Viesības (Ķikure/Kikure)

Viesi apsēdās kur kurais – lielajā krēslā, uz spilveniem un tāpat uz grīdas, mīkstajā paklājā. Katrs ar savu pudeli alus. Pirmās pudeles izdalīja Sērens, jaunais mājas tēvs, nākošās viesi varēja ņemt paši no ledusskapja vai tās sarūpēja kāds, kas pašlaik bija kājās, lai pakalpotu un lai katram nebūtu vienmēr jāceļas augšā no ērti ieņemtā stāvokļa. Uz grīdas sēdēja tādēļ, ka jauno ļaužu dzīvoklis, tas ir – Lidas jaunais, lielais, modernais, ērtais divu istabu dzīvoklis vēl nebija pilnīgi iekārtots. Sērens dzīvoja tanī ar Lidu vēl tikai dažus mēnešus un tik ātri nevarēja visu sagādāt. Viņi jutās tāpat labi. Laimīgi. Izskatījās, ka – ļoti laimīgi. Kā citādi?

Viesi dzēra, sūca alu un runāja par to – jauno vietu, dzīvokli un laimi. Un viss tas, kopā ņemot un vārdā arī nesaucot, ir laime.

Tās nebija nekādas sevišķas viesības, tikai draugu apmeklējums no vienas pilsētas otrā – no Mežu pilsētas Salas pilsētā. Šīm pilsētām bija arī citi, oficiāli nosaukumi, bet draugu vidū bija sākts tās dēvēt pēc viņu raksturīgākās atrašanās vietas. Mežu pilsēta, no kuras bija viesi, atradās mežainā apvidū; Salas pilsēta, ko tie apciemoja, bija uz salas. Uz lielas, ievērojamas salas, uz to bija jābrauc ar pārceltuves kuģīti. Un tas bija mazliet raibāks ceļojums nekā tā pa sauszemi vien. Tādēļ viesu un mājinieku sarunas bija jo dzīvas un jautras, visādas iesmiešanās un izsaucienu pilnas. Viesi bija Sērena agrākais priekšnieks Barijs ar savu jauno sievu Sandru, tās māti Helēnu un savu draugu Rožeru.

.

Bija Lieldienu laiks un dažas dienas brīvas mazliet garākam izbraucienam. Sērens strādāja pirmo gadu Salas pilsētā, un viņam te pirmo gadu bija cita meitene. Varbūt – īstā meitene. Sērens jutās precību gados un, lietojot draugu izteicienu, meklējās precēties un palikt pie vietas. Sērens bija angļu valodas skolotājs ģimnāzijā. Barijs bija ģimnāzijas direktors. Rožers bija franču valodas skolotājs. Lida vēl studēja un reizē pelnījās kā bērnu dārza vadītāja. Barija sieva Sandra kopā ar māti Helēnu vadīja mākslas un lietišķās mākslas salonu. Visi vairāk vai mazāk bija seni draugi. Tikai Lida bija jaunienācēja, bet viņa iederējās, iekļāvās mazajā sabiedrībā ļoti labi un bija tai jaunatradums.

Kā tas tagad ir ļoti bieži daudzās pilsētās un daudzās zemēs, mazās sabiedrības dalībnieki bija vai katrs savas citas zemes izcelsmes. Sērens bija zviedrs vai pareizāk – viņa vecāki bija zviedri, izceļojuši vēl pirms Sērena dzimšanas, tāpat kā Lidas vecāki no Ukrainas. Sandra bija paspējusi piedzimt Latvijā, bet arī tikai piedzimt tur, lai izceļotu kopā ar māti Helēnu. Rožers bija dzimis Anglijā, bet viņa vecāki bija sajaukums no frančiem un rumāņiem. Barija tēvs, tīrs anglis, bija izceļojis no Anglijas un Barija māte no Amerikas, un viņai bija varbūt kāda nenosakāma radniecība ar indiāņiem, kā tas ir ne vienam vien amerikānim un skaitās laba piedeva amerikāņu, resp. angļu asinīm. Viņi visi tagad dzīvoja Kanādā un bija kanādieši. Viņu sarunas bija dzīvas, intereses kopīgas. Viņi runāja par moderno cilvēku, tā audzināšanas faktoriem, par starptautiskām kultūras un civilizācijas ietekmēm, par tehnikas progresa teicamajām un ļaunajām pusēm un beidzot arī par dzīvi šaipus un otrpus dzelzs aizkara.

Te iekarsa un nonāca lielākā domstarpībā Sērens un Sandra. Sērens domāja, ka vairāk sociālisma ideju dzīvē īsteno šaipus aizkara. Sandra domāja otrādi. Tā kā Sērens ar Sandru palika runātājos divi vien un vienoties nevarēja, visi pārgāja uz citu tematu. Runāja par to, vai Čarlijs ir žīds vai nav. Čarlijs bija skolotājs, kas uzdevās par angli, bet dažas pazīmes lika domāt, ka viņš varētu būt žīds. Runāja par Mežupilsētas bibliotekāru Vincentu, kura tēvs bija bijis vācu barons, bet māte žīdiete. Vincents pats domāja, ka neapdomīgāk izvēlētu vecāku kombināciju neviens bērns nevarētu saņemt. Vincents bija izglītots, jūsmīgs, mīlīgs (lai gan viņš nevarēja mīlēt sievietes), jautrs, skumīgs, labsirdīgs, bet, kad noskaitās, lēca no ādas ārā, bija gudrs un muļķis, un pļāpa, un viss kas. Viņa pēdējā ekstravagance bija tā, ka viņš bija pārdevis savu tik ļoti mājīgo mājiņu ar visu, kā stāv – mēbelēm, grāmatām, ar visām viņa mājās gatavojamā sviesta un siera ierīcēm – un noīrējis smalku dzīvokli, un nopircis vienu vienīgu mēbeli – lielu, ultramodernu dīvānu…

Sarunas tā atgriezās pie mēbelēm un dzīvokļiem un pie šī Lidas, šī – Lidas un Sērena jaunā dzīvokļa un pie grūtībām, to atrodot. Sakarā ar to Lida atcerējās kaut ko ļoti komisku, ne tikai komisku – neiedomājamu un toreiz tik muļķīgu… Lida sāka par to stāstīt un pagrāba kaut kur no grāmatplaukta lielu vēstuli. Reiz, noguruši, bet laimīgi vakarā mājā pārnākot (beidzot savā mājā, beidzot miers un prieks, un durvis ciet!), šo vēstuli viņi ieraudzījuši pie durvīm iekšpusē uz grīdas. Vēstule no Susannas – abiem, ar pamācībām, atteikšanos, piedošanu un nezin ko. Susanna bija viņiem visiem zināma. Kāda Sērena iepriekšējā pielūdzēja, apmāta sekotāja. Un Lida smējās un smējās, un gribēja skaļi lasīt visiem priekšā šo aliterāro literāro ražojumu, kas viņiem tai vakarā uzkritusi kā liga. Visi, protams, bija gatavi to dzirdēt, tikai Helēna satrūkās no Lidas smiekliem, no mazliet histēriskās izturēšanās, ar kādu tā uzbruka vēstulei. Šķita, kaut kas sāka iet nepareizi. Bīstami nepareizi. Bīstami varbūt Lidai. It kā liktenis būtu piecirtis savu asmens skaņu Lidas neapdomīgiem smiekliem. Asmens varēja ķert, cirst atpakaļ.

“Tās taču ir – kāda jūtas,” Helēna pa pusei zobojot, pa pusei nopietni iesaucās, “iemīlējies cilvēks nezina, ko dara…”

Arī Sērens attapās un garlaikoti sapīcis māja Lidai:

“Ak, ko tur… Tā vēstule jāiznīcina!”

“Dodiet man to,” Helēna pastiepa roku un saņēma vēstuli, salocīja un, nezinot, ko īsti ar to darīt, iebāza to savā somiņā.

Pārējie, gandrīz nepamanījuši mazo starpgadījumu, jau trieca un smējās tālāk par kaut ko citu.

Lida aizgāja uzlikt jaunu skaņu plati. Viņa bija slaida tumšmate smalku seju, mirdzošām acīm, skaistām rokām. Kad viņa stāvēja viena, likās, ka viņa ir garāka par Sērenu, bet, kad tie bija kopā, varēja redzēt, ka viņš tomēr bija garāks. Patiesi, Lida bija ļoti skaista ar savu kā kamejā griezto profilu, ko vitalitāte, dzīvs, visu redzīgs nomods turēja labā, dzīvei piemērotā līdzsvarā. Kad viņa noliecās, pietupās, meklējot plati – jo viss te bija uz grīdas – un viņas audekla bikses pavilkās uz leju un adenis sametās uz augšu un atklājās daļa kailas muguras, kā tas bieži gadās kā vīriešiem, tā sievietēm, kas valkā modernas zemvidukļa bikses un adeņus, tad bija redzams, cik patīkami plati un labi veidoti bija viņas krusti, kāda īsta, stipra, lieliska jauna sieviete viņa bija. Viņa nāca no daudzbērnu ģimenes un bija zinājusi rūpēties par brāļiem un māsām, pat māsīcām. Kad viņa tagad apsēdās pie Sērena un laida tā medus krāsas matu šķipsnas caur saviem pirkstiem, viņā bija daudz mātes mīļuma, un Sērens atslējās pie viņas, kā sauļojoties.

Sērena sejā, pretēji Lidas sejai, nekas nebija krasi iezīmēts vai iekrāsots, tā visa bija vienāda – gaišas acis, gaišas uzacis, bezkrāsaina mute, paīss deguns un dažas līnijas pierē. Izbrīns tās ievilka, kamēr smaids savilka visu viņa seju daudzās savādās, smaidīgās līnijās. Prātā palika viņa smaids, ne seja. Smaids ne lūpās, bet visā sejā, tas ieslēdzās kā sildītāja aparāts, bez kādas apžilbinošas gaismas, bet to varēja just, pat acis novēršot. Sērens bija labi audzināts, mazliet snobiskām iezīmēm. Bet tās varbūt izteicās tikai tīkamā paļāvībā, zēnīgā elegancē, lai arī kādās audekla biksēs, jakās un adeņos viņš staigātu. Meitenes viņu vienmēr atrada.

Ne tā tas bija Rožeram. Arī Rožers bija precību gados, stāvēja tā uz vietas jau pārdesmit gadus. Viņš runāja par meitenēm, un citi tās viņam vienmēr atgādināja, bet viņš palika vēl joprojām puisī un teica, ka laika vēl diezgan. Skolā viņam piedēvētais vārds bija Napoleons. Rožers to neņēma ļaunā, viņš patiesi atgādināja Napoleonu. Dažreiz viņš uzvilka baltas pašauras bikses, īsus zābaciņus un zaļu džemperi. Bija arī matu cirta pār pieri, un līdzība bija. Tad viņš nostājās taisni un skatījās ļoti stingri. Bet modernās sievietes varbūt pārāk maz vērības piešķir vēsturei vai arī pārāk daudz tam faktam, ka Rožeram – gan arī tāpat kā Napoleonam – bija mazs vēderiņš. Patēlojis Napoleonu, viņš atkal apsēdās, klusēja un, lūpu uzmetis, sūca alu. Tomēr ne sevišķi daudz, to viņam nevarēja pārmest. Viņš varbūt bija tikai mazliet bailīgs. Viņš pat droši nedrīkstēja novērot mīlētājus – Lidu un Sērenu.

Pavisam citāda acs šajās lietās bija Barijam. Barijam nekas nepalika nepamanīts, neievērots un neizsvērts – cilvēki, sievietes, to izdarības, vēlmes, iespējas. Barijs bija šarmers, apbūrējs. Viņš nebija parastais (iedomāti parastais, parasti iedomātais…) direktora tips – apaļš ar padilušiem matiem pakausī. Barijs bija vēl jauns, slaids un piemīlīgs, ar kaut kādu līņa un zuša šmaugumu locekļos. Mati viņam bija vēl tikai mazliet iesirmi, tik maz, ka to neievēroja, un tos viņš vēl nesa pagarus, valkāja visādas modernas vestes un neilona vēja jaciņas – īsas, lai uzsvērtu jauneklīgo vidukli, šaurās gūžas. Savu šarmu labi izlietot viņš varbūt bija mācījies savas karjeras gaitās, agri kļūdams par direktoru, valdīdams pār šo laiku izlaistajām skolas meitenēm, skolotājām un citām dāmām. Šo savu māku un varu viņš bija iemīlējis. Viņš nevarēja vairs to neizmēģināt vai ikreiz, kad iepazina jaunu, citu sievieti. Tā iekrita kā lamatās, nemaz to nemanot: daži labi komplimenti, kāds rokas pieskāriens, ne nejaušs, ne slēpts, bet gribēts, it kā neatturams, draudzīgs un maigs. Jā, un tad viņa bija uzvesta uz ceļa. Nu viņai vajadzēja mācēt iet vai mācēt stāvēt uz vietas, vai atkāpties. Un parasti neviens viņai nepalīdzēja.

Sandra, Barija jaunā sieva, viņa otrā sieva, velti izpūlējusies labot vīra mūžīgā flirtētāja dabu, samierinājās, mazākais ārēji, un atrada sava stāvokļa atrisinājumu mazliet neparastā veidā – draudzībā ar Barija apburtajām dāmām. Viņa tās vāca ap sevi un, tā sakot, nonivelēja. Viņa rīkoja savā salonā mākslas mīļotāju sanāksmes, kafijas, runāšanas un visādu mākslu nodarbību stundas. Dāmas nāca labprāt, visas kopā dažreiz sastapa arī apburošo Bariju, bet visas kopā, viņām pašām to nemaz nemanot, viņas kļuva ikdienišķas, draudzīgās sarunās ar mājas māti pamazām zaudēja savas izcilās uzliesmošanas spējas, viena otru iznīcinot.

Mazā sabiedrība, kurā varētu ienākt Lida, bija puslīdz labi līdzsvarota. Patīkams jaunpienācējs arvien bija kārots.

Otrā dienā viesi, mājās braucot, nosprieda, ka Lidā Sērens atradis visu, ko viņam vajag, un visu, ko tam varētu novēlēt.

.

Laiks gāja uz rudens pusi, kad Sērens un Lida vēl atkal bija Mežu pilsētā un iegriezās apciemot arī Sandru un Bariju. Helēna dzīvoja turpat blakus mājā un Rožers divas mājas tālāk. Tā visi tie paši ļaudis kā Lieldienu laikā Lidas mājā Salas pilsētā tagad apsēdās Barija mājas lievenī zem bumbēres zariem. Barijs, mājas tēvs, izsniedza alus pudeles no ledusskapja turpat pa atvērto logu, tad izkāpa pa to arī pats un apsēdās viesu vidū, uzaicinādams ņemt paraugu no viņa – pa logu pēc alus iekšā, ja negribēja iet ap mājas stūri uz otrām durvīm, jo dārza puses durvīm kaut kāda iemesla dēļ bija aizvilkts priekšā lielais grāmatu plaukts, un pagaidām visi kāpa pa logu, cits citu, ja vajadzēja, ieceldami un izceldami.

Lida un Sērens izskatījās ļoti labi, gluži tāpat kā Lieldienu laikā, un visu acis tos tagad novēroja tikai ar vienām aizdomām: vai viņi tūlīt visus ielūgs kazās? Pašlaik ziņa bija citāda, ka kāzās vēl nelūgs. Lida grib nobeigt kādu divgadīgu kursu Ezeru pilsētas universitātē. Neturpinās garās studijas Salas pilsētas universitātē. Arī Sērens ilgāk nestrādās Salas pilsētā, bet paliks te dažas nedēļas un apskatīsies pēc darba.

.

Viesi ilgi nekavējās, jo līdz Ezeru pilsētai bija patāls brauciens. Barijs un Sandra piedāvāja Sērenam apmešanos viņu mājā, kad, Lidu aizvedis, tas atbrauks atpakaļ uz Mežu pilsētu un gaidīs ziņas no ministrijas. Taču Sērens jau bija sarunājis palikšanu visu kopējā paziņas Kena mājā. Tas bija izdevīgi, jo Kens ar ģimeni nupat izbrauca trīs četru nedēļu atvaļinājumā uz Kaliforniju, un visa viņa māja palika Sērena rīcībā. Tikai baltā pelīte jāapkopj, kas viena paliek mājās.

Lida pierakstīja Barija un Sandras pasta adresi. Solījās rakstīt, kā veiksies ar iestāšanos kursos, kā patiks Ezeru pilsēta. Mājinieki priecīgi māja, sauca labos vēlējumus un smaidīja, kad mašīna devās vasaras beigu pilnajā ceļā ar diviem dzīves un cerību, un laimes pilniem jauniem cilvēkiem.

.

Jau pēc pāris dienām pienāca Lidas sūtītā atklātne, ka viss veicas labi. Ezeru pilsēta skaista. Sveicieni draugiem. Vēl pēc dažām dienām pienāca gara vēstule, ka viss ir lieliski, viņa kursos uzņemta, kursi sākušies, apmešanās studentu mītnē ļoti tīkama, kā tas redzams klātpieliktajā pastkartē ar šīs vietas dārziem, atpūtas telpām u.t.t. Un – sveicieni draugiem.

Helēna, kas visu pievāca, lai kaut ko neaizmet, nolika vēstuli redzamā vietā, dzīvojamā istabā uz galda, zem Barija modernajām, kokā izbūvētajām šķiltavām, kas bija kā mazs kuģītis, visiem arvien pie rokas. Jādod vēstule izlasīt Sērenam, kad tas atnāks.

Jau svētdienā pēc nedēļas piebrauca Sērena mašīna. Izkāpa Sērens un jauna sieviete (meitene?). It kā pārsteigums bija, ka tā bija blonda un ne tik gara kā Lida. Tā nebija Lida. Tā bija, Sērens iepazīstināja – Barbara. Barbara agrāk bija pazinusi Sērena brāli. Viņa bija iebraukusi Mežu pilsētā meklēt jaunu darba vietu, satikusi Sērenu un apmetusies turpat kopā ar Sērenu, Kena mājā. Barbara bija slēpošanas instruktrise un vēlējās atrast vietu Kalnu pilsētā. Viņa bija stingra, apaļīga auguma, gaišām sprogām, jautru smaidu. Barbara bija dzimusi kanādiete, bet ceļojusi pa Zviedriju.

Barbarai bija ļoti labas sabiedriskās manieres. Sākumā mājinieki bija mazliet uzmanīgi, laipoja ar valodu; bet ar Barbaru drīz aprada. Sēdēja lievenī un katrs dzēra savu pudeli alus. Arī Rožers atnāca, kā parasti svētdienas pēcpusdienā, un visi pavadīja patīkamas stundas. Bumbieri bira no zariem un vēlās turpat uz galda. Mazais bišu putns laidelējās tuvu apkārt. Helēna iegāja mājā, lai dabūtu kādu turzu, kur Barbarai ielikt līdz bumbierus. Barbara ēda bumbierus jautri un droši, kožot vienā pēc otra savus mazos, vienādos, baltos, asos zobus. Ejot ārā no istabas, Helēna no durvīm atgriezās un iemeta Lidas vēstuli rakstāmgalda atvilktnē, tad gāja pielasīt Barbarai bumbierus.

.

Jau ziemā, kad kokiem tomēr nebija nobirušas visas lapas un apses vēl dega gaišā zeltā, sevišķi zemes vidienē, uz kurieni veda ceļš, Sandra un Barijs, un Rožers, un Helēna apciemoja Sērenu un Barbaru Kalnu pilsētā. Uz Kalnu pilsētu bija gandrīz dienas brauciens un garā nedēļas nogale bija gaidīta šim braucienam.

Viesi apsēdās uz lielā dīvāna un uz spilveniem, un tāpat uz grīdas mīkstajā grīdsegā. Katrs ar savu pudeli alus. Barbara, mājas māte, izdalīja pirmās pudeles, nākošās ņēma paši vai tās izsniedza kāds, kas patlaban bija kājās. Viesi apsēdās uz grīdas tādēļ, ka Barbaras un Sērena jaunais, modernais divistabu dzīvoklis vēl nebija pilnīgi iekārtots. Vēl trūka lielāka galda, krēslu… Bet lietas radās pamazām, viena pēc otras – antīkas un paštaisītas.

.

Barbara bija slēpošanas instruktrise un bija laimīgi dabūjusi vietu te, Kalnu pilsētā, kur bija liels slēpošanas centrs, gara sezona, labi slēpošanas apstākļi, kalni. Arī Sērens bija dabūjis vietu – angļu valodas skolotāja vietu Kalnu pilsētā un viņi abi kopīgi bija noīrējuši šo dzīvokli.

Sērens un Barbara izskatījās lieliski. Likās, pat pieņēmušies svarā, lai gan modernos, tas ir – mūsu laikos, tā nekāda ilgota parādība nav. Viņi abi tomēr izskatījās ļoti labi kā fiziski, tā garīgi. Viņi jutās ļoti labi, par to nevarēja šaubīties. Taču bez rūpēm laikam nekad nekur nav neviens. Vaļsirdīgajās, sirsnīgajās sarunās pie alus, pie cienasta, vīna, kafijas un tā tālāk atklājās arī šo mīlētāju rūpes: Barbaras vecākiem nebija zināms, ka Barbara dzīvo kopā ar Sērenu. Viņi reiz jau bija apciemojuši Barbaras vecākus, un viss bija bijis labi un jauki. Vecāki bijuši laipni un draudzīgi. Sērens tiem paticis, tikai viņi nebija varējuši vecākiem pateikt, ka viņi dzīvo kopā. Šī, liekas, jau daudzkārt viņu vidū risinātā saruna sākās atkal: kā pateikt?

Sērens bija krietni iekarsis un žēlojās sirsnīgi un atklāti: “…Kā tad lai es to saku? Varbūt Barbara pati to var pateikt. Kā es lai saku: es dzīvoju ar jūsu meitu! Vai tad es ar to lielos, lecu tiem acīs? Lūk – es dzīvoju ar jūsu meitu…”

“Bet ja mēs abi tur bijām,” Barbara domāja, “kā lai es to skaidroju? Neko nesaku – tad uzreiz: es dzīvoju ar viņu…”

Viesi sprieda, ka tas ir galīgs sīkums un nemaz nav svarīgi, kurš to saka. Var arī nemaz neteikt.

