Ir vējaina saules diena kā mājās, kad vējš dārza pusē visu dienu čīkstināja logu slēģus, un Aiviekstes viļņi kaut kur, kaut kā, it kā pa ošu un ābeļu zariem izkāpelējušies, meta saules atspīdumus uz grīdas, uz vecajām tapetēm sienās (ar rūsu, zaļu un zeltu) un uz grāmatām, dažām ar ēzeļausīm, ar neizgludināmi ieaugušām ēzeļausīm, saveltām, sarullētām kā ēveļu skaidām no dzīvošanas pa laivām, pa klētīm, pa kūtsaugšām. Ir tāda saules diena un vēja auklēšanā uz brīdi, uz īsu brīdi – visi darbi izkrīt no rokām, prāts iesnaužas saritinājies kā kaķis piesaulītē. Un Duksis.
