Nezinu, kādēļ es apsolījos iet tur un palikt pa naktīm, dzīvot tur, pagatavot vakariņas Dorīnei un pieiet pie viņas naktīs, kad viņai būtu par grūti un viņa sauktu. Dažreiz viņai ir smagi elpot, un ir labi, ja kāds viņai iespiež pāris reizes ribās. Dienā viņai ir kopēja, kas atnāk rītos un vakaros viņu nomazgāt un apģērbt, jo pati viņa nevar neko. Pirms divdesmit gadiem viņa slimojusi ar bērnu trieku, un viņas kājas ir beigtas, nelietojamas, viņa nevar piecelties no guļus stāvokļa, viņa var tikai sēdēt, ja viņu ieceļ tās krēslā; arī viņas rokas ir sakropļotas, bet viņa var kaut kā ar tām rakstīt un ēst. Viņa sēd savā krēslā pie loga un pēcpusdienās māca bērniem valodas pareizizrunu, arī pieaugušajiem, dažreiz atsevišķām personām, dažreiz grupām.

Patiesi, man ne prātā nenāca uzņemties tik smagu lietu, kāda tā vēlāk izvērtās.

Mani tur aizveda Rasona kundze. Tikai – parunāties. Un – man lieks dolārs derētu, Rasona kundze teica, kas ir taisnība, un tā esot bagāta māja, kas arī ir tā; un Dorīnei palīga ļoti vajagot. Es ļāvos pierunāties, aiziet tur un parunāties, padomāt, aizbraukt līdzi Rasona kundzei uz brīdi.

Kad es ieraudzīju Dorīni caur logu, es viņu iemīlēju. (Tā varbūt nav pareizi teikt. Ko mēs zinām par mīlestību? Un svešas sievietes es neko daudz nemīlu. Mana sirds ir diezgan cieta pret viņām. Es jūtu līdzjūtību kādreiz, uz brīdi.)

Dorīnes sejā bija kaut kas, kas man lika sēdēt tur viņas priekšā uz zemā kāju soliņa un pieņemt visu, ko viņa teica un vēlējās. Mēs neko nenorunājām, kā tas būtu bijis vajadzīgs. Es apsolījos būt tur pat nedēļas nogalēs. Pretēji tam, ko Rasona kundze teica – viņai vajagot tikai kāda, kas pagatavo vieglas vakariņas, padzīvo pie viņas kādu brīdi, varbūt tikai dažreiz arī pa naktīm tur paliek. Es apsolījos visu, pat labi neuzklausot, ko Dorīne prasīja. Varbūt tādēļ, ka es biju sagatavojusies ieraudzīt kādu nežēlīgu pusbriesmoni, ciešanu un moku saēstu. Dorīnes seja šķita mierīga, jauna un laba. Pirms dažiem mēnešiem viņai bija nomirusi māte. Tēvs bija pieteicies kādam grupas izbraukumam uz ārzemēm; kopēja pie Dorīnes nāca rītos un vakaros, viņai vajadzēja vēl kāda cilvēka pa dažām naktīm. Nedēļas nogales esot visvientuļākās.

Dorīnes māte bijusi mūzikas skolotāja. Mājā – divi flīģeļi. Nezin, kādu solījumu es no tiem gaidīju? Kādu gara aristokrātiju? Māja divstāvu, liela savrupmāja dārzu vidū. Pilsoniski grezna.

.

Pa manas istabas logu varēja redzēt Zilās Klints kalnu. Šis kalns man kaut ko nozīmē. Vai tas man nesīs ļaunu vai labu, es minēju pirmajās dienās. Šis kalns man bija devis ciešanas. Ja tā, tad pirms tam devis mazliet laimes. Tā tas arvien negrozāmi ir, izņemot tos gadījumus, kad mēs akli kaut kur ieskrienam un laužam kaklu. Varbūt es biju skrējusi diezgan akli. Bet mani atkal pievilka šis kalns.

