Kādēļ Inge salauza atslēgas kaulu? Būtu viegli, ja katram kādēļ varētu atrast skaidru atbildi. Vienas atbildes nav. Ir daudzas. Uzklausot vienu no tām, iegūstam notikuma attēlu greizā spogulī. Uzklausot visas, esam tikpat lielā neziņā kā pirms tam.

Kādēļ Veronikas kundze kļuvusi tik klusa? Nelaimīga?

Nav neviena no Veronikas kundzes paziņām, kas nebūtu to sev vai citam jautājis. Atbildes nav, ir tikai minējumi. Dažs savu dzīvi dzīvodams sarežģī to jo tālāk, jo vairāk. Varbūt tas tā ir ar Veronikas kundzi.

Bet Inge ir vēl maza. Tas bija vienkāršs notikums ar to atslēgas kaulu, bet katrs par to saka kaut ko citu.

Inge ir maza, spēcīga, dzīva meitene. Nākošā sestdienā viņai būs deviņi gadi, Pēteris un citi bērni atnāktu uz dzimšanas dienas svinībām, bet nupat pirmdienā viņai gadījās tā nelaime ar kaulu.

Inge ir diezgan savāda meitene. Neviens to nevar īsti pazīt, kas viņu redzējis tikai vienu reizi, jo viņa katru reizi ir citāda. Kad tā pati sevi vēro spogulī, tad viņa bieži vien ir skaista. Deviņu gadu vecumā viņa savu seju pazīst labāk kā viņas māte savu. Kā no katras lietas, ko Inge ņem savās mazajās rokās, viņa kaut ko veido, tā viņa veido arī savu seju. Viņa atrod sev tādu izteiksmi, kas ievelk viņas vaigos divi mazas bedrītes, tikai uz acumirkli. Tās pazib kā dzirkstis viņas smaidā un pazūd. Viņa skatās spogulī tādām acīm, kādas ir Leonardo Mona Lizai. Mona Lizas bildi viņa ir redzējusi grāmatā. Šī līdzība ar Mona Lizu Ingē parādās arī tad kad, kad viņa neskatās spogulī. Redzot tad Ingi, var iedomāties, kāda Mona Liza izskatītos dzīvē, ne gleznā, jo Ingei tad ir seja ar to pašu pieri, sejas ovālu, acīm, smaidu, pat sejas krāsas toņiem. Citu brīdi – viņai nav vairs nekā no visa tā. Viņa savelk degunu krunkās, bērnišķīgi uzšņiebj lūpas un dauzās ar saviem divi suņiem.

Bet tad citreiz viņa atkal stāv spoguļa priekšā un veido no savas sejas princesi Margaretu. Spogulī skatīšanās gadās bieži, sevišķi vakaros, jo Inges gultiņai iepretī ir skapis ar spoguļa durvīm.

Tikko māte paver skapja durvis pretī Ingei, kas guļ jau savā gultiņā, Inge acumirklī vairs neguļ, bet stāv. Nakts krekliņš ir nozudis no viņas pleciem, viņa stāv, līdz papēžiem ietinusies baltā palagā. Pleci ir atsegti, un palags ap tiem kā apburts veidojas pēc kāda vakartērpa parauga, acis pieņem stieptu, plakstiem pusaizsegtu skatu, lūpas noslīd un ir puspavērtas – uz mata tā kā tiem modeļiem, kas stāv žurnālos, avīzēs, uz ietinamiem papīriem, uz māju sienām… Palags paveras un atsedzas brūna, saulē iedegusi kāja visā savā mazajā garumā. Tā tiek liekta, cilāta lēni un graciozi, līdz ir sasniegta īsta pilnība pozā.

Tad ar pārsmalcinātu, gurdu kustību viss nozūd. Palagu nomaina mātes nakts tērps. Pavisam cita meitene skatās spogulī – rokas sievišķīgi tur drapējumu ap pleciem, acis mirdz, lūpas smaida. Kā uz mājienu rodas rotas lietas, roku sprādzes, kakla un galvas rotas – tās ir jostas, zeķturi, matu lentas, ko noģērbj Inges māsa un māte.

Māte atņem Ingei savu nakts tērpu, un tai pat brīdī ap Inges gurniem ir apstiepts krāsains peldu dvielis, ap kaklu garā lokā nokarājas Inges māsas melnā ģimnāzistes zeķe, un Inges kājas un rokas uzsāk trakus ritmus.

Māte neskatās uz Ingi, viņa nedrīkst smieties, sen ir laiks gulēt. Viņa baras.

Pār Ingi tad atkal ir baltais palags, arī Inges galva ir zem tā. Inge tup gultā un kustina pirkstus zem palaga, izbīda izciļņus, izveido dobumus – rada spoku!

Pirms māte izdzēš gaismu, Inge vēl mirkli stāv palagā ar izlocītu kāju.

Kājā un plecos Ingei, protams, nav nekas savādāks kā visām citām mazām meitenēm, kam nepaslīd garām žurnālu straume, kurā brien mūsdienu cilvēks. Inges māsa dažreiz tāpat aptin sev palagu, un viņas abas ar Ingi grūstās, dalot spoguli. Ir burvīgs joks, veidot no sevis to, no kā ir pilna pasaule. Tā ir spēle un prieks, ja nav nekādu šķēršļu veidot no sevis princesi Di, Merilinu Monro vai kādu citu, kurai nav vārda, bet kas stāv pāri žurnāla vai laikraksta lapai no malas līdz malai.

