Stādi (Ķikure/Kikure)

Uz palodzes pret gaismu, pret dārzu ar vecu ceriņkrūmu galotnēm un jaunām eglēm tālāk, pret visu to smalko, glezno pavasara vāro zaļumu, logā uz palodzes saliktos vecos māla trauciņos ir sadīguši stādi: pupas, tomāti, puķu kāposti un kādi ķirbju dzimtas stādiņi. Viņi ir tikai kādu pussprīdi gari, izņemot divas pupas, kas ir mazliet jau garākas, un viņi visi ir tik glezni, ka gaisma tiem spīd cauri, tāpat kā tas ir ar pavisam mazām, jaunām zivtiņām. Viņi visi kopā ir ļoti skaisti. Pret āru aiz stikla, pret pavasara palsi zaļo gaismu, paši gaismas pilni, viņi ir neizteicami daiļi. Katra grupiņa stādu savā trauciņā savādāka kā citi stādi citos trauciņos. Katra vienādo stādu grupiņa ar savu veidu, zīmējumu un savu zaļuma toni – citāda, katra papildina visu kopējo skatu uz palodzes.

Pupas, kas ir augstkāpējas, sarkanziedu pupas, ir divos trauciņos, abās pusēs citiem stādiem. Tās ir visaugstākās – slaidā kātiņā paceltas stāv divas savādi izlocītas lapas. Tās mazliet atgādina kokus – pīnijas. Tomāti ir pavisam sīki, pūkaini un mazliet zilgani, pelēkzilgani. Puķu kāposti – gaiši zaļi kā virza. Visaizkustinošākie visu vidū ir trīs ķirbju mazuļi – resnos, gaismas pilnos kātiņos divas ovālas lapiņas, vēl cieši sakļāvušās kopā, nav vēl atvērušās, stāv augšup kā zaļas mēlītes… Nē, varbūt kā kaktusi, kā lieli kaktusi pie pīnijām…

Visa mazā stādu sabiedrība pret gaismu, pret āra koku galotnēm rada fantastisku pasauli, ietver sevī lielu dažādu augu, koku, visas floras pasauli, ja skatās uz tiem, ļaujot vaļu viņu atraisītai iedomai, ja skatās uz tiem piemiegtām acīm, paceltām no avīzes lasīšanas.

Tad, pieejot tuvāk tiem, noliecoties pavisam tuvu, var just viņu sīkumu, kuslumu, trauslumu un – viņu ārkārtīgo dzīvot spēku, dzīvot gribu.

Kā tie cīnās ārā no zemes! Kā tie stiepjas pret gaismu, kā vētras liekti! Ja mūsu acs to spētu, varētu redzēt viņu kustības. To jau var arī dažreiz redzēt – kā divi pirmās lapas atveras, pēkšņi atraujas vaļā no sava salipuma, kā atbrīvojas no sēklas, kas, izcelta augstu gaisā, tiek aizmesta prom. Liekas, ja mūsu auss to spētu, varētu tos arī dzirdēt, šī lielā cīņas pilnā stiepšanās pret gaismu, pret sauli varbūt nenorit gluži bez skaņas un, liekas, – arī ne bez sāpēm. Kādēļ kāds ir dzīvs? Lai dzīvotu. Lai justu, lai baudītu dzīvi, šīs lietas ir cieši kopā. Šķiet pilnīgi pareizi, ka viņi jūt un viņu dzīvot ir arī just, baudīt dzīvi. Vai varētu būt, ka viņi ir pasargāti no sāpēm? Viņi drīz būs jāliek pa naktīm jau ārā, laukā, sakņu dārzā, būs jācieš aukstums un karstums, slapjums un sausums.