Tas stāsts ir par mani, ne par Dorīni. Bet varbūt tik paklausīgi Rasona kundzei līdz es aizbraucu pie Dorīnes tādēļ, ka tas bija uz Zilās Klints kalna pusi. Bet vai vienas lietas izlemšanai varētu būt tik daudz iemeslu: Dorīnes seja, mana iztēle par to, redzot to caur logu, Zilās Klints kalns?

Pirmajā dienā, runājot ar Dorīni, es biju pavisam aizrauta no viņas. Un no sevis.

Vēlākās dienās viss mainījās. Ja es nebūtu apsolījusies… Bet es biju.

Pirmajā dienā, apskatot virtuvi, mani pārsteidza tas, ka tur nebija nevienas labas pannas. Māja ar divi flīģeļiem, ar grīdsegām no sienas līdz sienai, ar kāpnēm, kas vijās augšup mājas vidū cēlai uziešanai un noiešanai – bet virtuvē nevienas pannas. Varbūt – laba zīme. Cilvēki, kas nedzīvo no… nedzīvo no sīkumiem.

Es biju apsolījusies. Kad Dorīne pirmā dienā runāja, es klausījos tikai pa ausu galam, jo tas bija – tikai izmēģināšanai, viņa teica. Tikai – pamēģināsim. Bet es jel dzirdēju to – piektdienās man jāvasko baltā virtuves grīda, baltā gaiteņa grīda, baltā vannas istabas un masāžas istabas grīda… Kad stājos darbā, man sadeva gluži jaunas sukas, slotas, grīdas vasku, visādus beržamos pulverus, ziedes. Grīdas nebija koptas kopš nezin kāda laika. Pirmo reiz tās nebija iespējams vienādi izberzt, arī vēlāk nē; vienmēr kāds baltais četrstūris bija iedzeltenāks kā citi, kad nožuva un kad Dorīne ar savu krēslu pārbraukāja tur pāri un norādīja uz dzeltenākajiem četrstūriem… Bet Rasona kundze bija teikusi: tikai vieglas vakariņas pagatavot, palikt kādu brīdi. Un atlīdzība… Kaut kādā sakarā ar to Dorīne teica: jūs dabūjat brīvas vakariņas, istabu un klavieru lietošanu. Bet man bija pašai savs dzīvoklis un klavieres… To Dorīne it kā nedzirdēja un atkārtoja: “Tā ir ļoti laba istaba, un jūs varat spēlēt uz ļoti laba flīģeļa, uz abiem…”

Pirmoreiz atnākot, es sēdēju pie viņas kājām un domāju: Ko? – Ka es gribētu viņai palīdzēt! Ka es neļaušu viņai just to, ka viņa nav tāda kā citi, es rādīšu, ka viņa ir pilnvērtīgs cilvēks, es neapgrūtināšu viņu ar līdzjūtību, nelikšu tai šķiest viņas garīgos spēkus, karojot pret to, ka viņai visur pielieto citu mērauklu…

Pirmajā vakarā tur, kad Šmita kundze klāja gultu Dorīnei un Dorīne sēdēja savā krēslā un gaidīja, viņa bija ar muguru pret mani, un, tur garāmejot, mans skats pārslīdēja šai mugurai – līdzjūtībā? Jā, kādā ātrā sajūtā, kas skāra. Gandrīz kā vainas apziņa. Un žēlums. Tas bija kaut kas personīgs – tikai viņai, Dorīnei. Stāvoklis, kādā liktenis ir viņu iemetis, šai zemē ir skāris daudzus, visvairāk tai pašā laikā, kad Dorīni. To pieņem kā negrozāmu faktu, un par to garāmgājēji nevaimanā. Bet pats pirmais moments, viņu caur logu ieraugot, tāpat nejauši uzmestais skats viņas mazliet uzliektai mugurai, uzgrieza manī kādu dziļu, intīmu dalību. Tūlīt es zināju arī, ka man jāuzmanās, ka es nedrīkstu sevi savažot ar kādām sentimentālām jūtām, ka viņa varbūt ir izlutināta, pašmīlīga un izsalkusi, vienmēr izsalkusi uzmanības.

