dažus mēnešus un tik ātri nevarēja visu sagādāt. Viņi jutās tāpat labi. Laimīgi. Izskatījās, ka – ļoti laimīgi. Kā citādi?
Viesi dzēra, sūca alu un runāja par to – jauno vietu, dzīvokli un laimi. Un viss tas, kopā ņemot un vārdā arī nesaucot, ir laime.
Tās nebija nekādas sevišķas viesības, tikai draugu apmeklējums no vienas pilsētas otrā – no Mežu pilsētas Salas pilsētā. Šīm pilsētām bija arī citi, oficiāli nosaukumi, bet draugu vidū bija sākts tās dēvēt pēc viņu raksturīgākās atrašanās vietas. Mežu pilsēta, no kuras bija viesi, atradās mežainā apvidū; Salas pilsēta, ko tie apciemoja, bija uz salas. Uz lielas, ievērojamas salas, uz to bija jābrauc ar pārceltuves kuģīti. Un tas bija mazliet raibāks ceļojums nekā tā pa sauszemi vien. Tādēļ viesu un mājinieku sarunas bija jo dzīvas un jautras, visādas iesmiešanās un izsaucienu pilnas. Viesi bija Sērena agrākais priekšnieks Barijs ar savu jauno sievu Sandru, tās māti Helēnu un savu draugu Rožeru.
.
Bija Lieldienu laiks un dažas dienas brīvas mazliet garākam izbraucienam. Sērens strādāja pirmo gadu Salas pilsētā, un viņam te pirmo gadu bija cita meitene. Varbūt – īstā meitene. Sērens jutās precību gados un, lietojot draugu izteicienu, meklējās precēties un palikt pie vietas. Sērens bija angļu valodas skolotājs ģimnāzijā. Barijs bija ģimnāzijas direktors. Rožers bija franču valodas skolotājs. Lida vēl studēja un reizē pelnījās kā bērnu dārza vadītāja. Barija sieva Sandra kopā ar māti Helēnu vadīja mākslas un lietišķās mākslas salonu. Visi vairāk vai mazāk bija seni draugi. Tikai Lida bija jaunienācēja, bet viņa iederējās, iekļāvās mazajā sabiedrībā ļoti labi un bija tai jaunatradums.
Kā tas tagad ir ļoti bieži daudzās pilsētās un daudzās zemēs, mazās sabiedrības dalībnieki bija vai katrs savas citas zemes izcelsmes. Sērens bija zviedrs vai pareizāk – viņa vecāki bija zviedri, izceļojuši vēl pirms Sērena dzimšanas, tāpat kā Lidas vecāki no Ukrainas. Sandra bija paspējusi piedzimt Latvijā, bet arī tikai piedzimt tur, lai izceļotu kopā ar māti Helēnu. Rožers bija dzimis Anglijā, bet viņa vecāki bija sajaukums no frančiem un rumāņiem. Barija tēvs, tīrs anglis, bija izceļojis no Anglijas un Barija māte no Amerikas, un viņai bija varbūt kāda nenosakāma radniecība ar indiāņiem, kā tas ir ne vienam vien amerikānim un skaitās laba piedeva amerikāņu, resp. angļu asinīm. Viņi visi tagad dzīvoja Kanādā un bija kanādieši. Viņu sarunas bija dzīvas, intereses kopīgas. Viņi runāja par moderno cilvēku, tā audzināšanas faktoriem, par starptautiskām kultūras un civilizācijas ietekmēm, par tehnikas progresa teicamajām un ļaunajām pusēm un beidzot arī par dzīvi šaipus un otrpus dzelzs aizkara.
