Ar savu vieglo iepirkumu somu, elkonī iekārtu, un sarkano maciņu ar sīknaudu un dzīvokļa atslēgu, delnā iežņaugtu, Veseļa kundze pārgāja ielu zaļajās ugunīs; viņa vienmēr nogaidīja zaļās iešanas atļaujas ugunis arī tad, ja iela tālu apkārt šķita tukša. Nebija vairs tie gadi, kad gribējās skriet un bēgt. Bez tam viņa patiesi jutās labi, darot visu kārtīgi. Pārgājusi ielu, viņa izvirzījās ietves kreisajā pusē, kā tas te bija ejams, un atlaidās izvaļīgākā solī.

Bija agrs. Veikali vēl tikko sāka vērties vaļā. Rīts bija tīkams, gandrīz dzestrs, lai gan bija zināms, ka diena būs karsta. Tā tas jau gāja kādu mēnesi. Rīti bija labākā dienas daļa, ja vajadzēja iziet ielā, iepirkties, steigties, nest. Viņai iepirkšanās daudz raižu nedarīja, viņa dzīvoja viena. Šai rītā viņai patiesi daudz nekur nebija jāiet – tikai līdz maiznīcai un pie saknēm un augļiem.

Vispirms līdz maiznīcai. Rīta dzedrumu baudīdama, viņa soļoja raiti, acis pāri ielai uz baznīcām, uz skolu un pasta ēkas apstādījumiem pamezdama, kuri dienu pēc dienas rosījās savos dažādajos ziedos. Viņa būtu soļojusi vēl brīvāk, bet bija mazliet jāpiesargās, jāredz, kur soli sper. Šis te bija tāds pa pusei bagātnieku rajons, bija populārs, bija modē. Cilvēki, kam bija lieka nauda, iepirka vecākas mājas, atjaunoja, uzkrāsoja to dzelzskaltās margas – ielas mirdzēja kā mežģīņotas. Tikai – vai nu tie ļaudis, kas mājas pārdeva (mira ārā), vai tie, kas nāca iekšā, pārāk mīlēja suņus. Neticami, ka šinī higiēnas apsēstā laikā, kad visu migloja, dezinficēja un visādi šķīstīja, tie paši cilvēki tik akli spēja panest šos mēslus. Kā viduslaikos.

Nē, bija jāizvairās par to domāt (tas arvien tā iznāca agros rītos, kad ielas vēl tikko kā sāka nolaistīt, nomazgāt), domāšana tur neko nevarēja līdzēt. Nupat labā biologa Luisa Tomasa esejās viņa bija lasījusi, ka iemaisīties kādā sabiedriskā vainā bija nevēlami arī ar vislabākiem nodomiem, padomiem un idejām. Tas nevedot pie cerētiem panākumiem, viņš raksta. Pat vissāpīgākajos gadījumos labāk esot stāvēt malā un lauzīt rokas.

Tomasam taisnība: grūti bija vainot zināmos un nezināmos suņu īpašniekus. Dzīvnieku mīlestība, cilvēku vientulība, bērni, brīvība, daba – viss tas šinī lietā bija cieši sapinies.

Tā, prātīgi atvairījusi nepiedienīgu domu īgnumu un augumu cēlāk iztaisnojusi, viņa ar labpatiku soļoja rīta drūzmā. Vispirms līdz maiznīcai. Te nesen bija atvēries mazs maizes veikals. Grūti tam būs sacensties ar pašapkalpes veikala parocīgo, līdz ar visu citu iesaiņoto preci. Bet laba maiznīca bija ielas svētība jau ar savu smaržu vien.

Labas domas apgaismotais Veseļa kundzes skats pēkšņi apstājās pie kāda sola ielas malā.

Solā sēdēja bārdains cilvēks izspūrušiem, sarkaniem matiem un izģērbās. Ne gluži izģērbās; būdams jau tikai īsās, baltās it kā apakšbiksītēs, viņš atbrīvojās no sava krekla un, varētu teikt, pārsēja savas rētas. Viņa krūtis bija notītas pārsējiem un saites atlikušos galus viņš pūlējās aptīt plecam.

“Džīzas Kraist!” Veseļa kundze domās iesaucās ar te bieži dzirdēto saucienu. Ne tādēļ, ka viņa būtu tā pieradusi iesaukties, bet tādēļ, ka ainā ielas malā bija kaut kas bībelisks, lika pazibēt domai par Kristu. Noņemts no krusta? Sāpēs, vainās pamests? Visu vidū – cilvēks tik viens rīta gaismā.

