Lejā, uz sētas sakrāvušies, zaļo apīņi. Pirms pusgada, vēl ziemā, tur apīņu stīgas nograuza liels, ragains briedis. (Elks, ne briedis. Elks ir lielāks kā briedis). Pēc pusgada apīņi sadzina jaunas stīgas un zaļo visu vasaru līdz sniegam. Tur garām es skrēju melnā tumsā, greizsirdīga… Tagad Tava kārta. Tagad Tu esi greizsirdīgs. Tev ir iemesls.
Man arī bija. Un patiesi, ne man, ne Tev tam nav cita iemesla kā tikai neapzināta jūtu žņaudzīšanās, it kā atraisīties meklēšana, it kā smaguma nosviest vēlēšanās – laist, lai tas akmens veļas! Bet – tad mums tas jāmeklē un jāveļ no ielejas ārā, jāveļ atkal mūsu kalnā.
Kādu rītu ir svaigs vējš. Liekas, kādi apmātības mākoņi ir aizpūsti. Prieks ir par jaunu dienu un visu to, ko tā var nest pretī. Ielas, ceļus, cilvēkus, vārdus, mūziku. Vai Tu tur būsi klāt, vairs neliekas tik pārāk svarīgi. Varbūt Tu vairs nemaz neesi te, cilvēki aizceļo. Naktī aizceļo. Citi atnāk vietā. Ir labi rosīties tādā skaidrā rītā, kad ik krēsla atzveltne, kurai pieskaros, nepārvēršas Tevī.
Bet pēc brīža viss atslīd, kur bijis. Tu sāc parādīties. Pārmaiņa ir bijusi tikai iekšēju glābšanas spēku maza palīdzības darbība. Lai kādu brīdi atgrieztos normāla asins riņķošana, lai dotu ķermenim brīdi atpūtas no sirds sažņaugšanās, apstāšanās un pēkšņas triekšanās, salēkšanās. Atpūta ir bijusi, lai arī īsa. Diena plūst, un straume nes mierīgāk, ne tik zibens ātri, varbūt satikšanās brīdī nesviedīs pret krastiem, visu sašķaidot. Varbūt. Varbūt laikā kāds (kas?) pametīs kādu virvi, kādu stīdziņu, kur pieturēties, nobremzēties. Ir labi tomēr traukties. Degt un salt. Tu gulēsi kā akmens, kad viss būs pāri.
Cits rīts, pilns zemstraumju kā dziļš ūdens. Tu būsi šai dienā. Brīnumu Tu radīsi no jauna, brīnumu, kas ir Tava nākšana un iešana. Tu nāksi līdz ar rožu lapām. Sildīsi. Tu būsi kā vējš apses zarā. Un es neņemšu neko vairāk, jo vairāk to nevar paņemt.
Nē, nav citur tam vietas, tas jārunā dienas laikā skaļi, kas naktīm cauri runāts bez vārdiem. Kopš mēs satvērāmies rokās, es staigāju kā mežā, kur ik mirkli visi koki pārvēršas Tevī. Un, ja es eju pa ielu vai pa meža taku, Tu nāc man pretī, Tu nāc man no aizmugures, Tu stāvi ceļa malā un, kad es apstājos, Tu vairs neesi saredzams (gluži kā tas koijots, kas tur dažreiz pie priedes stumbra stāv pavisam tuvu, bet nākošā mirklī, paceļot acis – tā tur vairs nav. Nav nekur, ne tuvu, ne tālu). Tu esi jau prom.
Bet Tu biji, kad mana roka man bij jāliek Tavā, un tas bija tā kā labā mājā, kad ieiet un aiztaisa durvis. Es vairs nevaru iziet no Tavas rokas. Un nevaru tur palikt. Viss notiek lielā kustībā, iešanā, nākšanā, citu cilvēku un lietu vidū, visam jānotiek pēc teiktās likmes.