Te iekarsa un nonāca lielākā domstarpībā Sērens un Sandra. Sērens domāja, ka vairāk sociālisma ideju dzīvē īsteno šaipus aizkara. Sandra domāja otrādi. Tā kā Sērens ar Sandru palika runātājos divi vien un vienoties nevarēja, visi pārgāja uz citu tematu. Runāja par to, vai Čarlijs ir žīds vai nav. Čarlijs bija skolotājs, kas uzdevās par angli, bet dažas pazīmes lika domāt, ka viņš varētu būt žīds. Runāja par Mežupilsētas bibliotekāru Vincentu, kura tēvs bija bijis vācu barons, bet māte žīdiete. Vincents pats domāja, ka neapdomīgāk izvēlētu vecāku kombināciju neviens bērns nevarētu saņemt. Vincents bija izglītots, jūsmīgs, mīlīgs (lai gan viņš nevarēja mīlēt sievietes), jautrs, skumīgs, labsirdīgs, bet, kad noskaitās, lēca no ādas ārā, bija gudrs un muļķis, un pļāpa, un viss kas. Viņa pēdējā ekstravagance bija tā, ka viņš bija pārdevis savu tik ļoti mājīgo mājiņu ar visu, kā stāv – mēbelēm, grāmatām, ar visām viņa mājās gatavojamā sviesta un siera ierīcēm – un noīrējis smalku dzīvokli, un nopircis vienu vienīgu mēbeli – lielu, ultramodernu dīvānu…
Sarunas tā atgriezās pie mēbelēm un dzīvokļiem un pie šī Lidas, šī – Lidas un Sērena jaunā dzīvokļa un pie grūtībām, to atrodot. Sakarā ar to Lida atcerējās kaut ko ļoti komisku, ne tikai komisku – neiedomājamu un toreiz tik muļķīgu… Lida sāka par to stāstīt un pagrāba kaut kur no grāmatplaukta lielu vēstuli. Reiz, noguruši, bet laimīgi vakarā mājā pārnākot (beidzot savā mājā, beidzot miers un prieks, un durvis ciet!), šo vēstuli viņi ieraudzījuši pie durvīm iekšpusē uz grīdas. Vēstule no Susannas – abiem, ar pamācībām, atteikšanos, piedošanu un nezin ko. Susanna bija viņiem visiem zināma. Kāda Sērena iepriekšējā pielūdzēja, apmāta sekotāja. Un Lida smējās un smējās, un gribēja skaļi lasīt visiem priekšā šo aliterāro literāro ražojumu, kas viņiem tai vakarā uzkritusi kā liga. Visi, protams, bija gatavi to dzirdēt, tikai Helēna satrūkās no Lidas smiekliem, no mazliet histēriskās izturēšanās, ar kādu tā uzbruka vēstulei. Šķita, kaut kas sāka iet nepareizi. Bīstami nepareizi. Bīstami varbūt Lidai. It kā liktenis būtu piecirtis savu asmens skaņu Lidas neapdomīgiem smiekliem. Asmens varēja ķert, cirst atpakaļ.
“Tās taču ir – kāda jūtas,” Helēna pa pusei zobojot, pa pusei nopietni iesaucās, “iemīlējies cilvēks nezina, ko dara…”
Arī Sērens attapās un garlaikoti sapīcis māja Lidai:
“Ak, ko tur… Tā vēstule jāiznīcina!”
“Dodiet man to,” Helēna pastiepa roku un saņēma vēstuli, salocīja un, nezinot, ko īsti ar to darīt, iebāza to savā somiņā.
Pārējie, gandrīz nepamanījuši mazo starpgadījumu, jau trieca un smējās tālāk par kaut ko citu.