“Bet, ja es nesaku, ja mēs nesakām, tad mēs slēpjam to. Vienam mums taisa gultu augšstāvā, otram lejā. Es neko negribu slēpt…”

Nieks par to, viesi domāja, bet Sērens tiepās un tiepās, ka viņš neko negrib slēpt un negrib arī lekt acīs – “Lūk, es dzīvoju ar jūsu meitu…”

Jā, un vēl kas: Sērena brālis Miķelis un Gracija (jā, Miķelis un Gracija arī dzīvoja kopā jau vairāk nekā trīs gadi un laikam domāja turpināt dzīvot… Bet Miķelis bija vecākais brālis, tas izkārtojies, kā gribējis, tam atļauts, bet Sērens ir jaunākais brālis… Un Barbara nav kā Gracija, kas nemaz negrib precēties, Barbara grib precēties…) Jā, Miķelis un Gracija bija uzaicinājuši Sērenu uz ģimenes svētku pusdienām un nebija pieminējuši Barbaru. Vienkārši – nebija uzaicinājuši Barbaru.

“Varbūt viņi nezināja tās meitenes vārdu, ar ko tu pašreiz dzīvo, nebija droši, kura jāuzaicina!” jautrības dēļ teica Barijs.

“Viņi zina ļoti labi!” abi jaunie gandrīz naivi apgalvoja.

“Gracija ir tikai naidīgi noskaņota pret mani,” Barbara žēlojās. “Agrāk es mazliet sagājos ar Miķeli. Greizsirdīga.”

Viesi nosprieda, ka tas Gracijai piedodams un ka viņa nomierināsies.

Barbaras vecāki bija uzaicinājuši viņus abus uz svētku pusdienām, bet viņi nezināja, ka Barbara un Sērens dzīvo kopā.

“Un es tur negribu iet, kamēr viņi to nezina,” Sērens palika pie sava. “Snobi tādi…”

“Tā tu nevari teikt,” pamācīja Barijs. “Ja tu ņem Barbaru, tev jāņem visa tā paka…”

“Varbūt vēl jāpārdomā,” ņurdēja Sērens, “varbūt vēl tikai mēģinājums…” viņš uzdrīkstējās domāt skaļi, jo Barbara bija pagājusi tālāk uzlikt jaunu plati. Plates, tāpat kā grāmatas un daudzas citas lietas, vēl stāvēja zemē, uz grīdas, mīkstajā grīdsegā, jo trūka vēl arī mazāku galdiņu un plauktu. Barbarai bija basas kājās, gara mājas kleita ar šķēlumu abos sānos pāri ceļiem. Kad viņa locījās, tupās un sēdās pie platēm uz grīdas, viņas auguma apaļīgums un stingrums rādīja acij tīkamas ainas, un viesu acis pusslepeni, pusatklāti pavadīja Barbaras spraigo kustēšanos tur un visur pa dzīvokli, juzdami to klāt kā siltu un dzīvu mazu lokomotīvi.

.

Otrā dienā mājās braucot, viesi bija mazliet atturīgi savos spriedumos par to – kāda bija Barbara, Sērena pēdējā meitene. Lieldienu laikā, no Lidas un Sērena atgriežoties, tie bija paļāvīgi vienojušies, ka Lida visumā būs laba kompānija viņu mazliet bohēmiskai videi. Tagad Barbara, lai arī cik spridzīga un dzīva, likās pilsoniskāka, vairāk uz vienām sliedēm uzlikts spēks; jā, liels un varbūt kaut kādā veidā pat bīstams spēks. Visi juta, ka precību cilpa ap Sērenu savilkās ciešāk kā jebkad.

Bet to jau viņš meklēja un vēlējās. Beidzot nu lielais apdomātājs iemetīsies pa galvu pa kaklu…

“Bīstamākais cinis Barbaras ceļā vēl tikai – Gracija,” teica Barijs un nožēlojās, “tomēr Sērens ir inteliģentāks, inteliģentāks…”

“Nu, snobs diezgan,” domāja Sandra.

Rožers piekrita abu spriedumiem, tie jau arī neizslēdza viens otru – ja augstāka inteliģence, intereses garīgā sfērā Sērenu vilktu prom no Barbaras, viņa ieaudzinātais konvencionālisms to līdzsvarotu atpakaļ pie tās.

Helēnai bija diezgan vienalga tas, kādu meiteni Sērens paņems. Viņa atzinās, ka viņa gribētu redzēt, kādā veidā Sērena precību lieta izkūpētu gaisā un kāda būtu Barbaras atvadu vēstule, ko varētu pievienot Susannas un Lidas vēstulēm.

“Ja tu domā kolekciju – tev vajadzēja sākt to agrāk. Materiālu būtu čupām,” zobojās Barijs, “bet lai nu kā, Barbara atvadu vēstuli nerakstīs, lai kā arī tas beigtos.”

Jā, Barbara nestomījās. Vai reizes septiņas viņa bija apgalvojusi (neviena nejautāta), ka mīl, patiesi mīl Sērenu. Un grib precēties.

.

Jaunā gadā, pēcsvētku noskaņā, pie Barija un Sandras, kā parasti, pa pusei kā viesi, pa pusei kā mājas ļaudis sēdēja Rožers un Helēna un bija iegriezušies arī Kens un Raija. Piezvanīja arī Sērens un Barbara. Saruna tālrunī skanēja jautra un smieklu pilna. Kad Barijs nolika klausuli, viņš nesteidzās atnest jaunus dzērienus. Padomāja, tad atklāja jauno ziņu – viņi, Barbara un Sērens – nolēmuši precēties. Kāzas lielas, augustā. Visi ielūgti.

“Tā ir Barbara… Es nebraukšu,” Barijs dievojās, bet pielēja glāzes, lai visi uzdzertu laimes jaunam pārim. Kens un Raija jutās pat līdzvainīgi – par labu vai ļaunu, tagad par vēlu gudrot. Toreiz viņi bija atdevuši savu māju Sērena rīcībā, un tur viss bija sācies.

“Pat balto pelīti viņi bija aizmirsuši,” piezīmēja Raija, “tā drīz saslima un nomira bērniem par sirdēstiem.”

“Pateiciet Dievam, ka viņi visu jūsu māju nenoplūdināja,” nenocietās Barijs. Tas zīmējās uz Kena un Raijas ūdens gultu. Ar šīm gultām kādreiz gadījās klizmas, kad iemetās sūce. Ar ūdens gultām katram bija kāds piedzīvojums: Rožers divas naktis bija valstījies pa grīdu, pirms piespiedis sevi pierast pie gultas patvarīgās šūpošanās, Helēnai šķitis, ka tai jāguļ uz dzīva ziloņa muguras.

Bet šī nebija reize runāt par ūdens gultām. Ka kāzas noliktas vēl pēc tik daudz mēnešiem, varēja spriest, ka tur darbojas vēl kādi pretspēki. Barbara nebūtu kavējusies. Barbaras vecāki arī nē. Tāpat Sērena māte bija noilgojusies redzēt šo savu nemiera putnu drošā perēklī. Un Barbara bija laba partija. Tās vecāki sacels tiem visu… Nauda. Nauda. Tikai Gracija un, iespējams, arī Miķelis strādāja mazliet pretī. Un pats Sērens, lai cik viņš vēlējās “nogruntēties”, sprosta baidīdamies, viņš vēl neapzinīgi varēja turpināt izvairīties.

“Tagad Sērenam tikai viens ceļš izkļūšanai – laisties pār robežu,” sauca Barijs, un Kens dzīvi atsaucās:

“Tas viegli! Izglītības ministrija aicina skolotājus darbā uz Vāciju. Rons pieteicies. Daudz gan neuzņemšot, visi, kas gribēs, netiks.”

“Tiešām,” sieva apsauca vīrus, “jūs nezin ko izgudrotu, lai tikai Sērenu noturētu vecpuisī!”

“Nē jau, nē. Bet lai precas tā, ka mēs nezaudējam draugu.”

Jā, bet šais lietās ne pats, ne draugs nevar neko palīdzēt. Bija jārunā par kaut ko citu.

.

Un pēc laba pusgada, siltā augusta sestdienas rītā, kad viesi pulkiem lasījās baltā hoteļa priekšā Salas pilsētas ezera krastā, kur dzīvoja Barbaras vecāki, to vidū bija arī Barijs un Sandra, Kens un Raija, un Rožers, un Helēna. Precētie pāri ķiķinājās sevišķi glaimīgi šoreiz, un Rožers tēloja Helēnai Napoleonu.

Daudzās mašīnas hoteļa tuvumā zvīļoja saulē kā otrs ezers. Hoteļa augstās durvis uz ezera pusi vizēja zaļās vītnēs un spuldžu rindās.

Un Kens mazliet domīgs un mazliet nopietns kļūdams, ieteicās:

“Es apjautājos ministrijā. Sērens ir tomēr bijis pieteicies. Nav pieņemts. Par vēlu! Par vēlu!”

“Tad tomēr viņš cīnījies, kā nākas!”

“Neticam!” sievas sauca. “Jūs tikai to izdomājat, mūs kaitinot!”

Un Sērena zvērināto draugu pulks smējās un apklusa, jo viesu drūzmu hoteļa durvju tuvumā pāršalca apbrīna izsaucieni – hoteļa balkonā parādījās mirdzoša sieviete, visa gaišā zeltā no galvas līdz kājām. Barbara! Lielā uzvarētāja Barbara!

Un visi uzgavilēja Barbarai.

“Sveicam, sveicam! Laimi, laimi, Barbara! Laimi tev, Barbara!”

Inge (Ķikure/Kikure)

Kādēļ Inge salauza atslēgas kaulu? Būtu viegli, ja katram kādēļ varētu atrast skaidru atbildi. Vienas atbildes nav. Ir daudzas. Uzklausot vienu no tām, iegūstam notikuma attēlu greizā spogulī. Uzklausot visas, esam tikpat lielā neziņā kā pirms tam.

Kādēļ Veronikas kundze kļuvusi tik klusa? Nelaimīga?

Nav neviena no Veronikas kundzes paziņām, kas nebūtu to sev vai citam jautājis. Atbildes nav, ir tikai minējumi. Dažs savu dzīvi dzīvodams sarežģī to jo tālāk, jo vairāk. Varbūt tas tā ir ar Veronikas kundzi.

Bet Inge ir vēl maza. Tas bija vienkāršs notikums ar to atslēgas kaulu, bet katrs par to saka kaut ko citu.

Inge ir maza, spēcīga, dzīva meitene. Nākošā sestdienā viņai būs deviņi gadi, Pēteris un citi bērni atnāktu uz dzimšanas dienas svinībām, bet nupat pirmdienā viņai gadījās tā nelaime ar kaulu.

Inge ir diezgan savāda meitene. Neviens to nevar īsti pazīt, kas viņu redzējis tikai vienu reizi, jo viņa katru reizi ir citāda. Kad tā pati sevi vēro spogulī, tad viņa bieži vien ir skaista. Deviņu gadu vecumā viņa savu seju pazīst labāk kā viņas māte savu. Kā no katras lietas, ko Inge ņem savās mazajās rokās, viņa kaut ko veido, tā viņa veido arī savu seju. Viņa atrod sev tādu izteiksmi, kas ievelk viņas vaigos divi mazas bedrītes, tikai uz acumirkli. Tās pazib kā dzirkstis viņas smaidā un pazūd. Viņa skatās spogulī tādām acīm, kādas ir Leonardo Mona Lizai. Mona Lizas bildi viņa ir redzējusi grāmatā. Šī līdzība ar Mona Lizu Ingē parādās arī tad kad, kad viņa neskatās spogulī. Redzot tad Ingi, var iedomāties, kāda Mona Liza izskatītos dzīvē, ne gleznā, jo Ingei tad ir seja ar to pašu pieri, sejas ovālu, acīm, smaidu, pat sejas krāsas toņiem. Citu brīdi – viņai nav vairs nekā no visa tā. Viņa savelk degunu krunkās, bērnišķīgi uzšņiebj lūpas un dauzās ar saviem divi suņiem.

Bet tad citreiz viņa atkal stāv spoguļa priekšā un veido no savas sejas princesi Margaretu. Spogulī skatīšanās gadās bieži, sevišķi vakaros, jo Inges gultiņai iepretī ir skapis ar spoguļa durvīm.

Tikko māte paver skapja durvis pretī Ingei, kas guļ jau savā gultiņā, Inge acumirklī vairs neguļ, bet stāv. Nakts krekliņš ir nozudis no viņas pleciem, viņa stāv, līdz papēžiem ietinusies baltā palagā. Pleci ir atsegti, un palags ap tiem kā apburts veidojas pēc kāda vakartērpa parauga, acis pieņem stieptu, plakstiem pusaizsegtu skatu, lūpas noslīd un ir puspavērtas – uz mata tā kā tiem modeļiem, kas stāv žurnālos, avīzēs, uz ietinamiem papīriem, uz māju sienām… Palags paveras un atsedzas brūna, saulē iedegusi kāja visā savā mazajā garumā. Tā tiek liekta, cilāta lēni un graciozi, līdz ir sasniegta īsta pilnība pozā.

Tad ar pārsmalcinātu, gurdu kustību viss nozūd. Palagu nomaina mātes nakts tērps. Pavisam cita meitene skatās spogulī – rokas sievišķīgi tur drapējumu ap pleciem, acis mirdz, lūpas smaida. Kā uz mājienu rodas rotas lietas, roku sprādzes, kakla un galvas rotas – tās ir jostas, zeķturi, matu lentas, ko noģērbj Inges māsa un māte.

Māte atņem Ingei savu nakts tērpu, un tai pat brīdī ap Inges gurniem ir apstiepts krāsains peldu dvielis, ap kaklu garā lokā nokarājas Inges māsas melnā ģimnāzistes zeķe, un Inges kājas un rokas uzsāk trakus ritmus.

Māte neskatās uz Ingi, viņa nedrīkst smieties, sen ir laiks gulēt. Viņa baras.

Pār Ingi tad atkal ir baltais palags, arī Inges galva ir zem tā. Inge tup gultā un kustina pirkstus zem palaga, izbīda izciļņus, izveido dobumus – rada spoku!

Pirms māte izdzēš gaismu, Inge vēl mirkli stāv palagā ar izlocītu kāju.

Kājā un plecos Ingei, protams, nav nekas savādāks kā visām citām mazām meitenēm, kam nepaslīd garām žurnālu straume, kurā brien mūsdienu cilvēks. Inges māsa dažreiz tāpat aptin sev palagu, un viņas abas ar Ingi grūstās, dalot spoguli. Ir burvīgs joks, veidot no sevis to, no kā ir pilna pasaule. Tā ir spēle un prieks, ja nav nekādu šķēršļu veidot no sevis princesi Di, Merilinu Monro vai kādu citu, kurai nav vārda, bet kas stāv pāri žurnāla vai laikraksta lapai no malas līdz malai.

.

Inge attīstās lēnām. Tikai pamazām viņa sāk šaubīties, vai rūķi un laumiņas dzīvo? Viņa spēlējas ar lellēm. Viņas lelles dzīvo cilvēka mūžu – tās tiek tērptas līgavu tērpos, tad šūpo bērnus un gulda tos ratiņos. Šo pašu cilvēku dzīvi Inge zīmē savās burtnīcās augām dienām, bez apnikuma. Viņa zīmē ar kreiso roku un rada skaistas lietas. Visvairāk viņa zīmē sievieti.

             Inges zīmēšanas attīstības ceļš iet pretējā virzienā lielās pasaules mākslas attīstības ceļam – no abstraktā, “no tīri aistētiskas formas meklējumiem” uz reālismu. Pāris gadus atpakaļ Inges zīmētās sievietes stāvēja tālu no īstenības, kaut gan tās bija brīnišķīgas sievietes. Seja tām bija maigs ovāls, pieres daļā platāks, zoda daļā ar mīlīgu smailīti, acis – taisnas, iešķībi ievilktas svītriņas, mute – sārts punktiņš pašā zoda smailītē, deguna – nemaz.

             Varbūt šī deguna pilnīgā neievērošana savu daļu bija vainīga pie tā, ka Inge pievērsās reālismam. Tēvs tik ļoti zoboja šīs daiļās bezdegunu sejas, ka Inge, zobus sakodusi, pievērsās pretīgajam objektam degunam un līdz ar to – reālismam. Sākums tiešām bija baigs. Bet Inge ir neatlaidīga. Bija ko pūlēties arī ar citām miesas daļām, līdz tās sāka iegūt cilvēcīgu pilnību un apaļumu. Locekļu lielumu attiecības sāka pagaist, zaudējot arī kustību vieglumu – bet tagad tas viss ir pāri, droša roka visu noliek savās vietās. Krāsās Inge patur sev brīvību. Kad ir izzīmētas sievietes visās dzīvē sastopamās krāsās, nāk sievietes ar ziliem, zaļiem, violetiem matiem, ar zvaigžņu zeltainām acīm zaļzili fosforizētās sejās. Tikai lūpas patur sārtos toņus. Sāk parādīties arī vīrietis, puika. Bet tas tomēr daudz mazāk noderīgs mākslai, tā to jau ir atraduši daudzi pirms Inges.

Katra lieta Inges rokās ātri maina savu veidu. Ja māte mizo kartupeļus un kādam kartupelim ir apaļa galviņa, tas, mātei to nemaz nepamanot, ir nokļuvis pie Inges un atgriežas, peldēdams skaidas laiviņā kā resns, ūsains vecis ar zaļas lapas cepuri galvā. Pēc brīža tas pats kartupelis ir pārvērties kazai līdzīgā radībā, un uz tās jāj no avīzes izgriezts kovbojs.

             Kādreiz Inge bija saaukstējusies un, gultiņā sēdēdama, bija piekususi cilāt savus zīmuļus un lelles. Māte pameta viņai adatu spilventiņu, kur Inges māsa tikko no sava šuvekļa bija saspraudusi vairākus desmitus spraužamo adatiņu ar krāsainām galviņām. Drīz no tām veidojās ornamenti, līkloči, kara gājieni. Kad vēl pēc brīža māte piegāja pie Inges, uz adatu spilventiņa varēja vērot kaut ko līdzīgu krāsainam operas skatam, kur karalis un karaliene purpurā un viņu galma ļaudis, krāsās vizuļodami, noskatās divi pāri baltos dejotājos ar caurspīdīgiem plīvuriem un spārniem – visas adatiņas bija apģērbtas sīki izgrieztos konfešu papīrīšu tērpos. Ja mazo adatu spilventiņu uzņemtu foto attēlā, neviens nespētu atminēt krāšņā uzveduma veidojumu.

Mātei ar Ingi ir diezgan posta. Visas malas ir pilnas ar viņas lietām. Tur ir trauciņos iestādīti stādiņi, kārbiņās kāpuri, kas no zaļās krāsas kļūst zelta, tad pārvēršas tauriņos; tur cikādes savās septiņās šķirnēs un viņu sakaltušās kāpuru laika atliekas kā dīvaini rati un karietes, tur jūrzāles, gliemežvāku kaudzes, putnu spalvas, akmeņu kolekcijas; veidojamais māls, dubļi, plastilīns, mūžīgi apkārt ripotājas mārbeles… Bez gala un malas izgriezumi no žurnāliem. Neko nevar projām mest. Arī mātei tas jāsaprot. Var jau būt, ka māte ļauj Ingei par daudz lielu vaļu, tādēļ ar viņu gadās arī nelaimes. Nesen viņa sagrieza kāju uz stikliem, tā ka ārstam bija ilgi ko šūt, un tagad tas lūzušais atslēgas kauls.

“Tā ir mātes vaina,” saka tēvs.

“Tas tādēļ, ka viņai mīksti kauli,” saka bērnu nama pārzine, kur nelaime gadījās.

“Tādēļ, ka zālē bija cinītis, kur Inge meta uz rokām lokus,” saka citi bērni.

Tādēļ, ka viņai paslīdēja roka, domā Inge pati. Visiem viņiem taisnība.

Inges māte pie sevis domā vēl kaut ko pavisam citu – tādēļ, ka tur bija vienpadsmitgadīgais Pēteris citu bērnu vidū…

Jūra, meži, ceļi (Ķikure/Kikure)

Pēc divi gadi prombūtnes eju atkal pa Austrālijas mežu. Karsts, sprakstošs siltums visapkārt. Saule no debesīm un arī no zemes; liekas, arī no zemes, no gaišās, dzeltenbrūnās, sarkanbrūnās smilts, no irdenās, smalkās smilts, no akmeņu pilnās smilts, no klints. Akmens šķemba ceļa malā paskatās tieši sejā ar savām zīmēm, ar priecīgām ieža zīmēm. Tā jāpaceļ un jānes kādu gabalu līdz. Tad jānomet – par daudz jau akmeņu paņemts līdz. Jāatstāj, jāpaskatās to sejās un jāatsveicinās.

Neatlaidīgā jaunu vietu meklētāja – mana pavadoņa – mašīna paliek eikalipta ēnā, kāda resna, līka eikalipta siltā ēnā, un mēs dodamies mežā, caur meža takām prom uz kādām milzīgām kāpām, uz kādu tuksnešainu okeāna krastu.

Ir vēl rīts, bet nekāda dzestruma vairs nav. Arī ēnas jau siltas. Austrālijas meža ēnas ir caurspīdīgas, zaru un lapu raksts vienmēr saules caurstrāvots. Šis ir piejūras mežs, un koki ir jūras vēju izlocīti, lielie ar mazākiem un ar krūmiem kopā satvērušies visi vienā kustīgā, ņirbīgā, raibā jūklī un vizēšanā. Augstu pāri visam paceļas tikai pašu lielo eikaliptu galotnes – līkumotie zaru kroņi, kūkumos sametušies stumbri, mizu nometuši, spēkpilni, kaili koku locekļi. Dzīvie koku stumbri spīd tālu visapkārt cauri sīklapu ņirbai sārtā māla krāsā, dzeltenīgā un iezaļganā krāsā, beigtie, nokaltušie (nodegušie?) koki ir sudraba pelēki vai arī tumši, melnpelēki. Pa gabalu tikai krāsa atšķir beigtos no dzīvajiem. Tuvumā beigtie stumbri ir putekļu sausi, bet dzīvie elpo samtainu valgumu, noraibināti dažādiem maigiem krāsu plankumiem, porām, rievām, maigām grumbiņām un visādām muskuļu zīmēm un izciļņiem. Savādi miesīgi ķermeņi, stipri kā dzelzs.

Kā augšā starp iepelēko zaļumu, starp dažādo lapu zaļumu spīd iesārtie izlocīto zaru un stumbru līkumi, tā lejā iesārtās smilšu takas lokās līkumu līkumiem, augšup lejup pāri uzkalniņiem; caur mežu prom uz kāpām, uz milzīgajiem smilšu kalniem, kurus, braucot pa lielo ceļu, jau tālu varēja saskatīt paceļamies pāri mežu galotnēm.

