Tagad Tu prasi – stāstu, tikai tādu, kas patiesi, patiesi ir noticis… Labi. Bet nepārtrauc. Kas patiesi noticis, par to nevar neko izjautāt, ne atbildēt.

Tas nesākās kā stāsts. Tas – nebija stāsts…

.

Pēdējo gadu ģimnāzijā ejot, es dzīvoju pie sava krusttēva un krustmātes. Tie bija stingri cilvēki. Pret sevi un citiem. Krusttēvam bija maza mēbeļu darbnīca, sākumā tikai tāda koku apstrādāšanas darbnīca. Viņam bija jauns palīgs. Slaids, izskatīgs puisis. Bet ļoti kautrīgs. Sarka. Nerunāja ne vārda. Varbūt, jā, varbūt mēs, jaunie, visi toreiz tādi bijām. Viņam bija mazliet neparasts vārds – Miķelis. Uzvārds arī neparasts, labskanīgs, svešniecisks. Krusttēvs un krustmāte jauno cilvēku ļoti lielīja. Tik ļoti, ka man dažreiz likās, ka viņi man grib viņu – ierunāt.

Es biju ļoti aizņemta, gatavojos ģimnāzijas gala eksāmeniem, pa vidu arī spēlēju savas vecās klavieres, ko māte bija likusi iecelt ragavās un atveda man tās ziemas ceļā trīsdesmit kilometrus tālu no mājām, lai man tās būtu, kad man to tik ļoti vajaga.

Miķelis nāca uz darbu gar manu logu. Dažreiz es viņu redzēju. Viņš izskatījās lepns, elegants. Slaids, tumšām, brūnām acīm, tumšiem matiem, kaut kā neaizskarams, lai arī viņš sarka. Pavasarī krusttēvs teica, ka Miķelis lūdzis mani aizdot viņam dažas pēdējā skolas gada piezīmes. Neatceros – kādos priekšmetos. Man tas likās mazliet savādi, bet es labi sagatavoju žūksni piezīmju un ienesu darbnīcā. Noliku uz Miķeļa darba galda, kā krusttēvs to lika.

.

Man pēc labi pabeigtās ģimnāzijas sākās laimīgs, garš vasaras brīvlaiks, projām mājās, laukos. Rudenī iestāšanās eksāmens un studiju gadu sākums. Varbūt daudz gadus tā. Par Miķeli es ilgi nedomāju, vai – gandrīz nedomāju. Bija citi vārdi apkārt un sirdī. Ziemsvētku brīvlaikā es tomēr biju aizbraukusi dažas dienas atpakaļ pie krustmātes un krusttēva. Miķelis esot krustmātes māsas meitas izredzētais, krustmāte teica. Maija bija viņas vārds, viņa bija blonda un maiga, lēna un apzinīga, ar labām manierēm, bagātu vecāku meita. (Negāja skolā tālāk par pamatskolu, jo viņai bija vāja sirds tāpat kā viņas mātei, viņai bija sevi jāsaudzē.) Es biju ātra un nesavaldīga. Dzirdēt, ka Miķelis piederēs Maijai, tas mani mazliet grauza.

Vecā gada vakarā krusttēva mājā bija mazas viesības. Maija vēl nebija atnākusi, kad mēs visi jau sēdējām ap galdu un es izmantoju to brīdi, kad Maijas vēl nebija klāt, un drošāk kā jebkad raidīju savas acis pāri galdam Miķeļa acīs. Viņš sarka un skatījās pretī – skatījās, skatījās… Un es domāju – kā tas ir viņam ar smalko, lutināmo Maiju? Šķita, viņš nemaz negaidīja viņas ierašanos. Bet beidzot viņa bija klāt, un es beidzu uz Miķeli skatīties. Tiešām – uzvedos. Novaldījos. Un jutu žēlas pēc Miķeļa, un – par Miķeli. Tā bija pirmā reize, kad es viņu tuvāk redzēju, bet nedzirdēju vai ne vārda no viņa, jo viņš bija patiesi ļoti kluss. Jutu tomēr, ka viņš tuvumā ir vēl saistošāks, kā gar logu noiedams.