Lida aizgāja uzlikt jaunu skaņu plati. Viņa bija slaida tumšmate smalku seju, mirdzošām acīm, skaistām rokām. Kad viņa stāvēja viena, likās, ka viņa ir garāka par Sērenu, bet, kad tie bija kopā, varēja redzēt, ka viņš tomēr bija garāks. Patiesi, Lida bija ļoti skaista ar savu kā kamejā griezto profilu, ko vitalitāte, dzīvs, visu redzīgs nomods turēja labā, dzīvei piemērotā līdzsvarā. Kad viņa noliecās, pietupās, meklējot plati – jo viss te bija uz grīdas – un viņas audekla bikses pavilkās uz leju un adenis sametās uz augšu un atklājās daļa kailas muguras, kā tas bieži gadās kā vīriešiem, tā sievietēm, kas valkā modernas zemvidukļa bikses un adeņus, tad bija redzams, cik patīkami plati un labi veidoti bija viņas krusti, kāda īsta, stipra, lieliska jauna sieviete viņa bija. Viņa nāca no daudzbērnu ģimenes un bija zinājusi rūpēties par brāļiem un māsām, pat māsīcām. Kad viņa tagad apsēdās pie Sērena un laida tā medus krāsas matu šķipsnas caur saviem pirkstiem, viņā bija daudz mātes mīļuma, un Sērens atslējās pie viņas, kā sauļojoties.
Sērena sejā, pretēji Lidas sejai, nekas nebija krasi iezīmēts vai iekrāsots, tā visa bija vienāda – gaišas acis, gaišas uzacis, bezkrāsaina mute, paīss deguns un dažas līnijas pierē. Izbrīns tās ievilka, kamēr smaids savilka visu viņa seju daudzās savādās, smaidīgās līnijās. Prātā palika viņa smaids, ne seja. Smaids ne lūpās, bet visā sejā, tas ieslēdzās kā sildītāja aparāts, bez kādas apžilbinošas gaismas, bet to varēja just, pat acis novēršot. Sērens bija labi audzināts, mazliet snobiskām iezīmēm. Bet tās varbūt izteicās tikai tīkamā paļāvībā, zēnīgā elegancē, lai arī kādās audekla biksēs, jakās un adeņos viņš staigātu. Meitenes viņu vienmēr atrada.
Ne tā tas bija Rožeram. Arī Rožers bija precību gados, stāvēja tā uz vietas jau pārdesmit gadus. Viņš runāja par meitenēm, un citi tās viņam vienmēr atgādināja, bet viņš palika vēl joprojām puisī un teica, ka laika vēl diezgan. Skolā viņam piedēvētais vārds bija Napoleons. Rožers to neņēma ļaunā, viņš patiesi atgādināja Napoleonu. Dažreiz viņš uzvilka baltas pašauras bikses, īsus zābaciņus un zaļu džemperi. Bija arī matu cirta pār pieri, un līdzība bija. Tad viņš nostājās taisni un skatījās ļoti stingri. Bet modernās sievietes varbūt pārāk maz vērības piešķir vēsturei vai arī pārāk daudz tam faktam, ka Rožeram – gan arī tāpat kā Napoleonam – bija mazs vēderiņš. Patēlojis Napoleonu, viņš atkal apsēdās, klusēja un, lūpu uzmetis, sūca alu. Tomēr ne sevišķi daudz, to viņam nevarēja pārmest. Viņš varbūt bija tikai mazliet bailīgs. Viņš pat droši nedrīkstēja novērot mīlētājus – Lidu un Sērenu.
Pavisam citāda acs šajās lietās bija Barijam. Barijam nekas nepalika nepamanīts, neievērots un neizsvērts – cilvēki, sievietes, to izdarības, vēlmes, iespējas. Barijs bija šarmers, apbūrējs. Viņš nebija parastais (iedomāti parastais, parasti iedomātais…) direktora tips – apaļš ar padilušiem matiem pakausī. Barijs bija vēl jauns, slaids un piemīlīgs, ar kaut kādu līņa un zuša šmaugumu locekļos. Mati viņam bija vēl tikai mazliet iesirmi, tik maz, ka to neievēroja, un tos viņš vēl nesa pagarus, valkāja visādas modernas vestes un neilona vēja jaciņas – īsas, lai uzsvērtu jauneklīgo vidukli, šaurās gūžas. Savu šarmu labi izlietot viņš varbūt bija mācījies savas karjeras gaitās, agri kļūdams par direktoru, valdīdams pār šo laiku izlaistajām skolas meitenēm, skolotājām un citām dāmām. Šo savu māku un varu viņš bija iemīlējis. Viņš nevarēja vairs to neizmēģināt vai ikreiz, kad iepazina jaunu, citu sievieti. Tā iekrita kā lamatās, nemaz to nemanot: daži labi komplimenti, kāds rokas pieskāriens, ne nejaušs, ne slēpts, bet gribēts, it kā neatturams, draudzīgs un maigs. Jā, un tad viņa bija uzvesta uz ceļa. Nu viņai vajadzēja mācēt iet vai mācēt stāvēt uz vietas, vai atkāpties. Un parasti neviens viņai nepalīdzēja.
