Rablē, Moljērs, Ronsārs, Prusts (Ķikure/Kikure)

Ceļojuma piezīmes, Francijā, par slavenajām
Luāras pilīm

Jūlijā mēs iebraucam Francijas dienvidu pusē no Itālijas. Mēs esam trīs: es, mana meita un mans znots. Mēs braucam savā “busiņā” pa Eiropu jau no maija mēneša.

Itālijā, kā tas pienākas, mūs aizrāva tēlotājas mākslas un architektūra. Arī te, Francijas dienvidos, mūsu ceļā kā pazīstamas salas gaida vietas, kas saistās ar tēlotāju mākslu – Arlē Gogēns, Eksā Sezanns, Antibās Pikasso, te viņa muzejs un netālu ciems, kur bijusi viņa mākslas podniecības darbnīca; tagad tur visi ciema iedzīvotāji kļuvuši mākslas podnieki…

Eksa (Aix–en–Provence) ir saistīta arī ar rakstnieka vārdu. Tur, tāpat kā Sezanns, skolā gājis un dzīvojis viņa jaunības draugs Emīls Zolā. Bet, pirmo reizi Eksā esot, prāti vairāk kavējas pie Sezanna. Viņa tik daudz gleznotais Viktorijas kalns tālumā zib zilgans, gandrīz caurspīdīgs; iesarkanā zeme, priedes – viss runā par Sezannu.

Ar rakstnieku vārdiem mēs vairāk satiekamies augustā, iebraucot Francijas rietumu daļā no Spānijas. Tur, tuvojoties Luārai un tās apkaimes vai nesaskaitāmajām pilīm pilsētās, ciemos, lauku un mežu vidū, sanāk vesela virkne rakstnieku, par kuriem vēstī šī apkārtne: Rablē, Moljērs, Žans Žaks Ruso, Žans de Mengs (Meung), Vijons, Ronsārs, Prusts.

.

Pirmais Rablē vārds – Šinonā.

Šinona ir skaista pilsēta Vjennas upes krastā, netālu no Luāras. Piebraucot tai no upes puses, skats tiešām savaldzina: mierīga upe ar smilšu sēkli gandrīz vidū, zvejniekiem un peldētājiem. Mūra tilts smagām arkām, kalns pretī ar pilsētu – jaunāko lejā, vecāko augšā, ar milzīgo nocietinājuma mūri un veco pili pašā augšā, pret debesīm. Miers, gaisma pār ūdenī atspīdošu un debesīs guļošu pilsētu – kāda saliedēta, liekas – laimīga grācija, elegance.

Bet vēsture: “…uz šīs salas 14. gadsimtā dzīvi sadedzināti visi pilsētas žīdi (160), apvainoti aku saindēšanā…” Tāpat par vareno cietoksni vēstures lapās lasāma tikai melna nāve, iekarošanas, ieslodzīšanas, izkaušanas, izmērdēšanas.

Vienīgi stāsts par Žannu d’Arku šai pilsētā gaišs. Tā viņas slavas sākuma pilsēta. Te viņa satika Francijas nekronēto karali Šarlu VII, te dabūja savu pirmo karaspēku, no šejienes sāka kara gājienus gar Luāru ar pirmajām spožajām uzvarām. Žannas cietums un nāve uz sārta pieder citai pilij, citai pilsētai…

Šinona. Žannas d’Arkas ieliņa, veclaicīgi šaura, ved augšā uz veco pilsētu, uz stūri, kur trīs neticami vecas mājas. Vienā no tām Žanna apmetusies, gaidot uz pieņemšanu galmā.

Tās priekšā akmens pagalms ar veco aku, ar akmeni, uz kura tā likusi kāju, no zirga nokāpjot. Ir redzētas daudz vecākas cilvēku mītnes, bet nekur senlaicīgums, vēsture nav dvesusi pretī stiprāk kā šeit. Seno ēku smagie baļķi, jumti, spraišļi, iedobtie, izmīdītie pagalma akmeņi – tā visa ir taustāma leģenda. Iespaids negaidīti liels, bet tas skar, nogulstas apziņā savādi, pats ar sevi, pats savā veidā, un jau tai brīdī ir jūtams, ka to nevarēs vārdos ne sev, ne citam atstāstīt.

Pēc šī, Žanna d’Arkas stūra, māja, kurā dzīvojis Rablē, nespēj neko daudz saviļņot. Bez tam tur notiek pārbūves darbi; cements un caurules mēģina slepeni modernizēt senlaicīgās ieliņas. Turpat tālāk uz augšu, ar zemi, ar kalnu kā saaudzis, tālu gaisā ceļas milzīgais apcietinājuma mūris. Šī tomēr ir vieta, kur Rablē dienās var dziļāk iemest skatu. Viņš dzīvojis arī citur; Lanžē pilsētiņā, stāvot uz vecās pils ceļamā tilta un skatoties lejā uz pilsētiņas līkloču ieliņām, liekas, ka visas kafejnīcas, visas pansijas un vēl citas visādas lietas un vietas – visas saucas Rablē vārdā, bet diezgan skaidri redzams, ka šis vecais vārds uzlikts jaunām lietām; gandrīz tā sērīgi, komiski…

.

