Ja garais, paklibais un neveiklais Vītrags, dūmodams ar savu pīpi, staigāja arī šur tur tālāk no mājas – uz mežu, uz upi, uz kaimiņiem linus kulstīt, alu darīt, tad Vītradziene, mazā, ņiprā un visādi možā un izdarīgā sieviņa, dienām tipināja tikai ap savu mājiņu, turpat uz vietas vien. Līdz kūtiņai, lejā turpat pie upes, piena lupatiņu izskalot, līdz pagrabiņam aiz apiņiem un kādreiz uz lielo māju pēc akas ūdens. Tie bija tālākie viņas soļi, citādi tie mīņājās turpat uz vietas – ķēķītī iekšā ārā, istabiņā iekšā ārā, pie ceriņkrūma istabiņas galā izkārt slaucenīti, pašķīt runkuļu lapas, paravēt un zināms – kopt lielo puķu grēdu istabiņas priekšā.
Bet tas viss bija turpat, turpat vien uz vietas. Cilvēki lielā mājā tad tūlīt ievēroja, ja viņa sāka pārcelties pāri upei, uziet augšā uz Liepēniem vai pārcelties upei un pļavā satikt, apsēsties, palikt stundu, pusstundu ar Liepeni. Nebija viņai nekas slēpjams, bet atgriezusies viņa ilgāk līkāja runkuļu vagās un ap savu puķu grēdu. Tā bija viņas lepnums un aizstāvis, ja kāds lielā mājā prasītu vai teiktu ko.
Vītradziene turējās, cik smalki prazdama. Viņa bija saimnieku kārtas, lai gan tas tagad jau sen bija aizmirsts. Nelielā vietiņa palika brālim. Viņa – maza auguma, sarkaniem matiem, bez pūra, nevarēja gaidīt lielos saimnieku dēlus, nemaz nevarēja gaidīt, bija jāiet drīz pie pirmā otrā ņēmēja. Vītrags jauns bija bijis diezgan izskatīgs, bet ātri kļuva tāds stumjams un grūžams, neiznesīgs cilvēkos. Bet darbu viņš prata. Kulšanas, siena un mēslu talkās Vītradziene, godam uzposusies, varēja padziedāt, padancot, rotaļās paiet ar citiem. Bet dzīve bija īsa, cik to labo dienu, un savs gods bija jātur un jāglabā, lai kā. Ļaužu mēles bija asas. Ak, dzīve nebija viegla. Bet kas viņai kaitēja? Sevišķi te, Upeslejās – bija sava mājiņa upes krastā, viss savs.
Tikai cilvēku mazāk, ne tā kā kalnā pie Siliņu saimnieka, kur bija daudz vairāk gājēju, ļaužu, smieklu un jautrības. Pats saimnieks arī lielais smējējs. Te toties neviens nemaisījās pa kājām, un, ja sirdēsti pārņēma, Vītradziene remdējās savā puķu grēdā. Tā bija slavena ne Upeslejās vien, katrs, kas ienāca mājā vai cauri gāja, no vilciena nākdams, pār upi ceļams, izbrīnā pagrieza galvu, apstājās, teica kādu vārdu, sāka runāt, ziedu krāšņuma apburts.
Bet bija viņai tur ko noņemties: darbs jau no agra pavasara – zemi sagatavot, mēslot, rakt, cilāt, irdināt, to nu gan Vītrags, vīrietis būdams, paveica, bet darbs jau nekad nebeidzās – akmentiņus izlasīt, nezāļu saknes izvilkt un tad spraust klūdziņas apkārt vienādos lokos, citu citā. Klūdziņas Vītrags pārnesa no meža, izmērcēja, nomizoja, izlocīja. Dažreiz tās tāpat vēl izspērās gaisā kā atsperes, izjauca iesētās rantspuķītes. Jā, un stādu meklēšana, pirkšana; tas Vītradzienei dažreiz bija jāuztic saimniecei, lai atved no dārzniecības – cik asteru, cik neļķu, cik meitenīšu zaļumos un – lefkojas vai vēl kādas nedzirdētas puķes! Rezēdas un matiolas bija jāsēj turpat grēdā uz vietas, tās necieta pārstādīšanu. Rezēdas, rezēdas – Vītradzienei asaras sakāpa acīs, kaklu aizžņaudza, atceroties un iedziedoties:
"Liec smaržojošās rezēdas uz galda, sniedz arī šurpu astras pēdējās, lai vēl reiz pie tik salda skata tieku, kā sendienās, kā sendienās..."
