Pēc divi gadi prombūtnes eju atkal pa Austrālijas mežu. Karsts, sprakstošs siltums visapkārt. Saule no debesīm un arī no zemes; liekas, arī no zemes, no gaišās, dzeltenbrūnās, sarkanbrūnās smilts, no irdenās, smalkās smilts, no akmeņu pilnās smilts, no klints. Akmens šķemba ceļa malā paskatās tieši sejā ar savām zīmēm, ar priecīgām ieža zīmēm. Tā jāpaceļ un jānes kādu gabalu līdz. Tad jānomet – par daudz jau akmeņu paņemts līdz. Jāatstāj, jāpaskatās to sejās un jāatsveicinās.
Neatlaidīgā jaunu vietu meklētāja – mana pavadoņa – mašīna paliek eikalipta ēnā, kāda resna, līka eikalipta siltā ēnā, un mēs dodamies mežā, caur meža takām prom uz kādām milzīgām kāpām, uz kādu tuksnešainu okeāna krastu.
Ir vēl rīts, bet nekāda dzestruma vairs nav. Arī ēnas jau siltas. Austrālijas meža ēnas ir caurspīdīgas, zaru un lapu raksts vienmēr saules caurstrāvots. Šis ir piejūras mežs, un koki ir jūras vēju izlocīti, lielie ar mazākiem un ar krūmiem kopā satvērušies visi vienā kustīgā, ņirbīgā, raibā jūklī un vizēšanā. Augstu pāri visam paceļas tikai pašu lielo eikaliptu galotnes – līkumotie zaru kroņi, kūkumos sametušies stumbri, mizu nometuši, spēkpilni, kaili koku locekļi. Dzīvie koku stumbri spīd tālu visapkārt cauri sīklapu ņirbai sārtā māla krāsā, dzeltenīgā un iezaļganā krāsā, beigtie, nokaltušie (nodegušie?) koki ir sudraba pelēki vai arī tumši, melnpelēki. Pa gabalu tikai krāsa atšķir beigtos no dzīvajiem. Tuvumā beigtie stumbri ir putekļu sausi, bet dzīvie elpo samtainu valgumu, noraibināti dažādiem maigiem krāsu plankumiem, porām, rievām, maigām grumbiņām un visādām muskuļu zīmēm un izciļņiem. Savādi miesīgi ķermeņi, stipri kā dzelzs.
Kā augšā starp iepelēko zaļumu, starp dažādo lapu zaļumu spīd iesārtie izlocīto zaru un stumbru līkumi, tā lejā iesārtās smilšu takas lokās līkumu līkumiem, augšup lejup pāri uzkalniņiem; caur mežu prom uz kāpām, uz milzīgajiem smilšu kalniem, kurus, braucot pa lielo ceļu, jau tālu varēja saskatīt paceļamies pāri mežu galotnēm.
.
Soļojam pa lielāko taku pa labi. Tā patiesi nav tikai taka, bet iebraukts ceļš. Ar mašīnu tajā doties tomēr esot riskanti, jo ceļa dziļajās, smilšainajās vietās mašīna iegrimstot, ja tai neesot sevišķi platās, smilšu drošās riepas. Pagājušā reizē mana paziņas mašīna te meža vidū iegrimusi. To izvilcis kāds cilvēks ar savu mašīnu, ne mašīnu, bet vecu vraku, skārda kasti, kam pat atļauju vairs neizsniedzot, bet ar kuru tam atļauts braukt pa šo mežu, gan tikai pa mežu un ārā līdz ganībām. Cilvēks bijis meža būdas vientulis, kāds labas dabas īpatnis. Ne muļķis. Savdabis. Padzirdis nelaimi, atnācis palīgā. Par palīdzības sniegšanu mans paziņa otrā dienā atvedis dažas kanniņas alus. Iedzēruši pie vientuļa būdas.
Šis stāsts man aizslīd gar ausīm.