“Tikai pamēģināsim,” viņa teica, “pamēģināsim, lai tēvs aizbraukdams domā, ka jūs paliksiet. Tad jau vēlāk redzēsim…” Nelaime tā, ka tēvs savukārt man prasīja, vai es būšu pie Dorīnes, kad viņš būs prom. Ko citu es varēju, kā teikt – jā. Nododot, ka es neesmu vēl skaidrībā, es izjauktu Dorīnes nodomu aizlaist tēvu uz ārzemēm bez rūpēm par viņu.

.

Dienas sāka iet un naktis. Mācījos pielāgoties.

Kādu dienu Šmita kundze man parādīja, kā jāaizbāž sega aiz Dorīnes pleciem naktī, ja tā noslīdējusi. Un tad atsedzās Dorīnes kājas. Viņas beigtās kājas. Tikai puse no viņas ir dzīva. Viņas kājas nekad nestaigās. Pēc tam rītos, izmetoties no gultas, nolaižot manas kājas uz grīdas, ar veselām pēdām, kas, kocenēs staigājot, ir nebojātas kā bērnam, jā – man bija prieks un bailes no šī prieka. Cik trausli mēs esam ar savu veselību, ar savu mūžību, spēku.

Ārā naktīs koku galotnēs, turpat aiz dārza, manā logā tālās ielas spuldzes apgaismoja dažus tālruņa stabus, tie dažreiz uzliesmoja balti kā krusti kapsētā. Lai gan aiz tiem bija mans mīlētais Zilās Klints kalns, tie dažreiz smagi spieda manu cīņas garu. Tam visam bija jāstājas pretī.

Naktīs, kad es savas rokas saliku ap Dorīnes pleciem, palaga stūrus nostiprinot, es dažreiz aizmirsos tā ilgāk kā vajadzētu kādā ilūzijā – teikt lai viņa ceļas, un viņa varētu celties, piepalīdzot ar manu roku un gribas spēku! Es nevarēju pieņemt viņas likteni. Viņa ar to bija dzīvojusi divdesmit gadus un nejuta vairs to tādā veidā kā es, kas man izpaudās dažreiz nepacietībā, bezpalīdzībā, slēpjot savu uzvandīto sentimentu.

Naktīs es mēģināju atvērt un turēt vaļā savas istabas durvis, siltajās, rāmajās naktīs. Bet Dorīne to dzirdēja un uztraucās. Viņa baidījās no iebrucējiem: “Tie var mani dzīvu sagriezt gabalos, es nevaru kustēties, bēgt…” Visi logi bija aiznagloti. To viņai nevarēja pārmest. Bet Austrālijas naktis, visas ar aizvērtiem logiem un durvīm…

Kaut kas kļuva ar katru dienu vārīgāks. Dorīne. Es. Arī baltā gaiteņa grīda, virtuves un vannas istabu grīdas. Varbūt vasks nedēļas laikā nespēja īsti iežūt un nostiprināties. Grīdas baltums uztvēra un iesūca sevī katru tējas pilienu, katru pastnieka soli, ko tas iespēra, priecīgi iesteigdamies pārāk dziļi mājā. Berzu un apstrādāju grīdas ar visu emigrantes ievainotās godkārības spēku. Bet dienas bija karstas un logi aiznagloti. Tikai, kad bērnu pulks sanāca valodas mācības stundā, durvis pastāvēja vaļā.