Sandra, Barija jaunā sieva, viņa otrā sieva, velti izpūlējusies labot vīra mūžīgā flirtētāja dabu, samierinājās, mazākais ārēji, un atrada sava stāvokļa atrisinājumu mazliet neparastā veidā – draudzībā ar Barija apburtajām dāmām. Viņa tās vāca ap sevi un, tā sakot, nonivelēja. Viņa rīkoja savā salonā mākslas mīļotāju sanāksmes, kafijas, runāšanas un visādu mākslu nodarbību stundas. Dāmas nāca labprāt, visas kopā dažreiz sastapa arī apburošo Bariju, bet visas kopā, viņām pašām to nemaz nemanot, viņas kļuva ikdienišķas, draudzīgās sarunās ar mājas māti pamazām zaudēja savas izcilās uzliesmošanas spējas, viena otru iznīcinot.
Mazā sabiedrība, kurā varētu ienākt Lida, bija puslīdz labi līdzsvarota. Patīkams jaunpienācējs arvien bija kārots.
Otrā dienā viesi, mājās braucot, nosprieda, ka Lidā Sērens atradis visu, ko viņam vajag, un visu, ko tam varētu novēlēt.
.
Laiks gāja uz rudens pusi, kad Sērens un Lida vēl atkal bija Mežu pilsētā un iegriezās apciemot arī Sandru un Bariju. Helēna dzīvoja turpat blakus mājā un Rožers divas mājas tālāk. Tā visi tie paši ļaudis kā Lieldienu laikā Lidas mājā Salas pilsētā tagad apsēdās Barija mājas lievenī zem bumbēres zariem. Barijs, mājas tēvs, izsniedza alus pudeles no ledusskapja turpat pa atvērto logu, tad izkāpa pa to arī pats un apsēdās viesu vidū, uzaicinādams ņemt paraugu no viņa – pa logu pēc alus iekšā, ja negribēja iet ap mājas stūri uz otrām durvīm, jo dārza puses durvīm kaut kāda iemesla dēļ bija aizvilkts priekšā lielais grāmatu plaukts, un pagaidām visi kāpa pa logu, cits citu, ja vajadzēja, ieceldami un izceldami.
Lida un Sērens izskatījās ļoti labi, gluži tāpat kā Lieldienu laikā, un visu acis tos tagad novēroja tikai ar vienām aizdomām: vai viņi tūlīt visus ielūgs kazās? Pašlaik ziņa bija citāda, ka kāzās vēl nelūgs. Lida grib nobeigt kādu divgadīgu kursu Ezeru pilsētas universitātē. Neturpinās garās studijas Salas pilsētas universitātē. Arī Sērens ilgāk nestrādās Salas pilsētā, bet paliks te dažas nedēļas un apskatīsies pēc darba.
.
Viesi ilgi nekavējās, jo līdz Ezeru pilsētai bija patāls brauciens. Barijs un Sandra piedāvāja Sērenam apmešanos viņu mājā, kad, Lidu aizvedis, tas atbrauks atpakaļ uz Mežu pilsētu un gaidīs ziņas no ministrijas. Taču Sērens jau bija sarunājis palikšanu visu kopējā paziņas Kena mājā. Tas bija izdevīgi, jo Kens ar ģimeni nupat izbrauca trīs četru nedēļu atvaļinājumā uz Kaliforniju, un visa viņa māja palika Sērena rīcībā. Tikai baltā pelīte jāapkopj, kas viena paliek mājās.