.

Soļojam pa lielāko taku pa labi. Tā patiesi nav tikai taka, bet iebraukts ceļš. Ar mašīnu tajā doties tomēr esot riskanti, jo ceļa dziļajās, smilšainajās vietās mašīna iegrimstot, ja tai neesot sevišķi platās, smilšu drošās riepas. Pagājušā reizē mana paziņas mašīna te meža vidū iegrimusi. To izvilcis kāds cilvēks ar savu mašīnu, ne mašīnu, bet vecu vraku, skārda kasti, kam pat atļauju vairs neizsniedzot, bet ar kuru tam atļauts braukt pa šo mežu, gan tikai pa mežu un ārā līdz ganībām. Cilvēks bijis meža būdas vientulis, kāds labas dabas īpatnis. Ne muļķis. Savdabis. Padzirdis nelaimi, atnācis palīgā. Par palīdzības sniegšanu mans paziņa otrā dienā atvedis dažas kanniņas alus. Iedzēruši pie vientuļa būdas.

Šis stāsts man aizslīd gar ausīm.

Runā mežs. Pēc divu gadu prombūtnes Austrālijas mežs kā karsts zīmogs spiežas pāri, ar svelmi, gurdumu, grūtumu un tomēr ar dzīvību, ar līstošu dedzinātāju dzīvību cauri ķermenim un garam. Meža ceļš kā neizbēgams pārbaudījums visu laiku ved līku loču, augšā lejā, ēnā saulē, saulē un ēnā, sausā, sprakšķošā siltumā…

Vēl jau tikai agra priekšpusdiena. Mežs vēl elpo viegli. Ceļš arī lielāko tiesu ciets, tikai vietumis smilts dziļi un smagi iesūc pēdas. Saule vēl laba, tikai brīžam iekožas mugurā, kaklā, pierē. Meža miers visapkārt, tikai cikāžu tirkšķēšana, tarkšķēšana, kliegšana kā skaņu mūris, kā skaņu pastāvīga straume, kā trokšņu ūdens kritums. Tas brīžam atslābst, kļūst maigi klusāks, tad birst atkal ar necaurejamu spēku, apdullina, aizsit ausis. Jādomā, cikādes ir visapkārt, bet, šķiet, skaņu siena nogrupējas pa labi, varbūt apziņa to novieto pa labi, mēģina to izslēgt, lai varētu dzirdēt putnus – sīkākas, maigākas, muzikālākas balsis. Kukabura. Un megpajs. Megpajs iegriež savu teicienu debess dzidrumā, it kā tas būtu piena zils dārgakmens, kameja. Tas izsauc dvēseli uz dejas grīdas…

“Atpakaļ nākot, būs traki,” es domāju.

“Nebūs tik traki,” mani mierina.

Nē, nevarētu būt tik traki, bet divi gadi miglas un līņāšanas un aukstu upju straumju – vai sev vairs var uzticēties…?

.

Gaišajā, siltajā smiltī zem soļiem nav vēl nevienas cilvēka atstātas sliedes, tikai putnu, kukaiņu un dzīvnieku pēdu raksti, tīri – kā svaigā sniegā. Kā miltos. Grūti uzminēt, neiespējami pat atšifrēt visas šīs iespiestās zīmes.

Tas trusis – nu tas ir viegli!

Tas – suns… Tur kaķis vai lapsa.

Bet šī viena švīka smiltī, no vienas ceļa malas uz otru, te dziļāka un platāka, te seklāka un šaurāka, gandrīz ar pārtraukumiem, dažuviet atkal tāli ejoša, vienāda vadziņa. Čūska? Bet čūska lokās. Vai čūska var šļūkt tik taisni? Lūk, izlocītā, izviļātā vadziņa, tā ir čūskas. Un vadziņa ar ķepu zīmēm abpus – tā ķirzaka. Liela. Goana. Un kam šīs skaidri, asi iezīmētās, raibās rakstu zīmes, dažas platas, vienādas kā jostas? Pamanām kādu vaboli, kas pašlaik ceļo mūsu ceļam pāri, atstājot vienu no šīm sevišķi komplicētajām pēdu zīmēm, atstāj mazākais trīskārt platāku ceļu smiltīs nekā viņa pati; tālu uz sāniem izspērusi, liek citu pēc citas visas savas sešas ragainās kājas… Kāds spoži dzeltens kā spārei, kā lapsenei līdzīgs kukainis izlien no tīras smilts, apgriežas un sāk rakt, met smiltis kaudzē aiz sevis, gluži kā suns, kas atradis peļu alu. Viņš strādā ļoti spēcīgi, aizsviež smiltis jo tālu aiz sevis, pierok kaudzi labas saujas lielumā; arvien atkāpdamies un ieskriedamies, iegrūžas ar degunu izraktajā caurumā, kā pārbaudot, tad atkārpās ārā un rok atkal. Kaudze aiz viņa ir tumšāka un mitrāka kā pārējā, saulē izžuvusī smilšu virskārta, citādi – viss liekas tikai viena tīra, tukša smilts, neko tur atrast, bet kukainis zina labāk.

Lai redzētu vairāk no šiem daudzajiem āra un meža iemītniekiem, būtu bijis jāatnāk te daudz agrāk no rīta. Tagad redzams, ka lielākā rosīšanās jau pāri. Tikai viens ķengurs, liels, rūsgans, uzlec kalnā, aizlaižas kalnam pāri, mugura vien nozib starp zariem un krūmiem. Taisni pāri, cauri visam…

Bet mums ar sandalēm basās kājās nav tālu no ceļa takas nost ejams. Tas ir Austrālijas mežs: asas zāles, asi adataini krūmi un puķes, sakaltušas mizas, asas akmens šķembas. Jāuzmanās, jātur acis vaļā, jānovērtē, vai košais, raibais krāsu raksts zem soļiem (no mizām, lapām, akmentiņiem, ēnām) pēkšņi nesagrupējas noteiktā zīmējumā, vai nesāk pats no sevis kustēties, vai nekļūst kaut kas dzīvs, bīstams, nāvīgs…? Te varētu būt melnā vai brūnā čūska (brūnā te būtu krietni gaiša, jo smilts te ir gaiša), un te varētu būt arī nāves ādere – death adder. Te, okeāna krastā, ziemeļos no Sidnejas, pret karstajiem ziemeļiem uz Kvīnslendas pusi, ir tās mājas. Tā var pavelties resna, šķērsu svītrota, ārā no tīras smilts…

.

Bet mēs ejam mierīgi, netraucēti, tikai diena kāpj, karstums kāpj. Mēs ieelpojam saules svelmi, un karstums, mūs caurstrāvojis, spiežas ārā caur mūsu ādu. Šķiet, āda atvāzīsies kā eikaliptu miza uz mūsu mugurām, rokām, pleciem… Un patiesi – tā būs, ja neuzmanīsimies, paliksim par ilgu, tikai nedaudz par ilgu saulē no tā brīža, kad āda sāks it kā kniest, kā kutēt, kā sāpēt. Ja vēl tad nesteigsimies slēpties no saules, pilnīgi slēpties pat no puspiemākušās saules, tad āda pēc dažām dienām lobīsies nost. Bet pirms tam apdegušās vietas piepamps, degs, sāpēs, karsīs, neļaus gulēt vairāk naktis, radīsies vēl jaunas un jaunas sāpīgas vietas, un arī pēc visiem citrona un tomāta, etiķa un skābā krējuma apliekamajiem – āda tomēr lobīsies nost, gluži kā porainajam eikaliptam, kas katru gadu nomet savu ādu – mizu, bez vaimanām, bez pincetes, bez drauga maigo pirkstu palīdzības… Bet galu galā ādas lobīšanās pieder pie lietas, un, kad apdeguma iekaisums un sāpēšana, un murgainās naktis būs pāri un nekāds ādas vēzis nebūs saķerts un būs iestājusies vispāri tikai maiga kņudēšana, būs gandrīz kā ievērības cienīgs nopelns, kad varēs runāt par savu lielo apdegumu, pārspēt citus ar to un dienām lupināt no sevis nost caurspīdīgas, lēverainas ādas stērbelītes…

.

Tad mežs pēkšņi izbeidzas, mūsu ceļš apmet cilpu un atgriežas sevī atpakaļ, bet meža malai ir uzbrucis milzīgais smilšu kalns – tīra, dzeltena smilts kā kādās milzīgās kūlībās steigā bērts labības kalns, nācis, krāvies tādā ātrumā, gūlies tādā nevietā, ka dzīvi ir apbērti koki un krūmi, zaļi zari un galotnes vien ārā. Nekādu ceļu, ne taku vairs nav; jākāpj, jārāpjas, vai līdz ceļiem smiltī grimstot, stāvāk kā uz jumta. Smilšu kalna sānā smilts ir tik irdena, dziļi kustīga sevī iekšā rāvēja, ka uz brīdi pārņem panika, nelabas bailes, ka tā bruks, aprīs, apraks bez glābiņa, tāpat kā tas noticis ar kokiem. Raujoties no visa spēka, metoties sāņus un uz visām četrām, es beidzot atsperos, izraujos, uzrāpjos, panāku savu vairāk piedzīvojušo, veiklāko pavadoni. Beidzot kalna sāns kļūst lēzenāks, stingrāks – esam augšā! Zem pēdām ir maigos, sīkos vilnīšos sacietējusi smilts, un soļi ar negaidītu vieglumu dodas prom iekšā mirdzošajā, dzeltenajā valstībā, slīpumā, kas guļ tāli visapkārt – tīrs, varens, iekārojams un kas norobežojas tikai ar tikpat tīru debess zilumu. Tāds varētu būt tuksnesis? Kamēr tas laipns? Kamēr tas būtu laipns…

Tikai vēl pēc ilgas soļošanas pa cieto, tīro smilšu kāpas virsmu, brīžam noleju, brīžam augšup, vēl arvienu vairāk augšup, tikai beidzot aiz kāpas augstākās muguras atveras skatam otrs, tumšāks zilums zem debess ziluma – okeāns.

Var doties pa šo lēzeno kāpas otru sānu lejup, pāri sīkkrūmiņu izraibinātai ielejai, pretī okeāna krastam. Sasniegtais krasts ir augsts, jūdzēm garš paugurs, uz kura var izvēlēties vietu, nomest kopš meža rokās nestās sandales, izstiepties uz tīrās, šeit baltākās, ne vairs tik dzeltenās smilts un caur retiem, pelēkzaļiem, sāls pilniem zāles stiebriem lūkoties uz viļņojošo ūdens plašumu, uz pārlauzto zviedru preču kuģa vraku tālāk pludmalē un uz mitrās smilts joslu lejā, kurā gulstas viļņu malas, kurai tik maigi un glaudīgi pieplūst ūdens, it kā gaidījis šīs satikšanās ar zemi, kā atpūzdamies pēc krākšanas un bangošanas, tāpat kā mēs izplūstam, maigi atpūzdamies, guldamies tālu izstieptām rokām un kājām, plakani uz vēdera baltajā, stingrajā smiltī. Nevar vien atdzerties jūras garšas, ūdens dvašas gaisā, atdzerties jūras vēja, kas maigi, bet nemitīgi ber smilšu graudiņus matos, ausīs, degunā, zobos.

Kāpainā jūrmala jūdzēm tālu ir pilnīgi tukša no cilvēku klātbūtnes. Tikai viļņi un smilts. Tuvu ūdens malai ir josla ar viļņu izmestām dzīves atliekām. Tur ir gliemežvāki, vēžu čaulas, beigti putni un zivis, koka gabali un plastika lietu atliekas, arvien starp citu drazu neiznīkstošais plastiks – visādi vāciņi, trauciņi, leļļu kājas… Šis viļņu nokrāvums dara okeāna malu mazliet netīru, tomēr šīs dzīves atliekas ir tikai nelielā joslā un agrāk vai vēlāk kļūst apraktas ar smilti vai izžūst, pazūd saulē.

Pati pludmale ir tīra. Tomēr peldēties šeit okeānā nevar – viļņi atgriežas okeānā ar tik lielu skubu, dziļums rauj tos sevī atpakaļ ar lielu spēku, rauj, veļ, rij līdz arī krasta smilti un visu, ko sagrābj. Varbūt tas reiz atkal visu izmestu krastā atpakaļ, ķermeni un peldkostīmu, bet kad un kā? Vilnim labi ja drīkst atļaut aizķert un apšļākt kājas ar sāļo ūdeni, kas karstajā saulē tūlīt žūst, atstājot tikai baltu sāli uz ādas. Viss ir sāļš – drēbes, āda, mati, viss; arī viļņa neskartais drīz ir mikls un nosālīts, jo gaiss ir pilns ūdens un sāls. Sāļi ir arī paša sviedri, kas līst visu laiku tai ķermeņa pusē, kas nav pavērsta pret sauli. Saules pusē āda karsta un sausa un baltā sālī – kā no žāvētavas.

.

Atpakaļ mājās nākot, smilts ir tik karsta, ka sandales jāpatur kājās visu laiku, lai arī dziļsmilšainajās vietās tās maucas nost un ļoti apgrūtina iešanu. Mēs tomēr izvēlamies doties pāri tālākajai, vislielākajai kāpai, metot vēl krietnu līkumu. Šis milzīgais smilšu kalns tur, jau agrāk kā citur, ir pārvēlies pāri veselam meža stūrim un savā piekājē, jūras pusē, graciozi izveidotā, izvējotā ielejas dobumā atstājis nogalināto koku kailos, savādi izlocītos stumbrus kā tumšas skulptūras. Ainā ir kaut kas no Miro zīmējumiem un Rodēna bronzas tēliem. Ejot cauri to baram, pāri karstajai smiltij, cauri smilts un saules sārtumam, un debess un okeāna zilumam, soļi pavisam pagurst, prāts mulst, zaudējot jēgu, kas ļauns, kas labs, kas cieš, kas priecājas? Vai stāties – un palikt, vai rauties un – iet?

.

Mežs otrā pusē smilšu valstībai saņem mūs piedvingojis un karsts kā uguns pilns. Varētu tūlīt teikt – es nevaru! Bet tas nav taisnība, var iet un iet. Un ir labāk, ja atmet nepacietību, steigšanos, katru lieku kustību un katru žēlošanās domu vai vēlēšanos pēc kāda atvieglojuma, atspirdzinājuma, kā to parasti saka. Atspirdzinājums ir pašā šinī mierīgajā padevībā un visa pieņemšanā. No vienas caurspīdīgas ēnas uz otru. Pusdienas laikā šīs ēnas ir kļuvušas ļoti mazas, bet brīžam uzdveš maigs gaisa vilnis, veldzējoša smarža – augšā zied lielo eikaliptu galotnes! Un tad lēnām var apostīt arī citus sīkziedus lejā – zālē, krūmos, zaros zied diezgan daudz kas, lielāko tiesu visādās spurās, ērkšķos un asumos slēpies.

Mašīna, kas beidzot ir sasniegta, ir karsta kā pirts. Bet vai pirts tik ļauna? Un, kad sāk braukt, nav tik traki. Nav tik traki! Ķermenis ir izgozējies, izsāļojies, rasojis un žuvis, un piesūcies kādu neminamu spēku, jādod tam vēl tikai krietna pelde apsargātajā jūras līcī, un tad tas būs kā tikko uzstrādāts lauks.

.

Otrā rītā, ejot tai pašā stundā uz kāpām un jūru, meža ceļā parādās melns suns un melns divriteņa braucējs, kas bīstami svārstās un grozās uzkalniņa dziļajā smiltī. Pirms liekas – viņš apgāzīsies, tas kā nekā apstājas dažus soļus no mums, un viņa suns jauna suņa nevaldāmajā draudzībā lec mums līdz galvām, sāpīgi iecērtot mūsu saules skartajos locekļos savas stiprās ķepas.

“Es gribu viņu izmācīt dienai laipnu un naktij niknu…” saka meža būdas cilvēks, kam ar piepūli jāvalda suns un ar piepūli jāvalda divritenis smiltī, kad viņš no tā noceļ kaut ko taisnu, garu, nelokāmu. Pirmajā mirklī liekas, ka tā būtu šautene, bet tā ir viņa labā kāja, iestieņota, tieva, tikai kauls un āda. Viss viņš melns, saulē iededzis, pa daļai segts melnām skrandām – krekla atliekām, īso bikšu stērbelēm, grūti saprast, kā īsti. Mans skats brīnum apņēmīgi un nekautrīgi ielaužas gar melnajām skrandām viņa paslēpenēs, it kā lai, cilvēka augumam godu darot, norautu tās pavisam, tādas neticami noplēstas, pieeļļotas smagas, melnas no netīrumiem, visu krāsu zaudējušas, cilvēka necienīgas. Viņš par tām atvainojas – visu rītu montējis savu mašīnu, tagad braucot pēc kādas mežā pamestas riepas, lai izņemtu tai iekšas, izlietotu. Viņa seja no saules un eļļas, no putekļiem un sodrējiem melna kā viss cits viņš, ar dzeltenbalti spīdošām acīm un – smaidu. Un es jūtu, ka mans skats grābj arī viņa sejā tāpat kā viņa paslēpenēs – nekautrīgi, ar varu taisīdamies to atbrīvot, tīrīt, mazgāt, bāzt vannā, kā sievietes to dara. Dara ar lietām, bērniem, cilvēkiem, svešiem cilvēkiem… It kā nesavtīgi, it kā uzupurējoties, glābjot, palīdzot. Un tad grib kaut ko paturēt. Kā, piemēram, to Sērkociņu vīru Pintera lugā…

Es zinu, ka man ir jārimstas, jāstāv mierā. Bet es zinu, ka visu laiku, arī mēmi, vēl kliedzu, ka tas viss ir nieki, ka visu var nomazgāt… Arī… Un es redzu, ka viņš atkal uzliek augšā uz divriteņa savu taisno, tievo, stīvo, izžuvušo, pie stieņa piesiksnoto kāju, uzliek to kā šauteni uz divriteņa un kaut kā brauc tālāk. Nākamā uzkalniņā to atkal noņem un atbalstās, klibo, iet uz tās. Tā tomēr viņam kaut ko der. Tā, šī briesmīgā lieta, no kuras viņš nevar atbrīvoties. Kas būs tam mūžam klāt. Kas viņu iedzinusi mežā. Atņēmusi tam visu, kas cilvēkam ir, visas labās mantas, drēbes, mājas, ērtības, naudu – nevar tā nemaz to visu pateikt un nosaukt, bet kas ir tik daudz, kam jābūt tik daudz, ja tas viss aizņem cilvēku mūžus, kas viss ir tik daudz, ka tādēļ dzīvo, krāj, strādā, cieš, pieviļ, nokauj, iet nāvē… Vai viņa kāja ir viņu no visa tā izrāvusi? Vai viņš to nevarēja ietērpt glītā, pelēkā vasaras uzvalkā? Nebija naudas? Un šķita, ka tas nelīdzēs? Tāpat nelīdzēs?

.

Kad pēcpusdienā mēs atkal sākam nākt atpakaļ caur mežu, divriteņa pēdas ir ielocītas līkumu līkumiem ceļa smiltīs meža malā, kur sākas kāpas smilšu kalns. Meža cilvēks ir bijis, tur atbraucis, varbūt lai satiktu, papļāpātu vēl ar mums, bet kāpā augšā viņš, protams, nav varējis tikt. Ne arī līdz jūrai. Viņam jāpaliek tikai mežā. Tomēr – viņš ir atbraucis, paskatījies. Smiltīs ir divriteņa riepu ielocījumu vieglās, vēja aizpūšamās zīmes, veltīgās pēdas. Mums katram ir tādas, nav jāprāto. Tomēr to raksts iespiežas apziņā.

Vasaras pilns ceļš, balta, zeltaina smilts, divriteņa līkloču riepu raksti, bet tālāk priekšā kalns, kas brūk pār dzīviem kokiem…

Ķengurs atkal uzjoņo kādā kalnā. Gaišbrūnā mugura tik nozib krūmos. Varbūt tiešām ceļa smiltīm šur tur pārvilktā taisnā, drošā svītra, te šaurāka, te platāka, te pavisam pārtrūkusi, ir ķengura astes iesistās zīmes.

.

Ir Ziemsvētku laiks, un vakarā mana paziņas ģimenē, kur viesojos, mēs runājam par Ziemsvētku dāvanām, lielām un mazām, derīgām un nederīgām, un vienmēr labām. Un es domāju – kā varētu dot kādu dāvanu meža būdas cilvēkam? Kādu? Mēs aplēšam. Ne jau lai patiesi tūlīt dotu, bet lai izprastu – kādu? Liekas, nav tādas dāvanas, ko tam varētu dot. Visas tās – cilvēku dāvanas – darītu pretī viņam, viņa izlēmumam, viņa cīņai, kurā tas devies, atmetot visu, kas ir cilvēku dāvanas, visu, ar ko cilvēki dzīvo. Viņš to visu aizmetis no sevis, atstājis iespēju vēl tikai – būt dzīvam.

Ja grib respektēt viņa izvēli, tad nav viņam ko dāvināt.

.

Pavisam tuvu manu draugu mājai ir cits mežs, valdības aizsargāts, neaizskarams, plašs meža apgabals. Tas nav tuvas piejūras mežs, vēji to nav izlocījuši, arī uguns to nav postījusi. Koki ir slaidi un taisni, jo dziļāk mežā, jo slaidāki un lielāki. Ir gandrīz pārsteigums redzēt, cik eikalipti var būt taisni un slaidi, un resni, un lieli! Kad pieliek vaigu tādam, mizu tikko nometušam, it kā vēl valgam eikalipta stumbram un skatās augšup, tad varenais stumbrs paveras it kā pasaule pati par sevi – ar lieliem tālumiem, gaismas un ēnas uzkalniem un sīku skudru kustīgajiem ceļiniekiem.

Šis mežs ir ļoti skaists – viss saulē deg un līksmojas, ar mizu nometušo eikaliptu stumbriem starp krūmu sudraboto sīkmi kā milzu kolonām iesārtās, iedzeltenās un zaļganās krāsās. Arī te ceļi ved līku loču, augšup lejup, bet platāki un cietāki nekā piejūras mežā. Un te, ja ne bieži, tomēr var satikt gājējus un motociklu braucējus, kuri te skrien uz nebēdu, izmēģinot savu varēšanu, izgriežoties meža mieram cauri kā ar motorzāģi.

Šai mežā es atnāku jo bieži, kad ciemojos savu draugu ģimenē.