Tūlīt viņa redzēja, ka tas bija, varēja būt tikai lielpilsētas sauktais tramps, staigulis, saules brālis, kas pats pēc savas izvēles bija tur, kur tas bija. Tomēr – rīta tīrā gaisā atkailinātais, savainotais ķermenis, sāpes, ciešanas, pazemojumi…?

Cilvēks bija pamanījis Veseļa kundzes skatu un viņas acumirkļa kavēšanos solī. Viņa acis uzacu, matu un bārdas sarkanajās pinkās iedzirkstīja ar smiekliņu un pārstaigāja viņu visu:

“You are a good fuck…” Viņa dzirdēja tā balsi, kad bija tam gandrīz jau garām un – atsmaidīja viņam!

Iztrūkusies viņa turpināja automātiski iet. Kāpēc viņa uzsmaidīja? It kā viņš būtu teicis komplimentu. Vai nebija? Bija tā, it kā viņi būtu apmainījušies mazām pļaukām kā kaķi…

.

Atpakaļ no maiznīcas nākot, Veseļa kundzei bija jāiet garām tam pašam solam. Lai no tā izvairītos, viņa varētu iet pāri ielai, tad tālāk atkal reiz nākt atpakaļ uz augļu veikalu, bet ne uz sola pusi.

Kāpēc lai viņa izvairītos?

No bailēm? No nepatikas?

Viņai nebija ne baiļu, ne nepatikas. Varbūt arī viņa solā vairs nebūs, būs sasējies un aizgājis.

Veseļa kundze paņēma savus augļus un domīgi nāca mājās.

“Džīzas Kraist! Džīzas Kraist…” viņa pie sevis atkāroja, un viņā arvien no jauna atplaiksnījās kā bībeles izgaismotā aina: sarkanmatainā, pinkainā galva, kailais ķermenis, pārsējumi un niķīgās balss izlēciens. Un viņa – Magdalēna! Viņa nevarēja noliegt, ka viņa tur bija klāt bijusi kā Magdalēna, Marija. Žāvēt tā kājas savos matos…

.

Viņai bija spožs divistabu dzīvoklītis. Divu telpu dzīvoklītis. Dzīvojamā istaba, kas bija arī guļamistaba, un pietiekami liela virtuve, tikai ar pussienu atdalīta, kas bija arī ēdamistaba. Un vannas istaba. Jā, vannas istaba…

.

Veseļa kundze nolika iepirkumus. Cilāja, varētu teikt, apmīļoja maizes klaipu ilgāk nekā citreiz. Viņa mīlēja maizi. Un vēl siltajā maizes smaržā viņas domas turpināja savu gaitu.

Tas solā sēdētājs ar savu saitēm notīto ķermeni, cik lielas īstenībā bija viņa vainas – pie miesas un dvēseles? Vai viņai tomēr nebija kāda daļa atbildības par to? – Neiemaisies, stāvi malā un lauzi rokas, ja citādi nevari… Bet šī jau nebija nekāda sociāli sabiedriska vaina. Tas bija viens cilvēks.

Un tomēr arī nē. Tas piederēja savai sabiedrībai ar tās likumiem. Viņš piederēja to solos sēdētāju un gulētāju pulkam, kas te, lielpilsētai augot, auga līdz. Tuvākā apkārtnē divi trīs te bija redzami vai ik dienas. Šis bija jaunpienācējs. Ja viņš tāds jau bija? Viņš vēl redzēja to, kas gāja tam garām. Tie citi, liekas, to vairs neredzēja. Viņu acis izvairījās, ieslēpušās kādā miglā. Pensijas izmaksas dienās viņi bija kustīgāki, turējās kopā, sēdēja, pudelēm apgādāti, uz soliem. Vēlāk tie gulēja, tikai gulēja tukšos solos, autobusu pieturas vietu nojumēs, pie sētām uz zemes.

.

Nākošajās dienās Veseļa kundze šo jaunpienācēju šad tas pamanīja kaut kur solā vai ielā. Viņš vēl nebija gluži nekustīgs. Viņš nebija arī vairs nekad tik kails, viņam bija rūsgans, brūns svārks, kas plaši plandījās vējā. Bet viņa to nekad nesatika vairs tik tuvu, lai par to domātu.

