Abas mazās meitenes spēlējās pagalmā. Bija vasaras vidus, bērni dzīvoja ārā visu dienu. Katrs pieaugušais savu reizi pameta acis, lai tie neaizklīst uz upes pusi. Patreiz meitenes spēlējās ar lielo bumbu. Bumba piederēja Lūcijai. Kopš Lūcija ar savu aukli Lati bija ieradušās Mirdzas tēva, Lūcijas tēva brāļa, lauku mājā, Lūcija sevišķi labprāt spēlējās ar savu bumbu, un Mirdza nīka apkārt, gaidīdama brīdi, kad viņa varēs piedurt bumbai savu pirkstu. Jo noteikumi bija tādi, ka Lūcijai bija jāatļauj bumba arī Mirdziņai, kad viņa pati ar to bija izspēlējusies. Tā kā Mirdziņa tik ļoti gaidīja šo brīdi, tad Lūciņa nebija un nebija diezgan izspēlējusies. Laiku pa laikam viņa atstāja bumbu zālē, bet, tikko Mirdza tai tuvojās, Lūcija spiedza, grāba bumbu un spieda to sev klāt. Bumba bija liela un bieži izlēca no Lūcijas rokām, tad abas meitenes metās to gūstīt. Spēle nebeidzās, un tas bija galvenais – lai bērni būtu nodarbināti un turētos kaut cik uz vietas. Mātes sauciens: “Dod nu bumbu Mirdziņai arī,” izskanēja tāpat vien tukšā, kā rotaļas pavadījums.

Arī tagad Lūciņa, sargādama savu bumbu no Mirdziņas, skrēja, cik jaudas, piespiedusi bumbu pie krūtīm. Šoreiz viņas skrējiens pagadījās ne līkumos apkārt pa pagalmu, bet taisni prom gar šķūni. Mirdza kā parasti bij Lūcijai uz pēdām, un abi bērni pazuda no pagalma aiz saimniecības ēkām, kur ceļš izveda augstajā upes krastā. Nekā īsti bīstama tur nebija. Pa labi no ceļa bija krasta nogāze ar kaķu pēdiņām, meža neļķītēm un saulgriezīšiem noaugusi, bet tālāk lejā bija lēzenums ar nesen nopļautu īsu, zaļu zālīti, pa kuru veda celiņš gar upes malas smaržīgajām skalbēm un stiebriem, mirgoja sīki sudraba vilnīši, tālāk plašajā ūdens virsmā izlīdzinādamies tumši un gludi. Ceļš aizveda gar krasta piegāzi, drīz iegriezdamies laukos, prom no upes.

Bērni apstājās, lielā plašuma ietverti. Gaiss te bija karstāks, sausāks un dzīvāks kā pagalmā. Blakus, no rudzu lauka puses, lāgiem uzdvesa īsti smaga, karsta vēja elpa un visapkārt lēca, lidoja, kustējās un trieca sienāži, dunduri, spāres. Ceļš vietām bija nobērts dzeltenu smilšu kārtu, ko retas, smagas vasaras lietus lāses bija sasitušas stingru, ar mazām dobītēm kā bišu šūnu. Lūcija nolika bumbu smiltīs un uzsēdās tai virsū. Bumba bija liela, meitenei tieši laba sēdekļa augstumā. Mirdza salika rokas aiz muguras, izgāza vēderu un gaidīdama lūrēja uz Lūciju.

Mirdza bija dzīvojusi te ilgāk, viņa juta, ka kaut kas notiek nepareizi un Lūcija bija vainīga, viņa te bija izskrējusi pirmā, te, kur nebija atļauts nākt. Mirdza pat turējās pretī kārdinājumam plēsties pēc bumbas, negāja tuvāk Lūcijai, jo kaut kas bija nepareizi.

Bet šī sajūta pamazām gaisa. Siltums un dzeltenā gaisma plūda pretī no smilts. Mirdza vairs nevēroja Lūciju. Viņa vēroja dzelteno smilti. Urbināja to ar kājas lielo pirkstu. Tad viņa ātri pietupās un spēcīgi uzsita tai abas izplēstās roķeles. Smilts padevās.

