Mulsinoša ieleja, saka indiāņi, viņi ne labprāt te apmetas uz dzīvi; mēs, ienācēji, neko nezinot par viņu senču gariem, nākam un sapinamies šeit izliktās cilpās: savādi sakrustojas mūsu ceļi, sašķeterējas, trūkst un raisās kā vāri diegi, kas sējuši brīdi tik cieši, līdz kaulam ieēdušās to zīmes. Mulsinošā ieleja, gludie ceļi, kas nemanot liek slīdēt, klupt. Krāšņie ceļi pēkšņi – tukši! Varbūt vēl atnāksim visu satikt pēc simts gadiem.