Lida pierakstīja Barija un Sandras pasta adresi. Solījās rakstīt, kā veiksies ar iestāšanos kursos, kā patiks Ezeru pilsēta. Mājinieki priecīgi māja, sauca labos vēlējumus un smaidīja, kad mašīna devās vasaras beigu pilnajā ceļā ar diviem dzīves un cerību, un laimes pilniem jauniem cilvēkiem.
.
Jau pēc pāris dienām pienāca Lidas sūtītā atklātne, ka viss veicas labi. Ezeru pilsēta skaista. Sveicieni draugiem. Vēl pēc dažām dienām pienāca gara vēstule, ka viss ir lieliski, viņa kursos uzņemta, kursi sākušies, apmešanās studentu mītnē ļoti tīkama, kā tas redzams klātpieliktajā pastkartē ar šīs vietas dārziem, atpūtas telpām u.t.t. Un – sveicieni draugiem.
Helēna, kas visu pievāca, lai kaut ko neaizmet, nolika vēstuli redzamā vietā, dzīvojamā istabā uz galda, zem Barija modernajām, kokā izbūvētajām šķiltavām, kas bija kā mazs kuģītis, visiem arvien pie rokas. Jādod vēstule izlasīt Sērenam, kad tas atnāks.
Jau svētdienā pēc nedēļas piebrauca Sērena mašīna. Izkāpa Sērens un jauna sieviete (meitene?). It kā pārsteigums bija, ka tā bija blonda un ne tik gara kā Lida. Tā nebija Lida. Tā bija, Sērens iepazīstināja – Barbara. Barbara agrāk bija pazinusi Sērena brāli. Viņa bija iebraukusi Mežu pilsētā meklēt jaunu darba vietu, satikusi Sērenu un apmetusies turpat kopā ar Sērenu, Kena mājā. Barbara bija slēpošanas instruktrise un vēlējās atrast vietu Kalnu pilsētā. Viņa bija stingra, apaļīga auguma, gaišām sprogām, jautru smaidu. Barbara bija dzimusi kanādiete, bet ceļojusi pa Zviedriju.
Barbarai bija ļoti labas sabiedriskās manieres. Sākumā mājinieki bija mazliet uzmanīgi, laipoja ar valodu; bet ar Barbaru drīz aprada. Sēdēja lievenī un katrs dzēra savu pudeli alus. Arī Rožers atnāca, kā parasti svētdienas pēcpusdienā, un visi pavadīja patīkamas stundas. Bumbieri bira no zariem un vēlās turpat uz galda. Mazais bišu putns laidelējās tuvu apkārt. Helēna iegāja mājā, lai dabūtu kādu turzu, kur Barbarai ielikt līdz bumbierus. Barbara ēda bumbierus jautri un droši, kožot vienā pēc otra savus mazos, vienādos, baltos, asos zobus. Ejot ārā no istabas, Helēna no durvīm atgriezās un iemeta Lidas vēstuli rakstāmgalda atvilktnē, tad gāja pielasīt Barbarai bumbierus.
.
Jau ziemā, kad kokiem tomēr nebija nobirušas visas lapas un apses vēl dega gaišā zeltā, sevišķi zemes vidienē, uz kurieni veda ceļš, Sandra un Barijs, un Rožers, un Helēna apciemoja Sērenu un Barbaru Kalnu pilsētā. Uz Kalnu pilsētu bija gandrīz dienas brauciens un garā nedēļas nogale bija gaidīta šim braucienam.
Viesi apsēdās uz lielā dīvāna un uz spilveniem, un tāpat uz grīdas mīkstajā grīdsegā. Katrs ar savu pudeli alus. Barbara, mājas māte, izdalīja pirmās pudeles, nākošās ņēma paši vai tās izsniedza kāds, kas patlaban bija kājās. Viesi apsēdās uz grīdas tādēļ, ka Barbaras un Sērena jaunais, modernais divistabu dzīvoklis vēl nebija pilnīgi iekārtots. Vēl trūka lielāka galda, krēslu… Bet lietas radās pamazām, viena pēc otras – antīkas un paštaisītas.