Otrā vakarā mēs, krustēvs, krustmāte, es un Miķelis, gājām apciemot Maiju nedaudz tālāk ielā, noleju no kalna. Bija silts ziemas vakars. Mazliet sniga. Mazpilsētiņas retās ugunis maigi gaismoja piesnigušās ielas. Mēs stāvējām Maijas pagalmā, bet Maijas nebija mājās. Aizgājusi ciemos līdzi mammai pie radiem. Mēs varētu iet iekšā un pagaidīt. Bet mēs vēl negājām iekšā. Kamēr “lielie” izlēma, gaidīt vai negaidīt, iet vai neiet iekšā, mēs ar Miķeli stāvējām piesnigušajā pagalmā un skatījāmies viens uz otru caur maigo sniega snigšanu, caur palsām pusgaismām. Bija tā, it kā mēs sniegtos tuvāk un tuvāk viens pie otra, es un Miķelis. Un es domāju – vai viņš nemaz negaida Maiju? Vai tas viss nav tikai krustmātes un krusttēva sagribēts un sataisīts, jo Miķelis ir tik lielisks jauns cilvēks, labs, gaišu galvu, padevīgs un ne – bagāts, jo Maija pati ir bagāta…

.

Es aizbraucu mājās, savā dzīvē, savās studijās. Vēlāk man krustmāte pastāstīja, ka Miķelis esot jau saderinājies ar Maiju. Uz brīdi tas man iesita sirdī. Es domāju – man jāskrien, kaut kas jādara. Varbūt ne tikai manis dēļ – Miķeļa dēļ!… Kur jāskrien? Kas jādara? Kur es varēju skriet? Man nekur nebija, kur skriet. Man bija jāiet savā dzīvē, savās studijās, un protams – tur arī savās romantiskās gaitās.

.

Pēc kāda laika dzirdēju, ka Maija apprecējusies. Ne ar Miķeli. Miķelis brīvs. Labi. Labi! Bet es nedomāju par Miķeli. Vai arī tikai kā pussapnī – ja varētu pie viņa (bez citiem, bez mātes, krustmātes, krustēva…) bez vilcieniem, bez meklēšanas, kur viņš tai brīdī atrodas, tā pielidot ar dažiem labiem, laimīgiem vārdiem…

.

Bija atkal kāda vasara, kāds brīvlaiks. Biju beigusi studijas, rudenī jāstājas skolotājas darbā tālā provinces pilsētiņā. Vasaras dienā, saulainā priekšpusdienā braucot uz Rīgu (līdz ar māti), kaut kur ziedošās pļavās un laukos apstājās vilciens. Kādas mazas klizmas dēļ kaut kur tālāk uz ceļa vai tilta vilcienam bija jāgaida. Varbūt nepilnu stundu. Cilvēki izbira priecīgi no vagoniem pastaigāt zaļā vasarā. Es arī, vasarīgi uzposusies, diezgan droša, pašpaļāvīga uz savu izskatu, kā tam jābūt, kā jāturas, jānoturas…

Mazliet tālāk no vilciena, kādas plaukstošas druvas malā, rudzu vai kviešu druvas malā, varbūt auzu lauka malā, runājās divi cilvēki. Viens šūpojās savās kājās no pirkstgaliem uz papēžiem, no papēžiem uz pirkstgaliem, pelēkā uzvalkā, slaids – Miķelis! Prieks! Pēc tik daudz jau gadiem, pēc četriem gadiem no tā jaunā gada… Gaidīju, vai viņš ieraudzīs. Viņš ieraudzīja. Nāca pretī priecīgs.

Mēs staigājām runādamies, stāstīdami ātri viens otram par notikumiem mūsu dzīvēs. Viņš studējot jau otru gadu. Tikai ļoti grūts un lēns progress, jo viņam jānoliek vidusskolas kursa eksāmeni, lai skaitītos pilntiesīgs students. Tas traucējot studiju darbu, jo jāizturot pārbaudījumi visos priekšmetos pēc kārtas vienā paņēmienā, ja vienā izkrīt – viss mēģinājums neskaitās. Viņš nebija gājis ģimnāzijā, viņš strādāja koku darbnīcā, un toreiz lūdza man skolas piezīmes.

“Un man tikai divi gadi laika…” viņš teica.

Es nesapratu. Viņš nosarka, sastomījās, bet izskaidroja: viņa plaušas slimas, dakteris dodot tikai divi gadi to izturības laika. Ar tiem jāizdzīvo. Jāizstudē, cik tālu var… Es neticēju. Vai ticēju arī, bet protestēju, runāju, ka tas nevar būt tik ļauni, ka viss ir pārvarams. Ir iespējams izveseļoties. Es nevarēju iedomāties, ka kāda jauna cilvēka veselība varētu būt tik skārta – tikai divi gadi vairs… Es, kas pati, kā mēdz teikt – plīsu no veselības, iedegusi saulē brūna. No šī veselīgā mana brūnuma, ko viņš ievēroja, pa daļai arī izrieta mūsu tālākā saruna un viņa atzīšanās savā nelaimē.

.

Jā, es tiešām prātīgu neko nevarēju viņam pateikt, tikai neticēju, atvairīju tos divi gadus… “Bet tas tā ir,” viņš klusāk, bet cieti noteica it kā sev pašam vien, ne mūsu sarunai.