Pārstādīšana ir mazliet bīstama. Bet, ja apietas ar tiem uzmanīgi, izņem tos no zemes un ieliek tos zemē tā, it kā tie būtu dzīvi, vārīgi, kādi ir visi mazuļi, viņi no pārstādīšanas necieš. Ja pārstādīšanai ir savs mirstības procents, tas nāk no nelabvēlīgiem apstākļiem – no ātras izgarošanas saulē un vējā, no zemes sacietēšanas karstumā, no nakts ledainā aukstuma vai zemes aukstā slapjuma…

Par to jādomā. Jāsargā visi mazā stāda spēki. Stāds jāliek zemē maigi un uzmanīgi tā, kā liek zīdaini vanniņā, uz vienas rokas delnas to viegli turot un ielaižot to, ne par dziļu, ne par seklu, iepriekš ieveidotā bedrītē, ar otru roku apraušot zemes visapkārt ātri, bet uzmanīgi, nepiešļakstinot ar smiltīm stāda serdīti, bet iestādot to taisni un droši. Jau nākamā brīdī ir jūtams, ka tas labsajūtā sāk izplest savas saknes siltā zemē, dzer tās valgumu un sāk tūlīt atsperties augšanai.

Šie stādu mazuļi uz palodzes gaidīt gaida un ierosina tādu apiešanos ar tiem. Viņi ir tik mazi, bet visas floras stiprums un augšanas spēks ir viņos. Viņos ir visa pasaules vēsture…

.

Un – nākotne?

Nākotne ir tumša un nezināma. Vairāk kā jebkad tā tāda bijusi. Cilvēks groza to savos kārīgos pirkstos ar šķērēm un pincetēm. Ar smidzinātājiem un indēm.

Vakar kaimiņiene staigāja ar lielu indes pudeli – taisījās iznīcināt visas pienenes savas mājas apkārtnē. Uz pienenēm nākot bites. Viena iedzēlusi viņai dibenā.

Un tā visur smidzina, smidzina, labu un ļaunu. Pati ceļas no rīta – nosmidzina savus matus. Pats nosmidzina savu noskūto vaigu. Pati tālāk nosmidzina cepamo pannu. Pats izsmidzina visus kaktus, sienas un griestus. Meita nosmidzina savu blūzi un brāļa kreklu pirms mazgāšanas, pirms gludināšanas, pēc gludināšanas, pēc uzģērbšanas. Un viņi iet ārā, dārzā un laukā un smidzina un smidzina, gan tāpat rokās nesot, gan uz muguras, gan ratos stumjot indes traukus. Tad dēls sēžas lidmašīnā un smidzina ceļmalas, mežus, pļavas, purvus un gatavos kultivēto ogu laukus, lai ogas, uz tirgiem tās vedot, nebojātos, pirms nonāk pircēju rokās. Smidzina lapu utis, skuju tārpus, nezāles, odus – visu, kas ceļā un pa kājām. Daži protestē. (Ja sievas nejauši ieēd nezāļu indes skartās ogas – to mazuļi saraujas tāpat kā nezāles…)

Protestē arī biškopji – bites mirst līdz ar odiem un dzīvas palikušās nes saindētu medu. Putnu mīļotāji protestē pret skuju tārpu smidzināšanu kilometriem plašajos mežos. Bet tie, kas stādījuši mežu – ar visu varu grib smidzināt…

Kādas izredzes ir stādu mazuļiem no palodzes?

Šī vasara vēl tiem nekur nepazudīs.

Stādi uz šīs palodzes ir audzēti, lai protestētu pret indēm. Kāpuri, tārpi, lapu utis, gliemeži un visādi mūdži to stādītājam būs jālasa tāpat ar rokām prom. Nezin arī, ko varēs likt mēslojumam? Komposts, saka, būs saindēts, tas ir – būs pieperināts ar pagājušā gada zāles ēdēju insektu oliņām. Jauns insekts!

Jā, nākotnes izredzes pat šai vasarā stādiem ir neskaidras. Tomēr viņi ir tik stipri, kāpj ārā pāri vecam puķu podam ieplīsušām, nobirzušām malām. Vēl šo vasaru tie augs, centīsies ražot, cik spēdami, ar veciem spēkiem pēc jauno laiku prasībām.

Leave a Reply