Runā mežs. Pēc divu gadu prombūtnes Austrālijas mežs kā karsts zīmogs spiežas pāri, ar svelmi, gurdumu, grūtumu un tomēr ar dzīvību, ar līstošu dedzinātāju dzīvību cauri ķermenim un garam. Meža ceļš kā neizbēgams pārbaudījums visu laiku ved līku loču, augšā lejā, ēnā saulē, saulē un ēnā, sausā, sprakšķošā siltumā…
Vēl jau tikai agra priekšpusdiena. Mežs vēl elpo viegli. Ceļš arī lielāko tiesu ciets, tikai vietumis smilts dziļi un smagi iesūc pēdas. Saule vēl laba, tikai brīžam iekožas mugurā, kaklā, pierē. Meža miers visapkārt, tikai cikāžu tirkšķēšana, tarkšķēšana, kliegšana kā skaņu mūris, kā skaņu pastāvīga straume, kā trokšņu ūdens kritums. Tas brīžam atslābst, kļūst maigi klusāks, tad birst atkal ar necaurejamu spēku, apdullina, aizsit ausis. Jādomā, cikādes ir visapkārt, bet, šķiet, skaņu siena nogrupējas pa labi, varbūt apziņa to novieto pa labi, mēģina to izslēgt, lai varētu dzirdēt putnus – sīkākas, maigākas, muzikālākas balsis. Kukabura. Un megpajs. Megpajs iegriež savu teicienu debess dzidrumā, it kā tas būtu piena zils dārgakmens, kameja. Tas izsauc dvēseli uz dejas grīdas…
“Atpakaļ nākot, būs traki,” es domāju.
“Nebūs tik traki,” mani mierina.
Nē, nevarētu būt tik traki, bet divi gadi miglas un līņāšanas un aukstu upju straumju – vai sev vairs var uzticēties…?
.
Gaišajā, siltajā smiltī zem soļiem nav vēl nevienas cilvēka atstātas sliedes, tikai putnu, kukaiņu un dzīvnieku pēdu raksti, tīri – kā svaigā sniegā. Kā miltos. Grūti uzminēt, neiespējami pat atšifrēt visas šīs iespiestās zīmes.
Tas trusis – nu tas ir viegli!
Tas – suns… Tur kaķis vai lapsa.
Bet šī viena švīka smiltī, no vienas ceļa malas uz otru, te dziļāka un platāka, te seklāka un šaurāka, gandrīz ar pārtraukumiem, dažuviet atkal tāli ejoša, vienāda vadziņa. Čūska? Bet čūska lokās. Vai čūska var šļūkt tik taisni? Lūk, izlocītā, izviļātā vadziņa, tā ir čūskas. Un vadziņa ar ķepu zīmēm abpus – tā ķirzaka. Liela. Goana. Un kam šīs skaidri, asi iezīmētās, raibās rakstu zīmes, dažas platas, vienādas kā jostas? Pamanām kādu vaboli, kas pašlaik ceļo mūsu ceļam pāri, atstājot vienu no šīm sevišķi komplicētajām pēdu zīmēm, atstāj mazākais trīskārt platāku ceļu smiltīs nekā viņa pati; tālu uz sāniem izspērusi, liek citu pēc citas visas savas sešas ragainās kājas… Kāds spoži dzeltens kā spārei, kā lapsenei līdzīgs kukainis izlien no tīras smilts, apgriežas un sāk rakt, met smiltis kaudzē aiz sevis, gluži kā suns, kas atradis peļu alu. Viņš strādā ļoti spēcīgi, aizsviež smiltis jo tālu aiz sevis, pierok kaudzi labas saujas lielumā; arvien atkāpdamies un ieskriedamies, iegrūžas ar degunu izraktajā caurumā, kā pārbaudot, tad atkārpās ārā un rok atkal. Kaudze aiz viņa ir tumšāka un mitrāka kā pārējā, saulē izžuvusī smilšu virskārta, citādi – viss liekas tikai viena tīra, tukša smilts, neko tur atrast, bet kukainis zina labāk.