Nupat mani pabaida ar savu pēkšņo troksni un ātrumu motocikls, kas drāžas kalnā, lēkādams uz ceļa saknēm, izmētātiem koka gabaliem, akmens šķembām kā zirnis uz karstas plīts. Liekas, tas kuru katru mirkli varētu nosprāgt no ceļa vienā vai otrā pusē, jeb – vienā un otrā pusē un izjukt kokos, bet tas uzjoņo taisni kalnā, un troksnis izdziest, un no lejas, no meža malas man pretī lēni nāk balta, gaiša, liela, pilnīga sieviete ar lielu, baltu, pilnīgu, resnu suni. Viņu abu baltums un resnums liek iedomāties dzirnavas un maisus, un miltus, un labumus…

Sieviete apstājas un smaida, un saka, ka jaunie motociklu braucēji briesmīgi baidot nabaga suņus. Viņas suns gan neizskatās nobijies. Tas lēni apsēžas un lēni smaida, tāpat kā viņa kundze, balts, tīrs, smags un piekusis.

Kundze saka, ka suns ir vecs. Vairāk kā divpadsmit gadus dzīvojis viņu ģimenē. Diendienu kopā. Kļuvis kā ģimenes loceklis. Grūti domāt par to, kā tas būs, kad viņš mirs un varbūt drīz, jo viņš kļūst vecs, divpadsmit gadus diendienā…

“Bet tad jūs divpadsmit gadus nekur nevarējāt izbraukt?”

“Nē. Nekur. Mēs nekur nebraucam.”

“Bet vai jūs nebūsat tad brīvāki? Bez viņa?”

“O, nē! Grūti to pieminēt. Divpadsmit gadi diendienā kopā vadīti. Trīsreiz dienā te pa meža ceļu, līdz kalnam, ne tālāk. Tad mums pietiek. Tikai lai suns iztīrītos, viņš negrib savus netīrumus atstāt mājās. Tik regulārs, mierīgs, labs suns.”

Ir jāpiekrīt un jāapbrīno, cik tas ir lielisks suns.

Un kundze mīļi papliķē suņa plato muguru: “Viņai patīk ieēst. Viņa mīl ieēst…”

Un viņi kustas vēl gabaliņu tālāk.

.

Savādi sagriežas domas, no meža ceļu ārā meklējot.

Viens mežs un otrs.

Viens suns un otrs.

Viena dzīve un otra dzīve.

Melns un balts? Nē, krāsa varbūt tikai sagadīšanās. Bet jēga?

Ak, – tikai divas dažādas dzīves. Un ne dzīves vien, varbūt veseli dzīves novirzieni, paraugi, veidi, kas viens otru rada.

.

Jāatstāj Austrālijas savādais, spiedīgas saules pilnais mežs. Jābrauc atpakaļ uz lielo pilsētu. It kā ar mazāk iegūtas skaidrības šoreiz. It kā kaut kas būtu iesniedzies tur, kur tas nedrīkstētu būt. Kas? Kur?

Nē, vai es mēroju tālo ceļu pāri jūrām uz Austrāliju šīs meža takas pētīt? Kur paliek lielceļi, dižceļi, kāpnes un operas nami, ātruma mērotāji un nemērotāji, ūdens un gaisa slēpotāji, braucēji…

Tepat. Tepat vien ir arī visi viņi.

Saules brālis (Ķikure/Kikure)

Ar savu vieglo iepirkumu somu, elkonī iekārtu, un sarkano maciņu ar sīknaudu un dzīvokļa atslēgu, delnā iežņaugtu, Veseļa kundze pārgāja ielu zaļajās ugunīs; viņa vienmēr nogaidīja zaļās iešanas atļaujas ugunis arī tad, ja iela tālu apkārt šķita tukša. Nebija vairs tie gadi, kad gribējās skriet un bēgt. Bez tam viņa patiesi jutās labi, darot visu kārtīgi. Pārgājusi ielu, viņa izvirzījās ietves kreisajā pusē, kā tas te bija ejams, un atlaidās izvaļīgākā solī.

Bija agrs. Veikali vēl tikko sāka vērties vaļā. Rīts bija tīkams, gandrīz dzestrs, lai gan bija zināms, ka diena būs karsta. Tā tas jau gāja kādu mēnesi. Rīti bija labākā dienas daļa, ja vajadzēja iziet ielā, iepirkties, steigties, nest. Viņai iepirkšanās daudz raižu nedarīja, viņa dzīvoja viena. Šai rītā viņai patiesi daudz nekur nebija jāiet – tikai līdz maiznīcai un pie saknēm un augļiem.

Vispirms līdz maiznīcai. Rīta dzedrumu baudīdama, viņa soļoja raiti, acis pāri ielai uz baznīcām, uz skolu un pasta ēkas apstādījumiem pamezdama, kuri dienu pēc dienas rosījās savos dažādajos ziedos. Viņa būtu soļojusi vēl brīvāk, bet bija mazliet jāpiesargās, jāredz, kur soli sper. Šis te bija tāds pa pusei bagātnieku rajons, bija populārs, bija modē. Cilvēki, kam bija lieka nauda, iepirka vecākas mājas, atjaunoja, uzkrāsoja to dzelzskaltās margas – ielas mirdzēja kā mežģīņotas. Tikai – vai nu tie ļaudis, kas mājas pārdeva (mira ārā), vai tie, kas nāca iekšā, pārāk mīlēja suņus. Neticami, ka šinī higiēnas apsēstā laikā, kad visu migloja, dezinficēja un visādi šķīstīja, tie paši cilvēki tik akli spēja panest šos mēslus. Kā viduslaikos.

Nē, bija jāizvairās par to domāt (tas arvien tā iznāca agros rītos, kad ielas vēl tikko kā sāka nolaistīt, nomazgāt), domāšana tur neko nevarēja līdzēt. Nupat labā biologa Luisa Tomasa esejās viņa bija lasījusi, ka iemaisīties kādā sabiedriskā vainā bija nevēlami arī ar vislabākiem nodomiem, padomiem un idejām. Tas nevedot pie cerētiem panākumiem, viņš raksta. Pat vissāpīgākajos gadījumos labāk esot stāvēt malā un lauzīt rokas.

Tomasam taisnība: grūti bija vainot zināmos un nezināmos suņu īpašniekus. Dzīvnieku mīlestība, cilvēku vientulība, bērni, brīvība, daba – viss tas šinī lietā bija cieši sapinies.

Tā, prātīgi atvairījusi nepiedienīgu domu īgnumu un augumu cēlāk iztaisnojusi, viņa ar labpatiku soļoja rīta drūzmā. Vispirms līdz maiznīcai. Te nesen bija atvēries mazs maizes veikals. Grūti tam būs sacensties ar pašapkalpes veikala parocīgo, līdz ar visu citu iesaiņoto preci. Bet laba maiznīca bija ielas svētība jau ar savu smaržu vien.

Labas domas apgaismotais Veseļa kundzes skats pēkšņi apstājās pie kāda sola ielas malā.

Solā sēdēja bārdains cilvēks izspūrušiem, sarkaniem matiem un izģērbās. Ne gluži izģērbās; būdams jau tikai īsās, baltās it kā apakšbiksītēs, viņš atbrīvojās no sava krekla un, varētu teikt, pārsēja savas rētas. Viņa krūtis bija notītas pārsējiem un saites atlikušos galus viņš pūlējās aptīt plecam.

“Džīzas Kraist!” Veseļa kundze domās iesaucās ar te bieži dzirdēto saucienu. Ne tādēļ, ka viņa būtu tā pieradusi iesaukties, bet tādēļ, ka ainā ielas malā bija kaut kas bībelisks, lika pazibēt domai par Kristu. Noņemts no krusta? Sāpēs, vainās pamests? Visu vidū – cilvēks tik viens rīta gaismā.

Tūlīt viņa redzēja, ka tas bija, varēja būt tikai lielpilsētas sauktais tramps, staigulis, saules brālis, kas pats pēc savas izvēles bija tur, kur tas bija. Tomēr – rīta tīrā gaisā atkailinātais, savainotais ķermenis, sāpes, ciešanas, pazemojumi…?

Cilvēks bija pamanījis Veseļa kundzes skatu un viņas acumirkļa kavēšanos solī. Viņa acis uzacu, matu un bārdas sarkanajās pinkās iedzirkstīja ar smiekliņu un pārstaigāja viņu visu:

“You are a good fuck…” Viņa dzirdēja tā balsi, kad bija tam gandrīz jau garām un – atsmaidīja viņam!

Iztrūkusies viņa turpināja automātiski iet. Kāpēc viņa uzsmaidīja? It kā viņš būtu teicis komplimentu. Vai nebija? Bija tā, it kā viņi būtu apmainījušies mazām pļaukām kā kaķi…

.

Atpakaļ no maiznīcas nākot, Veseļa kundzei bija jāiet garām tam pašam solam. Lai no tā izvairītos, viņa varētu iet pāri ielai, tad tālāk atkal reiz nākt atpakaļ uz augļu veikalu, bet ne uz sola pusi.

Kāpēc lai viņa izvairītos?

No bailēm? No nepatikas?

Viņai nebija ne baiļu, ne nepatikas. Varbūt arī viņa solā vairs nebūs, būs sasējies un aizgājis.

Veseļa kundze paņēma savus augļus un domīgi nāca mājās.

“Džīzas Kraist! Džīzas Kraist…” viņa pie sevis atkāroja, un viņā arvien no jauna atplaiksnījās kā bībeles izgaismotā aina: sarkanmatainā, pinkainā galva, kailais ķermenis, pārsējumi un niķīgās balss izlēciens. Un viņa – Magdalēna! Viņa nevarēja noliegt, ka viņa tur bija klāt bijusi kā Magdalēna, Marija. Žāvēt tā kājas savos matos…

.

Viņai bija spožs divistabu dzīvoklītis. Divu telpu dzīvoklītis. Dzīvojamā istaba, kas bija arī guļamistaba, un pietiekami liela virtuve, tikai ar pussienu atdalīta, kas bija arī ēdamistaba. Un vannas istaba. Jā, vannas istaba…

.

Veseļa kundze nolika iepirkumus. Cilāja, varētu teikt, apmīļoja maizes klaipu ilgāk nekā citreiz. Viņa mīlēja maizi. Un vēl siltajā maizes smaržā viņas domas turpināja savu gaitu.

Tas solā sēdētājs ar savu saitēm notīto ķermeni, cik lielas īstenībā bija viņa vainas – pie miesas un dvēseles? Vai viņai tomēr nebija kāda daļa atbildības par to? – Neiemaisies, stāvi malā un lauzi rokas, ja citādi nevari… Bet šī jau nebija nekāda sociāli sabiedriska vaina. Tas bija viens cilvēks.

Un tomēr arī nē. Tas piederēja savai sabiedrībai ar tās likumiem. Viņš piederēja to solos sēdētāju un gulētāju pulkam, kas te, lielpilsētai augot, auga līdz. Tuvākā apkārtnē divi trīs te bija redzami vai ik dienas. Šis bija jaunpienācējs. Ja viņš tāds jau bija? Viņš vēl redzēja to, kas gāja tam garām. Tie citi, liekas, to vairs neredzēja. Viņu acis izvairījās, ieslēpušās kādā miglā. Pensijas izmaksas dienās viņi bija kustīgāki, turējās kopā, sēdēja, pudelēm apgādāti, uz soliem. Vēlāk tie gulēja, tikai gulēja tukšos solos, autobusu pieturas vietu nojumēs, pie sētām uz zemes.

.

Nākošajās dienās Veseļa kundze šo jaunpienācēju šad tas pamanīja kaut kur solā vai ielā. Viņš vēl nebija gluži nekustīgs. Viņš nebija arī vairs nekad tik kails, viņam bija rūsgans, brūns svārks, kas plaši plandījās vējā. Bet viņa to nekad nesatika vairs tik tuvu, lai par to domātu.

Kādu dienu, pieejot pie loga, viņa to ieraudzīja otrā pusē ielai, turpat pretī stāvot. Viņa mazliet satrūkās un atvirzījās tālāk no loga. Viņai ienāca prātā, ka viņš varētu būt tai sekojis, atradis, kur viņa dzīvo. Ka viņš to pazina, to viņa zināja tikpat skaidri kā to, ka viņa viņu pazina. Bet nē, uz stūra tur bija krogs. Viņš tur stāvēja, gaidīja kaut ko no tā. Tā viņi gaidīja – kādu pusdzertu alus skārdeni, naudu, atmestu kādam alum vai retāk kādu cilvēku, kam vajadzēja biedra dzeršanai. Kad Veseļa kundze atkal pavērās ielā, viņa vairs tur nebija.

.

Tad atkal reiz viņa redzēja šo rūsgano saules brāli. Viņa nāca garām lielajam pilsētas sporta laukumam. Tas bija īsts parks – vidū sporta laukumi, apkārt lielu koku alejas, apstādījumi, plašs dīķis ar strūklakām un visādi zaļi uzkalniņi ar soliem. Krāsainie sporta vīri grupās un pa vienam klīda prom, sacīkstes bija beigušās. Bet kāds palika guļam – rūsgans svārks zaļajā maurā… Viņš gulēja uz mutes, locekļus izmētājis. Netālu no novietnes, kur parasti stāvēja sportistu alus kastes. Pēc spēles tur laukuma malas bija noklātas skārdenēm. Viņš bija devīgi pieliets un atstāts guļam. Steidzoties pa parka malu mājup, garām gulošajam sarkanmatim, Veseļa kundze domāja – kaut viņš tai brīdī nepamostos. Viņš nemodās. Un tad viņa domāja, varbūt tomēr būtu jāiet tam klāt? Kā cilvēks dienas laikā varēja tā gulēt uz plikas zemes un tad vandīties apkārt bez jēgas?

.

Cilvēks. Otrs cilvēks. Bet viņa zagās tam garām. Viņai bija tīrs dzīvoklītis. Miers. Ierasta dzīve. Viņas labajiem vārdiem nebūtu spēka. Un vārdi būtu tā mazākā daļa. Kaut arī – par nāvi nebūtu viss cits.

Viņa uzdrošināšanās, toreiz viņu uzrunājot, bija intriģējoša ne gluži atbaidīgā kārtā… Viņš bija vairāk palaidnis kā satrunējis. Bet, Džīzas Kraist, dzīve nebija nekāds teātris.

Viņa pārnāca savā dzīvoklī un cieši aizvēra durvis, piespieda vēl atslēgas nodrošinātāju. Pilsēta auga augumā ar visu tās labu un ļaunu.

Brīdi viņai vēl rādījās izmīdītais, piemētātais sporta laukums, tukšs, tuksnešains un zaļš arī, zaļš visapkārt, un rūsganais cilvēks, apkritis uz mutes kā maza iesarkana blakts. Zeme un vējš dun ausīs.

.

Reiz, pēc kādiem mēnešiem, varbūt pēc pusgada, Veseļa kundze stāvēja ielā un gaidīja autobusu. Šo ne to domājot, viņas acis klīda gājēju un nācēju vidū un uztvēra kādus rūsganus svārkus, cilvēku rūsganā svārkā, kas nāca mierīgi, rūpīgā solī citu gājēju vidū. Sevī iegrimis, apkārt neskatīdamies, tas meklējās svārku iekšējā krūšu kabatā, ņēma ārā grāmatiņu, iegāja bankā, kuras durvis bija turpat dažus soļus no autobusa piestātnes. Tas bija tas pats mazais saules brālis.

Pirms autobuss pienāca, Veseļa kundze redzēja viņu atkal iznākam. Tāpat, acu nepaceldams, savu grāmatiņu apskatīdams, aizvērdams, noglabādams, viņš aizsoļoja pa ielu mērķtiecīgā solī kā labs rūpīgs rūķis. Kāds bija viņu pacēlis. Rūsganie svārki un mati savesti kārtībā. Soļi uzlikti uz noteikta ceļa.

Veseļa kundzei kļuva silti ap sirdi. Bet tas nebija bijis viņas spēks, kas bija darbojies, lai gan viņa tika uzaicināta… Sieviešu atraitņu bija pilna pasaule. Tur vairāk nebija ko domāt. Un autobusā sēžot, Veseļa kundze nedomāja, tikai pa brīžam viņas acīs vēl pavīdēja rūsganais svārks, izgludināts, apkopts. Gandrīz jau kā tāds papucītis…

Bumba (Ķikure/Kikure)

Abas mazās meitenes spēlējās pagalmā. Bija vasaras vidus, bērni dzīvoja ārā visu dienu. Katrs pieaugušais savu reizi pameta acis, lai tie neaizklīst uz upes pusi. Patreiz meitenes spēlējās ar lielo bumbu. Bumba piederēja Lūcijai. Kopš Lūcija ar savu aukli Lati bija ieradušās Mirdzas tēva, Lūcijas tēva brāļa, lauku mājā, Lūcija sevišķi labprāt spēlējās ar savu bumbu, un Mirdza nīka apkārt, gaidīdama brīdi, kad viņa varēs piedurt bumbai savu pirkstu. Jo noteikumi bija tādi, ka Lūcijai bija jāatļauj bumba arī Mirdziņai, kad viņa pati ar to bija izspēlējusies. Tā kā Mirdziņa tik ļoti gaidīja šo brīdi, tad Lūciņa nebija un nebija diezgan izspēlējusies. Laiku pa laikam viņa atstāja bumbu zālē, bet, tikko Mirdza tai tuvojās, Lūcija spiedza, grāba bumbu un spieda to sev klāt. Bumba bija liela un bieži izlēca no Lūcijas rokām, tad abas meitenes metās to gūstīt. Spēle nebeidzās, un tas bija galvenais – lai bērni būtu nodarbināti un turētos kaut cik uz vietas. Mātes sauciens: “Dod nu bumbu Mirdziņai arī,” izskanēja tāpat vien tukšā, kā rotaļas pavadījums.

Arī tagad Lūciņa, sargādama savu bumbu no Mirdziņas, skrēja, cik jaudas, piespiedusi bumbu pie krūtīm. Šoreiz viņas skrējiens pagadījās ne līkumos apkārt pa pagalmu, bet taisni prom gar šķūni. Mirdza kā parasti bij Lūcijai uz pēdām, un abi bērni pazuda no pagalma aiz saimniecības ēkām, kur ceļš izveda augstajā upes krastā. Nekā īsti bīstama tur nebija. Pa labi no ceļa bija krasta nogāze ar kaķu pēdiņām, meža neļķītēm un saulgriezīšiem noaugusi, bet tālāk lejā bija lēzenums ar nesen nopļautu īsu, zaļu zālīti, pa kuru veda celiņš gar upes malas smaržīgajām skalbēm un stiebriem, mirgoja sīki sudraba vilnīši, tālāk plašajā ūdens virsmā izlīdzinādamies tumši un gludi. Ceļš aizveda gar krasta piegāzi, drīz iegriezdamies laukos, prom no upes.

Bērni apstājās, lielā plašuma ietverti. Gaiss te bija karstāks, sausāks un dzīvāks kā pagalmā. Blakus, no rudzu lauka puses, lāgiem uzdvesa īsti smaga, karsta vēja elpa un visapkārt lēca, lidoja, kustējās un trieca sienāži, dunduri, spāres. Ceļš vietām bija nobērts dzeltenu smilšu kārtu, ko retas, smagas vasaras lietus lāses bija sasitušas stingru, ar mazām dobītēm kā bišu šūnu. Lūcija nolika bumbu smiltīs un uzsēdās tai virsū. Bumba bija liela, meitenei tieši laba sēdekļa augstumā. Mirdza salika rokas aiz muguras, izgāza vēderu un gaidīdama lūrēja uz Lūciju.

Mirdza bija dzīvojusi te ilgāk, viņa juta, ka kaut kas notiek nepareizi un Lūcija bija vainīga, viņa te bija izskrējusi pirmā, te, kur nebija atļauts nākt. Mirdza pat turējās pretī kārdinājumam plēsties pēc bumbas, negāja tuvāk Lūcijai, jo kaut kas bija nepareizi.

Bet šī sajūta pamazām gaisa. Siltums un dzeltenā gaisma plūda pretī no smilts. Mirdza vairs nevēroja Lūciju. Viņa vēroja dzelteno smilti. Urbināja to ar kājas lielo pirkstu. Tad viņa ātri pietupās un spēcīgi uzsita tai abas izplēstās roķeles. Smilts padevās.

Mirdzas delnas atstāja tanī maigus iespiedumus, kas izskatījās kā puķes, kā gaiļu galvas. Šāda darbošanās Mirdzai bija labi zināma. Lūciju aizmirsusi, viņa pliķēja smilti, rausa kopā apaļus uzkalniņus. Tad Lūcija cēlās, lai ietu tuvāk Mirdzai un darītu to pašu. Bet bumba, pēkšņi no viņas svara atbrīvodamās, palecās uz augšu un pāri ceļa malai sāka velties pa krastu lejā.

Abas meitenes uzlēca taisnas un nobijušās un izbrīnītas skatījās uz bumbu, kas ripoja arvien ātrāk, jau zibenīgi sasniedza zaļo lēzenumu, pārvēlās celiņam, tad mazliet lēnākā gaitā sasniedza ūdens malu un starp retiem, izpļautiem stiebriem graciozi uzlēca uz ūdens virsmas, sašūpoja to, sašūpojās pati, apgriezās apkārt, mazliet piestāja, tad cēli peldēja prom. Abi bērni, bez vārda teikšanas, tad sāka rāpties pa krasta nogāzi lejā, pakaļ bumbai pa viņas ceļu. Saulē sakarsušie augi, kaķupēdiņas un saulgrieži, dūrās kājās. Dažuviet bija ļoti stāvs, gaiši izkaltusī zeme kūpēja un bruka, bet bērni sasniedza zaļo lēzenumu, uz celiņa apstājās tikai tik daudz, lai mestos tālāk pēc bumbas. Bet bumba vairs nebija tur, kur meitenes to bija domājušas. Bērni bumbu pamanīja tālu, jau gandrīz uz upes vidus peldam pret sauli. Šī jaukā skata dēļ zaudējumu vēl īsti neapjauzdami, elsas aizturēdami, tie devās bumbai pakaļ pa krasta celiņu, kas vijās augšup, lejup, gan mazliet tuvāk, gan mazliet tālāk ūdens malai.

Bērniem bija ko nopūlēties, rāpjoties augšup lejup, bet bumba peldēja taisni un ātri, nonākusi upes straumes vidū. Brīžam tā jau pazuda bērnu skatiem, bet vēl arvien atkal parādījās, gan tālāk un tālāk, pamirdzot te tumša, te gaiša ūdens, saules un viļņu kustības vidū. Un tur, viegla un skaista, tā arvien vēl nebija tiem zudusi. Brīžam bija pat jāapstājas, viņā noskatoties.