Dažās pēcpusdienās mēģināju nokļūt kādas stundas lejā uz savu dzīvokli. Gājiens prasīja vairāk kā pusstundu, ja braucu ar autobusu, līdz autobusa piestātnei bija jāiet piecpadsmit minūtes, un, aplēšot brauciena maksu, iznāca, ka es strādāju ne tikai par uzturu, bet piemaksāju. Bez tam gājiens man bija vajadzīgs. Brīvais skats uz pilsētu un uz jūru, iešana pati, brīva gaisa un dzīves ieelpošana… Savā dzīvoklī es neko nepadarīju. Es pasēdēju īsu stundu vai pusstundu. Es pat nelasīju, nedarīju neko. Skatījos pa logu. Skatījos sava dzīvokļa griestos, sienās. Tas man bija vajadzīgs kāda līdzsvara dēļ. Kad es, saģērbusies šiem gājieniem, nostājos pie Dorīnes krēsla pateikt viņai, ka aizeju uz stundu, uz divām, viņa noskatījās manī un teica: “Redziet, kā jūs varat staigāt prom, kā – dāma.” Viņas balsī bija norādījums, cik lielas privilēģijas es baudu, būdama viņas kalpone. Viņas balss mani ievainoja. Es biju – dāma. Ne – “kā dāma”. Tikko tu uzņemies izmazgāt viņa virtuvi, palīdzēt viņam, tā viņš nogriež tavas tiesības kā ar nazi… Varbūt es tikai iedomājos to visu? Aizdomas izaudzinātas trimdas gados. Bet tāpat arī Dorīnes tēvs izteicās, runājot par emigrantēm (Rasona kundzes dubultkvartets kādu laiku bija nācis dziesmas samēģināt pie Dorīnes flīģeļiem): tās – sabraucot visas savās mašīnās!

Viņa smaidiņš mani aizskāra. Man šķita, tas teica: vai tie nekāpj par augstu – savās mašīnās! Ievestie kalpu kārtas pilsoņi…

.

Nelabās dienas mainījās ar labām. Mēs vakaros kopā skatījāmies televīziju. Runājām. Lasījām grāmatas. Es Dorīnei noadīju skaistu pončo, gaiši zilu, kā viņa vēlējās un kas ļoti glaimoja viņas acu krāsai. Bet tas jau bija pēc divi mēnešiem tur, un es kādā iekšējā un ārējā nogurumā rāvos prom, domāju – kā tikt prom! Manas mājas pastaigas bija saīsinātas, man šajos gājienos bija jāiet iepirkt pārtika, dažreiz jāiet lejā uz ostu pēc svaigām zivīm. Tas bija tāls un skaists gājiens, bet tas piepildīja visu brīvo stundu. Es atslēdzu garāmejot savu dzīvokli un ieskrēju tanī uz kādu minūti, nezinot, kādēļ un ko šai mirklī tur panākt.

Uz Dorīnes flīģeļa es varēju spēlēt, Dorīne mani mudināja. Kad es veiksmīgi nospēlēju kādu pilnskanīgu Šūberta gabalu, sen kādreiz pirkstos iedzītu, Dorīne sauca: “Spēlējiet to uz otra flīģeļa arī, vēl, vēl!” Sapratu, ka nekāda mūzika, pat ne skaņa vien nebija vajadzīga, vajadzīgs bija uzturēt flīģeļus veselus, vērtīgus, uz tiem spēlējot, izvingrināt to kauliņus visus pēc kārtas krietni jo krietni, turēt viņu koka vibrāciju modru… Man mājā bija klavieres, kādēļ man bija jādresē šie flīģeļi? Tāpat kā cilvēki ved suņus pastaigāties pacietīgi, regulāri, paši par savu ķermeni nebēdājot, pienākumā velkoties vai drāžoties līdzi suņu veselības vingrinājumiem…

Valodas mācības stundā bērni atnesa melnu kaķēnu, īstu mežonēnu. Dorīne vēlējās to paturēt. Tagad viņa varot to atļauties, jo es to uzskatīšot. Es nemīlu kaķus. Tas nu reiz tā ir. Varbūt iedzimts. Mana māte arī nemīlēja kaķus. Lai gan vienu kaķeni es savā mūžā ļoti mīlēju. Viņa mani arī. Rītos, kad man bija jāceļas, viņa viegli ieleca gultā, lēni pienāca tuvu manai sejai, apgūlās, viegli murrājot. Tas nozīmēja: laiks celties, neaizgulies! Bet visur, kā tas zināms, ir izņēmumi.

