Erna Ķikure (dz. Bērziņa, prec. Dzelme, 1906. 04.10. – 2003. 01.01.) ir ļaudoniete, dzimusi un augusi Ķikuros, pašā Aiviekstes krastā pie Kalsnavas robežas. Beigusi Mākslas akadēmiju kā grafiķe, strādājusi par skolotāju Ilūkstē, Ļaudonā un Sāvienā. 1944. gada rudenī Dzelmes atstāj Latviju, nokļūstot latviešu bēgļu nometnē Sillenbuhā pie Štutgartes. 1949.gada vasarā viņi izceļo uz Austrāliju, kur dzīvo laukos ap 100 km no Sidnejas, vēlāk vairākās vietās lielpilsētā un tās tuvumā. 1980.gados par E.Ķikures pamatmītnes zemi kļūst Kanāda, kur strāda meita Inese, taču līdz 1992.gadam viņa regulāri atgriežas arī Sidnejā pie otras meitas Dzidras.
1989. gada 14. aprīlī Montreālā Erna Ķikure raksta dienasgrāmatā: „Man briesmīgi gribas kāda dzīva, tuva cilvēka – un es domāju un rakstu par veco dzīvi Ķikuros – un savādi – es te kreņķējos par to, ka manu grāmatu nepērk (..) un tad pēkšņi es domāju, jūtu: lai iet pie vella visi, es esmu citur, es atgriežos savā pasaulē, pie sevis, kas es biju, kas es augu, dzīvoju – tur!
Kur es tur varu atgriezties?
Turienes vairs nav.
Bet esmu – ar turieni sevī, es esmu tā, kas tur augu – un man ir iespējams atgriezties pie sevis un teikt – man jūsu nevajaga!
Vai nav neviena, kam mans rakstītais būtu derīgs?
Kādreiz bija.
Vai tie visi arī ir prom? Vai tie, kas tagad vēl ir – ir citādi?”
Par to domājot, top atmiņu garstāsts ‘Kā plūsti, Aiviekste?’ Par Latviju, vecāku mājām un to apkārtni viņa rakstījusi jau agrāk. Dienasgrāmatas parāda atsevišķu epizožu rašanos. Kādreiz spēlējusi Bahu, un „viņa vienkāršie teikumi” un Maruija – upe Sidnejas tuvumā, kas atgādināja Aivieksti, pēkšņi radīja vārdus. „Tur bija daudz mežu” – viņa teikusi domās, skrējusi prom no klavierēm un meklējusi papīru. „Tepat jau ģeogrāfiskais plāns iezīmējas – gar Aivieksti – arī mājas ar ļaudīm – arī svešinieki – plostnieki, zvejnieki, dzejnieki, īrnieksieva jau ierunājas – upē iekrīt, ielūst ar zirgu kāds – aizskrien nodusmojies, nosmērējies.” (ieraksts 1972. gada 19. februārī). Autore pat gudro par romānu, bet romāns tas nav – trūkst izvērstas darbības, aktīvu centrālo varoņu. Galvenais tēls ir Aiviekste, kas plūst visam cauri „zila, sudrabaina brūna. Viņa tecēja caur to cilvēku dzīvēm no agras bērnības, kā tā dzīvības zīme, ko ieauž un ieada segās un jostās, sarkanu kā dzīvības spēku, gan ne pārlieku platu, bet spožu svītru, valdonīgu un dārgu.”
Krastos ap to grupējas mājas, ainavas, cilvēki. Ja skicējumu sākotnējos tekstos lietoti galvenokārt īstie vārdi un nosaukumi, tad vēlāk tie nedaudz izmainīti.
1966.g. jūnijā, bez datuma: „Manas vārsmas īstenībā nav atsevišķa dzeja. Tā ir dzejā pārslīdējusi proza, kas atkal atslīd atpakaļ prozā, kad to lasa piezīmēs, kur tā radusies. (..) Tā ir mana dzīves norise, uztvere, domāšana, tas viss.” Daudzi dzejoļi rakstīti dienasgrāmatu kladēs, tikai daļa pēc tam pārrakstīti, laboti, vēl mazāk publicēti presē vai atrodami krājumos ‘Dienas un gadi’ (1985), ‘Artava’ (1988), ’10 dzejoļi no Ķikures’ (1995).
Ernai Ķikurei bija svarīgi tikt sadzirdētai dzimtenē, taču viņas attieksme pret sevi un citiem bija kritiska: „Paliks tikai tas, ko mēs esam darījuši – patiesi ko radījuši, kaut vai labu slavu kā vienkārši labi strādnieki – un tad vēl mūzikā, rakstos un tēlotājā mākslā, zinātnē etc. – ko mēs tais laukos atstāsim – ne latviskās prievītēs ievīstītu – bet patiesi vērtīgu (salīdzinājumā ar svešām kultūrām) būsim labu devuši”.
Šī grāmatiņa ir Ernas Ķikures mājupceļa posms. Tas ir mēģinājums atdot parādu – vispirms pašai rakstniecei, kuras darbi pie mums tikpat kā nav pieietami, kaut viņas lielākā vēlēšanās bija kļūt pazīstamai Latvijā, reizē – parādu ļaudoniešiem, kam būtu tiesības un pienākums vislabāk viņu zināt. Piedāvājam dažus dzejoļus un tēlojumus, kas daļēji izmantoti grāmatā ‘Kā plūsti, Aiviekste?’, citi iespiesti kā patstāvīgi darbi (‘Kapu svētki’, ‘Auce’), vēl kāds dienasgaismu ierauga, iespējams, pirmoreiz (‘Māsa raksta’).
– Sastādītāja Dace Zvirgzdiņa