Mēs braucam vairākas dienas krustu šķērsu pāri Luārai no viena krasta uz otru, no pilsētiņas uz pilsētiņu, no pils uz pili. Mengā ir 14. gs. dzejnieka Žana de Menga statuja viņa vārdā nosauktā parkā. Visvienkāršākā statuja – pelēkā akmenī veidota stāvoša dzejnieka figūra, senlaicīgā tērpā līdz zemei, mazu kapīti galvā, rozes ziedu gar sāniem nolaistā rokā. Kaut kādā veidā – ļoti statujiska statuja, ļoti dzejiska un ļoti dzīva. Turpat Mengas baznīca, pie kuras, kā tanī ieaudzis, cietuma tornis, kur bijis ieslodzīts dzejnieks Vijons.

Lielajā, labi uzglabātajā un greznajā Šenonso pilī tās īpašnieces Dipēna kundzes bērnu skolotājs kādu laiku bijis Žans Žaks Ruso. Viņa dēļ pils revolūcijas laikā saudzēta. No šīs pils pēc karaļa Anrī II nāves uz mazāku pili izraidīta viņa mīļākā – skaistā, gudrā Diāna. Bluā pilī Anrī III nogalināja Gīzas hercogu – visās pilīs, ar retiem izņēmumiem, plosījusies nāve un intrigas. Pašlaik Bluā pilī notiek Napoleonam veltīta izstāde. Tagad jautri noskatīties uz neskaitāmajām bildēm un bildītēm par bijušo laiku – zīmējumi, gravējumi kaulā, kokā, kokosriekstā, dzelzī, emaljā, bronzā, stiklā utt. No iekšpuses un ārpuses jāapbrīno milzu koka ciba platmalainās Napoleona cepures uzglabāšanai, jocīgi liekas redzēt slavenā karaspēka ikdienas sīkumus – apģērbus, dažādas cepures, pīpes, tabakas makus, traukus utt.

Ja vecā aka Šinonā, kurai pieskārusies Žanna d’Arka, vēsturi glorificē, šie neskaitāmie ikdienas sīkumi vēstures gloriju ievelk ikdienā, taču abos gadījumos pieved taustāmi tuvu notikumiem, kuru īstenība arvien likusies gandrīz neticama.

.

Divas pilis – milzīgā Šambora un mazā Talsī (Talcy) paliek visskaistāk iezīmētas atmiņā. Šamborā Moljēra darbiem pavēries ceļš uz cilvēkiem, kā stāsta, gandrīz gadījuma dēļ. Talsī ciemojies Ronsārs, dzīvojis un rakstījis dzejas pils īpašnieka meitai Kasandrai, savai pirmajai mīlestībai.

Šambora ir milzīga renesanses fantāzijas celtne mežu un lauku, milzu parka vidū. Tā, Fransuā I lieluma ilgu realizējums, radīta medībām, izpriecām, spēlēm un priekam. Tagad tur vakaros notiek gaismas un skaņu spēles. Pēcpusdienā, kad esam nodomājuši iet uz šīm spēlēm, nolīst lietus, mākoņi vakarā neizklīst, bet sakraujas vienā debesu pusē, tālu ducina un met rūsu. Mazliet draudīgi, bet tas labs fons pilij ar spēlēm – brīvdabas izrādei. Ļaudis sasēžas mauriņā aiz plašajiem, retajiem apstādījumiem un amizēdamies noklausās un noskatās pils izgaismošanu no iekšpuses un ārpuses, tās pazušanu tumsā un parādīšanos gaismā, torņu un torņveida skursteņu (kopā 360) pārvēršanos baigās vai laipnās sejās, atsevišķu logu, durvju, kāpņu, terašu pēkšņu parādīšanos, kas kopā ar skaļruņu radītiem trokšņiem – pakavu klaboņu, ratu rīboņu, klaudzināšanu pie durvīm, soļiem kāpnēs, zirgu, suņu, ļaužu balsīm un aktieru runāto tekstu – uzbur pasaku. Bērni skatoties sastingst, kad torņi kļūst ļaunumā zaļi, dzeltenacainas ragainas galvas elpo sarkanas ugunis; ļauni gari tur princesi apburtu, bet prinča balss ir pavēlīga un maiga, gaismas kļūst zeltainas un rožainas, un princese mostas…

Mums ir līdzi pudele vīna, un to mēs laižam apkārt. Šī sēdēšana tumsā ar vīnu uz maigās zāles, ar pērkona ieducināšanos, ar spēles gaismām un tālu rūsu, ar atmiņām, kas neatturami nāk virsū no pļavām, mežiem apkārt, ir savāds, dažādu īstenību un neīstenību sāpīgs un laimīgs mistrojums, no tā ņem pa dzīvam malkam tāpat kā no vīna pudeles, un tā garša ir tik skaidri jūtama un tik izgaistoša, netverama, te tā liekas tāda, te citāda…

Nākošajā rītā mēs atstājam savu naktsmītni pie Luāras uz lēzena, oļaina krasta, ar kārklu krūmiem, ar slapjām puķēm, tādām, kas ziedēja mājās, bet te tās ir iegrimušas zālē kopā ar vīnķekariem.

