Par izsolēm lielajā vecu lietu noliktavā (Sidnejā, Austrālijā), par lietām un cilvēkiem es šo to sāku saprast, kad biju tur otrreiz aizgājusi (gandrīz bez vajadzības) un citu vidū pamanīju to pašu izkaltušo, plāno vecīti, kas iepriekšējā reizē, kad es tur par skapi ar daudzajām atvilktnēm sasolīju divdesmit dolārus, bija priecīgi man uzsmaidījis un, rokas berzēdams, teicis: “…Viņš nebūtu atlaidies! Viņš būtu gājis līdz piecdesmit…!” zīmēdams to uz jauno cilvēku, kas mani bija pārsolījis un skapi beidzot dabūjis.

Es sapratu, ka šis izdilušais, ģeņģerīgais cilvēka atlikums izsolē neko nepirks. Viņš bija nācis noklausīties un noskatīties. Viņš bija nācis – uz izrādi. Redzēju arī, ka lielākā daļa apmeklētāju bija nākuši tāpat kā viņš. Arī es tur otru reizi biju ieradusies uz izrādi, ne nopirkt kaut ko, uz mierīgu, mazu, bet krāsainu izrādi, kurā savādā kārtā pats darbojies līdz, arī neko nedarīdams vai darīdams visikdienišķāko – pacilādams kādu vecu pulksteni vai pasolīdams dolāru par vecu krēslu, ko nopērk cits.

Pirmo reizi izsolē es ierados, Intas lūgta – aiziet un nopirkt viņai skapi ar daudzajām atvilktnēm, jo viņai pašai tai dienā nebija brīva laika.

Kad iegāju veco noliktavu milzīgajā vidus telpā, izsole bija jau sākusies. Man nebija, ko steigties. Inta skapi bija iepriekš apskatījusi, pierakstījusi tā numuru un noteikusi man, ka varu solīt par to līdz divdesmit dolāriem. Tā bija augsta cena šai vietā, bet tādu skapi Inta vēlējās dabūt papīru glabāšanai.

Es mierīgi gaidīju, līdz izsoles norise tuvosies kārotajam skapim, lai tad to par dolāri trīs četri paņemtu. Tā bij cena, par kādu gāja prom jau vairāki skapji, vēl glītāki un labāki, ja kam neinteresēja daudzās atvilktnes…

Izsoles vadītājs stāvēja augstu pāri visiem uz krēsla, labo kāju uz krēsla atzveltnes uzlicis. Gluži jauneklīgs viņš vairs neizskatījās, bet likās, viņš jutās drošs; drošība, veiklība un šī poza piederēja pie viņa lomas. Tā bija pirmā izsole, kurā es jebkad biju piedalījusies, un, nostājusies vadītājam pietiekami tuvu, lai viņš mani dzirdētu, kad nāks mana kārta solīt, un, turēdamās pietiekami iesānis, ja viņš ar to krēslu tomēr apgāztos, es uzmanīgi baudīju izsoles ritēšanu.

Apmeklētāju bija diezgan daudz, bet lielajā telpā nebija drūzmēšanās, drīzāk svētdienīga izvaļa.

Izsoles vadītājs laipni, rotaļīgi un visai mierīgi spēlējās ar lietām, to cenām un cilvēkiem. Ar humoru un, likās, ar patīkamu interesi, pat mīlestību viņš vadīja ļaudis caur lietām kā skolotājs bērnus vai gans ganāmpulku. Vai varbūt kā mednieks medījumu? Nē, viņa spēle šķita nevainīga. Cenas vecajām lietām viņš izsauca zemas un atkāpās arī no tām, ja nebija solītāju, ļāva apdomāties, neuzmudināja par asu.

Viņam, kas visu laiku palika uz krēsla, bija palīgs, mazs, ņiprs večuks, kas uzmeklēja vajadzīgo lietu pēc izsauktā numura. Pie sevis runādams, tas priecīgi sazīmēja, izraka, izcēla to no apputējušo mantu kaudzēm visos kaktos, sienmalēs un telpas vidū uz tur citpiecita sastumtajiem galdiem un to pagaldēs. Viņa nelielais augums šinī darbā labi iederējās, lielie skapji, kumodes un dubultgultas viņam nebija jācilā un jāgrūsta, tās tāpat jau stāvēja visiem redzami, jāmeklē bija sīkākās lietas: priekškaru stangas, putnu būri, visādi soliņi, galdiņi, lampas, krēsli, spilveni, trauki, bilžu logati ar un bez bildēm, dīvaini spoguļi, pulksteņi, mūzikas instrumenti, dažādi spēļu un sporta rīki… Daudzas no šīm lietām atradās savās kādreiz lepnajās, tagad nodriskātās, apdauzītās, aizrūsējušās kārbās iesaiņotas, un tad uzreiz nevarēja pateikt, kas tā par lietu būs, ko no saiņojuma izcels, vai arī vecmodīgo lietu veidi bija ļaudīm jau aizmirsušies un par vienu otru lietu nevarēja būt drošs, kādai vajadzībai tā domāta. Katra piezīme un pieredze tad bija vietā, un izsoles vadītāja labsirdīgie līdzminējumi ļaudis noskaņoja gluži maigi pret vecajām grabažām, un viens otrs par dažu no tām iežēlojās, pasolīja naudu, it kā nemaz nedomādams, un cits, kam tādu pašu pēkšņu jūtu dēļ arī iekārojās tās retās mantas, pasolīja mazliet vairāk, un tad atradās vēl trešais un ceturtais gribētājs… Bet visumā izsole tomēr ritēja gurdeni, un vadītājam vajadzēja žēli atkārtot:

“Divi dolāri par šo šūpuļkrēslu…! Divi dolāri! Un jūs visi klusējat! Divi dolāri par – šūpuļkrēslu! Divi dolāri… Divi dolāri… Divi dolāri divdesmit! Divi dolāri piecdesmit!… Divi dolāri… Trīs dolāri!!!”