Vītradziene izslaucīja acis un izrāva vēl vienu otru tikko uzdīgušu nezālīti – tās iekrita grēdā kā no debesīm turpat acu priekšā, bet tālāk arī netika, Vītradziene, turpat rītā vakarā apkārt iedama, uzmanīja katru stīdziņu, laistīja, rušināja, atsēja līkstošos puķu zarus. Un tad bija jānogriež kāds smaržīgs zieds, jāaiznes saimniecei vai meitenēm uz lielo māju, pēc akas ūdens ejot. Ar puķi rokā tā bija viegli valodas iesākt, pabeigt, kādreiz jau gribējās pamēļot, padzirdēt ko jaunu. Un Vītradziene arvien vai nu pati apstājās lielās mājas durvīs, vai kļuva ieaicināta iekšā, un saimniece un meitenes pameta tālākos darbus un sanāca tuvāk apkārt.
“Nē, nē, pie galda vis nesēdēšu,” Vītradziene atvairījās, izņemot tās reizes, kad bija kaut kas neikdienišķs galdā ceļams – jauns medus vai tikko cepta karaša. Citādi viņa pavilka krēslu istabas maliņā, tā viņa arī labāk visus varēja pārredzēt un uz visiem runāt, visos klausīties. Viņa izlocīja galvas lakatiņa vīlīti pār seju apaļāk, savilka lakatiņa stūrus ciešāk zem zoda, ja bija rudens, atraisīja tos brīvāk, ja bija silta vasara, tad smaidīja no sejas uz seju. Valodas sākās pašas no sevis. Visu bija labi dzirdēt – kas gājis pāri upei, kādas ziņas pieninieks šorīt atvedis un kas vēl jauns, un kas vēl jauns…
“Kas nu man jauns,” Vītradziene tad žēli novilka, bet saimniece neatlaidās:
“Tev vairāk jauna nekā mums, tev cilvēki pār upi ceļami. Un nu pati arī sāc bieži staigāt pāri – lielā draudzībā?”
“Vī, kas nu par draudzību! Liepene gribēja kādu duci olu. Gribot lielu kūku cept. Paša brāļa dēlam miestiņā – pirmais puika! Lielās raudzībās jāiet. Bet nupat atkal saplēsušies, pati vaidēja vien. Tas vecis jau traks ir…”
“Nu to viņa tikai tāpat vien pavaidēja, lai tu lētāk tās olas atdod. Liepene jau gudra. Un stipra, tāpat kā tas vecis. Ar diviem pirmajiem tika galā, gan salieks arī šo.”
“Vai domā, tiesa gan, ka viņa atprecēta no miestiņa, no…”
“No prieka mājas. Tā jau tās valodas saka. Bet ko visu nesaka…”
“Un par olām, ko nu naudu par olām. Ja nu ko pamainīt. Būtu labi kāda nastiņa viņu pļavas siena. Mums krasts te izkalst. Cik vēl to mieža brāļu pie ūdens, tie sivēnam, ko papļaut. Bet viņiem zāle pļavā veldrē krīt. Tikai manam vecītim būs pašam jāiet nopļaut. Ješka viņiem viens pats pļāvējs, kad to pļavu nolīgos? Un slinks kā maiss – pagrozās, pagrozās un atkal upē iekšā. Viņdien mani pārbiedēja. Es skaloju ķēķītī kāstuvīti, te kāds man aiz muguras iespiedzas tādā nelabā, augstā balsī! Apsviežos – Ješka! Pliks pārpeldējis upei, stāv, iemiedzis ļipu kāju starpī – iztaisījies par meitieti! Ko tu tādam…”
Saimniecei un meitenēm – slēpies vai neslēpies – jāsmejas gribot negribot. Un Vītradziene gan jau zina, ko dara – nebija jau te vairs neviens mazais bērns. Un tāds Ješkas numurs prasījās izstāstāms.
“Aizdzinu gan! Vai tu nešķīstēns, skriedams izmina vai puķu grēdu!” Un, lai nebūtu jāstāv pie tikko izrunātā, Vītradziene vienmēr prata pārmesties uz godīgāku valodu.