Lai redzētu vairāk no šiem daudzajiem āra un meža iemītniekiem, būtu bijis jāatnāk te daudz agrāk no rīta. Tagad redzams, ka lielākā rosīšanās jau pāri. Tikai viens ķengurs, liels, rūsgans, uzlec kalnā, aizlaižas kalnam pāri, mugura vien nozib starp zariem un krūmiem. Taisni pāri, cauri visam…
Bet mums ar sandalēm basās kājās nav tālu no ceļa takas nost ejams. Tas ir Austrālijas mežs: asas zāles, asi adataini krūmi un puķes, sakaltušas mizas, asas akmens šķembas. Jāuzmanās, jātur acis vaļā, jānovērtē, vai košais, raibais krāsu raksts zem soļiem (no mizām, lapām, akmentiņiem, ēnām) pēkšņi nesagrupējas noteiktā zīmējumā, vai nesāk pats no sevis kustēties, vai nekļūst kaut kas dzīvs, bīstams, nāvīgs…? Te varētu būt melnā vai brūnā čūska (brūnā te būtu krietni gaiša, jo smilts te ir gaiša), un te varētu būt arī nāves ādere – death adder. Te, okeāna krastā, ziemeļos no Sidnejas, pret karstajiem ziemeļiem uz Kvīnslendas pusi, ir tās mājas. Tā var pavelties resna, šķērsu svītrota, ārā no tīras smilts…
.
Bet mēs ejam mierīgi, netraucēti, tikai diena kāpj, karstums kāpj. Mēs ieelpojam saules svelmi, un karstums, mūs caurstrāvojis, spiežas ārā caur mūsu ādu. Šķiet, āda atvāzīsies kā eikaliptu miza uz mūsu mugurām, rokām, pleciem… Un patiesi – tā būs, ja neuzmanīsimies, paliksim par ilgu, tikai nedaudz par ilgu saulē no tā brīža, kad āda sāks it kā kniest, kā kutēt, kā sāpēt. Ja vēl tad nesteigsimies slēpties no saules, pilnīgi slēpties pat no puspiemākušās saules, tad āda pēc dažām dienām lobīsies nost. Bet pirms tam apdegušās vietas piepamps, degs, sāpēs, karsīs, neļaus gulēt vairāk naktis, radīsies vēl jaunas un jaunas sāpīgas vietas, un arī pēc visiem citrona un tomāta, etiķa un skābā krējuma apliekamajiem – āda tomēr lobīsies nost, gluži kā porainajam eikaliptam, kas katru gadu nomet savu ādu – mizu, bez vaimanām, bez pincetes, bez drauga maigo pirkstu palīdzības… Bet galu galā ādas lobīšanās pieder pie lietas, un, kad apdeguma iekaisums un sāpēšana, un murgainās naktis būs pāri un nekāds ādas vēzis nebūs saķerts un būs iestājusies vispāri tikai maiga kņudēšana, būs gandrīz kā ievērības cienīgs nopelns, kad varēs runāt par savu lielo apdegumu, pārspēt citus ar to un dienām lupināt no sevis nost caurspīdīgas, lēverainas ādas stērbelītes…
.
Tad mežs pēkšņi izbeidzas, mūsu ceļš apmet cilpu un atgriežas sevī atpakaļ, bet meža malai ir uzbrucis milzīgais smilšu kalns – tīra, dzeltena smilts kā kādās milzīgās kūlībās steigā bērts labības kalns, nācis, krāvies tādā ātrumā, gūlies tādā nevietā, ka dzīvi ir apbērti koki un krūmi, zaļi zari un galotnes vien ārā. Nekādu ceļu, ne taku vairs nav; jākāpj, jārāpjas, vai līdz ceļiem smiltī grimstot, stāvāk kā uz jumta. Smilšu kalna sānā smilts ir tik irdena, dziļi kustīga sevī iekšā rāvēja, ka uz brīdi pārņem panika, nelabas bailes, ka tā bruks, aprīs, apraks bez glābiņa, tāpat kā tas noticis ar kokiem. Raujoties no visa spēka, metoties sāņus un uz visām četrām, es beidzot atsperos, izraujos, uzrāpjos, panāku savu vairāk piedzīvojušo, veiklāko pavadoni. Beidzot kalna sāns kļūst lēzenāks, stingrāks – esam augšā! Zem pēdām ir maigos, sīkos vilnīšos sacietējusi smilts, un soļi ar negaidītu vieglumu dodas prom iekšā mirdzošajā, dzeltenajā valstībā, slīpumā, kas guļ tāli visapkārt – tīrs, varens, iekārojams un kas norobežojas tikai ar tikpat tīru debess zilumu. Tāds varētu būt tuksnesis? Kamēr tas laipns? Kamēr tas būtu laipns…
Tikai vēl pēc ilgas soļošanas pa cieto, tīro smilšu kāpas virsmu, brīžam noleju, brīžam augšup, vēl arvienu vairāk augšup, tikai beidzot aiz kāpas augstākās muguras atveras skatam otrs, tumšāks zilums zem debess ziluma – okeāns.