.
Barbara bija slēpošanas instruktrise un bija laimīgi dabūjusi vietu te, Kalnu pilsētā, kur bija liels slēpošanas centrs, gara sezona, labi slēpošanas apstākļi, kalni. Arī Sērens bija dabūjis vietu – angļu valodas skolotāja vietu Kalnu pilsētā un viņi abi kopīgi bija noīrējuši šo dzīvokli.
Sērens un Barbara izskatījās lieliski. Likās, pat pieņēmušies svarā, lai gan modernos, tas ir – mūsu laikos, tā nekāda ilgota parādība nav. Viņi abi tomēr izskatījās ļoti labi kā fiziski, tā garīgi. Viņi jutās ļoti labi, par to nevarēja šaubīties. Taču bez rūpēm laikam nekad nekur nav neviens. Vaļsirdīgajās, sirsnīgajās sarunās pie alus, pie cienasta, vīna, kafijas un tā tālāk atklājās arī šo mīlētāju rūpes: Barbaras vecākiem nebija zināms, ka Barbara dzīvo kopā ar Sērenu. Viņi reiz jau bija apciemojuši Barbaras vecākus, un viss bija bijis labi un jauki. Vecāki bijuši laipni un draudzīgi. Sērens tiem paticis, tikai viņi nebija varējuši vecākiem pateikt, ka viņi dzīvo kopā. Šī, liekas, jau daudzkārt viņu vidū risinātā saruna sākās atkal: kā pateikt?
Sērens bija krietni iekarsis un žēlojās sirsnīgi un atklāti: “…Kā tad lai es to saku? Varbūt Barbara pati to var pateikt. Kā es lai saku: es dzīvoju ar jūsu meitu! Vai tad es ar to lielos, lecu tiem acīs? Lūk – es dzīvoju ar jūsu meitu…”
“Bet ja mēs abi tur bijām,” Barbara domāja, “kā lai es to skaidroju? Neko nesaku – tad uzreiz: es dzīvoju ar viņu…”
Viesi sprieda, ka tas ir galīgs sīkums un nemaz nav svarīgi, kurš to saka. Var arī nemaz neteikt.
“Bet, ja es nesaku, ja mēs nesakām, tad mēs slēpjam to. Vienam mums taisa gultu augšstāvā, otram lejā. Es neko negribu slēpt…”
Nieks par to, viesi domāja, bet Sērens tiepās un tiepās, ka viņš neko negrib slēpt un negrib arī lekt acīs – “Lūk, es dzīvoju ar jūsu meitu…”
Jā, un vēl kas: Sērena brālis Miķelis un Gracija (jā, Miķelis un Gracija arī dzīvoja kopā jau vairāk nekā trīs gadi un laikam domāja turpināt dzīvot… Bet Miķelis bija vecākais brālis, tas izkārtojies, kā gribējis, tam atļauts, bet Sērens ir jaunākais brālis… Un Barbara nav kā Gracija, kas nemaz negrib precēties, Barbara grib precēties…) Jā, Miķelis un Gracija bija uzaicinājuši Sērenu uz ģimenes svētku pusdienām un nebija pieminējuši Barbaru. Vienkārši – nebija uzaicinājuši Barbaru.
“Varbūt viņi nezināja tās meitenes vārdu, ar ko tu pašreiz dzīvo, nebija droši, kura jāuzaicina!” jautrības dēļ teica Barijs.
“Viņi zina ļoti labi!” abi jaunie gandrīz naivi apgalvoja.
“Gracija ir tikai naidīgi noskaņota pret mani,” Barbara žēlojās. “Agrāk es mazliet sagājos ar Miķeli. Greizsirdīga.”
Viesi nosprieda, ka tas Gracijai piedodams un ka viņa nomierināsies.
Barbaras vecāki bija uzaicinājuši viņus abus uz svētku pusdienām, bet viņi nezināja, ka Barbara un Sērens dzīvo kopā.
