Texts and fragments (Ķikure/Kikure)

[online translation of a section of Prom no mājām in Būs skaista diena.]

Away From Home

And then, the simplest, but the hardest dream of all, near the threshing barn: I am going down the road from the courtyard to the river. I hear voices, stop – they are all there! My dear ones, my home folk. Like a fog, they move in a crowd, coming from their tasks, approaching… I hurry to meet them, but they go into the barn. I want to get there, too, be with them! I’m already at the barn door, but the door is closed.

I know — there is a window on the other side of the barn. I hurry around the corner of the barn, (it is hard as it is in dreams, if you want to get somewhere by your own will) but I’m now behind the barn. But the barn’s window is missing. The barn is just a wall of large, heavy, logs, tightly pressed on top of each other, grey as if covered with spider webs, already sunken into the ground, where a few rare green cereal stalks have transplanted themselves from the nearby field. Closed, deep, unshakable silence.


[Fragment written in English by Erna. The handwritten text has been only slightly corrected for comprehension.]

[Original English]

“The most competition between two men, and their hardest fight for one woman takes place when the two men are brothers.”

It’s almost so as if one has to compete and maybe might be concerned by himself. Thats what happened to Terry Walker exactly, he had to capitulate really to himself, not even to his brother. He had no brother. He had a nice girlfriend Anne Clarke. He thought about her lately very much and seriously. Quietly and with warmth. He had almost decided. No, actually — he had already decided that they will stay together and Anne knew it, they both were happy, but patiently ready for what will come.

Terry had a good responsible job in a large office and had recently bought a nice knew flat from a colleague who left for an other state. Terry preferred the magnificent harbour view from the flats wide windows, to the garden, what they could have in a suburban house. They — Terry thought, for Anne was already in, in all his future plans.

The flat had no phone but Terry had asked for it and prepared to wait for it, when suddenly he had it sooner then expected. Terry was delighted and phoned Anne still gulping his morning coffee.
“Excuse me please being so early,” he said.
“Who is speaking” asked Annes voice.
“An admirer of yours,” said Terry and so it started. If [whether] it was the new phone, Terry’s excitement, the coffee on his tongue or the unusual time, but Anne did not recognise his voice. Really, he had not phoned her often, as they worked in the same building. Terry went through the room where Anne was sitting at her typewriter, every morning.
“And I will send you roses” Terry said and put the receiver away. Then he laughed at himself and Anne. And at the situation that she was puzzled who he was.
Terry hurried to office and on the way ordered the roses for Anne.

They came by tea time. Terry saw Anne surprised , confused and blushing, and carefully putting the long stems roses in a glass she had found.

Terry went to her to steal a kiss and met a puzzled look. Then it occurred to him, that she did not know yet who send the roses and who had spoken to her. And in the morning, she thought — it was somebody else. Somebody. And suddenly Terry felt this — somebody. Felt this someone between Anne and himself.
Terry spoke about the weather and the pictures they had planned to see, but did not speak about his knew phone nor the roses. At 5 they left, together happy as usual.
And later sat shoulder to shoulder in that pictures, and still later kissed under the jakaranda tree who hided the neon lamps light, at Annes house door.
But still he did not speak about the phone and the roses.

He did not do it three weeks. But he phoned her almost every morning and got permission to phone her in the evening. Or so it came out, because he was starting to talk much — this somebody at the phone, about whom Anne had not told him a word. She often seemed worried and he was waiting for her to speak, for it seemed to him, she wonted to speak, about this somebody.
But she did not.
She did not.

And somebody grew bigger an bigger. And more nasty. He said to Anne things, that Terry never did. He told to Anne opinions just opposite of those, Terry had spoken to Anne. He doubted judgments of events and things that Terry had said to Anne. He was cheerful when Terry had been sad, he was romantic, when Terry had ben just simply practical. He should not be jealous on that somebody, on himself. Instead he should be more convinced of himself, for Anne could not resist him in any form, he came in her way, even so — un known. He — Terry had not to be jealous or furious or unhappy — it would be nuisance. And it was, because he was jealous and, furious and unhappy. They hardly kept going together.