Var doties pa šo lēzeno kāpas otru sānu lejup, pāri sīkkrūmiņu izraibinātai ielejai, pretī okeāna krastam. Sasniegtais krasts ir augsts, jūdzēm garš paugurs, uz kura var izvēlēties vietu, nomest kopš meža rokās nestās sandales, izstiepties uz tīrās, šeit baltākās, ne vairs tik dzeltenās smilts un caur retiem, pelēkzaļiem, sāls pilniem zāles stiebriem lūkoties uz viļņojošo ūdens plašumu, uz pārlauzto zviedru preču kuģa vraku tālāk pludmalē un uz mitrās smilts joslu lejā, kurā gulstas viļņu malas, kurai tik maigi un glaudīgi pieplūst ūdens, it kā gaidījis šīs satikšanās ar zemi, kā atpūzdamies pēc krākšanas un bangošanas, tāpat kā mēs izplūstam, maigi atpūzdamies, guldamies tālu izstieptām rokām un kājām, plakani uz vēdera baltajā, stingrajā smiltī. Nevar vien atdzerties jūras garšas, ūdens dvašas gaisā, atdzerties jūras vēja, kas maigi, bet nemitīgi ber smilšu graudiņus matos, ausīs, degunā, zobos.
Kāpainā jūrmala jūdzēm tālu ir pilnīgi tukša no cilvēku klātbūtnes. Tikai viļņi un smilts. Tuvu ūdens malai ir josla ar viļņu izmestām dzīves atliekām. Tur ir gliemežvāki, vēžu čaulas, beigti putni un zivis, koka gabali un plastika lietu atliekas, arvien starp citu drazu neiznīkstošais plastiks – visādi vāciņi, trauciņi, leļļu kājas… Šis viļņu nokrāvums dara okeāna malu mazliet netīru, tomēr šīs dzīves atliekas ir tikai nelielā joslā un agrāk vai vēlāk kļūst apraktas ar smilti vai izžūst, pazūd saulē.
Pati pludmale ir tīra. Tomēr peldēties šeit okeānā nevar – viļņi atgriežas okeānā ar tik lielu skubu, dziļums rauj tos sevī atpakaļ ar lielu spēku, rauj, veļ, rij līdz arī krasta smilti un visu, ko sagrābj. Varbūt tas reiz atkal visu izmestu krastā atpakaļ, ķermeni un peldkostīmu, bet kad un kā? Vilnim labi ja drīkst atļaut aizķert un apšļākt kājas ar sāļo ūdeni, kas karstajā saulē tūlīt žūst, atstājot tikai baltu sāli uz ādas. Viss ir sāļš – drēbes, āda, mati, viss; arī viļņa neskartais drīz ir mikls un nosālīts, jo gaiss ir pilns ūdens un sāls. Sāļi ir arī paša sviedri, kas līst visu laiku tai ķermeņa pusē, kas nav pavērsta pret sauli. Saules pusē āda karsta un sausa un baltā sālī – kā no žāvētavas.
.
Atpakaļ mājās nākot, smilts ir tik karsta, ka sandales jāpatur kājās visu laiku, lai arī dziļsmilšainajās vietās tās maucas nost un ļoti apgrūtina iešanu. Mēs tomēr izvēlamies doties pāri tālākajai, vislielākajai kāpai, metot vēl krietnu līkumu. Šis milzīgais smilšu kalns tur, jau agrāk kā citur, ir pārvēlies pāri veselam meža stūrim un savā piekājē, jūras pusē, graciozi izveidotā, izvējotā ielejas dobumā atstājis nogalināto koku kailos, savādi izlocītos stumbrus kā tumšas skulptūras. Ainā ir kaut kas no Miro zīmējumiem un Rodēna bronzas tēliem. Ejot cauri to baram, pāri karstajai smiltij, cauri smilts un saules sārtumam, un debess un okeāna zilumam, soļi pavisam pagurst, prāts mulst, zaudējot jēgu, kas ļauns, kas labs, kas cieš, kas priecājas? Vai stāties – un palikt, vai rauties un – iet?