Ticis nost no līdzjūtības vecajam krēslam, viņš bēra vārdus ar jaunu skaņu un ātrumu, saturēja, dzina visu uz priekšu kā gans un sargs, žestikulēja rokām, atrazdams, mādams, uzmeklēdams solītājus, piesizdams zizli – atdodams!

Un ļaudis, atbrīvoti no rūpēm, atpūtās šai spēlē, kas bija tik nevainīga, maza un droša un deva tiem sirsnīgu aizmiršanos.

Manam skapim cena bija tūlīt pieci dolāri un tūlīt bija otrs gribētājs. Es mierīgi solīju visu laiku pa dolāram vairāk, jo kaut kā man šķita, ka skapis šā vai tā tiks man! Pēc piecpadsmit dolāriem es pārsteigta dzirdēju pretsolītāja balsī dusmas un nepacietību, bet neatjēdzos un mierīgi liku tālāk pa dolāram klāt. Viņš padevās un kāpa līdz, tikai, kad es gribēju teikt – divdesmit, es sapratu to, ko vēlāk sīkais vecītis teica – ka viņš neatkāpsies, ies līdz piecdesmit. Bet mans mērs bija divdesmit, velti es viņam biju sasālījusi cenu. Žēl. Bet neko darīt.

Es apklusu. Bet diezgan negribīgi. Šai spēlē ir tomēr kāds āķis, uz ko uzķeras.

Un vecais bija priecīgi berzējis rokas aiz tīra spēles vērošanas prieka. Bet varbūt – tur bija visiem klāt vēl kāds dziļāks, neapjaustāks prieks.

.

Tanī faktā, ka kāds nopirka vecu, aizmiglojušos spoguli, lai nestu to mājās, apkoptu un uzspodrinātu vai paņēma kādu vecu, vēderainu krūzi, bija atdzīvināšanas akts, darbība, kas kaut ko visiem jūtami atrāva iznīcībai, kaut kam atdeva dzīvību! Pats tā darītājs un tā novērotāji neapzināti kļuva līksmi, kļuva draudzības pilni pret izglābto lietu un tās ieguvēju – palīdzēja tam, uzmudināja, deva padomus. Šinīs vecu lietu izsolēs, kur mantas saradās pamazām no izdzīvotām cilvēku dzīvēm, bija pavisam cita gaisotne kā izsolēs, kur ņēma galu kāds dzīvot nespējīgs veikals. Tur ļaudis, izvairīgi cits no cita, ātri centās aplēst, ieraudzīt, vērtīgāko; tur valdīja mantkāre, vai arī tikai izplatītā mazā vājība – iegūt kaut ko zem tā īstās cenas. Tur ļaudis domāja par naudu, te – par lietām.

Un šo lietu tur bija bezgalīgs daudzums – pilni trīs šķūņi un pagalms.

Divi pirmajās telpās (kur norita izsole) bija mantas, kas vēl it kā cīnījās par savām īstām dzīvot tiesībām, tās vēl varēja brīdi kalpot pirms savas dabīgās nāves, bet trešajā telpā, kas aiz puspievērtajām durvīm parastajam apmeklētājam nebija it kā nemaz domāta, valdīja savāds klusums. Šais lietās tur bija kāda gandrīz ļaunīga nepadošanās. Patreiz pilnīgi nederīgas, tās, likās, gaidīja vēl kaut ko, kādu gandarījumu par savas kroplības atzīšanu. Tās bija izbijušas mašīnas, visādi inženierijas meklējumi un atradumi, kas nebija vairs atradumi, jo bija pārspēti. Puskrēslā zem rūsas un putekļu kārtām šīs lietas ņirdzīgi spīdēja ar saviem cietajiem metāla locekļiem. Tur bija pirmie tālruņa aparāti ar dīvaini izlocītām ierunājamām un klausāmām taurītēm, metāla naudas kases ar spožu pogu rindām, visādi div- un trīsriteņi, pirmie radio aparāti, gramofoni un mūzikas mašīnas… Mašīnas un mašīnas, daudzas ar atvērtām, izrautām iekšām, sagrieztām atsperēm, ar kaut kādu gudrības un muļķības maisījumu savos vaibstos. No tiem dvesa kaut kas baigs un neatvairāms, sirreālistisks. Šīs lietas gaidīja savā purgatorijā – varbūt pēc gadiem desmit divdesmit daža no tām varēja cerēt tikt ārā dienas gaismā, muzejā, pusmuzejā vai dīvainību privāt krātuvē, kaut kur, kur cilvēka nemierīgajam garam dažreiz vajadzēja neparasta uzmudinājuma un savas varas apliecinājuma. Bet parastais, labais apmeklētājs, kas nejauši bija iekļuvis šai telpā, ātri izmetās atpakaļ pie vecajām, bet dzīvajām gultām un kumodēm, ar kurām varēja apieties droši un mīļi, bez smagākas domāšanas.