Terry visited Anne almost unexpectedly about the time when he — somebody had announced a phonecall. Terry getting nervous when the clock came nearer the time, when the phone had to ring. Terry started to fight for his own rights, started to fight with himself, he was kind to Anne, tried to be more sensible and more interesting and more intelligent in his words to Anne, as he has been as somebody. And felt how hard it was, to compete with the strange image he himself had formed in Annes mind. She was confused, doubtful and only half with him and then she was frightened — the ring will come when Terry will still be there, she said she had a headache she would like to have a walk, she took Terry out of the house. She seemed to be happy for a while, then her mood changed again — she kissed Terry goodnight and run back in the house.

Terry went home. The hour was later than he had announced his phone call to Anne. But he still did not touch the phone. What had he to do? Had he lost Anne? How was it possible? He could not lose her to himself, the man who phoned Anne for 2 weeks now, charmed her by his wits and personality — it was himself. Anne took him for somebody else — Anne was interested in somebody else.

Lat at night he rang, and Anne did not refuse talking. He was short. He asked for a date. Tomorrow night. Anne accepted.
“On town halls steps I will wait for you. For you to recognize me — I will read the Morning Herald. Good night — Darling.”

[incomplete page — may belong here or elsewhere]:

…had Anne told about things Terry had said — he does not know anything.
O, Anne was confused and unhappy, almost miserable the clung sometimes to Terrys heart. But strangely enough — Terry seemed not to know how to help her. Anne had to decide herself — should’n she?
Or — may be not? He had no right, to accuse Anne for being untrusty, she did not encourage that somebody of phoning her, only somehow she could not forbid it. He was so persistent.
Terry was guilty himself he knew it. But — could not stop it either.

————————

[Fragment on P&O ship Orsova’s notepaper]

This is the pure, white paper that urges me to write. But I am empty. No thoughts. No dreams. No hopes of any kind. Just — go ahead. What’s nice — is — this constant going. We pass, we go over oceans, all round the world. Not on the map. Round the real world. You cannot see or feel that it’s round. But the very poor geographic knowledge what I have got, has told me — it’s round, and so for me it’s round, and I don’t feel the grandiosity, the greatness of it. I don’t feel anything at all. It’s about the same, as if I would sit at the table, look in the map of all the oceans and said to me — I am crossing the Indian Ocean now — Heavens! Maybe I had to be put alone in a little boat and be sent out in the sea!… Still that constant moving is something. And — the water under you is about 3 miles deep. HA?

———————————————————-

[published in Būs skaista diena (It Will be a Nice Day)]

Rabelais, Moliere, Ronsard, Proust
Travel notes from France about the famous castles of the Loire

[introduction missing]

…the town [Chinon] where her fame began. Here she met France’s uncrowned king, Charles VII; here she got her first fighting strength, from here she set out for her first, shining victories. Joan’s imprisonment and death at the stake belong to another castle, another town…

Chinon. Joan of Arc’s street, old fashionedly narrow, leads up to the old township, to the corner, where there are three unbelievably old houses. In one of these Joan stayed, awaiting her acceptance into the [castle].

Out in front, a stone courtyard with an old well, with the stone on which she set her foot, dismounting from her horse. There exists much older human dwellings, but nowhere has the past, history pressed forth more strongly than here. The ancient buildings’ heavy beams’ roofs, supports, embedded downtrodden paving stones — it is all a tangible legend. The impression is unexpectedly strong, but it touches, settles in the consciousness in a strange manner, individually, in its own place, and already in that moment it is felt, that it won’t be able to be put into words — not to oneself, nor to others to be retold.