Mirdzas delnas atstāja tanī maigus iespiedumus, kas izskatījās kā puķes, kā gaiļu galvas. Šāda darbošanās Mirdzai bija labi zināma. Lūciju aizmirsusi, viņa pliķēja smilti, rausa kopā apaļus uzkalniņus. Tad Lūcija cēlās, lai ietu tuvāk Mirdzai un darītu to pašu. Bet bumba, pēkšņi no viņas svara atbrīvodamās, palecās uz augšu un pāri ceļa malai sāka velties pa krastu lejā.

Abas meitenes uzlēca taisnas un nobijušās un izbrīnītas skatījās uz bumbu, kas ripoja arvien ātrāk, jau zibenīgi sasniedza zaļo lēzenumu, pārvēlās celiņam, tad mazliet lēnākā gaitā sasniedza ūdens malu un starp retiem, izpļautiem stiebriem graciozi uzlēca uz ūdens virsmas, sašūpoja to, sašūpojās pati, apgriezās apkārt, mazliet piestāja, tad cēli peldēja prom. Abi bērni, bez vārda teikšanas, tad sāka rāpties pa krasta nogāzi lejā, pakaļ bumbai pa viņas ceļu. Saulē sakarsušie augi, kaķupēdiņas un saulgrieži, dūrās kājās. Dažuviet bija ļoti stāvs, gaiši izkaltusī zeme kūpēja un bruka, bet bērni sasniedza zaļo lēzenumu, uz celiņa apstājās tikai tik daudz, lai mestos tālāk pēc bumbas. Bet bumba vairs nebija tur, kur meitenes to bija domājušas. Bērni bumbu pamanīja tālu, jau gandrīz uz upes vidus peldam pret sauli. Šī jaukā skata dēļ zaudējumu vēl īsti neapjauzdami, elsas aizturēdami, tie devās bumbai pakaļ pa krasta celiņu, kas vijās augšup, lejup, gan mazliet tuvāk, gan mazliet tālāk ūdens malai.

Bērniem bija ko nopūlēties, rāpjoties augšup lejup, bet bumba peldēja taisni un ātri, nonākusi upes straumes vidū. Brīžam tā jau pazuda bērnu skatiem, bet vēl arvien atkal parādījās, gan tālāk un tālāk, pamirdzot te tumša, te gaiša ūdens, saules un viļņu kustības vidū. Un tur, viegla un skaista, tā arvien vēl nebija tiem zudusi. Brīžam bija pat jāapstājas, viņā noskatoties.

Bet tad tur vairs mirdzēja tikai ūdens un gaiss, un bērni, pirmo īsto zaudējuma baiļu satriekti, saules un uztraukuma mākti, aizelsušies skrēja tālāk, klupa un cēlās, klupa un skrēja, līdz tie bija jau aiz dārza, līdz galvām lielajā, mīkstajā pļavas zālē, kas sapinās ap to kājām, norāva tos pie zemes. Roķelēs atspiedušies, tie cēlās un beidzot laida vaļā lielās, izmisīgās raudas. Te vairs nebija ne upes, ne bumbas, ne īsti jēgas, kas noticis. Piecēlusies Mirdziņa gribēja sēsties atpakaļ zālē, bet, paskatījusies uz Lūciņu, iebrēcās vēl skaļāk, it kā būtu ieraudzījusi savu lielāko ienaidnieku; tā apsviedās un bēga no Lūcijas uz mājas pusi, Lūcija viņai uz pēdām. Tā abi bērni, līdz galam nokliegušies, nosvīduši, sarkanām, uzpampušām sejām iedrāzās pagalmā, acumirkli apklusa, tad abi kā uz pavēli laida ārā pēdējās raudāšanas rezerves. Bet varbūt arī ne pēdējās – raudāšanas spēku lielums ir apbrīnojams bērnos no viņu pirmām dienām. Meiteņu balsis piepildīja priekšpusdienas pagalma mieru kā bazūnes.

Mirdzas tēvs, šķūnī pie pļaujmašīnas noliecies, pagrieza ausi – šie lērumi gāja te vaļā katru dienu, kopš Lūcija bija ieradusies, un tā bija labi, lai bērni izkarojas. Bet patreizējā raudāšana bija mazliet neparasta. Tēvs izgāja pagalmā; liekas, visi bērnu locekļi bija klāt, savās vietās un kustējās nebojāti, asinis arī nemanīja. Tomēr bērni izskatījās nelabi.