Bet tad tur vairs mirdzēja tikai ūdens un gaiss, un bērni, pirmo īsto zaudējuma baiļu satriekti, saules un uztraukuma mākti, aizelsušies skrēja tālāk, klupa un cēlās, klupa un skrēja, līdz tie bija jau aiz dārza, līdz galvām lielajā, mīkstajā pļavas zālē, kas sapinās ap to kājām, norāva tos pie zemes. Roķelēs atspiedušies, tie cēlās un beidzot laida vaļā lielās, izmisīgās raudas. Te vairs nebija ne upes, ne bumbas, ne īsti jēgas, kas noticis. Piecēlusies Mirdziņa gribēja sēsties atpakaļ zālē, bet, paskatījusies uz Lūciņu, iebrēcās vēl skaļāk, it kā būtu ieraudzījusi savu lielāko ienaidnieku; tā apsviedās un bēga no Lūcijas uz mājas pusi, Lūcija viņai uz pēdām. Tā abi bērni, līdz galam nokliegušies, nosvīduši, sarkanām, uzpampušām sejām iedrāzās pagalmā, acumirkli apklusa, tad abi kā uz pavēli laida ārā pēdējās raudāšanas rezerves. Bet varbūt arī ne pēdējās – raudāšanas spēku lielums ir apbrīnojams bērnos no viņu pirmām dienām. Meiteņu balsis piepildīja priekšpusdienas pagalma mieru kā bazūnes.

Mirdzas tēvs, šķūnī pie pļaujmašīnas noliecies, pagrieza ausi – šie lērumi gāja te vaļā katru dienu, kopš Lūcija bija ieradusies, un tā bija labi, lai bērni izkarojas. Bet patreizējā raudāšana bija mazliet neparasta. Tēvs izgāja pagalmā; liekas, visi bērnu locekļi bija klāt, savās vietās un kustējās nebojāti, asinis arī nemanīja. Tomēr bērni izskatījās nelabi.

“Nāc šurp, Mirdza,” tēvs pavēlēja, pietupās un pastiepa rokas un Mirdza iemetās tanīs visa, bez kavēšanās; mazais ķermenis pārkarsis, raustīdamies garās elsās. “Kas noticis?” Tēva balss bija stingra, bet laba. Bērns tikai smagāk, ļenganāk, gandrīz miegains kļūdams, iegūlās tēva rokās. Bet šīs rokas to sapurināja: “Kas noticis?”

Meitene saņēmās: “Bumba… Bumba…”

Atģidās arī Lūcija: “Bumba iekrita upē.”

“Kur?” Tēvs palaida Mirdzu un ātri piecēlās kājās, “kur?”

“Tur,” Lūcija rādīja uz ceļu, uz rijas šķūņa pusi.

Tēvs jau pirmais devās turp: “Nu nākat, nākat, kur tas bija?”

Lūcija sekoja, bet Mirdza bija apstājusies un viebās atkal uz raudāšanu, kad tēvs bargi atskatījās, viņa izmisīgi rādīja uz otru pusi – “tur, tur…”

Pirms tēvs kļuva īsti dusmīgs, viņš saprata – bumba bija iekritusi “tur” un aizpeldējusi – “tur”… Un bija pagājusi varbūt jau pusstunda. Bumba varbūt jau tuvojās spēka stacijai. Nebija vērts iet uz laivu, tērēt dārgo laiku.

“Tad tur vairs neko nevar darīt. Bumba ir pagalam,” viņš jau gribēja doties šķūnī atpakaļ pie pļaujmašīnas. Āboliņš bija jānogāž vēl pirms dienas vidus. Bet viņš apstājās – visa iztiesāšana, kā bērni drīkstējuši atstāt pagalmu, sods… Vēlāk. Vēlāk. Tam patiesi tagad nebija laika: “Ej pie mammas! Ej pie Mātes, Lūcij!” Viņš tomēr atgriezās un nometās vēlreiz pie Mirdzas, saņēma to rokās, slaucīja tās uztūkušo, slapjo sejiņu ar savu lielo, veco, mazliet eļļaino kabatas lakatu, tad pagrieza to tuvu un taisni pret savām acīm: “Kad kas nelabs notiek, tad vajaga tūlīt nākt un teikt. Tūlīt! Saproti?” Balss bija stingra un gaidīja atbildi:

“Saproti? Tūlīt.”

“Jā,” bērns teica.

“Tūlīt, kad bumba iekrita upē, vajadzēja nākt un teikt.”

“Jā,” bērns jau priecīgi atkārtoja, atbrīvoja rokas un apķērās tēvam ap kaklu – maza, silta, maiga pasaule. Bet tēva balss vēl turpināja stingri un pavēlīgi pie mazās auss: “Tūlīt, tūlīt, kā kas notiek, vajaga nākt pie manis vai mammas.”

“Jā.” Meitene atvilka sejiņu no tēva vaiga, tad lielām, dompilnām acīm raudzīdamās tēva acīs, teica lēni un nopietni: “Bumba – neiekrita upē.”

Tēvs pārsteigts satvēra bērnu stingrāk un atstūma no sevis tālāk: “Neiekrita upē?” Tēvs gaidīja ļoti nepacietīgs.

Bērns raudzījās uzticīgi, gandrīz noslēpumaini mazā roka zīmēja vieglu graciozu kustību gaisā: “Viņa tā, uzlēca uz ūdens. Un aizgāja tālu, tālu. Viņa neiekrita…”

“Klausies,” tēvs iesāka, bet atguvās, noglauda bērnu un piecēlās: “Ej pie mammas.” Viņš ātri gāja uz šķūni. Meitene paklausīgi tipināja uz mājas durvīm. Bija silts, ļoti silts vasaras gaiss kūpēja pār pagalmu. Sauss un tomēr spiedīgs. Bet pērkona varbūt nebūs pāris dienas. Siena laiks. Stunda pēc stundas atvērās; aizsmaržoja, aizvērās.

Varbūt tomēr bija noticis šai stundā kaut kas, kas neaizvērās. Par labu vai ļaunu tas dzīvoja tālāk kādā jaunā apziņā – kad bumba iekrita upē, viņa neiekrita – viņa aizgāja. Peldēja prom. Ilgi.

Kad kaut kas aiziet, tas vēl nepazūd. Kad tas pazūd?

Vecu lietu izsolē (Ķikure/Kikure)

Par izsolēm lielajā vecu lietu noliktavā (Sidnejā, Austrālijā), par lietām un cilvēkiem es šo to sāku saprast, kad biju tur otrreiz aizgājusi (gandrīz bez vajadzības) un citu vidū pamanīju to pašu izkaltušo, plāno vecīti, kas iepriekšējā reizē, kad es tur par skapi ar daudzajām atvilktnēm sasolīju divdesmit dolārus, bija priecīgi man uzsmaidījis un, rokas berzēdams, teicis: “…Viņš nebūtu atlaidies! Viņš būtu gājis līdz piecdesmit…!” zīmēdams to uz jauno cilvēku, kas mani bija pārsolījis un skapi beidzot dabūjis.

Es sapratu, ka šis izdilušais, ģeņģerīgais cilvēka atlikums izsolē neko nepirks. Viņš bija nācis noklausīties un noskatīties. Viņš bija nācis – uz izrādi. Redzēju arī, ka lielākā daļa apmeklētāju bija nākuši tāpat kā viņš. Arī es tur otru reizi biju ieradusies uz izrādi, ne nopirkt kaut ko, uz mierīgu, mazu, bet krāsainu izrādi, kurā savādā kārtā pats darbojies līdz, arī neko nedarīdams vai darīdams visikdienišķāko – pacilādams kādu vecu pulksteni vai pasolīdams dolāru par vecu krēslu, ko nopērk cits.

Pirmo reizi izsolē es ierados, Intas lūgta – aiziet un nopirkt viņai skapi ar daudzajām atvilktnēm, jo viņai pašai tai dienā nebija brīva laika.

Kad iegāju veco noliktavu milzīgajā vidus telpā, izsole bija jau sākusies. Man nebija, ko steigties. Inta skapi bija iepriekš apskatījusi, pierakstījusi tā numuru un noteikusi man, ka varu solīt par to līdz divdesmit dolāriem. Tā bija augsta cena šai vietā, bet tādu skapi Inta vēlējās dabūt papīru glabāšanai.

Es mierīgi gaidīju, līdz izsoles norise tuvosies kārotajam skapim, lai tad to par dolāri trīs četri paņemtu. Tā bij cena, par kādu gāja prom jau vairāki skapji, vēl glītāki un labāki, ja kam neinteresēja daudzās atvilktnes…

Izsoles vadītājs stāvēja augstu pāri visiem uz krēsla, labo kāju uz krēsla atzveltnes uzlicis. Gluži jauneklīgs viņš vairs neizskatījās, bet likās, viņš jutās drošs; drošība, veiklība un šī poza piederēja pie viņa lomas. Tā bija pirmā izsole, kurā es jebkad biju piedalījusies, un, nostājusies vadītājam pietiekami tuvu, lai viņš mani dzirdētu, kad nāks mana kārta solīt, un, turēdamās pietiekami iesānis, ja viņš ar to krēslu tomēr apgāztos, es uzmanīgi baudīju izsoles ritēšanu.

Apmeklētāju bija diezgan daudz, bet lielajā telpā nebija drūzmēšanās, drīzāk svētdienīga izvaļa.

Izsoles vadītājs laipni, rotaļīgi un visai mierīgi spēlējās ar lietām, to cenām un cilvēkiem. Ar humoru un, likās, ar patīkamu interesi, pat mīlestību viņš vadīja ļaudis caur lietām kā skolotājs bērnus vai gans ganāmpulku. Vai varbūt kā mednieks medījumu? Nē, viņa spēle šķita nevainīga. Cenas vecajām lietām viņš izsauca zemas un atkāpās arī no tām, ja nebija solītāju, ļāva apdomāties, neuzmudināja par asu.

Viņam, kas visu laiku palika uz krēsla, bija palīgs, mazs, ņiprs večuks, kas uzmeklēja vajadzīgo lietu pēc izsauktā numura. Pie sevis runādams, tas priecīgi sazīmēja, izraka, izcēla to no apputējušo mantu kaudzēm visos kaktos, sienmalēs un telpas vidū uz tur citpiecita sastumtajiem galdiem un to pagaldēs. Viņa nelielais augums šinī darbā labi iederējās, lielie skapji, kumodes un dubultgultas viņam nebija jācilā un jāgrūsta, tās tāpat jau stāvēja visiem redzami, jāmeklē bija sīkākās lietas: priekškaru stangas, putnu būri, visādi soliņi, galdiņi, lampas, krēsli, spilveni, trauki, bilžu logati ar un bez bildēm, dīvaini spoguļi, pulksteņi, mūzikas instrumenti, dažādi spēļu un sporta rīki… Daudzas no šīm lietām atradās savās kādreiz lepnajās, tagad nodriskātās, apdauzītās, aizrūsējušās kārbās iesaiņotas, un tad uzreiz nevarēja pateikt, kas tā par lietu būs, ko no saiņojuma izcels, vai arī vecmodīgo lietu veidi bija ļaudīm jau aizmirsušies un par vienu otru lietu nevarēja būt drošs, kādai vajadzībai tā domāta. Katra piezīme un pieredze tad bija vietā, un izsoles vadītāja labsirdīgie līdzminējumi ļaudis noskaņoja gluži maigi pret vecajām grabažām, un viens otrs par dažu no tām iežēlojās, pasolīja naudu, it kā nemaz nedomādams, un cits, kam tādu pašu pēkšņu jūtu dēļ arī iekārojās tās retās mantas, pasolīja mazliet vairāk, un tad atradās vēl trešais un ceturtais gribētājs… Bet visumā izsole tomēr ritēja gurdeni, un vadītājam vajadzēja žēli atkārtot:

“Divi dolāri par šo šūpuļkrēslu…! Divi dolāri! Un jūs visi klusējat! Divi dolāri par – šūpuļkrēslu! Divi dolāri… Divi dolāri… Divi dolāri divdesmit! Divi dolāri piecdesmit!… Divi dolāri… Trīs dolāri!!!”

Ticis nost no līdzjūtības vecajam krēslam, viņš bēra vārdus ar jaunu skaņu un ātrumu, saturēja, dzina visu uz priekšu kā gans un sargs, žestikulēja rokām, atrazdams, mādams, uzmeklēdams solītājus, piesizdams zizli – atdodams!

Un ļaudis, atbrīvoti no rūpēm, atpūtās šai spēlē, kas bija tik nevainīga, maza un droša un deva tiem sirsnīgu aizmiršanos.

Manam skapim cena bija tūlīt pieci dolāri un tūlīt bija otrs gribētājs. Es mierīgi solīju visu laiku pa dolāram vairāk, jo kaut kā man šķita, ka skapis šā vai tā tiks man! Pēc piecpadsmit dolāriem es pārsteigta dzirdēju pretsolītāja balsī dusmas un nepacietību, bet neatjēdzos un mierīgi liku tālāk pa dolāram klāt. Viņš padevās un kāpa līdz, tikai, kad es gribēju teikt – divdesmit, es sapratu to, ko vēlāk sīkais vecītis teica – ka viņš neatkāpsies, ies līdz piecdesmit. Bet mans mērs bija divdesmit, velti es viņam biju sasālījusi cenu. Žēl. Bet neko darīt.

Es apklusu. Bet diezgan negribīgi. Šai spēlē ir tomēr kāds āķis, uz ko uzķeras.

Un vecais bija priecīgi berzējis rokas aiz tīra spēles vērošanas prieka. Bet varbūt – tur bija visiem klāt vēl kāds dziļāks, neapjaustāks prieks.

.

Tanī faktā, ka kāds nopirka vecu, aizmiglojušos spoguli, lai nestu to mājās, apkoptu un uzspodrinātu vai paņēma kādu vecu, vēderainu krūzi, bija atdzīvināšanas akts, darbība, kas kaut ko visiem jūtami atrāva iznīcībai, kaut kam atdeva dzīvību! Pats tā darītājs un tā novērotāji neapzināti kļuva līksmi, kļuva draudzības pilni pret izglābto lietu un tās ieguvēju – palīdzēja tam, uzmudināja, deva padomus. Šinīs vecu lietu izsolēs, kur mantas saradās pamazām no izdzīvotām cilvēku dzīvēm, bija pavisam cita gaisotne kā izsolēs, kur ņēma galu kāds dzīvot nespējīgs veikals. Tur ļaudis, izvairīgi cits no cita, ātri centās aplēst, ieraudzīt, vērtīgāko; tur valdīja mantkāre, vai arī tikai izplatītā mazā vājība – iegūt kaut ko zem tā īstās cenas. Tur ļaudis domāja par naudu, te – par lietām.

Un šo lietu tur bija bezgalīgs daudzums – pilni trīs šķūņi un pagalms.

Divi pirmajās telpās (kur norita izsole) bija mantas, kas vēl it kā cīnījās par savām īstām dzīvot tiesībām, tās vēl varēja brīdi kalpot pirms savas dabīgās nāves, bet trešajā telpā, kas aiz puspievērtajām durvīm parastajam apmeklētājam nebija it kā nemaz domāta, valdīja savāds klusums. Šais lietās tur bija kāda gandrīz ļaunīga nepadošanās. Patreiz pilnīgi nederīgas, tās, likās, gaidīja vēl kaut ko, kādu gandarījumu par savas kroplības atzīšanu. Tās bija izbijušas mašīnas, visādi inženierijas meklējumi un atradumi, kas nebija vairs atradumi, jo bija pārspēti. Puskrēslā zem rūsas un putekļu kārtām šīs lietas ņirdzīgi spīdēja ar saviem cietajiem metāla locekļiem. Tur bija pirmie tālruņa aparāti ar dīvaini izlocītām ierunājamām un klausāmām taurītēm, metāla naudas kases ar spožu pogu rindām, visādi div- un trīsriteņi, pirmie radio aparāti, gramofoni un mūzikas mašīnas… Mašīnas un mašīnas, daudzas ar atvērtām, izrautām iekšām, sagrieztām atsperēm, ar kaut kādu gudrības un muļķības maisījumu savos vaibstos. No tiem dvesa kaut kas baigs un neatvairāms, sirreālistisks. Šīs lietas gaidīja savā purgatorijā – varbūt pēc gadiem desmit divdesmit daža no tām varēja cerēt tikt ārā dienas gaismā, muzejā, pusmuzejā vai dīvainību privāt krātuvē, kaut kur, kur cilvēka nemierīgajam garam dažreiz vajadzēja neparasta uzmudinājuma un savas varas apliecinājuma. Bet parastais, labais apmeklētājs, kas nejauši bija iekļuvis šai telpā, ātri izmetās atpakaļ pie vecajām, bet dzīvajām gultām un kumodēm, ar kurām varēja apieties droši un mīļi, bez smagākas domāšanas.

Emigrantes stāsts (Ķikure/Kikure)

Nezinu, kādēļ es apsolījos iet tur un palikt pa naktīm, dzīvot tur, pagatavot vakariņas Dorīnei un pieiet pie viņas naktīs, kad viņai būtu par grūti un viņa sauktu. Dažreiz viņai ir smagi elpot, un ir labi, ja kāds viņai iespiež pāris reizes ribās. Dienā viņai ir kopēja, kas atnāk rītos un vakaros viņu nomazgāt un apģērbt, jo pati viņa nevar neko. Pirms divdesmit gadiem viņa slimojusi ar bērnu trieku, un viņas kājas ir beigtas, nelietojamas, viņa nevar piecelties no guļus stāvokļa, viņa var tikai sēdēt, ja viņu ieceļ tās krēslā; arī viņas rokas ir sakropļotas, bet viņa var kaut kā ar tām rakstīt un ēst. Viņa sēd savā krēslā pie loga un pēcpusdienās māca bērniem valodas pareizizrunu, arī pieaugušajiem, dažreiz atsevišķām personām, dažreiz grupām.

Patiesi, man ne prātā nenāca uzņemties tik smagu lietu, kāda tā vēlāk izvērtās.

Mani tur aizveda Rasona kundze. Tikai – parunāties. Un – man lieks dolārs derētu, Rasona kundze teica, kas ir taisnība, un tā esot bagāta māja, kas arī ir tā; un Dorīnei palīga ļoti vajagot. Es ļāvos pierunāties, aiziet tur un parunāties, padomāt, aizbraukt līdzi Rasona kundzei uz brīdi.

Kad es ieraudzīju Dorīni caur logu, es viņu iemīlēju. (Tā varbūt nav pareizi teikt. Ko mēs zinām par mīlestību? Un svešas sievietes es neko daudz nemīlu. Mana sirds ir diezgan cieta pret viņām. Es jūtu līdzjūtību kādreiz, uz brīdi.)

Dorīnes sejā bija kaut kas, kas man lika sēdēt tur viņas priekšā uz zemā kāju soliņa un pieņemt visu, ko viņa teica un vēlējās. Mēs neko nenorunājām, kā tas būtu bijis vajadzīgs. Es apsolījos būt tur pat nedēļas nogalēs. Pretēji tam, ko Rasona kundze teica – viņai vajagot tikai kāda, kas pagatavo vieglas vakariņas, padzīvo pie viņas kādu brīdi, varbūt tikai dažreiz arī pa naktīm tur paliek. Es apsolījos visu, pat labi neuzklausot, ko Dorīne prasīja. Varbūt tādēļ, ka es biju sagatavojusies ieraudzīt kādu nežēlīgu pusbriesmoni, ciešanu un moku saēstu. Dorīnes seja šķita mierīga, jauna un laba. Pirms dažiem mēnešiem viņai bija nomirusi māte. Tēvs bija pieteicies kādam grupas izbraukumam uz ārzemēm; kopēja pie Dorīnes nāca rītos un vakaros, viņai vajadzēja vēl kāda cilvēka pa dažām naktīm. Nedēļas nogales esot visvientuļākās.

Dorīnes māte bijusi mūzikas skolotāja. Mājā – divi flīģeļi. Nezin, kādu solījumu es no tiem gaidīju? Kādu gara aristokrātiju? Māja divstāvu, liela savrupmāja dārzu vidū. Pilsoniski grezna.

.

Pa manas istabas logu varēja redzēt Zilās Klints kalnu. Šis kalns man kaut ko nozīmē. Vai tas man nesīs ļaunu vai labu, es minēju pirmajās dienās. Šis kalns man bija devis ciešanas. Ja tā, tad pirms tam devis mazliet laimes. Tā tas arvien negrozāmi ir, izņemot tos gadījumus, kad mēs akli kaut kur ieskrienam un laužam kaklu. Varbūt es biju skrējusi diezgan akli. Bet mani atkal pievilka šis kalns.

Tas stāsts ir par mani, ne par Dorīni. Bet varbūt tik paklausīgi Rasona kundzei līdz es aizbraucu pie Dorīnes tādēļ, ka tas bija uz Zilās Klints kalna pusi. Bet vai vienas lietas izlemšanai varētu būt tik daudz iemeslu: Dorīnes seja, mana iztēle par to, redzot to caur logu, Zilās Klints kalns?

Pirmajā dienā, runājot ar Dorīni, es biju pavisam aizrauta no viņas. Un no sevis.

Vēlākās dienās viss mainījās. Ja es nebūtu apsolījusies… Bet es biju.

Pirmajā dienā, apskatot virtuvi, mani pārsteidza tas, ka tur nebija nevienas labas pannas. Māja ar divi flīģeļiem, ar grīdsegām no sienas līdz sienai, ar kāpnēm, kas vijās augšup mājas vidū cēlai uziešanai un noiešanai – bet virtuvē nevienas pannas. Varbūt – laba zīme. Cilvēki, kas nedzīvo no… nedzīvo no sīkumiem.