“Un es tur negribu iet, kamēr viņi to nezina,” Sērens palika pie sava. “Snobi tādi…”
“Tā tu nevari teikt,” pamācīja Barijs. “Ja tu ņem Barbaru, tev jāņem visa tā paka…”
“Varbūt vēl jāpārdomā,” ņurdēja Sērens, “varbūt vēl tikai mēģinājums…” viņš uzdrīkstējās domāt skaļi, jo Barbara bija pagājusi tālāk uzlikt jaunu plati. Plates, tāpat kā grāmatas un daudzas citas lietas, vēl stāvēja zemē, uz grīdas, mīkstajā grīdsegā, jo trūka vēl arī mazāku galdiņu un plauktu. Barbarai bija basas kājās, gara mājas kleita ar šķēlumu abos sānos pāri ceļiem. Kad viņa locījās, tupās un sēdās pie platēm uz grīdas, viņas auguma apaļīgums un stingrums rādīja acij tīkamas ainas, un viesu acis pusslepeni, pusatklāti pavadīja Barbaras spraigo kustēšanos tur un visur pa dzīvokli, juzdami to klāt kā siltu un dzīvu mazu lokomotīvi.
.
Otrā dienā mājās braucot, viesi bija mazliet atturīgi savos spriedumos par to – kāda bija Barbara, Sērena pēdējā meitene. Lieldienu laikā, no Lidas un Sērena atgriežoties, tie bija paļāvīgi vienojušies, ka Lida visumā būs laba kompānija viņu mazliet bohēmiskai videi. Tagad Barbara, lai arī cik spridzīga un dzīva, likās pilsoniskāka, vairāk uz vienām sliedēm uzlikts spēks; jā, liels un varbūt kaut kādā veidā pat bīstams spēks. Visi juta, ka precību cilpa ap Sērenu savilkās ciešāk kā jebkad.
Bet to jau viņš meklēja un vēlējās. Beidzot nu lielais apdomātājs iemetīsies pa galvu pa kaklu…
“Bīstamākais cinis Barbaras ceļā vēl tikai – Gracija,” teica Barijs un nožēlojās, “tomēr Sērens ir inteliģentāks, inteliģentāks…”
“Nu, snobs diezgan,” domāja Sandra.
Rožers piekrita abu spriedumiem, tie jau arī neizslēdza viens otru – ja augstāka inteliģence, intereses garīgā sfērā Sērenu vilktu prom no Barbaras, viņa ieaudzinātais konvencionālisms to līdzsvarotu atpakaļ pie tās.
Helēnai bija diezgan vienalga tas, kādu meiteni Sērens paņems. Viņa atzinās, ka viņa gribētu redzēt, kādā veidā Sērena precību lieta izkūpētu gaisā un kāda būtu Barbaras atvadu vēstule, ko varētu pievienot Susannas un Lidas vēstulēm.
“Ja tu domā kolekciju – tev vajadzēja sākt to agrāk. Materiālu būtu čupām,” zobojās Barijs, “bet lai nu kā, Barbara atvadu vēstuli nerakstīs, lai kā arī tas beigtos.”
Jā, Barbara nestomījās. Vai reizes septiņas viņa bija apgalvojusi (neviena nejautāta), ka mīl, patiesi mīl Sērenu. Un grib precēties.
.
Jaunā gadā, pēcsvētku noskaņā, pie Barija un Sandras, kā parasti, pa pusei kā viesi, pa pusei kā mājas ļaudis sēdēja Rožers un Helēna un bija iegriezušies arī Kens un Raija. Piezvanīja arī Sērens un Barbara. Saruna tālrunī skanēja jautra un smieklu pilna. Kad Barijs nolika klausuli, viņš nesteidzās atnest jaunus dzērienus. Padomāja, tad atklāja jauno ziņu – viņi, Barbara un Sērens – nolēmuši precēties. Kāzas lielas, augustā. Visi ielūgti.