Viņš pavadīja mani līdz manam vagonam. (Mums bija jāpaliek katram savā vagonā, kur mēs bijām, mūsu satikšanās bija nobeigta.) Uzkāpjot pāris vagona pakāpienus, es izteicu: “Lūdzu, atrakstiet…” un ātri atskatījos, ko viņš nepamanīja, es redzēju, ka viņš nosarka līdz ar gaišu smaidu.

Drīz es saņēmu vēstuli. Nelaimes, bezcerības pilnu vēstuli. Vaļsirdīgi viņš izteica savas sāpes vēl un vēl par to, kā tas ar viņa slimību ir. Citi iet, priecājas, dzīvo, mācās, strādā, un tu zini, ka tev…

Bija vasara. Skaistās brīvdienas, labās, brīvās stundas prom no skolas, no darba. Tēva mājas, vasara: lauki, meži, ūdeņi, draugi, ciemošanās. Viņa sāpju pilnā vēstule (gandrīz vēl līdz galam neizlasīta) radīja pārvarīgu jūtu, līdzjūtības, mīlestības uzliesmojumu.

Skraidīju pa saules pilniem mežiem, zemeņu smaržas pilniem izcirtumiem, pļavām, āboliņa laukiem, domājot un čukstot pie sevis – Kā tev ir? Kā tev ir? – nespējot domas pat vārdos salikt, savaldīt. Beidzot es uzrakstīju kaut cik apvaldītu (varbūt tomēr ļoti nesavaldīgu) vēstuli. Biju tai jūtu stāvoklī, kad saka – es varētu tev zvaigznes no debesīm nonest… Tā es arī domāju. No visa izglābt es viņu domāju.

Viņa atbilde mani atvēsināja, pat atsvešināja. Viņš kaunējās, nožēloja, ka tik vaļsirdīgi žēlojies par savu nelaimi, bijis tik gļēvulīgs, viņš visu laiku tāds neesot… Es sapratu to kā – manas līdzjūtībā ieslēptās mīlestības noraidījumu. Varbūt, ka tas tā bija. Varbūt arī tā bija slima cilvēka vēlēšanās un vajadzība manās acīs atkal atgūt normālo, ne vārguļa stāju. Mēs turpinājām sarakstīties. Bet es biju – norāta. Apsvēru, pētīju katru viņa teikumu. Uzmanījos – ko saku. Apsedzu jūtas, nerakstīju spontāni. Biju pat greizsirdīga, kad viņš rakstīja, cik skaisti ir sanatorijas piesnigušajā parkā, kur viņš viens staigā. Vai vienmēr viens?…

.

Pagāja tas gads. Pagāja vasara. Sākās otra ziema. Dzīve tuvākajā apkārtnē arvien spēkpilna – guvumi un nebūšanas, prieki un zūdīšanās. Tālāk stāvošais ienāk tikai pa brīdim, vēstules ir kā gaiša, bet tāla debess pār ikdienas cīņu starp sauli un mākoņiem. Un ir tā neapsvērtā sajūta, it kā tas tā vienmēr varētu palikt, turpināties, nemainīties. Un – atrasties tuvu klāt tad, kad tas būs nepieciešams, vajadzīgs.

Viņš gandrīz visu laiku palika sanatorijā. Viņš rakstīja, ka tikai dažreiz izbrauc kaut kur (uz mājām pie mātes) un brauc uz Rīgu uz eksāmeniem. Dažreiz viņa veselības stāvoklis bija ļaunāks, tad atkal uzlabojās. Es biju otrā zemes malā, darbā un arī tuvākās apkārtnes un tās cilvēku aizrauta. Bet mūsu vēstules turpināja iet un nākt. Tad pēc Ziemsvētkiem, ilgāk kā parasti – ilgi nepienāca viņa vēstule. (Mūsu vēstules gāja viena pret otru…) Tad, jau uz pavasara pusi, viņš rakstīja, ka pēc Ziemsvētkiem smagi saaukstējies, bijis ļoti ļauni, domājis ka tās ir beigas… bet cīnījies un atveseļojies, esot labāk atkal un gara stāvoklis gaišs.