“Nāc šurp, Mirdza,” tēvs pavēlēja, pietupās un pastiepa rokas un Mirdza iemetās tanīs visa, bez kavēšanās; mazais ķermenis pārkarsis, raustīdamies garās elsās. “Kas noticis?” Tēva balss bija stingra, bet laba. Bērns tikai smagāk, ļenganāk, gandrīz miegains kļūdams, iegūlās tēva rokās. Bet šīs rokas to sapurināja: “Kas noticis?”

Meitene saņēmās: “Bumba… Bumba…”

Atģidās arī Lūcija: “Bumba iekrita upē.”

“Kur?” Tēvs palaida Mirdzu un ātri piecēlās kājās, “kur?”

“Tur,” Lūcija rādīja uz ceļu, uz rijas šķūņa pusi.

Tēvs jau pirmais devās turp: “Nu nākat, nākat, kur tas bija?”

Lūcija sekoja, bet Mirdza bija apstājusies un viebās atkal uz raudāšanu, kad tēvs bargi atskatījās, viņa izmisīgi rādīja uz otru pusi – “tur, tur…”

Pirms tēvs kļuva īsti dusmīgs, viņš saprata – bumba bija iekritusi “tur” un aizpeldējusi – “tur”… Un bija pagājusi varbūt jau pusstunda. Bumba varbūt jau tuvojās spēka stacijai. Nebija vērts iet uz laivu, tērēt dārgo laiku.

“Tad tur vairs neko nevar darīt. Bumba ir pagalam,” viņš jau gribēja doties šķūnī atpakaļ pie pļaujmašīnas. Āboliņš bija jānogāž vēl pirms dienas vidus. Bet viņš apstājās – visa iztiesāšana, kā bērni drīkstējuši atstāt pagalmu, sods… Vēlāk. Vēlāk. Tam patiesi tagad nebija laika: “Ej pie mammas! Ej pie Mātes, Lūcij!” Viņš tomēr atgriezās un nometās vēlreiz pie Mirdzas, saņēma to rokās, slaucīja tās uztūkušo, slapjo sejiņu ar savu lielo, veco, mazliet eļļaino kabatas lakatu, tad pagrieza to tuvu un taisni pret savām acīm: “Kad kas nelabs notiek, tad vajaga tūlīt nākt un teikt. Tūlīt! Saproti?” Balss bija stingra un gaidīja atbildi:

“Saproti? Tūlīt.”

“Jā,” bērns teica.

“Tūlīt, kad bumba iekrita upē, vajadzēja nākt un teikt.”

“Jā,” bērns jau priecīgi atkārtoja, atbrīvoja rokas un apķērās tēvam ap kaklu – maza, silta, maiga pasaule. Bet tēva balss vēl turpināja stingri un pavēlīgi pie mazās auss: “Tūlīt, tūlīt, kā kas notiek, vajaga nākt pie manis vai mammas.”

“Jā.” Meitene atvilka sejiņu no tēva vaiga, tad lielām, dompilnām acīm raudzīdamās tēva acīs, teica lēni un nopietni: “Bumba – neiekrita upē.”

Tēvs pārsteigts satvēra bērnu stingrāk un atstūma no sevis tālāk: “Neiekrita upē?” Tēvs gaidīja ļoti nepacietīgs.

Bērns raudzījās uzticīgi, gandrīz noslēpumaini mazā roka zīmēja vieglu graciozu kustību gaisā: “Viņa tā, uzlēca uz ūdens. Un aizgāja tālu, tālu. Viņa neiekrita…”

“Klausies,” tēvs iesāka, bet atguvās, noglauda bērnu un piecēlās: “Ej pie mammas.” Viņš ātri gāja uz šķūni. Meitene paklausīgi tipināja uz mājas durvīm. Bija silts, ļoti silts vasaras gaiss kūpēja pār pagalmu. Sauss un tomēr spiedīgs. Bet pērkona varbūt nebūs pāris dienas. Siena laiks. Stunda pēc stundas atvērās; aizsmaržoja, aizvērās.

Varbūt tomēr bija noticis šai stundā kaut kas, kas neaizvērās. Par labu vai ļaunu tas dzīvoja tālāk kādā jaunā apziņā – kad bumba iekrita upē, viņa neiekrita – viņa aizgāja. Peldēja prom. Ilgi.

Kad kaut kas aiziet, tas vēl nepazūd. Kad tas pazūd?