Vītradziene prata arī jau iepriekš izvilkt citu domas par stāstāmo. Runādama vien viņa zināja otram pat labi sargātas receptes izprasīt: “…Un tad liek katlā? Tik drusciņ vien ūdens? Un ilgi jau nav jāvāra?” Un otrs nedomādams sāk un izstāsta visu pēc kārtas jo sīki, kā viss darāms.
Saimniece, ne muļķe būdama, un, ja viņa bija labā omā, dažreiz lika Vītradzienei jo krietni izpūlēties savā izvilkšanas mākslā. Bet beidzot bija vien jāļauj, lai cilvēks tiek pie tā, ko meklē; kopā jādzīvo, jāsatiek un jādalās.
Nevainīgi par kādu notikumu vai cilvēku ko stāstot, Vītradziene ātri noģida, vai meitenēm bija kāda interese vai pat slēpta mīlestība pret kādu, un grieza savu valodu, cildinot vai pazobojot:
“…Viņdien, skatos – tavu skaistu pajūgu! Nozibsnī vien gar rijas stūri. Un apstājas, es biju pie puķu grēdiņas, roku pie cepures pielicis, tik laipni prasa, vai šīs esot Upeslejas? Prasa pēc saimnieces. Un jūsu nevienas mājās. Zīmi jau atstāja. Es jau nepazinu – esot jaunais Akmeņkalns. Izkāpa. Piesēja zirgu uz brītiņu. Tas jau tikko valdāms, viss pajūgs jauns, laistās vien. Pats pilnā aizsargu formā…”
Pa visu šo apjūsmošanas laiku Vītradzienes smaidīgās acis bija izpētījušas vienu pēc otras meiteņu sejas un arī pašas saimnieces, un, neatrodot tanīs nekā nodevīgi ieinteresēta, viņa varēja atļauties par ciemiņu jautrākas piezīmes:
“Jaunais Akmeņkalns. Liels saimnieks. No visa jau redzams. Bet mazs augumā. Nu maziņš. Bet formā, sasprādzējies, sazābakojies – izskatīgs, vai ne? Tāds! Kā mazās zortes gailītis…” Šī pēdējā, it kā nevainīgā piezīme bija pati svarīgākā visā stāstā un viņa to izteica ar mazu smiekliņu, ar prieka mirdzēšanu acīs, it kā kādas gaidīšanas, kādas jautras īstenības atklāšanas varā.
Un meitenes un saimniece smējās, ne jau par jauno Akmeņkalnu vien, bet par Vītradzienes mazās zortes gailīti, kas kaut kā tomēr īstenojās – jaunajā Akmeņkalnā.
Kad bija tā brīdi sēdēts un triekts, tad bija ātri jābeidz ar mazu novaidēšanos par darbu, par dzīvi, par kādu grūtumu, par paša palaidnīgām runām kā piedošanu prasot, godīgi jādodas atpakaļ ikdienas gaitās. Nevarēja jau valodām ilgu laiku atdot, viss bija jāizsaka īsi un kodolīgi, un, ja kāds būtu bijis aizskarts, tad galā viens vai otrs noteica zināmo izlīdzinātāju teicienu: “Ne jau mūsu runas dēļ. Lai uz viņiem pašiem…”
Meitenes devās katra uz savu pusi, un Vītradziene cēla savu pielieto ūdens spainīti, kas bija nolikts pie akas grodiem ēnas pusē, lai saulē nesasilst, un sīkiem solīšiem tecēja uz savu istabiņu, vēl pie sevis nosaukdama: “Veprītis būs nokviecies. Lapas jāšķin. Vītrags nāks launagā…” Un tālāk viņa dudināja pavisam klusu, bet runādama, lai tur visu teikto labāk izprastu: “Nezin, ko tā saimniece domāja, tā teikdama? Draudzenes… Drusku jau gribētos sazināties arī, tāda liela māja tie Liepēni. Nebūtu tikai visi tādi pleikas… Un mūsējā ar’ lepna, neies ar kādiem… ko nu…”
Un tad istabiņa bija klāt, un steidzīgi viņa lika ūdens spaini ķēķītī, vāku virsū. Jāskrien bija veprītim kaut ko silē iemest, jāskatās, vai vistiņas nav izdējušas oliņas… Un vieglāk viss raisījās pēc pamēļošanas lielajā mājā. Bija iegūta arī viena otra ziņa, skaidrība.