.
Mežs otrā pusē smilšu valstībai saņem mūs piedvingojis un karsts kā uguns pilns. Varētu tūlīt teikt – es nevaru! Bet tas nav taisnība, var iet un iet. Un ir labāk, ja atmet nepacietību, steigšanos, katru lieku kustību un katru žēlošanās domu vai vēlēšanos pēc kāda atvieglojuma, atspirdzinājuma, kā to parasti saka. Atspirdzinājums ir pašā šinī mierīgajā padevībā un visa pieņemšanā. No vienas caurspīdīgas ēnas uz otru. Pusdienas laikā šīs ēnas ir kļuvušas ļoti mazas, bet brīžam uzdveš maigs gaisa vilnis, veldzējoša smarža – augšā zied lielo eikaliptu galotnes! Un tad lēnām var apostīt arī citus sīkziedus lejā – zālē, krūmos, zaros zied diezgan daudz kas, lielāko tiesu visādās spurās, ērkšķos un asumos slēpies.
Mašīna, kas beidzot ir sasniegta, ir karsta kā pirts. Bet vai pirts tik ļauna? Un, kad sāk braukt, nav tik traki. Nav tik traki! Ķermenis ir izgozējies, izsāļojies, rasojis un žuvis, un piesūcies kādu neminamu spēku, jādod tam vēl tikai krietna pelde apsargātajā jūras līcī, un tad tas būs kā tikko uzstrādāts lauks.
.
Otrā rītā, ejot tai pašā stundā uz kāpām un jūru, meža ceļā parādās melns suns un melns divriteņa braucējs, kas bīstami svārstās un grozās uzkalniņa dziļajā smiltī. Pirms liekas – viņš apgāzīsies, tas kā nekā apstājas dažus soļus no mums, un viņa suns jauna suņa nevaldāmajā draudzībā lec mums līdz galvām, sāpīgi iecērtot mūsu saules skartajos locekļos savas stiprās ķepas.
“Es gribu viņu izmācīt dienai laipnu un naktij niknu…” saka meža būdas cilvēks, kam ar piepūli jāvalda suns un ar piepūli jāvalda divritenis smiltī, kad viņš no tā noceļ kaut ko taisnu, garu, nelokāmu. Pirmajā mirklī liekas, ka tā būtu šautene, bet tā ir viņa labā kāja, iestieņota, tieva, tikai kauls un āda. Viss viņš melns, saulē iededzis, pa daļai segts melnām skrandām – krekla atliekām, īso bikšu stērbelēm, grūti saprast, kā īsti. Mans skats brīnum apņēmīgi un nekautrīgi ielaužas gar melnajām skrandām viņa paslēpenēs, it kā lai, cilvēka augumam godu darot, norautu tās pavisam, tādas neticami noplēstas, pieeļļotas smagas, melnas no netīrumiem, visu krāsu zaudējušas, cilvēka necienīgas. Viņš par tām atvainojas – visu rītu montējis savu mašīnu, tagad braucot pēc kādas mežā pamestas riepas, lai izņemtu tai iekšas, izlietotu. Viņa seja no saules un eļļas, no putekļiem un sodrējiem melna kā viss cits viņš, ar dzeltenbalti spīdošām acīm un – smaidu. Un es jūtu, ka mans skats grābj arī viņa sejā tāpat kā viņa paslēpenēs – nekautrīgi, ar varu taisīdamies to atbrīvot, tīrīt, mazgāt, bāzt vannā, kā sievietes to dara. Dara ar lietām, bērniem, cilvēkiem, svešiem cilvēkiem… It kā nesavtīgi, it kā uzupurējoties, glābjot, palīdzot. Un tad grib kaut ko paturēt. Kā, piemēram, to Sērkociņu vīru Pintera lugā…
