Iljērai tuvojamies saulainā noskaņā, saulainā augusta dienā, caur druvām, pa lauku ceļiem. Esam droši, ka satiksim Marsela Prusta bērnības dienu pilsētiņu ar visu tās Prusta notēloto jaukumu. Bet, kad esam klāt, kļūstam dziļi nopietni: liekas esam atbraukuši nelaikā. Varbūt – uz visiem laikiem par vēlu?
.
Iljēra, ko Prusts savā romānā “Aizgājušā laika pēdās” dēvē par Kombrē, varbūt vēl nav pārāk mainījusies, bet redzams, ka tā stunda ir klāt, kad tas viegli var notikt. Ap baznīcu ar tās augsto slīpsānu torni, laukumā un visapkārt viss ir kā viens vienīgs balts un dzeltens rakums: būvmateriālu kaudzes, kravas, nokrautuves, bedres, kāpnes, sastatnes. Baznīca, liekas, ir padevīgi kāpusi uz milzīga operācijas galda, tai tuvumā vairs nevar pieiet, lai jaustu, redzētu pilsētas kopainu – celtņu, laukumu, koku sadzīvi. Šīs vietas gluži organiskā nelaime mani aizskar tik ļoti, ka tas man ir jāizgrūž vārdos, un es pavisam nepiedienīgi saku:
“Nezin, ko viņai griezīs – galvu vai kājas?”
Inesi tas savukārt dziļi aizvaino, un viņa mani norāj: “Nu, baznīcai kaut ko pārbūvēs, ko tu domā?” Ko es varu domāt, tikai to, ka tāds brīdis pienāk ne tikai cilvēkam, bet arī baznīcai un pilsētai un varbūt – veselam laika tecējumam, kad vairs nevar zināt, kā lietas to pārdzīvos un kā būs tālāk…
Nomierinājušies mēs redzam, ka pilsētiņa nemaz tik maza nav un visa nebūt neatrodas zem ķieģeļu, smilšu un būvkoku kaudzēm. Braucam meklēt Prusta krustmātes Elizabetes māju, kur Prusts agrā bērnībā pa vasarām ciemojies. Līkumojam pa pievilcīgajām, jauku veclaicīgu namu greznotām ieliņām, līdz nonākam pelēka nameļa priekšā, kas ir īstais. Uz mājas stūra ir plāksne ar Prusta tēva ģīmetni. Viņš bijis slavens ārsts, te dzimis un sācis savu karjeru, bet vēlāk pārcēlies uz Parīzi. Viņa vienīgais dēls, rakstnieks Marsels Prusts dzimis un audzis Parīzē, tikai vasaras bērna gados pavadījis šai mājā, kas tad piederējusi viņa krustmātei, un šī māja kļuvusi dziļi nozīmīga rakstnieka dzīvē.
Tā ir trīsstāvu māja, ja skaita arī pirmo stāvu, kas šķiet mazliet zemē iegrimis kā puspagraba stāvs, uz kuru ved velvētas durvis ar dažiem kāpieniem lejup. Mājas fasādē ir seši ne visai lieli logi ar ļoti baltiem aizkariem. Daži logi ir vaļā un pie visiem kastēs zied ļoti spožas gaišsarkanas ģerānijas. Durvis ir ciet, un mums nav vēlēšanās klaudzināties vai lauzties iekšā. Mēs tikai brīdi paliekam mājas priekšā un to pavērojam, priekškari un puķes, viss ir ļoti kluss, skaidrs un – miris. Spožie lodziņi ir savā ziņā kā kapi; tas, par ko mums stāsta Prusts, ir bijis miris jau tad, kad viņš par to sācis rakstīt; tagad ir miris arī Prusts, tikai puķes zied. Jēdziens par puķēm Prustam izveidojies te, tās puķes, ko viņš vēlāk dzīvē redzējis, viņam vairs nav šķitušas īstas puķes.
Mazās madelēnas, iegarenās kūciņas, ko Prusts te ēdis, mēs esam jau agrāk nogaršojuši. Tās ir mazas, vieglas olu mīklas cepums, un to garša svešiniekam, protams, neko sevišķu uzburt nevar, kā tas reiz gadījies ar Prustu, kas, mazo madelēnu vēlāk dzīvē uzkozdams, pēkšņi nonācis tādā atmiņu spēka varā, ka iesācis un uzrakstījis sava mūža lielāko darbu, romānu septiņos sējumos – “A la recherche du temps perdu”.
Romāna pirmajā grāmatā Prusts stāsta par šo māju, šo pilsētu, par tās ļaudīm, ielām, smaržām un diviem ceļiem, kas to veduši tālās pastaigās ārpus pilsētas.
Pirmo mēs uzmeklējam to ceļu, kas ved uz upīti, uz pļavām. Daudzas vietas saskan uz mata ar grāmatā tēlotajām, dažas jāsazīmē ar notikušajām pārmaiņām to vaibstos. “Vecais tilts” izskatās diezgan jauns, bet taka gar upes malu, pa krastu, no kura var pārredzēt otras upmalas pļavas un dārzus, ir tā pati un pieved mūs pie Prusta parka. Prusts runā par daudzām un dažādām smaržām, kas pildījušas viņa pilsētiņas ielas, mājas, dzīvi. Smaržu netrūkst arī šai augusta dienā: smaržo briestošie labības lauki, krūmi, puķes. Parkā atrodama vēl kāda baložu būdiņa, mazs paviljons, pusaizaudzis dīķis no Prusta laika, bet nekādu īsti seno ainu šīs lietas vairs nespēj uzburt. Toreiz tās bija jaunas un modernas, tagad – bēdīgas, pusdzīvas, iekonservētas.
.
Atceļā uz pilsētu mums iegribas nofotografēt veļas mazgātājas uz upītes. Upei pāri kā plosta, kā tilta veidā ir pārbūvēta rinda veļas būdu. Tur tekošā ūdenī berž, skalo un rīkojas pulks sievu, bet viņas tiešām izskatās – jā, kā to lai pasaka – tik darbdienīgas, tik nopietni darbīgas, ka mums nav dūšas pret tām pacelt foto aparātu: šīs resnās, krietnās franču sievas noteikti jutīs, ka tā ir skaidra ziņkāre no mūsu puses, ka tas nav nekāds kompliments viņām… Šī vainas apziņa mūsos ir tik liela, ka neviens no mums neuzņemas būt par fotogrāfu! Slapstoties mēs staigājam uz vienu un otru pusi, līdz beidzot izdarām neizdevušos uzņēmumu no mašīnas garāmbraucot. Tās ir Prusta laika sievas.
.
Pilsētā mēs nopērkam pastmarkas ar Prusta attēlu un skatu kartes ar Prusta māju un guļamistabu. Bet mums netīk visas šīs lietas kailais komerciālisms, un mēs mainām nodomu vakariņot pilsētā.
Pa ceļu kalnup, ko sazīmējam par Prusta tēloto viņa otro pastaigu ceļu, mēs atstājam Iljēru, gan ar žēluma smeldzi šķiroties no tās ieliņām un vēl ilgi noskatoties uz ābelēm un rudzu puķēm ceļa malā, kur skatījies arī mazais Marsels, Marsels Prusts.