Behind this Joan of Arc’s corner, a house, where lived Rabelais, is unable to stir much. Besides, there is rebuilding work being carried out — cement and pipes try to secretly modernize the ancient streets. And there, further up, grown together with earth, with the hill far up rises the fortress wall. Here yet is a place where one can glance deeper into the times of Rabelais. He lived also elsewhere: Langeais, in the little town, standing on the old castle’s drawbridge and looking down on the town’s winding streets, it seems that all the cafes, all the boarding houses and yet again all sorts of other places and things — everything is named after Rabelais, but it is fairly obvious that the old name has been attached to new things; almost pathetically, comically…

We drove several days backwards and forwards across the Loire from one bank to the other, from township to township, from castle to castle.

In Meung, there is the 14th century poet — Jean de Meung’s statue, in a park named after him. The plainest of statues, out of grey stone, has been fashioned the poet’s standing figure, in his old-fashioned garb down to the ground, a small cap on his head, a rose in his hand, hanging by his side. In some ways a very statuesque statue, very poetic and very alive. There close by, in Meung’s church, as though growing out of it, the prison tower, where imprisoned was the poet Villon.

In the large, well-kept and fancy Chenonceau palace, its owner, Mrs. Dipen’s children’s teacher was for a time Jean Jacques Rousseau. For his sake, during the revolution, the palace was spared. After the death of Henri II, his beautiful, clever Diana was taken from this palace to another smaller palace. In Blois castle, Henri III executed the Duke of Guise. In all the castles, with few exceptions, battles of death and intrigues took place. At present in Blois Castle there is being held Napoleon’s honoured exhibition. Now, to gaze pleasantly at the unlovely paintings, large and small — from the past age — drawings, engravings, in bone, wood, coconut shell, steel, enamel, bronze, glass, etc.

From inside and outside, one must wonder at the enormous wooden stand upon which, Napoleon’s wide brimmed hat was kept, amusing to see the famous war leader’s everyday items — clothes, various hats, pipes, tobacco pouches, dishes, etc.

Yes, the old well of Chinon, which was touched by Joan of Arc, glorifies history, these insignificant, everyday things draw history’s glory into everyday life, for in both cases, we are led tangibly close to those happenings whose reality always seemed almost unbelievable.

Two palaces — the huge one in Chambord and the small one in Talcy remain the most beautiful impressions on my mind. In Chambord the road to the people opened for Molier’s work, almost accidentally — so the story goes. Staying in Talcy was Ronsar[d], living and writing poetry for the castle caretakers daughter, Cassandra — his first love.

In Chambord there is a huge Renaissance fantasy building, in the centre of the forests and fields of a huge park. It is the result of Francois I life long ambition, created for hunting, amusements, sports and pleasure. Now, in the evenings they are holding Son et Lumiere performances. In the afternoon, when we have decided to attend the performance, there is a downpour; in the evening the clouds do not disappear, but rather bank up on one edge of the sky, distantly rumbling and shedding russet. A bit sombre, but it is a fitting backdrop to the castle and the performance — nature’s exhibition. People seat themselves on the lawn behind the wide well spaced shrubs, and listen to and observe the lighting up of the castle from inside and our — its disappearance into darkness — and its re-emergence into light, towers and towering chimneys (a total of 360), its transformation into frightening, or proud faces; a single window, door, flight of steps, a terrace, suddenly appearing, together with the loudspeakers transmission of sounds — the clatter of hoofs, the rumbling of carts, knocking on doors, the sound of footsteps up the stairs, horses, dogs, men’s voices, and the actors’ spoken text, stoking up the story. The watching children freeze when in the tower there appear evil greens; yellowish, horned heads breathe red fire, evil spirits hold the princess captive, but the prince’s voice is commanding, persuasive and soft, lights become golden and rosy, and the princess awakes…

We have with us a bottle of wine, and we pass it around. This sitting with it in the darkness, on soft grass, with the rumbles of thunder, with the play of lights and distant russet, with memories which unpreventably flow on to one from surrounding meadows and forests — is a strange mystery, varyingly real and unreal, painful and pleasurable; take from it great mouthfuls — just like from the wine bottle, and its taste is so clearly felt an yet so elusive, vague, indecipherable — her it appears thus — there elsewise.