Es zinu, ka man ir jārimstas, jāstāv mierā. Bet es zinu, ka visu laiku, arī mēmi, vēl kliedzu, ka tas viss ir nieki, ka visu var nomazgāt… Arī… Un es redzu, ka viņš atkal uzliek augšā uz divriteņa savu taisno, tievo, stīvo, izžuvušo, pie stieņa piesiksnoto kāju, uzliek to kā šauteni uz divriteņa un kaut kā brauc tālāk. Nākamā uzkalniņā to atkal noņem un atbalstās, klibo, iet uz tās. Tā tomēr viņam kaut ko der. Tā, šī briesmīgā lieta, no kuras viņš nevar atbrīvoties. Kas būs tam mūžam klāt. Kas viņu iedzinusi mežā. Atņēmusi tam visu, kas cilvēkam ir, visas labās mantas, drēbes, mājas, ērtības, naudu – nevar tā nemaz to visu pateikt un nosaukt, bet kas ir tik daudz, kam jābūt tik daudz, ja tas viss aizņem cilvēku mūžus, kas viss ir tik daudz, ka tādēļ dzīvo, krāj, strādā, cieš, pieviļ, nokauj, iet nāvē… Vai viņa kāja ir viņu no visa tā izrāvusi? Vai viņš to nevarēja ietērpt glītā, pelēkā vasaras uzvalkā? Nebija naudas? Un šķita, ka tas nelīdzēs? Tāpat nelīdzēs?
.
Kad pēcpusdienā mēs atkal sākam nākt atpakaļ caur mežu, divriteņa pēdas ir ielocītas līkumu līkumiem ceļa smiltīs meža malā, kur sākas kāpas smilšu kalns. Meža cilvēks ir bijis, tur atbraucis, varbūt lai satiktu, papļāpātu vēl ar mums, bet kāpā augšā viņš, protams, nav varējis tikt. Ne arī līdz jūrai. Viņam jāpaliek tikai mežā. Tomēr – viņš ir atbraucis, paskatījies. Smiltīs ir divriteņa riepu ielocījumu vieglās, vēja aizpūšamās zīmes, veltīgās pēdas. Mums katram ir tādas, nav jāprāto. Tomēr to raksts iespiežas apziņā.
Vasaras pilns ceļš, balta, zeltaina smilts, divriteņa līkloču riepu raksti, bet tālāk priekšā kalns, kas brūk pār dzīviem kokiem…
Ķengurs atkal uzjoņo kādā kalnā. Gaišbrūnā mugura tik nozib krūmos. Varbūt tiešām ceļa smiltīm šur tur pārvilktā taisnā, drošā svītra, te šaurāka, te platāka, te pavisam pārtrūkusi, ir ķengura astes iesistās zīmes.
.
Ir Ziemsvētku laiks, un vakarā mana paziņas ģimenē, kur viesojos, mēs runājam par Ziemsvētku dāvanām, lielām un mazām, derīgām un nederīgām, un vienmēr labām. Un es domāju – kā varētu dot kādu dāvanu meža būdas cilvēkam? Kādu? Mēs aplēšam. Ne jau lai patiesi tūlīt dotu, bet lai izprastu – kādu? Liekas, nav tādas dāvanas, ko tam varētu dot. Visas tās – cilvēku dāvanas – darītu pretī viņam, viņa izlēmumam, viņa cīņai, kurā tas devies, atmetot visu, kas ir cilvēku dāvanas, visu, ar ko cilvēki dzīvo. Viņš to visu aizmetis no sevis, atstājis iespēju vēl tikai – būt dzīvam.
Ja grib respektēt viņa izvēli, tad nav viņam ko dāvināt.
.
Pavisam tuvu manu draugu mājai ir cits mežs, valdības aizsargāts, neaizskarams, plašs meža apgabals. Tas nav tuvas piejūras mežs, vēji to nav izlocījuši, arī uguns to nav postījusi. Koki ir slaidi un taisni, jo dziļāk mežā, jo slaidāki un lielāki. Ir gandrīz pārsteigums redzēt, cik eikalipti var būt taisni un slaidi, un resni, un lieli! Kad pieliek vaigu tādam, mizu tikko nometušam, it kā vēl valgam eikalipta stumbram un skatās augšup, tad varenais stumbrs paveras it kā pasaule pati par sevi – ar lieliem tālumiem, gaismas un ēnas uzkalniem un sīku skudru kustīgajiem ceļiniekiem.