Kādu dienu, pieejot pie loga, viņa to ieraudzīja otrā pusē ielai, turpat pretī stāvot. Viņa mazliet satrūkās un atvirzījās tālāk no loga. Viņai ienāca prātā, ka viņš varētu būt tai sekojis, atradis, kur viņa dzīvo. Ka viņš to pazina, to viņa zināja tikpat skaidri kā to, ka viņa viņu pazina. Bet nē, uz stūra tur bija krogs. Viņš tur stāvēja, gaidīja kaut ko no tā. Tā viņi gaidīja – kādu pusdzertu alus skārdeni, naudu, atmestu kādam alum vai retāk kādu cilvēku, kam vajadzēja biedra dzeršanai. Kad Veseļa kundze atkal pavērās ielā, viņa vairs tur nebija.

.

Tad atkal reiz viņa redzēja šo rūsgano saules brāli. Viņa nāca garām lielajam pilsētas sporta laukumam. Tas bija īsts parks – vidū sporta laukumi, apkārt lielu koku alejas, apstādījumi, plašs dīķis ar strūklakām un visādi zaļi uzkalniņi ar soliem. Krāsainie sporta vīri grupās un pa vienam klīda prom, sacīkstes bija beigušās. Bet kāds palika guļam – rūsgans svārks zaļajā maurā… Viņš gulēja uz mutes, locekļus izmētājis. Netālu no novietnes, kur parasti stāvēja sportistu alus kastes. Pēc spēles tur laukuma malas bija noklātas skārdenēm. Viņš bija devīgi pieliets un atstāts guļam. Steidzoties pa parka malu mājup, garām gulošajam sarkanmatim, Veseļa kundze domāja – kaut viņš tai brīdī nepamostos. Viņš nemodās. Un tad viņa domāja, varbūt tomēr būtu jāiet tam klāt? Kā cilvēks dienas laikā varēja tā gulēt uz plikas zemes un tad vandīties apkārt bez jēgas?

.

Cilvēks. Otrs cilvēks. Bet viņa zagās tam garām. Viņai bija tīrs dzīvoklītis. Miers. Ierasta dzīve. Viņas labajiem vārdiem nebūtu spēka. Un vārdi būtu tā mazākā daļa. Kaut arī – par nāvi nebūtu viss cits.

Viņa uzdrošināšanās, toreiz viņu uzrunājot, bija intriģējoša ne gluži atbaidīgā kārtā… Viņš bija vairāk palaidnis kā satrunējis. Bet, Džīzas Kraist, dzīve nebija nekāds teātris.

Viņa pārnāca savā dzīvoklī un cieši aizvēra durvis, piespieda vēl atslēgas nodrošinātāju. Pilsēta auga augumā ar visu tās labu un ļaunu.

Brīdi viņai vēl rādījās izmīdītais, piemētātais sporta laukums, tukšs, tuksnešains un zaļš arī, zaļš visapkārt, un rūsganais cilvēks, apkritis uz mutes kā maza iesarkana blakts. Zeme un vējš dun ausīs.

.

Reiz, pēc kādiem mēnešiem, varbūt pēc pusgada, Veseļa kundze stāvēja ielā un gaidīja autobusu. Šo ne to domājot, viņas acis klīda gājēju un nācēju vidū un uztvēra kādus rūsganus svārkus, cilvēku rūsganā svārkā, kas nāca mierīgi, rūpīgā solī citu gājēju vidū. Sevī iegrimis, apkārt neskatīdamies, tas meklējās svārku iekšējā krūšu kabatā, ņēma ārā grāmatiņu, iegāja bankā, kuras durvis bija turpat dažus soļus no autobusa piestātnes. Tas bija tas pats mazais saules brālis.

Pirms autobuss pienāca, Veseļa kundze redzēja viņu atkal iznākam. Tāpat, acu nepaceldams, savu grāmatiņu apskatīdams, aizvērdams, noglabādams, viņš aizsoļoja pa ielu mērķtiecīgā solī kā labs rūpīgs rūķis. Kāds bija viņu pacēlis. Rūsganie svārki un mati savesti kārtībā. Soļi uzlikti uz noteikta ceļa.

Veseļa kundzei kļuva silti ap sirdi. Bet tas nebija bijis viņas spēks, kas bija darbojies, lai gan viņa tika uzaicināta… Sieviešu atraitņu bija pilna pasaule. Tur vairāk nebija ko domāt. Un autobusā sēžot, Veseļa kundze nedomāja, tikai pa brīžam viņas acīs vēl pavīdēja rūsganais svārks, izgludināts, apkopts. Gandrīz jau kā tāds papucītis…