Šartras katedrālei mēs piebraucam no aizmugures. Ir kādi baznīcas svētki, un katedrāles galvenās ieejas pusē nav vietas, kur piestāt. Ir dzidra, rāma augusta pēcpusdiena. Pēc izkaršanas mašīnā uz saulainajiem ceļiem jūtamies kā atraisīti, kad ejam zem augstajiem kokiem, gar zaļajiem mauriņiem pretī baznīcas mūriem. Mēs izbaudām savu soļošanu un tuvojamies mierīgi, jo ko te līdzētu kāda dedzīga nepacietība pie šīs celtnes, kas dzīvojusi vairāk nekā 800 gadus, kas sevī ietver ne mazāk kā 8000 dažādu mākslas darinājumu, kas ir kā milzum milzīgs cilvēces vēstures apcirknis, kurā ir ziņas par visu, ja tikai kāds spētu tās visas izlasīt. Tomēr mūsu miers ir vairāk ārējs, iekšēji mūsu prāts ir diezgan sasprindzināts un it kā noslēdzies visiem citiem apkārtnes iespaidiem. Jūtam, redzam, ka katedrāle ir kalnā, ka pilsētu no šīs vietas var tālu pārredzēt, bet viss tas aizslīd garām it kā neapzināts.

Kad esam jau tik tuvu, ka acis sāk pietverties katedrāles mūriem, meklējot to masas, līnijas, dzegas, tēlu grupas un visu to, pirmā brīdī nepasakāmo, ar ko sagūsta tādas celtnes, mans skats pasitas – vai kaut kas to parauj – sāņus un tas apstājas pie kaut kā, ko varētu apzīmēt kā briesmīgu: tur, aiz zaļā mauriņa, kā izgrūsta no zemes, paceļas milzīga brūnsarkana akmens dūre ar lauztu zobenu.

Mans prāts tik asi saceļas pret šo skatu, ka es ātri novēršos un gribu izlikties, ka neesmu to pamanījusi, lai arī citi to nepamanītu. Bet mans znots ir jau apstājies un skatās uz to, un es tikai spītīgi un nevarīgi atkārtoju: “Tas nav nekas! Tas nav nekas!” Saprotu, ka šai vietā nevarētu būt nekas nesvarīgs, līdz šai vietai nevarētu atstiepties kāds privāts dārzs (ar māla pīlēm…). Tam jābūt kādam kara piemineklim, bet es nevaru panest šīs briesmīgās lietas brutālo kliedzienu. Ne te. Varbūt arī nekur citur. Varbūt tādēļ, ka mans prāts šai brīdī noskaņots redzēt tādas lietas kā Mikelandželo Dievmāti ar mirušo Dēlu klēpī, kas noņemts no krusta, bet viņas seja ir jauna, tanī ir tikai vieglas skumjas; tādas lietas kā Bernini Svēto Terēzi, kam eņģelis izņem sirdi, un uz to var skatīties…

Es redzu, tur aiz milzīgās dūres ir vēl izmūrēta krītaini balta siena ar vienkāršu melnu uzrakstu: Jean Moulin. Absolūtā vienkāršība šai sienā un šai uzrakstā – kā no kādas sētas vai mājas daļas – un baltās, melnās un sarkanīgās krāsas kopaina dod varbūt tādu kā klīnisku noskaņu kā pēc amputācijas. Bet es palieku konfliktā ar visu to. Tai brīdī es vēl īsti to neaptveru, ka tā ir vieta, kur apglabāti karavīru pelni no Perlašēzas kapsētas un no cietuma. Tas ir piemineklis Žanam Mulēnam atsevišķi un turklāt visiem citiem, kas Francijā krituši pret vāciešiem. Žans Mulēns bija pretestības kustības vadonis Francijā vācu okupācijas laikā, vāciešu atkārtoti un briesmīgi mocīts, neatveseļojies beidzot arī slimnīcā, kur turēts, lai būtu spējīgs jaunām mocībām, miris vilcienā, kad vests uz Vāciju jaunām pratināšanām.

Klusēdami mēs nonākam līdz katedrāles fasādei. Esam tieši tai pretī, bet stāvam plašajā laukumā krietni atstatu no tās, tā ka lielā celtne ir labi pārskatāma. Taisni tai brīdī no tās ārā sāk plūst cilvēku straume, svētku lielākā dievkalpojuma daļa ir beigusies. Tas ir suģestējošs skats, straume ir tumša un plūst palēni, jo arī trim durvīm tā nevar izgāzties cauri uz reizi; tā ir bieza, liekas vai divkārtīga sākumā, jo gar durvju malām cilvēki spraucas cits citam garām, pāri to pleciem un galvām uzvīdamies, masa griežas kā atvarā un tad krīt ātrāk, brīvāk, izbirst pāri visām kāpnēm. Mans znots pirmais uztver šo skatu un gandrīz kautrējas izteikt, ko tas atgādina – katedrāle izskatās kā milzīga gaļas maļamā mašīna, kas dziļā nopietnībā maļ cilvēku masas ārā no sevis, liekas, ka lielā loga rozete griežas. Maļ jau daudzus gadsimtus…

Stāvot tur, jūtamies mazliet vairāk svešinieki kā citreiz – mēs neietilpstam šai malumā tik pilnīgi, tā ir franču tauta.