Šis mežs ir ļoti skaists – viss saulē deg un līksmojas, ar mizu nometušo eikaliptu stumbriem starp krūmu sudraboto sīkmi kā milzu kolonām iesārtās, iedzeltenās un zaļganās krāsās. Arī te ceļi ved līku loču, augšup lejup, bet platāki un cietāki nekā piejūras mežā. Un te, ja ne bieži, tomēr var satikt gājējus un motociklu braucējus, kuri te skrien uz nebēdu, izmēģinot savu varēšanu, izgriežoties meža mieram cauri kā ar motorzāģi.
Šai mežā es atnāku jo bieži, kad ciemojos savu draugu ģimenē.
Nupat mani pabaida ar savu pēkšņo troksni un ātrumu motocikls, kas drāžas kalnā, lēkādams uz ceļa saknēm, izmētātiem koka gabaliem, akmens šķembām kā zirnis uz karstas plīts. Liekas, tas kuru katru mirkli varētu nosprāgt no ceļa vienā vai otrā pusē, jeb – vienā un otrā pusē un izjukt kokos, bet tas uzjoņo taisni kalnā, un troksnis izdziest, un no lejas, no meža malas man pretī lēni nāk balta, gaiša, liela, pilnīga sieviete ar lielu, baltu, pilnīgu, resnu suni. Viņu abu baltums un resnums liek iedomāties dzirnavas un maisus, un miltus, un labumus…
Sieviete apstājas un smaida, un saka, ka jaunie motociklu braucēji briesmīgi baidot nabaga suņus. Viņas suns gan neizskatās nobijies. Tas lēni apsēžas un lēni smaida, tāpat kā viņa kundze, balts, tīrs, smags un piekusis.
Kundze saka, ka suns ir vecs. Vairāk kā divpadsmit gadus dzīvojis viņu ģimenē. Diendienu kopā. Kļuvis kā ģimenes loceklis. Grūti domāt par to, kā tas būs, kad viņš mirs un varbūt drīz, jo viņš kļūst vecs, divpadsmit gadus diendienā…
“Bet tad jūs divpadsmit gadus nekur nevarējāt izbraukt?”
“Nē. Nekur. Mēs nekur nebraucam.”
“Bet vai jūs nebūsat tad brīvāki? Bez viņa?”
“O, nē! Grūti to pieminēt. Divpadsmit gadi diendienā kopā vadīti. Trīsreiz dienā te pa meža ceļu, līdz kalnam, ne tālāk. Tad mums pietiek. Tikai lai suns iztīrītos, viņš negrib savus netīrumus atstāt mājās. Tik regulārs, mierīgs, labs suns.”
Ir jāpiekrīt un jāapbrīno, cik tas ir lielisks suns.
Un kundze mīļi papliķē suņa plato muguru: “Viņai patīk ieēst. Viņa mīl ieēst…”
Un viņi kustas vēl gabaliņu tālāk.
.
Savādi sagriežas domas, no meža ceļu ārā meklējot.
Viens mežs un otrs.
Viens suns un otrs.
Viena dzīve un otra dzīve.
Melns un balts? Nē, krāsa varbūt tikai sagadīšanās. Bet jēga?
Ak, – tikai divas dažādas dzīves. Un ne dzīves vien, varbūt veseli dzīves novirzieni, paraugi, veidi, kas viens otru rada.
.
Jāatstāj Austrālijas savādais, spiedīgas saules pilnais mežs. Jābrauc atpakaļ uz lielo pilsētu. It kā ar mazāk iegūtas skaidrības šoreiz. It kā kaut kas būtu iesniedzies tur, kur tas nedrīkstētu būt. Kas? Kur?
Nē, vai es mēroju tālo ceļu pāri jūrām uz Austrāliju šīs meža takas pētīt? Kur paliek lielceļi, dižceļi, kāpnes un operas nami, ātruma mērotāji un nemērotāji, ūdens un gaisa slēpotāji, braucēji…
Tepat. Tepat vien ir arī visi viņi.