The following morning we left our resting place by the Loire, the sloping, pebbly bank, with osier bushes, with wet flowers, such, as used to bloom at home, but here they are sunk amid grass, together with grapevines.

Driving through the township of Moree’s narrow, winding streets, leafing through road maps, to discover — where the road to Talcy could be. Then we notice at the roadside, above a rose bush, a simple sign: “Follow the roses to Talcy Castle.” It was an incredibly delightful moment! Navigating is confusing, always one must note carefully all tracks and turnings and here — the roses took it upon themselves to show us the way. Driving and observing the red rose bushes, here on the right, here on the left, we wound our way out of the township onto the white highway, and continued thus for eight or nine kilometres — at each distance of 50 or 100 yards — roses to the right and after the next 50 or 100 yards — to the left. On the edges of fields, of meadows, behind tall grasses, behind roadside gravel, by the first harvesters, by the first wheat stacks — everywhere the roses catch our attention and beckon us, and we are sure that we won’t lose our way. It is a carefree, lighted and gentle part of the journey. Fields here seem almost Latvian — various crops and vineyards which look from the distance like potato fields, for these are the low vines.

Then we again pass the first few houses of some township, and soon find ourselves at the castle. The round, stone cobbles, the front of which has already been strewn with brown chestnut leaves; through the lower chestnut branches can be seen the castle’s walls, across the tops of the chestnuts — the castle tower. The entrance leads through a very thick wall; the walls are old, the castle was built in the 1600’s on 12th century fortifications. From the outside almost only this fortification is visible, but within the courtyard we are immediately struck by the appealing old French style. The stone well, stairways, the gallery with arcades; inside, friendly rooms with tableware, furniture, various bits and pieces and dilettante works, handcrafts — portraits and drawings on the walls; really provincial, gay and homely. Here you could live with friends; in big castles, it seems, you can only live with society, in the bedrooms included. And even here, in this castle, there is also — a queen’s bed. Katrina Medici often stayed here with the lord of the castle, her relative, Salvati.

Downstairs is his cellar with old wooden presses, juice kegs, grape vats, wine scoops. Wine was made for personal use, each year a little different.

The castle’s keeper and tourist guide is a short, round, limping Frenchman. On this morning, we are the castle’s only visitors, and he warms to taking us everywhere and showing us everything, but his speaking all the while remains soft and delicate. To this castle belongs the romantic love story of the poet Ronsar[d], the lord of the castle’s daughter, Cassandra. Ronsar[d] wrote poetry about roses, but Cassandra later married some de Muset, and from this family arose the poet Alfred de Muset.

“Behind the main courtyard, behind lime and elm, there is a pigeon tower for 3000 pigeons,” says the small Frenchman. The guide book says 1500 pigeons, but does it really matter? Ronsar[d] wrote a poem for one single pigeon, one dove. Later the keeping of pigeons in such numbers was forbidden by law, for the birds completely laid waste to the farmers fields.

We drove out of Talcy slowly, as if we had been touched by some sort of magic. Not wanting to leave, wanting to stay — but there is nowhere… In the castle courtyard young Frenchmen busy themselves, arranging seats, stairs, stage, for some play to be performed in the evening.

We must drive to Chartres, and beyond that, by the other, small Loire, we must seek out Illiers — Marcel Proust’s childhood world.

————————–

[Erna’s own reworking in English of part of story “Karš” included in Unpublished prose]

War

It was the middle of winter before the spring, when the World War 2 ended. The men were fighting (killing each other) in the extended front lines, battlefields, it seemed — all over the world. The women, wherever they were, did go on caring for life and lives — helping each other, saving the lives.