Ar melno kaķēnu – tā nebija mana kaķu nemīlēšanas lieta, kas radīja grūtības, bet kaķēns pats, viņa neuzvedība un baltās grīdas, un dziļās grīdsegas. Tomēr, kā visu šai mājā, īsti vainot viņu nevarēja: kur lai viņš paliek? Ne iekšā, ne ārā. Ārā viņš līda sētas krūmos, no kuriem to nevarēja izdabūt, ne aizsniegt ar rokām, ne atsaukt atpakaļ. Bet aiz sētas bija kaimiņš, kas audzināja sacīkšu suņus. Un tiem vajagot dzīvu radību ķeršanai, rīšanai, siltu asiņu ošanai. Man ne tikai nācās kaķēnu vienmēr ganīt, skrāpēties pa asajiem sētas krūmiem (zināt šīs zemes krūmu dzeloņus!), staipīt to iekšā ārā ar viņa nekārtībām uz grīdas, bet beidzot vēl iet, teikt kaimiņam, ka, ja viņa suņi aprīs kaķēnu, Dorīne viņu sūdzēs tiesā. Kas man būtu to viņam ko nepateikt, ja es būtu cits cilvēks, ko Dorīne šai gadījumā gribēja, lai es būtu. Kad kaimiņš dažreiz smīnīgi noskatījās, kā es cīnījos dabūt kaķi ārā no sētas krūmiem, es nespēju neko citu kā atsmaidīt viņa smīnam.

Es sapratu, ka tur paliekot, man ir jāpārtop. Varbūt tas nebūtu par ļaunu, varbūt man tāda pārtapšana nāktu par labu? Bet es rāvos prom.

Dorīne man bija iedevusi kādu neilona nakts kreklu, gluži jaunu, viņa teica, ko viņa nevarot valkāt. Bija atdevusi man savas mātes pusizlietotos, smalkos sejas krēmus. Tiem nevarēja pretoties, tie bija kaut kā ļoti draudzīgi devumi. Kādu laiku uz virtuves durvju kliņķa karājās kāds “gluži jauns” melns tafta vakara mētelis. To es izlikos neredzam un nesaprotam, un tas nozuda. Šīs lietas mani neturēja uz vietas. Bet Dorīne samaksāja man par pončo tik daudz, lai es varētu iegādāties sev kādu tērpu. Tas man bija jāatkalpo vēl grūtāk, bet grūti arī bija teikt: nu ir diezgan izmēģināts, man ir jāiet. Man patiesi bija jāiet arī kāda sava apstākļa dēļ – biju apsolījusies kaut ko darīt kādā emigrantu sarīkojumā, uz ko man nopietni būtu jāgatavojas. To es Dorīnei nevarēju teikt, viņa nevarētu saprast, ka es nespēju tam kaut ko padarīt savos brīvajos brīžos te, viņas mājā, un vispār – emigrantu lietas…

Dorīne laikam nojauta manas promiešanas domas un ciešāk un ciešāk sāka turēties pie manas palīdzības. Naktīs smēķēja un klepoja tā, ka man ik stundu bija jāceļas un jāiet pie viņas, jānoliek cigaretes prom, jāsakārto segas, jo viņa nevarēja aizmigt. Mana paziņa, kas ir slimnieku kopēja, mani brīdināja iet prom ar steigu: tā kaprīzējot, smēķējot un klepojot Dorīne varot dabūt plaušu karsoni, un nekustīgi guļošam ķermenim tas pēkšņi varot būt liktenīgs. Es būšot nepatikšanās.