Es biju apsolījusies. Kad Dorīne pirmā dienā runāja, es klausījos tikai pa ausu galam, jo tas bija – tikai izmēģināšanai, viņa teica. Tikai – pamēģināsim. Bet es jel dzirdēju to – piektdienās man jāvasko baltā virtuves grīda, baltā gaiteņa grīda, baltā vannas istabas un masāžas istabas grīda… Kad stājos darbā, man sadeva gluži jaunas sukas, slotas, grīdas vasku, visādus beržamos pulverus, ziedes. Grīdas nebija koptas kopš nezin kāda laika. Pirmo reiz tās nebija iespējams vienādi izberzt, arī vēlāk nē; vienmēr kāds baltais četrstūris bija iedzeltenāks kā citi, kad nožuva un kad Dorīne ar savu krēslu pārbraukāja tur pāri un norādīja uz dzeltenākajiem četrstūriem… Bet Rasona kundze bija teikusi: tikai vieglas vakariņas pagatavot, palikt kādu brīdi. Un atlīdzība… Kaut kādā sakarā ar to Dorīne teica: jūs dabūjat brīvas vakariņas, istabu un klavieru lietošanu. Bet man bija pašai savs dzīvoklis un klavieres… To Dorīne it kā nedzirdēja un atkārtoja: “Tā ir ļoti laba istaba, un jūs varat spēlēt uz ļoti laba flīģeļa, uz abiem…”

Pirmoreiz atnākot, es sēdēju pie viņas kājām un domāju: Ko? – Ka es gribētu viņai palīdzēt! Ka es neļaušu viņai just to, ka viņa nav tāda kā citi, es rādīšu, ka viņa ir pilnvērtīgs cilvēks, es neapgrūtināšu viņu ar līdzjūtību, nelikšu tai šķiest viņas garīgos spēkus, karojot pret to, ka viņai visur pielieto citu mērauklu…

Pirmajā vakarā tur, kad Šmita kundze klāja gultu Dorīnei un Dorīne sēdēja savā krēslā un gaidīja, viņa bija ar muguru pret mani, un, tur garāmejot, mans skats pārslīdēja šai mugurai – līdzjūtībā? Jā, kādā ātrā sajūtā, kas skāra. Gandrīz kā vainas apziņa. Un žēlums. Tas bija kaut kas personīgs – tikai viņai, Dorīnei. Stāvoklis, kādā liktenis ir viņu iemetis, šai zemē ir skāris daudzus, visvairāk tai pašā laikā, kad Dorīni. To pieņem kā negrozāmu faktu, un par to garāmgājēji nevaimanā. Bet pats pirmais moments, viņu caur logu ieraugot, tāpat nejauši uzmestais skats viņas mazliet uzliektai mugurai, uzgrieza manī kādu dziļu, intīmu dalību. Tūlīt es zināju arī, ka man jāuzmanās, ka es nedrīkstu sevi savažot ar kādām sentimentālām jūtām, ka viņa varbūt ir izlutināta, pašmīlīga un izsalkusi, vienmēr izsalkusi uzmanības.

“Tikai pamēģināsim,” viņa teica, “pamēģināsim, lai tēvs aizbraukdams domā, ka jūs paliksiet. Tad jau vēlāk redzēsim…” Nelaime tā, ka tēvs savukārt man prasīja, vai es būšu pie Dorīnes, kad viņš būs prom. Ko citu es varēju, kā teikt – jā. Nododot, ka es neesmu vēl skaidrībā, es izjauktu Dorīnes nodomu aizlaist tēvu uz ārzemēm bez rūpēm par viņu.

.

Dienas sāka iet un naktis. Mācījos pielāgoties.

Kādu dienu Šmita kundze man parādīja, kā jāaizbāž sega aiz Dorīnes pleciem naktī, ja tā noslīdējusi. Un tad atsedzās Dorīnes kājas. Viņas beigtās kājas. Tikai puse no viņas ir dzīva. Viņas kājas nekad nestaigās. Pēc tam rītos, izmetoties no gultas, nolaižot manas kājas uz grīdas, ar veselām pēdām, kas, kocenēs staigājot, ir nebojātas kā bērnam, jā – man bija prieks un bailes no šī prieka. Cik trausli mēs esam ar savu veselību, ar savu mūžību, spēku.

Ārā naktīs koku galotnēs, turpat aiz dārza, manā logā tālās ielas spuldzes apgaismoja dažus tālruņa stabus, tie dažreiz uzliesmoja balti kā krusti kapsētā. Lai gan aiz tiem bija mans mīlētais Zilās Klints kalns, tie dažreiz smagi spieda manu cīņas garu. Tam visam bija jāstājas pretī.

Naktīs, kad es savas rokas saliku ap Dorīnes pleciem, palaga stūrus nostiprinot, es dažreiz aizmirsos tā ilgāk kā vajadzētu kādā ilūzijā – teikt lai viņa ceļas, un viņa varētu celties, piepalīdzot ar manu roku un gribas spēku! Es nevarēju pieņemt viņas likteni. Viņa ar to bija dzīvojusi divdesmit gadus un nejuta vairs to tādā veidā kā es, kas man izpaudās dažreiz nepacietībā, bezpalīdzībā, slēpjot savu uzvandīto sentimentu.

Naktīs es mēģināju atvērt un turēt vaļā savas istabas durvis, siltajās, rāmajās naktīs. Bet Dorīne to dzirdēja un uztraucās. Viņa baidījās no iebrucējiem: “Tie var mani dzīvu sagriezt gabalos, es nevaru kustēties, bēgt…” Visi logi bija aiznagloti. To viņai nevarēja pārmest. Bet Austrālijas naktis, visas ar aizvērtiem logiem un durvīm…

Kaut kas kļuva ar katru dienu vārīgāks. Dorīne. Es. Arī baltā gaiteņa grīda, virtuves un vannas istabu grīdas. Varbūt vasks nedēļas laikā nespēja īsti iežūt un nostiprināties. Grīdas baltums uztvēra un iesūca sevī katru tējas pilienu, katru pastnieka soli, ko tas iespēra, priecīgi iesteigdamies pārāk dziļi mājā. Berzu un apstrādāju grīdas ar visu emigrantes ievainotās godkārības spēku. Bet dienas bija karstas un logi aiznagloti. Tikai, kad bērnu pulks sanāca valodas mācības stundā, durvis pastāvēja vaļā.

Dažās pēcpusdienās mēģināju nokļūt kādas stundas lejā uz savu dzīvokli. Gājiens prasīja vairāk kā pusstundu, ja braucu ar autobusu, līdz autobusa piestātnei bija jāiet piecpadsmit minūtes, un, aplēšot brauciena maksu, iznāca, ka es strādāju ne tikai par uzturu, bet piemaksāju. Bez tam gājiens man bija vajadzīgs. Brīvais skats uz pilsētu un uz jūru, iešana pati, brīva gaisa un dzīves ieelpošana… Savā dzīvoklī es neko nepadarīju. Es pasēdēju īsu stundu vai pusstundu. Es pat nelasīju, nedarīju neko. Skatījos pa logu. Skatījos sava dzīvokļa griestos, sienās. Tas man bija vajadzīgs kāda līdzsvara dēļ. Kad es, saģērbusies šiem gājieniem, nostājos pie Dorīnes krēsla pateikt viņai, ka aizeju uz stundu, uz divām, viņa noskatījās manī un teica: “Redziet, kā jūs varat staigāt prom, kā – dāma.” Viņas balsī bija norādījums, cik lielas privilēģijas es baudu, būdama viņas kalpone. Viņas balss mani ievainoja. Es biju – dāma. Ne – “kā dāma”. Tikko tu uzņemies izmazgāt viņa virtuvi, palīdzēt viņam, tā viņš nogriež tavas tiesības kā ar nazi… Varbūt es tikai iedomājos to visu? Aizdomas izaudzinātas trimdas gados. Bet tāpat arī Dorīnes tēvs izteicās, runājot par emigrantēm (Rasona kundzes dubultkvartets kādu laiku bija nācis dziesmas samēģināt pie Dorīnes flīģeļiem): tās – sabraucot visas savās mašīnās!

Viņa smaidiņš mani aizskāra. Man šķita, tas teica: vai tie nekāpj par augstu – savās mašīnās! Ievestie kalpu kārtas pilsoņi…

.

Nelabās dienas mainījās ar labām. Mēs vakaros kopā skatījāmies televīziju. Runājām. Lasījām grāmatas. Es Dorīnei noadīju skaistu pončo, gaiši zilu, kā viņa vēlējās un kas ļoti glaimoja viņas acu krāsai. Bet tas jau bija pēc divi mēnešiem tur, un es kādā iekšējā un ārējā nogurumā rāvos prom, domāju – kā tikt prom! Manas mājas pastaigas bija saīsinātas, man šajos gājienos bija jāiet iepirkt pārtika, dažreiz jāiet lejā uz ostu pēc svaigām zivīm. Tas bija tāls un skaists gājiens, bet tas piepildīja visu brīvo stundu. Es atslēdzu garāmejot savu dzīvokli un ieskrēju tanī uz kādu minūti, nezinot, kādēļ un ko šai mirklī tur panākt.

Uz Dorīnes flīģeļa es varēju spēlēt, Dorīne mani mudināja. Kad es veiksmīgi nospēlēju kādu pilnskanīgu Šūberta gabalu, sen kādreiz pirkstos iedzītu, Dorīne sauca: “Spēlējiet to uz otra flīģeļa arī, vēl, vēl!” Sapratu, ka nekāda mūzika, pat ne skaņa vien nebija vajadzīga, vajadzīgs bija uzturēt flīģeļus veselus, vērtīgus, uz tiem spēlējot, izvingrināt to kauliņus visus pēc kārtas krietni jo krietni, turēt viņu koka vibrāciju modru… Man mājā bija klavieres, kādēļ man bija jādresē šie flīģeļi? Tāpat kā cilvēki ved suņus pastaigāties pacietīgi, regulāri, paši par savu ķermeni nebēdājot, pienākumā velkoties vai drāžoties līdzi suņu veselības vingrinājumiem…

Valodas mācības stundā bērni atnesa melnu kaķēnu, īstu mežonēnu. Dorīne vēlējās to paturēt. Tagad viņa varot to atļauties, jo es to uzskatīšot. Es nemīlu kaķus. Tas nu reiz tā ir. Varbūt iedzimts. Mana māte arī nemīlēja kaķus. Lai gan vienu kaķeni es savā mūžā ļoti mīlēju. Viņa mani arī. Rītos, kad man bija jāceļas, viņa viegli ieleca gultā, lēni pienāca tuvu manai sejai, apgūlās, viegli murrājot. Tas nozīmēja: laiks celties, neaizgulies! Bet visur, kā tas zināms, ir izņēmumi.

Ar melno kaķēnu – tā nebija mana kaķu nemīlēšanas lieta, kas radīja grūtības, bet kaķēns pats, viņa neuzvedība un baltās grīdas, un dziļās grīdsegas. Tomēr, kā visu šai mājā, īsti vainot viņu nevarēja: kur lai viņš paliek? Ne iekšā, ne ārā. Ārā viņš līda sētas krūmos, no kuriem to nevarēja izdabūt, ne aizsniegt ar rokām, ne atsaukt atpakaļ. Bet aiz sētas bija kaimiņš, kas audzināja sacīkšu suņus. Un tiem vajagot dzīvu radību ķeršanai, rīšanai, siltu asiņu ošanai. Man ne tikai nācās kaķēnu vienmēr ganīt, skrāpēties pa asajiem sētas krūmiem (zināt šīs zemes krūmu dzeloņus!), staipīt to iekšā ārā ar viņa nekārtībām uz grīdas, bet beidzot vēl iet, teikt kaimiņam, ka, ja viņa suņi aprīs kaķēnu, Dorīne viņu sūdzēs tiesā. Kas man būtu to viņam ko nepateikt, ja es būtu cits cilvēks, ko Dorīne šai gadījumā gribēja, lai es būtu. Kad kaimiņš dažreiz smīnīgi noskatījās, kā es cīnījos dabūt kaķi ārā no sētas krūmiem, es nespēju neko citu kā atsmaidīt viņa smīnam.

Es sapratu, ka tur paliekot, man ir jāpārtop. Varbūt tas nebūtu par ļaunu, varbūt man tāda pārtapšana nāktu par labu? Bet es rāvos prom.

Dorīne man bija iedevusi kādu neilona nakts kreklu, gluži jaunu, viņa teica, ko viņa nevarot valkāt. Bija atdevusi man savas mātes pusizlietotos, smalkos sejas krēmus. Tiem nevarēja pretoties, tie bija kaut kā ļoti draudzīgi devumi. Kādu laiku uz virtuves durvju kliņķa karājās kāds “gluži jauns” melns tafta vakara mētelis. To es izlikos neredzam un nesaprotam, un tas nozuda. Šīs lietas mani neturēja uz vietas. Bet Dorīne samaksāja man par pončo tik daudz, lai es varētu iegādāties sev kādu tērpu. Tas man bija jāatkalpo vēl grūtāk, bet grūti arī bija teikt: nu ir diezgan izmēģināts, man ir jāiet. Man patiesi bija jāiet arī kāda sava apstākļa dēļ – biju apsolījusies kaut ko darīt kādā emigrantu sarīkojumā, uz ko man nopietni būtu jāgatavojas. To es Dorīnei nevarēju teikt, viņa nevarētu saprast, ka es nespēju tam kaut ko padarīt savos brīvajos brīžos te, viņas mājā, un vispār – emigrantu lietas…

Dorīne laikam nojauta manas promiešanas domas un ciešāk un ciešāk sāka turēties pie manas palīdzības. Naktīs smēķēja un klepoja tā, ka man ik stundu bija jāceļas un jāiet pie viņas, jānoliek cigaretes prom, jāsakārto segas, jo viņa nevarēja aizmigt. Mana paziņa, kas ir slimnieku kopēja, mani brīdināja iet prom ar steigu: tā kaprīzējot, smēķējot un klepojot Dorīne varot dabūt plaušu karsoni, un nekustīgi guļošam ķermenim tas pēkšņi varot būt liktenīgs. Es būšot nepatikšanās.

Aiziet nebija viegli. Dorīne jutās slima. Tēvs vēl bija ārzemēs, varbūt vēl visu mēnesi, un viņai neesot neviena cilvēka, kas varētu palīdzēt. Viņa kļuva ļoti sašutusi, es esot dabūjusi citu darbu, es esot gatava aiziet, kad viņai neesot neviena, kas palīdz. Tā tas gluži nebija, kā viņa to apgalvoja. Pie viņas paciemojās kāda krustmāte. Tādēļ vien atbraukusi, lai redzētu, kā Dorīne bez tēva klātbūtnes var iztikt. Viņa aizbrauca apmierināta, trīs četras dienas padzīvojusi. Vēl stipra sieviete. Pastrīdējās ar Dorīni arī savu brīdi. Un Dorīne teica, ka labi, ka tante ir prom. Dorīnei bija divi brāļi un divas brāļu sievas, kas dzīvoja turpat pilsētiņā. Apciemoja Dorīni laiku pa laikam. Četri jauni cilvēki. Viņai bija kāda draudzene, kas ieradās vienu vai divi reizes nedēļā – izpļāpāties, pakavēt laiku. Ja es aizietu, šie cilvēki, katrs savu dienu, savu nakti pārmaiņus par Dorīni gādājot, varētu izvilkt laiku, līdz tēvs atgriežas. Bez tam pilsētiņā bija darba apgāde. Dorīne teica, viņa esot zvanījusi, tiem neesot neviena brīva cilvēka. Nekur neviena cilvēka.

.

Kādu dienu es nogāju līdz darba pārvaldei. Parunājos. Tā bija laipna ierēdne. Vecāka kundze. Bet tāda lieta viņai bija nesaprotama, ka darbinieks, sirsnīgi savu darba devēju slavēdams, gādā sev vietnieku. Lai zvanot, lai nākot kundze pati. Cilvēku viņa dabūšot. Bet ne tā – caur mani. Vairāk es neko nevarēju darīt.

Ceļu augšup pret kalnu no darba apgādes es nācu, lēnām domājot. Varbūt… kādēļ mēs nevarētu saprasties, pietuvoties viena otrai draudzīgāk, izlīdzināt šīs nesaprotamās, arī saprotamās sīkās ciešanas – kaķis, baltās grīdas, aizsistie logi, smēķēšana, klepošana, mana mānija lauzties prom? Bet varbūt tieši tas notika, mēs piegājām viena otrai tuvāk kā visi brāļi un brāļu sievas, un tā tas nevarēja palikt. Tas bija ārēju apstākļu radīts tuvums. Viņa ar savu savainoto ķermeni, es – ar savu savainoto emigrantes psihi. Viņa no sava stāvokļa nekad vairs nevarēja iziet. Es vēl varēju.

Vēl pēdējā dienā, kad viss bija teikts un pateikts, es uzgāju mājas otrā stāvā, vēl visu piekārtot un ieskatīties šai vietā, Dorīnē un sevī.

Dorīne, lai mani pierunātu palikt, bija arī labu teikusi – kad tēvs atbrauks, mēs varēsim braukt uz ārzemēm. Jūs mani pavadīsiet. Jūs te varēsiet palikt. (Viņa domāja par savu māti?)

Viņa tik daudz smēķēja, klepoja. Ja es paliktu, viņas smēķēšana beigtos. Tikai mana vāķēšana pa naktīm un dienām nebeigtos. Es kļūtu kā daļa no viņas.

Es skatījos pār pilsētu uz jūru no lielās mājas gaišajiem logiem un brīdi kavējos pie tās dzīves ainas, kas man šeit pavērtos un ko es noraidīju. Staigāšana slimnieku kopējas jaukā tērpā aiz Dorīnes braucamā krēsla, caur visu sapratējas, gaišas personas mierīgām visu panesējām dienām, caur daudz sirsnīgiem, labiem brīžiem arī. Īsta dzīve, parastākais, labākais cilvēku dzīves veids – saistīts, kopīgs kā medūza un gliemezis. Uzdevums, pienākums, savas vērtības apziņas pilns mūžs. Varbūt tomēr ne viss mūžs. Varbūt ilgs laiks.

Es gāju pa skaistajām koka vītņu kāpnēm lejā un teicu – ardievu.

Dorīne man nesniedza roku.

Viņai bija sava taisnība.

Bet tas man nesāpēja. Tas darīja manu vainu vieglāku.

Vītrags (Ķikure/Kikure)

Par veco Vītragu visi teica, ka viņš cita nekā nezina kā darbu, tikai darbu, svētdiena vai darbdiena. Kas bija tie visi, kas tā domāja? Visi, kas tur dzīvoja apkārt, nāca, gāja, kustējās, šaudījās kā zivis straumē: saimniece ar savām meitām – pašas meitām, kas nebeidza iet tālās skolās, bija jāvadā uz staciju rudens naktīs, un saimnieces citas meitas – kalpones, kas pie viņas dzīvoja ilgas un labas dienas, pucēdamās un uzvezdamās; graudnieku pāris ar saviem puikām, kas gāja apkārt kā bites ziedā; saimnieces visilggadīgā kalponīte Vilma un Siliņu Indriķis, graudnieku gala jaunā meita Tilda un Siliņu saimnieks; piena vedēji, ūdens policists – visi tie, kas sasaucās un saklaigājās pāri laukiem darba dienās, dziedāja un dancoja svētku un talkas dienās.

Vītrags bija kluss, lai gan arī viņš visur tur bija klāt. Atveda meijas, ko izpušķot istabas, klēts un šķūņa durvis, atveda baltdzelteno smilti no kaupres krasta, ko nobēra istabas priekšā. Vītrags nedziedāja un nedancoja, ne arī kā citādi izrādīja savu prieku, nu – pacilāja glāzīti, tas nu gan, bet ne jau viņš to vairāk varēja kā citi, varbūt tikai tajās reizēs, kad saimniece lika viņam alu darīt, tad viņš bija kungā. Citādi viņš zināja tikai darbu, visi tā teica un domāja.

Viņiem bija sava taisnība. Vītrags kustējās darbā, ziema vai vasara, rīts vai vakars. Viņš kustējās nedzirdami, it kā iekusis savā apkārtnē. Dažreiz savā sakņu dārziņā vai pie malkas grēdiņas (jo bieži pie malkas grēdiņas: Vītradzienei vajadzēja smalkas, sausas malciņas), vai pie apiņiem, vai rijas durvīs. Viņš tur bija un viņu pat nepamanīja, cik ļoti pierasts bija viņu visur tā redzēt. Ja nekur viņu neredzēja, viņš bija upes pakrastē, lejā aiz rijas pie sava darvas katla vai skalbēs pie laivas. Kad un kā Vītrags ielika upē murdus, kā izņēma no upes murdus, to gan neviens neredzēja, bet par viņa gaitām neviens daudz arī nelikās zinis, viņu ne mīlēja, ne ienīda. Vītrags bija kā zeme un debesis, par ko nebija daudz ko domāt, kas bija jāpieņem, kādas tās kuro reizi bija. Tāpat viņu ne īsti mīlēja, ne viņu ienīda viņa sieva, mazā Vītradziene.

Vītrags bija gara auguma, uzlīcis un lēns kustībās, mazliet paklibs. Vītradziene bija maza un veikla, tecēja maziem solīšiem un baltu lakatiņu ap galvu, vienmēr ar baltu galvas lakatiņu ar sīku rakstiņu vai sīkām puķītēm, vai maziem punktiņiem, vienmēr ar lakatiņu, jo viņai bija sarkani mati. Varbūt tas tomēr nebija tā, ka viņa ne mīlēja, ne ienīda savu Vītragu, varbūt tas bija tā, ka viņa bieži jo bieži ienīda un dažreiz arī mīlēja, jeb tas bija tā, ka viņa bieži jo bieži uz viņu dusmojās un dažreiz arī nedusmojās. Viņa sauca dusmīgā balsī: “Ej, Jāni, kur tu esi? Vai tu dzirdi, vai tu nedzirdi?” Un mazliet klusākā balsī sūrojās: “Ak tu, velna vecis. Nudien, nešķīstēns, kur nu atkal ielīdis…”

Bet reižu reizēm viņa teica arī: “Vecīt…” ar vieglu smaidiņu, smīniņu. Un svētdienās Vītragam uzdeva vienmēr tīru kreklu. Dažreiz pavisam jaunu, svītrainu. Pats viņš tad uzlika jauno naģeni un rīkojās ap zuša tabakas maku. Darbdienās viņam bija cūkas pūšļa tabakas maks. To bija vieglāk ritināt, savilkt un aizsiet, vieglāk arī tādu izdarināt. Zušādas tabakas maks bija garš un uzmanīgi kopā lokāms. Tā izdarināšanai arī vajadzēja krietni liela zuša un veiklības tā nodīrāšanai, ādas izkasīšanai, izžāvēšanai, lai tas būtu nebojāts, mīksts kā no zīda.

Vītrags ar sievu un dēlu dzīvoja īrnieku mājiņā uz paša upes krasta. Ja saskaitīja gadus, kā tie bija dzīvoti, iznāca, ka viņš dzīvojis sešus gadus Upeslejās, tad sešus gadus kalnā pie Siliņu saimnieka, tad atkal sešus gadus Upeslejās. Līdz beigās viņš dabūja jaunsaimniecību blakām Upeslejām un jau otrā gadā piepirka sev otra jaunsaimnieka zemi, kas, strādāt neprazdams, izputēja. Tā Vītrags beidzot kļuva īsta saimnieka kārtā. Bet tad sākas jau viņa dēla saimniekošanas gadi. Un karš bija klāt un viss beidzās.