Braucam pa Meras pilsētiņas šaurajām, līkumotajām ielām un šķirstam ceļa kartes, lai papētītu, kur varētu būt ceļš uz Talsī (Talcy). Tad ieraugām ielas malā virs rožu krūma vienkāršu uzraktu: “Sekojiet rozēm uz Talsī pili.” Tas ir neticami labs brīdis! Ceļa meklēšana dažkārt ir sarežģīta, vienmēr jāuzmana visas takas un līkumi, un te – rozes mums uzņemas rādīt ceļu!

Braucam un vērojam sarkanos rožu krūmus, te pa labi, te pa kreisi, izgrozāmies ārā no pilsētiņas uz balta lielceļa, un tā tas iet kādi astoņi deviņi kilometri – ik pēc piecdesmit līdz simt soļiem rozes pa labi un pēc nākamiem piecdesmit, simt soļiem – rozes pa kreisi. Tīrumu malās, vīna lauku malās, aiz smilgām, aiz ceļmalas grants, pie pirmajiem griežiem, pie pirmajām labības gubiņām – visur mums māj un aicina rozes, un mēs esam droši, ka nemaldamies. Tas ir bezrūpīgs un jautrs ceļa gabals. Lauki te gandrīz kā Latvijas lauki – dažādu labību un vīna lauki, kas pa gabalu izskatās kā kartupeļu lauki, jo te ir zemie vīna stādi.

Tad mēs atkal pabraucam garām kādas pilsētiņas pirmajām mājelēm, un drīz esam klāt pie pils. Apaļo akmeņu bruģis tās priekšā jau nobiris brūnām kastaņu lapām, cauri zemiem kastaņu zariem var redzēt pils mūri, pāri kastaņu galotnēm – pils torni. Ieeja ved cauri ļoti biezam mūrim; mūri ir veci, pils 16. gadsimtā celta uz 12. gadsimta nocietinājuma. No ārpuses jūt gandrīz tikai šo cietokšņa seju, bet pagalma pusē pils tūlīt savaldzina ar savu ļoti veco franču stila piemīlību. Akmens aka, kāpnes, galerija ar arkādēm, iekšā mīlīgas istabas ar traukiem, mēbelēm, šādiem tādiem diletantu darbiņiem – portretām un zīmējumiem pie sienām; īsti provinciāli, priecīgi un mājīgi. Te varētu dzīvot ar draugiem, lielajās pilīs var dzīvot tikai ar sabiedrību, guļamistabas ieskaitot. Tomēr arī šai pilī ir – karalienes gulta. Katrīna Mediči te bieži ciemojusies pie pils īpašnieka Salvati, sava radinieka.

Lejā ir vīna pagrabs ar vecām koka spiedēm, sulu toveriem, mucām, vīnogu groziem, ķipjiem. Darīts vīns pašu vajadzībām, katru gadu mazliet citāds…

Pils pārvaldnieks un tūristu pavadonis ir maza auguma, apaļš, klibs francūzis. Šai rītā mēs esam vienīgie pils viesi, un viņš iesilst, mūs visur izvadājot un visu izrādot, bet viņa valoda visu laiku paliek klusa un delikāta. Šai pilij pieder dzejnieka Ronsāra un pils īpašnieka meitas Kasandras mīlas romantikas stāsts. Ronsārs dzejoja par rozēm, bet Kasandra vēlāk apprecēja kādu de Misē, un no šīs ģimenes cēlies dzejnieks Alfreds de Misē.

Aiz pirmā pils pagalma, aiz liepām un vīksnām, ir baložu tornis 3000 baložiem, saka mazais francūzis. Grāmatā teikts – 1500 baložiem, bet vai tas svarīgi? Ronsārs pie tā rakstījis dzejoli kādai vienai balodītei, dūjiņai. Vēlāk baložu turēšana tādos vairumos ar likumu aizliegta, jo putni galīgi nopostījuši zemnieku laukus.

No Talsī mēs izbraucam palēnām, kā kādas burvības skarti. Negribas šķirties, varētu palikt, bet – nav kur. Pils pagalmā rosās jauni francūži, kārto solus, kāpnes, skatuvi kādai vakarā spēlējamai lugai.

Mums jābrauc uz Šartru un tālāk aiz tās, pie otras – mazās Luāras jāapmeklē Iljēra – Marsela Prusta bērnības pasaule.