Varbūt tas bija uz šo viņa, ilgi nepienākušo vēstuli, kad es uzrakstīju garu atbildi, bet vēl vēstuli nenobeidzu un tūlīt nenosūtīju. Nenosūtīju to arī vēlāk. Ja nenobeigta vēstule kāda sīka iemesla dēļ paliek guļot nenosūtīta jau nedēļu vai vēl ilgāk – tad bieži šķiet, ka tā būtu jāpārraksta, varbūt jāuzraksta visa no jauna, labāk, vēl labāk visu izsakot. Sevišķi tad, ja tā ir gara un labi uzrakstīta vēstule, kas nav nobeigta tieši sava garuma dēļ, ir mazliet izsmēlusi spēkus uz brīdi… Vēlāk tad arī kaut kas vēl sakāms ir nācis klāt… Tā bieži paliek tad nenobeigta un nenosūtīta. Un tomēr tā rada kādu mānīgu sajūtu, it kā būtu jau rakstīts, kaut kas sūtīts, teikts…

Uz Lieldienām, domājams, es Miķelim kaut ko uzrakstīju, varbūt svētku karti. No viņa es saņēmu īsu svētku sveicienu, karti. Sveiciena vienkāršībā bija kaut kas aizkustinošs, kāds smalkums, rezignācija. Vai man tikai tā likās, atceroties, ka viņš nesen pārdzīvojis smagu slimības krīzi? Kaut kas manī no viņa īsā teikuma ieskanēja kā – liktenīgs, galīgs, kā ardievas.

Īsais Lieldienu brīvlaiks pāri. Visur nevar tikt, kur it kā gribētu… Tuvākā apkārtne ir vienmēr prasīga. Pēc Lieldienām es atgriezos savā tālajā darba vietā. Un tad… drīzi jau nāca vasara, garā vasara visam, kas būtu jādara…

Jā, tad vasaras brīvlaiks beidzot bija sācies. Biju iebraukusi Rīgā uz dažām dienām. Biju apģērbusies, uzposusies vasarai. Pēdējā dienā, pēdējā rītā, biju nolēmusi izbraukt uz sanatoriju, apciemot Miķeli. Satikt, redzēt…

Es nokavēju autobusu! Apstulbusi vēl stāvēju, gaidīju tukšajā autobusu ostā, kur grozījās pāris autobusi – uz citām vietām. Tas bija tik neticami, saulainā agras vasaras rītā tur stāvēt skaistā izbraukuma gatavībā un skatīties tukšajā, autobusa pamestajā vietā. Kādēļ es nepaliku Rīgā vēl vienu dienu, lai brauktu uz sanatoriju nākošā rītā? Nezinu. Es atgriezos mājās.

Pēc dažām nedēļām biju aizbraukusi pie krustmātes. Nezinu, kādēļ. Es viņu tur neapciemoju bieži. Viņi bija adoptējuši gadus sešus vecu meiteni. Tā bija dzīvs, kustīgs bērns. Viņa iesēdās man klēpī, un mēs skatījāmies tantes foto albumu. Man šī ciemošanās bija jau it kā uzspiesta, nebija, ko tur darīt, pilsētiņa tukša, viss, kas tur kādreiz bijis – skolas laiks un viss – aizgājis, izzudis. Vasaras brīvlaikā bija daudz kur braucams, ejams, es tur tikai kavēju dienas…

Mazā šķīra foto albuma lapas un bērna svarīgā balsī skaidroja man fotogrāfiju saturu: “Un te – onkulis Miķelis!” Es atdzīvojos. Jā, tur bija Miķelis trīs, četros labos uzņēmumos. Skaists. Pievilcīgs. Kādā vietā stāv pie zirga, pie zirga galvas. Miķelis. Es turēju uzņēmumu rokās, skatījos, aizrauta no Miķeļa šarma, no atmiņām. Man gandrīz tūlīt būtu jāceļas, jādodas prom. Jābeidz laika tērēšana te. Jāmeklē Miķelis, īstā dzīve…

“Un te onkuļa Miķeļa kaps…” meitenes balss ziņoja.

“Kas?” es izgrūdu – “Kur?”

“Te, onkuļa Miķeļa kaps.”

Es atņēmu bērna rokām fotokartiņu – puķēm nokrauta kapu kopiņa ar nelielu koka krustu, kādu uzsprauž svaigam kapam. Kartiņas otrā pusē ieraksts – Miķelis, N., datums.

Necaurejama siena sažņaudzās apkārt. Pieskrēju pie durvīm, pie loga – visur tas pats, viss ciet, neatverams. Tuvu klāt tikai tukša, izdobta pasaule. Bez elpas pasaule. Nekur vairs nevienai domai, kur iet. Nekur, neko vairs ko domāt.

Jau tai dienā, kad es nokavēju autobusu, ir bijis par vēlu, ierakstītais datums teica. Viņa vārdiem bija bijusi taisnība – divi gadi.

.

Es viņu aizmirsu? Jā. Es viņu aizmirsu. Un es viņu neaizmirsu. Dažreiz es domāju, domāju, un rakstīju: “Tu guli jau, ar ribām pilnām smilšu…”