Tomēr līdz tam laikam seši gadi te, seši gadi tur, seši atkal te – bija gara un laba dzīvošana. Un tie, kas teica un domāja, ka Vītrags zina tikai darbu, mazliet maldījās. Vītrags zināja darbu, bet viņa darbā dzīvoja arī viņa prieks. Un lai viņi teica un tenkoja – kāda svētdiena, tāda darbdiena – Vītrags zināja šķirot savas dienas un to darīšanas kā ābeci. Nē, tā atkal par viņu īsti nevarēja teikt. Ābece bija viena lieta, ko viņš nezināja, viņš bija vienīgais analfabēts tuvā un tālākā apkārtnē, un par to viņam nebija liela bēda. Kādreiz nācās vilkt trīs krustus uz kāda papīra, reti, pavisam reti, un ar to pietika. Darbu viņš zināja un prieks nāca tur līdz.

.

Salasīt sēnes ziemai, pasēņot, to varēja saukt par darbu, tāds tas arī bija, bet retais vīrietis tur to saprata un darīja. Un to varēja saukt par prieku, ja kāds to zināja un par to padomāja. Bet tur nebija, ko domāt.

Vītrags sēņot izgāja agri, darba drēbēs, visvecākās, lai arī būtu svētdiena; ar labām drēbēm neviens prātīgs cilvēks mežā negāja – uzplēšas uz zariem, pielien ar sveķiem un zirnekļu tīkliem. Vītrags gāja viss rūsgans, pelēks, ielāpu izraibināts, pat nepamanāms skujās, lapās, smilgās, saules un ēnu rimbuļos. Ar divi lielajiem kartupeļu rokamiem kurvjiem pie rokas, ar dūmu mutuļiem pār plecu no pīpes, viņš iegrima rudens rīta miglā, neatdalāms no kokiem, krūmiem, celmiem, sētas mietiem. Viņš pazuda aiz garajām Upesleju kūts un staļļu un barības šķūņu ēkām, pavīdēja aiz klēts, tālāk tūlīt pāri robežgrāvītim un jaunajās Aroniešu priedītēs iekšā. Tur bija rudmieses, dažreiz jo jaunas un cietas, ar rūsganiem apļiem kā norakstītas, kad nogriež tās ar nazi, iesarkanā sula plūstin plūst. Vītrags sēņojot vienmēr ņēma nazi līdz. Nu, tas jau nebija sevišķi jāņem līdz, tas jau vienmēr bija viņa kabatā tāpat kā pīpe, šķiltava un tabakas maks.

No priedītēm pāri plikajai vecainītei ar retajiem paegļu krūmiem uz lielajām eglēm – pēc baravikām.

Tā gan bija it kā neaizskarama lielās mājas sieviešu sēņošanas vieta, un Vītrags tur iegriezās reti, it kā tikai cauri ejot, tālāk uz apšu birzīti, kur auga apšu bekas un bērzlapes. Tad Vītrags uz brīdi tur izpeldēja no meža zaru aizsarga un ātri pārgāja no Aroniešu daļas atpakaļ Upesleju daļā, pāri pļaviņai un āboliņa lauka stūrim – uz Soklu.

Sokla bija Vītraga īstā sēņošanas valstība – pāris kilometru valsts (agrāk kunga) meža līdz Dekšņiem uz vienu pusi; uz otru pusi tā turpat gar Upesleju robežu sniedzās līdz upei. Soklā bija visādas vietas, gan sausas ar brūklenājiem un paegļiem, gan egļu mežs, gan jaukts, gan melni, dūņaini brikšņi.

Tās pašas sēnes auga tajās pašās vietās gads no gada. Tur bija cūceņu vietas: noliek grozu pa rokai un ņem un ņem, lielas, brūnpelēkas, smilgās, sūnās ieslēpušās. Dzeltenie viļņi, kā ar dzelteniem sveķiem norasojuši, lieli kā salmu cepures. Un rozā viļņi ar mīkstām, biezām bārkstīm gar malām kā no zīda, trausli, maigi.

Sarkanās un dzeltenās bērzlapes, biezas un cietas, ar tīru baltu miesu (ja tārpi vēl nav iemetušies), to podiņi cieti kā rieksti, pilna sauja no viena.

Beciņas pa vienai šur un tur, dažreiz arī čemuriem kopā cita pie citas, jaunās vecajām zem spārna un apkārt. Zaļās eglenes un brūnās alksnenes – pēdējās, ja vēl grozi nav pilni, tās parūgtas, īstā sēņu gadā nav vērts ņemt. Un gailenes, protams, gailenes! Dēļ tām jāmet līkums līdz Dekšņu daļai; tad no otras puses pa upes kaupri mājās.

Tur vēl zem vecajām, platajām krasta priedēm – baravikas, varen brūnas, ceļas ar visām smiltīm un skujām augšā, skaties, ka nesamin. Tāpat baltās krimildes. Tās reti var dabūt bez tārpiem, bet, ja gadās, ja nepalaiž garām jaunās, kas vēl zemē paslēpušās, tad arī ir manta; cietas, biezas, baltas un saldas.

Grozi pielikti kārtu kārtām cieši un blīvi. Vītrags sēņu kātus neņēma līdz, nogrieza cepures gludi, atstāja kātus klāt tikai jaunajiem podiņiem un baravikām, tām kātā dažreiz vairāk mantas kā cepurē. Tā, pēc izmētātiem sēņu kātiem, lielās mājas meitas tūlīt zināja: “Te Vītrags jau bijis, kāti vien pagriezušies, nav ko meklēt… Ja vēl tikai kāds podiņš kaut kur noslēpies vai nupat izlīdis no zemes, kad Vītrags vai pirms gaiļiem jau pārstaigājis…”

.

Tur, Upesleju kauprē zem pēdējās priedes, Vītrags nometās ceļos un labi sagrozīja, sakārtoja sēnes grozos, nostiprināja tikko uzkrautās baraviku kaudzes stingri, lai, to gabalu līdz mājām steidzoties, ceļā neizkaisītos. Celties vairs netikās, kāds stīvums kājās uz reizi sameties! Ja kāds redzētu, domātu, ka Vītrags tur Dievu lūdz rīta gaismā zem priedes. Bet nevienam tas nebija jāredz. Šinīs gaitās Vītrags izstaigāja klusi kā vilks un lapsa.

Kad lielās mājas meitas, govis izslaukušas, sēja lakatiņus un meklēja sēņu grozus, āva kājas, Vītrags ar pilniem groziem gar rijas stūri jau ienāca savā virtuvītē. Jāpaēd brokastis, tad varēs likt, lai vecene tās izsutina un liek sēņu kulēs zem akmens, glumumam nosūkties, tad pa kārtām ar rupjo sāli koka toverītī…

Sālīšanu Vītrags arvien darīja pats, piespieda cieši, lai gaisa burbuļi nepaliek vidū, un sāli – kā nākas! Vecā gan ievaidējās: “Vī, vai cik daudz tā sāls, nevarēs nomērcēt…” Bet tādēļ jau sēnes bija, lai ziemā būtu sāļāks kumoss, ko piesiet dūšu. Saceptas ar speķi un sīpoliem, tad ar skābu krējumu un sausiem kartupeļiem – ķeizara ēdiens! Ķeizars gan ēdot tikai taukus un sviestu, pats sēdot, ne pirkstu nekustinādams, un divi puikas, katrs no savas puses, šķipelējot tam sviestu un taukus iekšā. Nu jā, sviestu un taukus… Tas jau tikai tāds joks, tāpat kā tas, ka ķeizaram visu laiku esot krekls jāmaina, tīrs jāvelk mugurā bez mitas.

.

Vītrags savu tīro kreklu dabūja svētdienas rītā. Sestdienas vakarā pēc pirts vai labas nopeldēšanās Aiviekstē, ja bija siena laiks, viņš aizgāja gulēt ar kādu tīru, vecāku skrandu, svētdienas rītam nāca jaunais vai labi salāpītais un izgludinātais vai ar vāli izbūkātais (uzmanīgi, lai pogas neizbirst) goda krekls. Tad tā, svaigi tērpts, ar jauno naģeni galvā un pīpi un tabakas maku rokās, viņš brīdi apsēdās uz virtuvītes sliekšņa.

Viņa cietie, līkie pirksti ieradumā zinīgi darbojās ap tabakas maku un pīpi, bet acis no naģenes paēnas klejoja pāri tīrumiem atpakaļ uz mežu. Pirksti viņam bija līki, neatlokāmi vairs, bet – līku vajadzēja cirvja kātu tverot, izkapts kātu vicinot, kaļot, vīlējot; Tildai gurnā iekniebt arī vēl varēja, lai tā salecas un nobrēcas pa visu lauku, ko vēl citu. Tabaka gan mazliet bira gar pīpes galviņas malu, bet jāiztiek vien bija.

Tabakas drumstalas vācot, Vītraga acis vēl staigāja pāri laukiem un tīrumiem, bija tā, it kā viņš no meža vēl nebūtu ārā, viss labais, kas tanī bija, kļuva Vītraga pārzināts un savā laikā ievākts – sēnes, ogas, sūnas, pakaišiem ko paplēst, lazdas makšķeru kātiem, kārkli lūkiem un klūdziņām, tur arī dukuru un žebērkļu kāti, meijas un Ziemsvētku eglītes. Sausie, nokaltušie, nevienam nevajadzīgie koki – viņa sausai, sīkai malciņai.

Un pāris lielie celmi jāizlauž darvai. Laiva jāpiebaksta ar pakulām un krietni jānodarvo, jānoliek tā, lai pa ziemu neizkalst. Nāks palu laiks, ledi bružās, plostnieki jācilā pāri upei; laiva jātur kārtībā.

Kā Vītrags darvu tecināja, to zināja varbūt tikai vecāka gājuma ļaudis, varbūt arī ne tie, un jaunie par viņa darbošanos nelikās daudz zinis. Viņš arī daudz nebūtu teicis, ja tie ko prasītu; bija lietas, kurās Vītrags nemīlēja citu iemaisīšanos. Darvas tecināšana notika upes pakrastē aiz rijas, sausajās smilgās un saulgriezīšos, kur nekas labs, lopam ko nopļaut, nepaauga.

Tur viņam dega sīks ugunskurs un pāri tam uzcelts liels, vecs katls, vēl visādi vāki un trauki, un lielie, melnie celmi saslieti visapkārt. Tur Vītrags dažu dienasvidu, dažu pievakari līkāja, nāca un gāja, un bērniem tur nebija ko meklēt.

Laiva bija jānodarvo, nāks palu laiks, ledi skrāpēs, plostu baļķi rīvēs sānus, plostnieki jācilā pāri upei. Tie lika baltu naudu Vītraga saujā – visi tā domāja. Lai domā. Nu, balta tā bija, bet sīkie desmit santīmi ilgi krājami, lai kaut ko sakrātu. Vītrags arī labi nezināja – kam? Zemi? Māju? Dēlu skolot? Zirgu? Ko ar zirgu, ja nav zemes? Un – zemi… Kā tikt pie zemes?

Vītrags mīlēja naudu, kā ne? Sīkās sudraba zvīņas delnā no pārceltajiem. Uzlika plostniekiem pat normu, cik jāmaksā. Piecdesmit santīmus… Beidzot pat latu. Lai maksā. Tie labi pelnīja. Dažreiz paķer, norauj laivu un aizbrauc, ej, meklē, kur to pametuši. Tiem tāda steiga dažreiz – plosti jūk, jāskrien, jāglābj. Tie bieži lamājās gan, kad nevarēja kabatās atrast īsto naudas gabalu. Citreiz bēra neskaitīdami. Pavasara plostu laiks, Vītraga laiks. Vītragam rudzi zied – citi teica. Lai saka. Lai skauž. Kas tur bija ko skaust. Laiva jātur kārtībā, jālāpa, jādarvo, jāslēdz, dažreiz pat atslēgu nosit, aizbrauc. Airi jāslēpj, lai nepalaiž pa straumi. Un jānostrādājas arī pa lielo ūdeni, pa pavasara plūdu straumi, pa ātro plostu vidu, plostniekus šurp turp cilājot. Dažs, jau savu plostu nodevis, piedzēris, sāk ālēties laivā, skaties, ka dzīvs tieci malā.

Bet Vītrags bija pieaudzis pie upes tāpat kā pie meža. Laivā, kājās stāvēdams, atstūmās ar šķeistu no kalmju krasta un aizlaidās kā pa audeklu līdz Upesleju otoram (atvaram), kur straume pār akmeņiem rāva upes vidū, bet gar malām bija rāmi dziļumi – sāmi un līdakas. Ielika murdus. Pirmās līdakas izvilka vēl kopā ar lediem. Bet citreiz noplunčojās slapjumā un aukstumā tukšām rokām. Bet tā tas bija ar visu, un tā tam bija jābūt. Un nāca reimatisms un mugursāpes pēc darbiem un dzīvošanas. Kā tas citādi varētu būt? Rokas naktīs tirpa, jāsvaida un jāvicina. Vecene lamājās. Lika gulēt gultas ārējā malā vai dzina pavisam ārā no gultas. Bet cik miega viņam vajadzēja, viņam, Vītragam! Pavisam maz, pāris stundu. Un tad jau varēja celties, iet kulstīt linus.

.

Un beidzot, kad notika sengaidītais, gandrīz neticētais, un viņš nāca saimnieku kārtā – viņam piešķīra jaunsaimniecību, tepat, agrāk kunga, tagad valdības soklā, Upesleju pierobežā, un viņš piepirka putētāja otru jaunsaimniecību, kustējās pats savās un dēla vagās, plēsa tīrumu tālāk un tālāk – tad karš bija klāt, un viss beidzās. Juri aizsauca karā. Esot jau gan labi cīnījies, noturējis ar savu vadu tur kādu punktu līdz galam, kritis kā varonis. To citi runāja, lasīja avīzēs.

Vai to vēl kāds izlasīja vecajam Vītragam? Vai viņi abi ar mazo Vītradzieni tur vēl tad bija, savā jaunsaimniecībā, aiz tikko iekoptā sakņu dārziņa, iestādītām ābelēm un dāliju un jorģīņu krūmiem?

Vītradziene (Ķikure/Kikure)

Ja garais, paklibais un neveiklais Vītrags, dūmodams ar savu pīpi, staigāja arī šur tur tālāk no mājas – uz mežu, uz upi, uz kaimiņiem linus kulstīt, alu darīt, tad Vītradziene, mazā, ņiprā un visādi možā un izdarīgā sieviņa, dienām tipināja tikai ap savu mājiņu, turpat uz vietas vien. Līdz kūtiņai, lejā turpat pie upes, piena lupatiņu izskalot, līdz pagrabiņam aiz apiņiem un kādreiz uz lielo māju pēc akas ūdens. Tie bija tālākie viņas soļi, citādi tie mīņājās turpat uz vietas – ķēķītī iekšā ārā, istabiņā iekšā ārā, pie ceriņkrūma istabiņas galā izkārt slaucenīti, pašķīt runkuļu lapas, paravēt un zināms – kopt lielo puķu grēdu istabiņas priekšā.

Bet tas viss bija turpat, turpat vien uz vietas. Cilvēki lielā mājā tad tūlīt ievēroja, ja viņa sāka pārcelties pāri upei, uziet augšā uz Liepēniem vai pārcelties upei un pļavā satikt, apsēsties, palikt stundu, pusstundu ar Liepeni. Nebija viņai nekas slēpjams, bet atgriezusies viņa ilgāk līkāja runkuļu vagās un ap savu puķu grēdu. Tā bija viņas lepnums un aizstāvis, ja kāds lielā mājā prasītu vai teiktu ko.

Vītradziene turējās, cik smalki prazdama. Viņa bija saimnieku kārtas, lai gan tas tagad jau sen bija aizmirsts. Nelielā vietiņa palika brālim. Viņa – maza auguma, sarkaniem matiem, bez pūra, nevarēja gaidīt lielos saimnieku dēlus, nemaz nevarēja gaidīt, bija jāiet drīz pie pirmā otrā ņēmēja. Vītrags jauns bija bijis diezgan izskatīgs, bet ātri kļuva tāds stumjams un grūžams, neiznesīgs cilvēkos. Bet darbu viņš prata. Kulšanas, siena un mēslu talkās Vītradziene, godam uzposusies, varēja padziedāt, padancot, rotaļās paiet ar citiem. Bet dzīve bija īsa, cik to labo dienu, un savs gods bija jātur un jāglabā, lai kā. Ļaužu mēles bija asas. Ak, dzīve nebija viegla. Bet kas viņai kaitēja? Sevišķi te, Upeslejās – bija sava mājiņa upes krastā, viss savs.

Tikai cilvēku mazāk, ne tā kā kalnā pie Siliņu saimnieka, kur bija daudz vairāk gājēju, ļaužu, smieklu un jautrības. Pats saimnieks arī lielais smējējs. Te toties neviens nemaisījās pa kājām, un, ja sirdēsti pārņēma, Vītradziene remdējās savā puķu grēdā. Tā bija slavena ne Upeslejās vien, katrs, kas ienāca mājā vai cauri gāja, no vilciena nākdams, pār upi ceļams, izbrīnā pagrieza galvu, apstājās, teica kādu vārdu, sāka runāt, ziedu krāšņuma apburts.

Bet bija viņai tur ko noņemties: darbs jau no agra pavasara – zemi sagatavot, mēslot, rakt, cilāt, irdināt, to nu gan Vītrags, vīrietis būdams, paveica, bet darbs jau nekad nebeidzās – akmentiņus izlasīt, nezāļu saknes izvilkt un tad spraust klūdziņas apkārt vienādos lokos, citu citā. Klūdziņas Vītrags pārnesa no meža, izmērcēja, nomizoja, izlocīja. Dažreiz tās tāpat vēl izspērās gaisā kā atsperes, izjauca iesētās rantspuķītes. Jā, un stādu meklēšana, pirkšana; tas Vītradzienei dažreiz bija jāuztic saimniecei, lai atved no dārzniecības – cik asteru, cik neļķu, cik meitenīšu zaļumos un – lefkojas vai vēl kādas nedzirdētas puķes! Rezēdas un matiolas bija jāsēj turpat grēdā uz vietas, tās necieta pārstādīšanu. Rezēdas, rezēdas – Vītradzienei asaras sakāpa acīs, kaklu aizžņaudza, atceroties un iedziedoties:

"Liec smaržojošās rezēdas uz galda,
sniedz arī šurpu astras pēdējās,
lai vēl reiz pie tik salda skata tieku,
kā sendienās, kā sendienās..."

Vītradziene izslaucīja acis un izrāva vēl vienu otru tikko uzdīgušu nezālīti – tās iekrita grēdā kā no debesīm turpat acu priekšā, bet tālāk arī netika, Vītradziene, turpat rītā vakarā apkārt iedama, uzmanīja katru stīdziņu, laistīja, rušināja, atsēja līkstošos puķu zarus. Un tad bija jānogriež kāds smaržīgs zieds, jāaiznes saimniecei vai meitenēm uz lielo māju, pēc akas ūdens ejot. Ar puķi rokā tā bija viegli valodas iesākt, pabeigt, kādreiz jau gribējās pamēļot, padzirdēt ko jaunu. Un Vītradziene arvien vai nu pati apstājās lielās mājas durvīs, vai kļuva ieaicināta iekšā, un saimniece un meitenes pameta tālākos darbus un sanāca tuvāk apkārt.

“Nē, nē, pie galda vis nesēdēšu,” Vītradziene atvairījās, izņemot tās reizes, kad bija kaut kas neikdienišķs galdā ceļams – jauns medus vai tikko cepta karaša. Citādi viņa pavilka krēslu istabas maliņā, tā viņa arī labāk visus varēja pārredzēt un uz visiem runāt, visos klausīties. Viņa izlocīja galvas lakatiņa vīlīti pār seju apaļāk, savilka lakatiņa stūrus ciešāk zem zoda, ja bija rudens, atraisīja tos brīvāk, ja bija silta vasara, tad smaidīja no sejas uz seju. Valodas sākās pašas no sevis. Visu bija labi dzirdēt – kas gājis pāri upei, kādas ziņas pieninieks šorīt atvedis un kas vēl jauns, un kas vēl jauns…

“Kas nu man jauns,” Vītradziene tad žēli novilka, bet saimniece neatlaidās:

“Tev vairāk jauna nekā mums, tev cilvēki pār upi ceļami. Un nu pati arī sāc bieži staigāt pāri – lielā draudzībā?”

“Vī, kas nu par draudzību! Liepene gribēja kādu duci olu. Gribot lielu kūku cept. Paša brāļa dēlam miestiņā – pirmais puika! Lielās raudzībās jāiet. Bet nupat atkal saplēsušies, pati vaidēja vien. Tas vecis jau traks ir…”

“Nu to viņa tikai tāpat vien pavaidēja, lai tu lētāk tās olas atdod. Liepene jau gudra. Un stipra, tāpat kā tas vecis. Ar diviem pirmajiem tika galā, gan salieks arī šo.”

“Vai domā, tiesa gan, ka viņa atprecēta no miestiņa, no…”

“No prieka mājas. Tā jau tās valodas saka. Bet ko visu nesaka…”

“Un par olām, ko nu naudu par olām. Ja nu ko pamainīt. Būtu labi kāda nastiņa viņu pļavas siena. Mums krasts te izkalst. Cik vēl to mieža brāļu pie ūdens, tie sivēnam, ko papļaut. Bet viņiem zāle pļavā veldrē krīt. Tikai manam vecītim būs pašam jāiet nopļaut. Ješka viņiem viens pats pļāvējs, kad to pļavu nolīgos? Un slinks kā maiss – pagrozās, pagrozās un atkal upē iekšā. Viņdien mani pārbiedēja. Es skaloju ķēķītī kāstuvīti, te kāds man aiz muguras iespiedzas tādā nelabā, augstā balsī! Apsviežos – Ješka! Pliks pārpeldējis upei, stāv, iemiedzis ļipu kāju starpī – iztaisījies par meitieti! Ko tu tādam…”

Saimniecei un meitenēm – slēpies vai neslēpies – jāsmejas gribot negribot. Un Vītradziene gan jau zina, ko dara – nebija jau te vairs neviens mazais bērns. Un tāds Ješkas numurs prasījās izstāstāms.

“Aizdzinu gan! Vai tu nešķīstēns, skriedams izmina vai puķu grēdu!” Un, lai nebūtu jāstāv pie tikko izrunātā, Vītradziene vienmēr prata pārmesties uz godīgāku valodu.

