Katru rītu, kad māja vēl guļ, es nāku ar savām grāmatām pie sava galda un raugos prom, ārā pa lielo logu. Pretī aiz ķiršu kociņa, aiz kaimiņa lielās ciedru egles, aiz tālāko kaimiņu pīlādžiem, aiz lielā kalna smagā sāna, kas guļ aiz pilsētiņas, ir Svētā Krusta kalns. Varu redzēt tā galotni ar krusta zīmi, ko rada divas krustojošās aizas, ielejas. Tās visu vasaru baltas iezīmē sniegs. Kalna virsotne, cik tālu to var redzēt, ir bez kokiem. Tumša klints. Koki sākas zemāk, tur kalnu no rītiem sedz ēna un citi kalni.

Katru rītu kalna gals guļ citādā gaismā, citādās debesīs runā ar mani citu valodu. Tomēr gandrīz to pašu. Par dzīvi. Es neeju baznīcā. Bet es lūdzu Dievu. Dievu var lūgt arī bez vārdiem, to saka pat baznīcas literatūra. Es neeju baznīcā un kādreiz lūdzu bez vārdiem.

Kalns ar krusta zīmi ir kā baznīca, kas atnākusi pie manis, kad es neeju pie tās. Tā ir atnākusi pie manis visādi. Te tā ir kā kalns. Citreiz jūra. Mežs. Kaimiņmājas jumts, kas mainās debesīs, tāpat kā mainās kalns.

Lielpilsētas jumti mēnesnīcā daudz nemainās. Pār lielpilsētas jumtiem nāk mājā lidmašīnas vakaros, naktīs kā lēnas lidojošas zvaigznes. Es lūdzu par tām. Un par sevi. Dažreiz arī ar vārdiem. Dažreiz arī par citiem cilvēkiem.

Es lādu arī.

Savādi, ka mūsu valodā “lūdzu” un “lādu” ir tik līdzīgu skaņu vārdi.

Varbūt tad, kad es lādu, es arī lūdzu? Man tomēr liekas, ka es lādu ar naidu. Bet lūdzu ar mīlestību.

Te, kalnos ejot, ir jābaidās no lāčiem, jāuzmanās. Un no cilvēkiem. No cilvēkiem ne tikai kalnos, bet arī uz ceļiem, uz tīriem, gludiem lielceļiem. Lāči nosit maz. Cilvēki – te – daudz.

Es nerunāju par tiem, ko nosit mašīnas.

Pagājušā gadā kāds nosita (skan nelabi, bet kā teikt: nogalināja, nokāva, noslepkavoja?) četrpadsmit, šogad četrus. Tas tepat tuvumā. Tālākos skaita tie, kas dzīvo tālāk.

Es lādu šos cilvēkus (sitējus). Es sūtu tos kalnu galos, kur koki vairs neaug, lieku tos uz ledus, izkust tiem tur. Varbūt – debesīs.

Šorīt kalns guļ ļoti tīrās, bāli zilās debesīs. Tikai īsu brīdi, kad es atzinos, ka es lādu, ka es sūtu tos cilvēkus kalnos, virs kalna pavīdēja un pazuda viegls, caurspīdīgs mākonītis. It kā kalns sūtītu man dūmu signālus.

Un debess atkal ir skaidra kā šorīt, kā sākumā.

Viegla saules gaisma apspīd kalna galotni (kā šorīt sākumā) un slīd zemāk, uz kalna mežainajiem sāniem.

Kalna virsotne dzirkst ļoti spoža. Un es lieku sevi uz tās.

Un ņemu atpakaļ.

Jo kalna virsotne kļūst ļoti tāla. Iet prom.

Un es atceros to cilvēku, Amerikas pilsoni, kas mīlēja Svētās Helēnas kalnu un uzticējās tam tik ļoti, ka atteicās atstāt tā tuvumu, kad zinātnieki, dabas pētnieki, teica, ka kalns kļuvis dusmīgs, ka tas gatavs izgāzt savas dusmas kā uguni un degošu lavu. Šis cilvēks tika aprakts zem tās, tika aprakta viņa skaistā māja ar skatu uz kalnu un viņa mīlestība uz kalnu. Kalns pievīla viņa uzticību. Jeb vai tāda ir kalna mīlestība: aprakt zem savas degšanas, paņemt sevī? Vai tāda ir mīlestība?