“Tā ir Barbara… Es nebraukšu,” Barijs dievojās, bet pielēja glāzes, lai visi uzdzertu laimes jaunam pārim. Kens un Raija jutās pat līdzvainīgi – par labu vai ļaunu, tagad par vēlu gudrot. Toreiz viņi bija atdevuši savu māju Sērena rīcībā, un tur viss bija sācies.
“Pat balto pelīti viņi bija aizmirsuši,” piezīmēja Raija, “tā drīz saslima un nomira bērniem par sirdēstiem.”
“Pateiciet Dievam, ka viņi visu jūsu māju nenoplūdināja,” nenocietās Barijs. Tas zīmējās uz Kena un Raijas ūdens gultu. Ar šīm gultām kādreiz gadījās klizmas, kad iemetās sūce. Ar ūdens gultām katram bija kāds piedzīvojums: Rožers divas naktis bija valstījies pa grīdu, pirms piespiedis sevi pierast pie gultas patvarīgās šūpošanās, Helēnai šķitis, ka tai jāguļ uz dzīva ziloņa muguras.
Bet šī nebija reize runāt par ūdens gultām. Ka kāzas noliktas vēl pēc tik daudz mēnešiem, varēja spriest, ka tur darbojas vēl kādi pretspēki. Barbara nebūtu kavējusies. Barbaras vecāki arī nē. Tāpat Sērena māte bija noilgojusies redzēt šo savu nemiera putnu drošā perēklī. Un Barbara bija laba partija. Tās vecāki sacels tiem visu… Nauda. Nauda. Tikai Gracija un, iespējams, arī Miķelis strādāja mazliet pretī. Un pats Sērens, lai cik viņš vēlējās “nogruntēties”, sprosta baidīdamies, viņš vēl neapzinīgi varēja turpināt izvairīties.
“Tagad Sērenam tikai viens ceļš izkļūšanai – laisties pār robežu,” sauca Barijs, un Kens dzīvi atsaucās:
“Tas viegli! Izglītības ministrija aicina skolotājus darbā uz Vāciju. Rons pieteicies. Daudz gan neuzņemšot, visi, kas gribēs, netiks.”
“Tiešām,” sieva apsauca vīrus, “jūs nezin ko izgudrotu, lai tikai Sērenu noturētu vecpuisī!”
“Nē jau, nē. Bet lai precas tā, ka mēs nezaudējam draugu.”
Jā, bet šais lietās ne pats, ne draugs nevar neko palīdzēt. Bija jārunā par kaut ko citu.
.
Un pēc laba pusgada, siltā augusta sestdienas rītā, kad viesi pulkiem lasījās baltā hoteļa priekšā Salas pilsētas ezera krastā, kur dzīvoja Barbaras vecāki, to vidū bija arī Barijs un Sandra, Kens un Raija, un Rožers, un Helēna. Precētie pāri ķiķinājās sevišķi glaimīgi šoreiz, un Rožers tēloja Helēnai Napoleonu.
Daudzās mašīnas hoteļa tuvumā zvīļoja saulē kā otrs ezers. Hoteļa augstās durvis uz ezera pusi vizēja zaļās vītnēs un spuldžu rindās.
Un Kens mazliet domīgs un mazliet nopietns kļūdams, ieteicās:
“Es apjautājos ministrijā. Sērens ir tomēr bijis pieteicies. Nav pieņemts. Par vēlu! Par vēlu!”
“Tad tomēr viņš cīnījies, kā nākas!”
“Neticam!” sievas sauca. “Jūs tikai to izdomājat, mūs kaitinot!”
Un Sērena zvērināto draugu pulks smējās un apklusa, jo viesu drūzmu hoteļa durvju tuvumā pāršalca apbrīna izsaucieni – hoteļa balkonā parādījās mirdzoša sieviete, visa gaišā zeltā no galvas līdz kājām. Barbara! Lielā uzvarētāja Barbara!
Un visi uzgavilēja Barbarai.
“Sveicam, sveicam! Laimi, laimi, Barbara! Laimi tev, Barbara!”