Vītradziene prata arī jau iepriekš izvilkt citu domas par stāstāmo. Runādama vien viņa zināja otram pat labi sargātas receptes izprasīt: “…Un tad liek katlā? Tik drusciņ vien ūdens? Un ilgi jau nav jāvāra?” Un otrs nedomādams sāk un izstāsta visu pēc kārtas jo sīki, kā viss darāms.

Saimniece, ne muļķe būdama, un, ja viņa bija labā omā, dažreiz lika Vītradzienei jo krietni izpūlēties savā izvilkšanas mākslā. Bet beidzot bija vien jāļauj, lai cilvēks tiek pie tā, ko meklē; kopā jādzīvo, jāsatiek un jādalās.

Nevainīgi par kādu notikumu vai cilvēku ko stāstot, Vītradziene ātri noģida, vai meitenēm bija kāda interese vai pat slēpta mīlestība pret kādu, un grieza savu valodu, cildinot vai pazobojot:

“…Viņdien, skatos – tavu skaistu pajūgu! Nozibsnī vien gar rijas stūri. Un apstājas, es biju pie puķu grēdiņas, roku pie cepures pielicis, tik laipni prasa, vai šīs esot Upeslejas? Prasa pēc saimnieces. Un jūsu nevienas mājās. Zīmi jau atstāja. Es jau nepazinu – esot jaunais Akmeņkalns. Izkāpa. Piesēja zirgu uz brītiņu. Tas jau tikko valdāms, viss pajūgs jauns, laistās vien. Pats pilnā aizsargu formā…”

Pa visu šo apjūsmošanas laiku Vītradzienes smaidīgās acis bija izpētījušas vienu pēc otras meiteņu sejas un arī pašas saimnieces, un, neatrodot tanīs nekā nodevīgi ieinteresēta, viņa varēja atļauties par ciemiņu jautrākas piezīmes:

“Jaunais Akmeņkalns. Liels saimnieks. No visa jau redzams. Bet mazs augumā. Nu maziņš. Bet formā, sasprādzējies, sazābakojies – izskatīgs, vai ne? Tāds! Kā mazās zortes gailītis…” Šī pēdējā, it kā nevainīgā piezīme bija pati svarīgākā visā stāstā un viņa to izteica ar mazu smiekliņu, ar prieka mirdzēšanu acīs, it kā kādas gaidīšanas, kādas jautras īstenības atklāšanas varā.

Un meitenes un saimniece smējās, ne jau par jauno Akmeņkalnu vien, bet par Vītradzienes mazās zortes gailīti, kas kaut kā tomēr īstenojās – jaunajā Akmeņkalnā.

Kad bija tā brīdi sēdēts un triekts, tad bija ātri jābeidz ar mazu novaidēšanos par darbu, par dzīvi, par kādu grūtumu, par paša palaidnīgām runām kā piedošanu prasot, godīgi jādodas atpakaļ ikdienas gaitās. Nevarēja jau valodām ilgu laiku atdot, viss bija jāizsaka īsi un kodolīgi, un, ja kāds būtu bijis aizskarts, tad galā viens vai otrs noteica zināmo izlīdzinātāju teicienu: “Ne jau mūsu runas dēļ. Lai uz viņiem pašiem…”

Meitenes devās katra uz savu pusi, un Vītradziene cēla savu pielieto ūdens spainīti, kas bija nolikts pie akas grodiem ēnas pusē, lai saulē nesasilst, un sīkiem solīšiem tecēja uz savu istabiņu, vēl pie sevis nosaukdama: “Veprītis būs nokviecies. Lapas jāšķin. Vītrags nāks launagā…” Un tālāk viņa dudināja pavisam klusu, bet runādama, lai tur visu teikto labāk izprastu: “Nezin, ko tā saimniece domāja, tā teikdama? Draudzenes… Drusku jau gribētos sazināties arī, tāda liela māja tie Liepēni. Nebūtu tikai visi tādi pleikas… Un mūsējā ar’ lepna, neies ar kādiem… ko nu…”

Un tad istabiņa bija klāt, un steidzīgi viņa lika ūdens spaini ķēķītī, vāku virsū. Jāskrien bija veprītim kaut ko silē iemest, jāskatās, vai vistiņas nav izdējušas oliņas… Un vieglāk viss raisījās pēc pamēļošanas lielajā mājā. Bija iegūta arī viena otra ziņa, skaidrība.

Tu prasi patiesu stāstu (Ķikure/Kikure)

Tagad Tu prasi – stāstu, tikai tādu, kas patiesi, patiesi ir noticis… Labi. Bet nepārtrauc. Kas patiesi noticis, par to nevar neko izjautāt, ne atbildēt.

Tas nesākās kā stāsts. Tas – nebija stāsts…

.

Pēdējo gadu ģimnāzijā ejot, es dzīvoju pie sava krusttēva un krustmātes. Tie bija stingri cilvēki. Pret sevi un citiem. Krusttēvam bija maza mēbeļu darbnīca, sākumā tikai tāda koku apstrādāšanas darbnīca. Viņam bija jauns palīgs. Slaids, izskatīgs puisis. Bet ļoti kautrīgs. Sarka. Nerunāja ne vārda. Varbūt, jā, varbūt mēs, jaunie, visi toreiz tādi bijām. Viņam bija mazliet neparasts vārds – Miķelis. Uzvārds arī neparasts, labskanīgs, svešniecisks. Krusttēvs un krustmāte jauno cilvēku ļoti lielīja. Tik ļoti, ka man dažreiz likās, ka viņi man grib viņu – ierunāt.

Es biju ļoti aizņemta, gatavojos ģimnāzijas gala eksāmeniem, pa vidu arī spēlēju savas vecās klavieres, ko māte bija likusi iecelt ragavās un atveda man tās ziemas ceļā trīsdesmit kilometrus tālu no mājām, lai man tās būtu, kad man to tik ļoti vajaga.

Miķelis nāca uz darbu gar manu logu. Dažreiz es viņu redzēju. Viņš izskatījās lepns, elegants. Slaids, tumšām, brūnām acīm, tumšiem matiem, kaut kā neaizskarams, lai arī viņš sarka. Pavasarī krusttēvs teica, ka Miķelis lūdzis mani aizdot viņam dažas pēdējā skolas gada piezīmes. Neatceros – kādos priekšmetos. Man tas likās mazliet savādi, bet es labi sagatavoju žūksni piezīmju un ienesu darbnīcā. Noliku uz Miķeļa darba galda, kā krusttēvs to lika.

.

Man pēc labi pabeigtās ģimnāzijas sākās laimīgs, garš vasaras brīvlaiks, projām mājās, laukos. Rudenī iestāšanās eksāmens un studiju gadu sākums. Varbūt daudz gadus tā. Par Miķeli es ilgi nedomāju, vai – gandrīz nedomāju. Bija citi vārdi apkārt un sirdī. Ziemsvētku brīvlaikā es tomēr biju aizbraukusi dažas dienas atpakaļ pie krustmātes un krusttēva. Miķelis esot krustmātes māsas meitas izredzētais, krustmāte teica. Maija bija viņas vārds, viņa bija blonda un maiga, lēna un apzinīga, ar labām manierēm, bagātu vecāku meita. (Negāja skolā tālāk par pamatskolu, jo viņai bija vāja sirds tāpat kā viņas mātei, viņai bija sevi jāsaudzē.) Es biju ātra un nesavaldīga. Dzirdēt, ka Miķelis piederēs Maijai, tas mani mazliet grauza.

Vecā gada vakarā krusttēva mājā bija mazas viesības. Maija vēl nebija atnākusi, kad mēs visi jau sēdējām ap galdu un es izmantoju to brīdi, kad Maijas vēl nebija klāt, un drošāk kā jebkad raidīju savas acis pāri galdam Miķeļa acīs. Viņš sarka un skatījās pretī – skatījās, skatījās… Un es domāju – kā tas ir viņam ar smalko, lutināmo Maiju? Šķita, viņš nemaz negaidīja viņas ierašanos. Bet beidzot viņa bija klāt, un es beidzu uz Miķeli skatīties. Tiešām – uzvedos. Novaldījos. Un jutu žēlas pēc Miķeļa, un – par Miķeli. Tā bija pirmā reize, kad es viņu tuvāk redzēju, bet nedzirdēju vai ne vārda no viņa, jo viņš bija patiesi ļoti kluss. Jutu tomēr, ka viņš tuvumā ir vēl saistošāks, kā gar logu noiedams.

Otrā vakarā mēs, krustēvs, krustmāte, es un Miķelis, gājām apciemot Maiju nedaudz tālāk ielā, noleju no kalna. Bija silts ziemas vakars. Mazliet sniga. Mazpilsētiņas retās ugunis maigi gaismoja piesnigušās ielas. Mēs stāvējām Maijas pagalmā, bet Maijas nebija mājās. Aizgājusi ciemos līdzi mammai pie radiem. Mēs varētu iet iekšā un pagaidīt. Bet mēs vēl negājām iekšā. Kamēr “lielie” izlēma, gaidīt vai negaidīt, iet vai neiet iekšā, mēs ar Miķeli stāvējām piesnigušajā pagalmā un skatījāmies viens uz otru caur maigo sniega snigšanu, caur palsām pusgaismām. Bija tā, it kā mēs sniegtos tuvāk un tuvāk viens pie otra, es un Miķelis. Un es domāju – vai viņš nemaz negaida Maiju? Vai tas viss nav tikai krustmātes un krusttēva sagribēts un sataisīts, jo Miķelis ir tik lielisks jauns cilvēks, labs, gaišu galvu, padevīgs un ne – bagāts, jo Maija pati ir bagāta…

.

Es aizbraucu mājās, savā dzīvē, savās studijās. Vēlāk man krustmāte pastāstīja, ka Miķelis esot jau saderinājies ar Maiju. Uz brīdi tas man iesita sirdī. Es domāju – man jāskrien, kaut kas jādara. Varbūt ne tikai manis dēļ – Miķeļa dēļ!… Kur jāskrien? Kas jādara? Kur es varēju skriet? Man nekur nebija, kur skriet. Man bija jāiet savā dzīvē, savās studijās, un protams – tur arī savās romantiskās gaitās.

.

Pēc kāda laika dzirdēju, ka Maija apprecējusies. Ne ar Miķeli. Miķelis brīvs. Labi. Labi! Bet es nedomāju par Miķeli. Vai arī tikai kā pussapnī – ja varētu pie viņa (bez citiem, bez mātes, krustmātes, krustēva…) bez vilcieniem, bez meklēšanas, kur viņš tai brīdī atrodas, tā pielidot ar dažiem labiem, laimīgiem vārdiem…

.

Bija atkal kāda vasara, kāds brīvlaiks. Biju beigusi studijas, rudenī jāstājas skolotājas darbā tālā provinces pilsētiņā. Vasaras dienā, saulainā priekšpusdienā braucot uz Rīgu (līdz ar māti), kaut kur ziedošās pļavās un laukos apstājās vilciens. Kādas mazas klizmas dēļ kaut kur tālāk uz ceļa vai tilta vilcienam bija jāgaida. Varbūt nepilnu stundu. Cilvēki izbira priecīgi no vagoniem pastaigāt zaļā vasarā. Es arī, vasarīgi uzposusies, diezgan droša, pašpaļāvīga uz savu izskatu, kā tam jābūt, kā jāturas, jānoturas…

Mazliet tālāk no vilciena, kādas plaukstošas druvas malā, rudzu vai kviešu druvas malā, varbūt auzu lauka malā, runājās divi cilvēki. Viens šūpojās savās kājās no pirkstgaliem uz papēžiem, no papēžiem uz pirkstgaliem, pelēkā uzvalkā, slaids – Miķelis! Prieks! Pēc tik daudz jau gadiem, pēc četriem gadiem no tā jaunā gada… Gaidīju, vai viņš ieraudzīs. Viņš ieraudzīja. Nāca pretī priecīgs.

Mēs staigājām runādamies, stāstīdami ātri viens otram par notikumiem mūsu dzīvēs. Viņš studējot jau otru gadu. Tikai ļoti grūts un lēns progress, jo viņam jānoliek vidusskolas kursa eksāmeni, lai skaitītos pilntiesīgs students. Tas traucējot studiju darbu, jo jāizturot pārbaudījumi visos priekšmetos pēc kārtas vienā paņēmienā, ja vienā izkrīt – viss mēģinājums neskaitās. Viņš nebija gājis ģimnāzijā, viņš strādāja koku darbnīcā, un toreiz lūdza man skolas piezīmes.

“Un man tikai divi gadi laika…” viņš teica.

Es nesapratu. Viņš nosarka, sastomījās, bet izskaidroja: viņa plaušas slimas, dakteris dodot tikai divi gadi to izturības laika. Ar tiem jāizdzīvo. Jāizstudē, cik tālu var… Es neticēju. Vai ticēju arī, bet protestēju, runāju, ka tas nevar būt tik ļauni, ka viss ir pārvarams. Ir iespējams izveseļoties. Es nevarēju iedomāties, ka kāda jauna cilvēka veselība varētu būt tik skārta – tikai divi gadi vairs… Es, kas pati, kā mēdz teikt – plīsu no veselības, iedegusi saulē brūna. No šī veselīgā mana brūnuma, ko viņš ievēroja, pa daļai arī izrieta mūsu tālākā saruna un viņa atzīšanās savā nelaimē.

.

Jā, es tiešām prātīgu neko nevarēju viņam pateikt, tikai neticēju, atvairīju tos divi gadus… “Bet tas tā ir,” viņš klusāk, bet cieti noteica it kā sev pašam vien, ne mūsu sarunai.

Viņš pavadīja mani līdz manam vagonam. (Mums bija jāpaliek katram savā vagonā, kur mēs bijām, mūsu satikšanās bija nobeigta.) Uzkāpjot pāris vagona pakāpienus, es izteicu: “Lūdzu, atrakstiet…” un ātri atskatījos, ko viņš nepamanīja, es redzēju, ka viņš nosarka līdz ar gaišu smaidu.

Drīz es saņēmu vēstuli. Nelaimes, bezcerības pilnu vēstuli. Vaļsirdīgi viņš izteica savas sāpes vēl un vēl par to, kā tas ar viņa slimību ir. Citi iet, priecājas, dzīvo, mācās, strādā, un tu zini, ka tev…

Bija vasara. Skaistās brīvdienas, labās, brīvās stundas prom no skolas, no darba. Tēva mājas, vasara: lauki, meži, ūdeņi, draugi, ciemošanās. Viņa sāpju pilnā vēstule (gandrīz vēl līdz galam neizlasīta) radīja pārvarīgu jūtu, līdzjūtības, mīlestības uzliesmojumu.

Skraidīju pa saules pilniem mežiem, zemeņu smaržas pilniem izcirtumiem, pļavām, āboliņa laukiem, domājot un čukstot pie sevis – Kā tev ir? Kā tev ir? – nespējot domas pat vārdos salikt, savaldīt. Beidzot es uzrakstīju kaut cik apvaldītu (varbūt tomēr ļoti nesavaldīgu) vēstuli. Biju tai jūtu stāvoklī, kad saka – es varētu tev zvaigznes no debesīm nonest… Tā es arī domāju. No visa izglābt es viņu domāju.

Viņa atbilde mani atvēsināja, pat atsvešināja. Viņš kaunējās, nožēloja, ka tik vaļsirdīgi žēlojies par savu nelaimi, bijis tik gļēvulīgs, viņš visu laiku tāds neesot… Es sapratu to kā – manas līdzjūtībā ieslēptās mīlestības noraidījumu. Varbūt, ka tas tā bija. Varbūt arī tā bija slima cilvēka vēlēšanās un vajadzība manās acīs atkal atgūt normālo, ne vārguļa stāju. Mēs turpinājām sarakstīties. Bet es biju – norāta. Apsvēru, pētīju katru viņa teikumu. Uzmanījos – ko saku. Apsedzu jūtas, nerakstīju spontāni. Biju pat greizsirdīga, kad viņš rakstīja, cik skaisti ir sanatorijas piesnigušajā parkā, kur viņš viens staigā. Vai vienmēr viens?…

.

Pagāja tas gads. Pagāja vasara. Sākās otra ziema. Dzīve tuvākajā apkārtnē arvien spēkpilna – guvumi un nebūšanas, prieki un zūdīšanās. Tālāk stāvošais ienāk tikai pa brīdim, vēstules ir kā gaiša, bet tāla debess pār ikdienas cīņu starp sauli un mākoņiem. Un ir tā neapsvērtā sajūta, it kā tas tā vienmēr varētu palikt, turpināties, nemainīties. Un – atrasties tuvu klāt tad, kad tas būs nepieciešams, vajadzīgs.

Viņš gandrīz visu laiku palika sanatorijā. Viņš rakstīja, ka tikai dažreiz izbrauc kaut kur (uz mājām pie mātes) un brauc uz Rīgu uz eksāmeniem. Dažreiz viņa veselības stāvoklis bija ļaunāks, tad atkal uzlabojās. Es biju otrā zemes malā, darbā un arī tuvākās apkārtnes un tās cilvēku aizrauta. Bet mūsu vēstules turpināja iet un nākt. Tad pēc Ziemsvētkiem, ilgāk kā parasti – ilgi nepienāca viņa vēstule. (Mūsu vēstules gāja viena pret otru…) Tad, jau uz pavasara pusi, viņš rakstīja, ka pēc Ziemsvētkiem smagi saaukstējies, bijis ļoti ļauni, domājis ka tās ir beigas… bet cīnījies un atveseļojies, esot labāk atkal un gara stāvoklis gaišs.

Varbūt tas bija uz šo viņa, ilgi nepienākušo vēstuli, kad es uzrakstīju garu atbildi, bet vēl vēstuli nenobeidzu un tūlīt nenosūtīju. Nenosūtīju to arī vēlāk. Ja nenobeigta vēstule kāda sīka iemesla dēļ paliek guļot nenosūtīta jau nedēļu vai vēl ilgāk – tad bieži šķiet, ka tā būtu jāpārraksta, varbūt jāuzraksta visa no jauna, labāk, vēl labāk visu izsakot. Sevišķi tad, ja tā ir gara un labi uzrakstīta vēstule, kas nav nobeigta tieši sava garuma dēļ, ir mazliet izsmēlusi spēkus uz brīdi… Vēlāk tad arī kaut kas vēl sakāms ir nācis klāt… Tā bieži paliek tad nenobeigta un nenosūtīta. Un tomēr tā rada kādu mānīgu sajūtu, it kā būtu jau rakstīts, kaut kas sūtīts, teikts…

Uz Lieldienām, domājams, es Miķelim kaut ko uzrakstīju, varbūt svētku karti. No viņa es saņēmu īsu svētku sveicienu, karti. Sveiciena vienkāršībā bija kaut kas aizkustinošs, kāds smalkums, rezignācija. Vai man tikai tā likās, atceroties, ka viņš nesen pārdzīvojis smagu slimības krīzi? Kaut kas manī no viņa īsā teikuma ieskanēja kā – liktenīgs, galīgs, kā ardievas.

Īsais Lieldienu brīvlaiks pāri. Visur nevar tikt, kur it kā gribētu… Tuvākā apkārtne ir vienmēr prasīga. Pēc Lieldienām es atgriezos savā tālajā darba vietā. Un tad… drīzi jau nāca vasara, garā vasara visam, kas būtu jādara…

Jā, tad vasaras brīvlaiks beidzot bija sācies. Biju iebraukusi Rīgā uz dažām dienām. Biju apģērbusies, uzposusies vasarai. Pēdējā dienā, pēdējā rītā, biju nolēmusi izbraukt uz sanatoriju, apciemot Miķeli. Satikt, redzēt…

Es nokavēju autobusu! Apstulbusi vēl stāvēju, gaidīju tukšajā autobusu ostā, kur grozījās pāris autobusi – uz citām vietām. Tas bija tik neticami, saulainā agras vasaras rītā tur stāvēt skaistā izbraukuma gatavībā un skatīties tukšajā, autobusa pamestajā vietā. Kādēļ es nepaliku Rīgā vēl vienu dienu, lai brauktu uz sanatoriju nākošā rītā? Nezinu. Es atgriezos mājās.

Pēc dažām nedēļām biju aizbraukusi pie krustmātes. Nezinu, kādēļ. Es viņu tur neapciemoju bieži. Viņi bija adoptējuši gadus sešus vecu meiteni. Tā bija dzīvs, kustīgs bērns. Viņa iesēdās man klēpī, un mēs skatījāmies tantes foto albumu. Man šī ciemošanās bija jau it kā uzspiesta, nebija, ko tur darīt, pilsētiņa tukša, viss, kas tur kādreiz bijis – skolas laiks un viss – aizgājis, izzudis. Vasaras brīvlaikā bija daudz kur braucams, ejams, es tur tikai kavēju dienas…

Mazā šķīra foto albuma lapas un bērna svarīgā balsī skaidroja man fotogrāfiju saturu: “Un te – onkulis Miķelis!” Es atdzīvojos. Jā, tur bija Miķelis trīs, četros labos uzņēmumos. Skaists. Pievilcīgs. Kādā vietā stāv pie zirga, pie zirga galvas. Miķelis. Es turēju uzņēmumu rokās, skatījos, aizrauta no Miķeļa šarma, no atmiņām. Man gandrīz tūlīt būtu jāceļas, jādodas prom. Jābeidz laika tērēšana te. Jāmeklē Miķelis, īstā dzīve…

“Un te onkuļa Miķeļa kaps…” meitenes balss ziņoja.

“Kas?” es izgrūdu – “Kur?”

“Te, onkuļa Miķeļa kaps.”

Es atņēmu bērna rokām fotokartiņu – puķēm nokrauta kapu kopiņa ar nelielu koka krustu, kādu uzsprauž svaigam kapam. Kartiņas otrā pusē ieraksts – Miķelis, N., datums.

Necaurejama siena sažņaudzās apkārt. Pieskrēju pie durvīm, pie loga – visur tas pats, viss ciet, neatverams. Tuvu klāt tikai tukša, izdobta pasaule. Bez elpas pasaule. Nekur vairs nevienai domai, kur iet. Nekur, neko vairs ko domāt.

Jau tai dienā, kad es nokavēju autobusu, ir bijis par vēlu, ierakstītais datums teica. Viņa vārdiem bija bijusi taisnība – divi gadi.

.

Es viņu aizmirsu? Jā. Es viņu aizmirsu. Un es viņu neaizmirsu. Dažreiz es domāju, domāju, un rakstīju: “Tu guli jau, ar ribām pilnām smilšu…”