Viss tiek rauts no kādas lielas straumes, kurā nedrīkst mesties iekšā, skriet tai cauri. Tu gaidi, lai es to daru. Tas nozīmē to, ka mēs vēl neesam tikušies. Bet mēs esam tikušies. Mēs pat esam visu laiku kopā. Mēs turamies kā kalnā kāpēju virvēs.
.
Moriaks saka – kad viņa ir, tad viņa ir, un tur nekas nelīdz, un to nav radījis nekāds cilvēka nopelns, bet tas Nezināmais. Sartrs saka, ka Moriaks nav mākslinieks, tāpat kā Dievs arī nav mākslinieks. Es lieku tur klāt – ka Sartrs arī nav. Šī pēdējā patiesība šķiet vēl patiesāka par pirmajām, bet tā man neko nelīdz. Esot kāds putns, mazs putnēns, kas savu dzīvi nodzīvojot, lidinoties pār okeāniem, spārnos bez nolaišanās, līdz viss ir galā. Mūsu sirdis ir kā tas putns. Diennaktis dreb spārnos, lidinās virs ūdeņiem, nenolaižas, līdz viss ir galā.
Andrē Moruā savā “Chelsea Way” – parodijā par Prustu – domā, ka mūsu jūtas ir neatkarīgas no tā objekta, kas tās modina. Mūsu jūtas mostas pašas, kad mēs ilgojamies viņu dzīvības.
.
Gandrīz briesmīgi, ka Tev nav nekāda nopelna pie tā, kā es par Tevi domāju! Un tomēr, paliek vēl tas – kādēļ manas jūtas, kad viņas mostas, metas tieši tur? Viņas guļ dienām, gadiem un tad pēkšņi metas uz to vienu. Kādēļ uz to? Protams, tad, kad viņas ir sākušas dzīvot, tad viņas patiesi dzīvo uz savu roku. Ne vienam, ne otram vairs nav nekāda teikšana par viņu augšanu, nīkšanu un atkal zaļošanu.
Lēni kā aizsapņojušās sāk lidot sīkas sniega pārslas, lied gar jumta malu, kavējas, kā negribot zemē gulties. Bet rodas to vairāk, un pulkā tās paklausīgāk slīd uz zemi.
Andrē Moruā vēl turpat “Chelsea Way-ā”, runājot par kādu dzejoli, dziesmiņu (“Plaisir d’amour ne dure q’un moment”), piemetina: “…since it consists not in the pleasure of making love, as is generally supposed, but in that suffering from love…” Man tā filozofija der. (Varbūt Tev arī). Bet vai tā vēl citur arī dzīvo? Gandrīz šķiet – vairs tikai vēsturē. Un tomēr – tie nebija muļķi. Bet jāzina, ka katram laikam ir citi gudrie un citi muļķi.
.
Jūtu, redzu savas rokas, sevi; Tu esi visā līdz pirkstu galiem. Kā liktens Tevi ņems ārā? Raus kā dziļas, sastīgojušas saknes? Iztīrīs pēdējo atrauto šķipsnu vai atstās trunēt? Varbūt – augt, dzīt atvases? Sastīgos tās ap akmeņiem, saturēs drupas, lauskas, visu neatraisāmu, neatlaužamu, gremdēs kopā.
Labā mierā viss apklust, kad Tu esi tuvu. Kādu brīdi es neko nevēlos, nedomāju, pat nezinu, vai Tu man ko nozīmē, viss ir iespējams, pat skaidrā īstenība. Bet tad, kad viss akumulējas, sakrājas, kūsā pāri, kad būtu laiks skaidrot, darīt, teikt, tad zaudē valodu, kļūst mēms un aiziet garām kaut vai caur uguni un ūdeni. Vai katram laikam ir – līdzīgi gudrie un līdzīgi muļķi? Lūk Katullas tulkojums no Safo (kas esot labākais klīniskais mīlas apraksts Eiropas medicīnā):
"Whenever I see You sound fails, my tongue falters thin fire steals through my limbs, an inner roar and darkness shrouds my ears and eyes."