.

Inge attīstās lēnām. Tikai pamazām viņa sāk šaubīties, vai rūķi un laumiņas dzīvo? Viņa spēlējas ar lellēm. Viņas lelles dzīvo cilvēka mūžu – tās tiek tērptas līgavu tērpos, tad šūpo bērnus un gulda tos ratiņos. Šo pašu cilvēku dzīvi Inge zīmē savās burtnīcās augām dienām, bez apnikuma. Viņa zīmē ar kreiso roku un rada skaistas lietas. Visvairāk viņa zīmē sievieti.

             Inges zīmēšanas attīstības ceļš iet pretējā virzienā lielās pasaules mākslas attīstības ceļam – no abstraktā, “no tīri aistētiskas formas meklējumiem” uz reālismu. Pāris gadus atpakaļ Inges zīmētās sievietes stāvēja tālu no īstenības, kaut gan tās bija brīnišķīgas sievietes. Seja tām bija maigs ovāls, pieres daļā platāks, zoda daļā ar mīlīgu smailīti, acis – taisnas, iešķībi ievilktas svītriņas, mute – sārts punktiņš pašā zoda smailītē, deguna – nemaz.

             Varbūt šī deguna pilnīgā neievērošana savu daļu bija vainīga pie tā, ka Inge pievērsās reālismam. Tēvs tik ļoti zoboja šīs daiļās bezdegunu sejas, ka Inge, zobus sakodusi, pievērsās pretīgajam objektam degunam un līdz ar to – reālismam. Sākums tiešām bija baigs. Bet Inge ir neatlaidīga. Bija ko pūlēties arī ar citām miesas daļām, līdz tās sāka iegūt cilvēcīgu pilnību un apaļumu. Locekļu lielumu attiecības sāka pagaist, zaudējot arī kustību vieglumu – bet tagad tas viss ir pāri, droša roka visu noliek savās vietās. Krāsās Inge patur sev brīvību. Kad ir izzīmētas sievietes visās dzīvē sastopamās krāsās, nāk sievietes ar ziliem, zaļiem, violetiem matiem, ar zvaigžņu zeltainām acīm zaļzili fosforizētās sejās. Tikai lūpas patur sārtos toņus. Sāk parādīties arī vīrietis, puika. Bet tas tomēr daudz mazāk noderīgs mākslai, tā to jau ir atraduši daudzi pirms Inges.

Katra lieta Inges rokās ātri maina savu veidu. Ja māte mizo kartupeļus un kādam kartupelim ir apaļa galviņa, tas, mātei to nemaz nepamanot, ir nokļuvis pie Inges un atgriežas, peldēdams skaidas laiviņā kā resns, ūsains vecis ar zaļas lapas cepuri galvā. Pēc brīža tas pats kartupelis ir pārvērties kazai līdzīgā radībā, un uz tās jāj no avīzes izgriezts kovbojs.

             Kādreiz Inge bija saaukstējusies un, gultiņā sēdēdama, bija piekususi cilāt savus zīmuļus un lelles. Māte pameta viņai adatu spilventiņu, kur Inges māsa tikko no sava šuvekļa bija saspraudusi vairākus desmitus spraužamo adatiņu ar krāsainām galviņām. Drīz no tām veidojās ornamenti, līkloči, kara gājieni. Kad vēl pēc brīža māte piegāja pie Inges, uz adatu spilventiņa varēja vērot kaut ko līdzīgu krāsainam operas skatam, kur karalis un karaliene purpurā un viņu galma ļaudis, krāsās vizuļodami, noskatās divi pāri baltos dejotājos ar caurspīdīgiem plīvuriem un spārniem – visas adatiņas bija apģērbtas sīki izgrieztos konfešu papīrīšu tērpos. Ja mazo adatu spilventiņu uzņemtu foto attēlā, neviens nespētu atminēt krāšņā uzveduma veidojumu.

Mātei ar Ingi ir diezgan posta. Visas malas ir pilnas ar viņas lietām. Tur ir trauciņos iestādīti stādiņi, kārbiņās kāpuri, kas no zaļās krāsas kļūst zelta, tad pārvēršas tauriņos; tur cikādes savās septiņās šķirnēs un viņu sakaltušās kāpuru laika atliekas kā dīvaini rati un karietes, tur jūrzāles, gliemežvāku kaudzes, putnu spalvas, akmeņu kolekcijas; veidojamais māls, dubļi, plastilīns, mūžīgi apkārt ripotājas mārbeles… Bez gala un malas izgriezumi no žurnāliem. Neko nevar projām mest. Arī mātei tas jāsaprot. Var jau būt, ka māte ļauj Ingei par daudz lielu vaļu, tādēļ ar viņu gadās arī nelaimes. Nesen viņa sagrieza kāju uz stikliem, tā ka ārstam bija ilgi ko šūt, un tagad tas lūzušais atslēgas kauls.

“Tā ir mātes vaina,” saka tēvs.

“Tas tādēļ, ka viņai mīksti kauli,” saka bērnu nama pārzine, kur nelaime gadījās.

“Tādēļ, ka zālē bija cinītis, kur Inge meta uz rokām lokus,” saka citi bērni.

Tādēļ, ka viņai paslīdēja roka, domā Inge pati. Visiem viņiem taisnība.

Inges māte pie sevis domā vēl kaut ko pavisam citu – tādēļ, ka tur bija vienpadsmitgadīgais Pēteris citu bērnu vidū…