Aiziet nebija viegli. Dorīne jutās slima. Tēvs vēl bija ārzemēs, varbūt vēl visu mēnesi, un viņai neesot neviena cilvēka, kas varētu palīdzēt. Viņa kļuva ļoti sašutusi, es esot dabūjusi citu darbu, es esot gatava aiziet, kad viņai neesot neviena, kas palīdz. Tā tas gluži nebija, kā viņa to apgalvoja. Pie viņas paciemojās kāda krustmāte. Tādēļ vien atbraukusi, lai redzētu, kā Dorīne bez tēva klātbūtnes var iztikt. Viņa aizbrauca apmierināta, trīs četras dienas padzīvojusi. Vēl stipra sieviete. Pastrīdējās ar Dorīni arī savu brīdi. Un Dorīne teica, ka labi, ka tante ir prom. Dorīnei bija divi brāļi un divas brāļu sievas, kas dzīvoja turpat pilsētiņā. Apciemoja Dorīni laiku pa laikam. Četri jauni cilvēki. Viņai bija kāda draudzene, kas ieradās vienu vai divi reizes nedēļā – izpļāpāties, pakavēt laiku. Ja es aizietu, šie cilvēki, katrs savu dienu, savu nakti pārmaiņus par Dorīni gādājot, varētu izvilkt laiku, līdz tēvs atgriežas. Bez tam pilsētiņā bija darba apgāde. Dorīne teica, viņa esot zvanījusi, tiem neesot neviena brīva cilvēka. Nekur neviena cilvēka.

.

Kādu dienu es nogāju līdz darba pārvaldei. Parunājos. Tā bija laipna ierēdne. Vecāka kundze. Bet tāda lieta viņai bija nesaprotama, ka darbinieks, sirsnīgi savu darba devēju slavēdams, gādā sev vietnieku. Lai zvanot, lai nākot kundze pati. Cilvēku viņa dabūšot. Bet ne tā – caur mani. Vairāk es neko nevarēju darīt.

Ceļu augšup pret kalnu no darba apgādes es nācu, lēnām domājot. Varbūt… kādēļ mēs nevarētu saprasties, pietuvoties viena otrai draudzīgāk, izlīdzināt šīs nesaprotamās, arī saprotamās sīkās ciešanas – kaķis, baltās grīdas, aizsistie logi, smēķēšana, klepošana, mana mānija lauzties prom? Bet varbūt tieši tas notika, mēs piegājām viena otrai tuvāk kā visi brāļi un brāļu sievas, un tā tas nevarēja palikt. Tas bija ārēju apstākļu radīts tuvums. Viņa ar savu savainoto ķermeni, es – ar savu savainoto emigrantes psihi. Viņa no sava stāvokļa nekad vairs nevarēja iziet. Es vēl varēju.

Vēl pēdējā dienā, kad viss bija teikts un pateikts, es uzgāju mājas otrā stāvā, vēl visu piekārtot un ieskatīties šai vietā, Dorīnē un sevī.

Dorīne, lai mani pierunātu palikt, bija arī labu teikusi – kad tēvs atbrauks, mēs varēsim braukt uz ārzemēm. Jūs mani pavadīsiet. Jūs te varēsiet palikt. (Viņa domāja par savu māti?)

Viņa tik daudz smēķēja, klepoja. Ja es paliktu, viņas smēķēšana beigtos. Tikai mana vāķēšana pa naktīm un dienām nebeigtos. Es kļūtu kā daļa no viņas.

Es skatījos pār pilsētu uz jūru no lielās mājas gaišajiem logiem un brīdi kavējos pie tās dzīves ainas, kas man šeit pavērtos un ko es noraidīju. Staigāšana slimnieku kopējas jaukā tērpā aiz Dorīnes braucamā krēsla, caur visu sapratējas, gaišas personas mierīgām visu panesējām dienām, caur daudz sirsnīgiem, labiem brīžiem arī. Īsta dzīve, parastākais, labākais cilvēku dzīves veids – saistīts, kopīgs kā medūza un gliemezis. Uzdevums, pienākums, savas vērtības apziņas pilns mūžs. Varbūt tomēr ne viss mūžs. Varbūt ilgs laiks.

Es gāju pa skaistajām koka vītņu kāpnēm lejā un teicu – ardievu.

Dorīne man nesniedza roku.

Viņai bija sava taisnība.

Bet tas man nesāpēja. Tas darīja manu vainu vieglāku.