Tomēr turpat blakām kā labvēlības zīme mums laukuma malā stāv galdi ar smalku mežģīņu cimdiem, kabatas lakatiņiem, apkaklītēm – vissmalkākie franču tautas rokdarbi, un pie katra galda pa pusducim francūziešu savos mežģīņotajos tautas tērpos. Viņas ir tik neredzētas un skaistas, ka acs nezina, pie kuras ilgāk kavēties, un mēs skatāmies uz viņām no vienas uz otru, it kā tās būtu lelles, bet viņas to neņem ļaunā, tikai viegli, tikko jaušami smaida.

Varbūt šajās cimdu pārdevējās, viņu kustībās, stāvos, smaidos un apģērbos glabājas visdrošākās atslēgas to tēlu izpratnei, ar kuriem ir pilna katedrāle no iekšpuses un ārpuses. 12. gadsimtā celtā katedrāle cietusi divos smagos ugunsgrēkos; par tēliem, kas no uguns izglābušies, nav ziņu, ko tie nozīmē, kas tie ir – karaļi, eņģeļi vai svētie. Šos ugunsgrēkus pārdzīvojis arī logs Zilajai Dievmātei, kurai šī katedrāle celta.

Mēs paliekam baznīcā līdz vēlam vakaram. Staigājam pa visām svētajām vietām, pa apkārteju – Cloitre du Choeur – ar daudz mazajiem altāriem un lūgšanu vietām, kur dievkalpojumi norit atsevišķi katrā, neatkarīgi un netraucēti cits no cita un no lielā baznīcas centra dievkalpojuma. Krāsainie logi tur mirdz pāri pavisam tuvu, garāmejot tie uzplaukst kā maiga uguņošana ar dzeltenu gaismu, ar zilu, ar violetu, ar visām krāsām kopā… Uz baznīcas centra pusi kolonādē ir tēlu grupas, rindas, bari. Stāvot tuvu turpat ar tiem kopā, dažbrīd pavīd doma – vai viss jau pāri, vai stunda jau situsi un tu jau smaidi viņu pulkā tur – viņā pusē jeb tomēr vēl ne, tikai viņi smaida no turienes uz tevi?…

Sveces deg tūkstošiem, tās ienes saujām un klēpjiem: no vieglām, smalkām svecēm deg veselas liesmu buķetes un kaskādes; lielās un gigantiski lielās deg stāvēdamas rindās un pa vienai. Viss nepārredzamais nams viļņo siltos gaismas un tumsas plīvos, zuz lūgšanu čukstos kā bišu strops un liekas, šī norise ir mūžīga un nepārtraukta, citas pasaules varbūt nemaz nav…

Kad mēs ejam uz kādu sānu izeju, lai atstātu dievnamu, mums tuvu garām iziet kāda dievlūdzēja. Pūlis tur plūst iekšā un ārā visu laiku, nezin kādēļ manu skatu saista šī sieviete. Es apstājos, jo man liekas, ka man būtu jāiet tur – uz to vietu, kur viņa lūgusi, un jāstājas viņas vietā.

“Es gribētu lūgt,” es saku un mana meitene arī apstājās un pasmaida: “Nu, ej…”

Tad es attopos. Nē, tas nav īsti tā. Es tikai uz brīdi esmu ļoti intensīvi sevi identificējusi ar šo dievlūdzēju, kas izgāja tik viegli, it kā viņas lūgšana jau būtu piepildīta.

.

Turpat baznīcas laukuma malā pagraba telpās ir mākslas priekšmetu darbnīca un veikals. Tur ražo un pārdod lūgšanas krelles, arī rotas lietas, gleznas, veidojumus, audumus, visu ko reliģisku un arī pasaulīgu. Kaudzēm uz galdiem un arī uz grīdas tur ir foto uzņēmumi no visiem katedrāles tēliem. Redzams, ir cilvēki, kas nodevušies šo gadsimtos krājušos mākslas darbu izpētīšanai bez atlikuma. Un varbūt to varētu, tas būtu iespējams, ja šie pētnieki nekļūtu arī līdzradītāji, kas savā mīlestībā pret pētījamo nerastu un neradītu vēl arvien jaunas vērtības.