I, a young mother then, was in Berlin, ruined, after its first big bombing. My 2 1/2 years old girl was left back in Jegerndorf, Sudetenland on border of Czechoslovakia, in a hospital, (9 hours by flyer [express] from Berlin). My girl had pneumonia and middle ear infection. She was not even in a children’s hospital, they were overfilled. She was in a women’s ward, her cot put near the bed of a young woman, who had a light mental breakdown — she had lost her little girl. And she promised to look after my girl. (It was winter, we could not take the child in the ordinary, unheated train.)

“We will send you a telegram, when the child will be able to leave the hospital,” they said. (Who said? Who promised? The nurses? The woman. Yes — the woman.)

In Berlin we spent most of the nights in the cellars and listened to the radio, read the papers and did not know a thing out of that — what was going on, what happened with the promised victories. But everything was going to pieces and the front was moving westwards, the air attack alarms kept us in cellars and the ruined Berlin were filling with refugees from the East.

I was waiting for a telegram, walking restlessly through the bombed Berlin. After a month, I got a letter — the child was recovering, soon will be able to walk around. Soon? How soon? And where, how near was already the Eastern front? I went to the railway station of the East, listened to the whispering of the crowd that rushed out of the overfilled trains. …”They are coming! They are coming swiftly now… They will be here soon…”

Terrified I ran from office to office trying to get a permission to have a train ticket to Bransdorf. “Against [near] the front line? Impossible…” I was sent from one half-ruined place to the other. At last I was standing in a long queue, at a door from where some people came out with travelling permissions, but mostly empty handed, crying, swearing, wringing their hands.

“There is no hope,” was the sentence to be heard for hours. But the people crowded to the door. The queue moved slowly. At last I was in, behind the door. There was only one office worker in the room, a woman.
She listened to me, then said:
“You have to have a telegram. From this letter you have, one even does not know know if the child is yours…”
“How?… Why?..It’s my child…”
She was annoyed, impatient. Then I understood — there was constant desperate cheating, telling false stories. [How] to get to the truth, of what every one of the hundreds of people had [presented]?
I begged. I talked.
“Well, I will speak to the boss,” she said and disappeared behind a closed door. Then came out of it again and waved me away — “NO.” In a sudden panic, that her hand will push me out of the room, I grabbed the table with both hands, and felt that my face, all my body changed. Maybe I had a mad look in my eyes, because she looked at me for a moment, then without saying a word, disappeared again behind the boss’s door. And came out again and started to write the permission papers for my train ticket. Trembling of love and gratitude for her, I was searching in my handbag, found 2 little half crushed cigarettes, put them before her on the table.
“Sorry I have no more. When I come back I will bring you my ration…”
“You should not,” she said.”But thanks for those, I am a smoker…”

The hospital was still there. My little girl recovered and had tried her first steps out of bed the same day. Frightened weeping silently she clung to me and would not let me out of the grasp of her little hands even for a moment. Matron and the nurses allowed me to sleep the night in the hospital, to share the bed with the child.
Our train was next morning.
“It is the first flyer [express] from East to Berlin,” they said. We should not miss it, or we could be left without home and money, and cut [separated] away for ever from my husband, and my old mother.

Next morning my girl was dressed in all her warm clothes and bundled up in a heavy woollen blanket. I lifted her high over my head to hold her firm, the nurses [showed] me the nearest way to the station, about 20 minutes to go [walk], wished us good luck — told us to hurry, to look out for the air attack alarm.

It was a crisp winter morning, the sun was sparkling in the snow covered streets. All was calm and we arrived in the station safely.

The station was crowded and the message was — the train will arrive 200 percent full. It was not to be expected that some of the passengers will get off the train in Jegerndorf. There was a first aid women’s help squad, women who were to help the women with children to get in the train or to stay and not be trodden over. They all were engaged already. But still — I got a young girl, about 15, for my guard.

The train arrived — all doors and windows locked closed, hundreds of faces looking down at the hundreds of faces looking up to get in. The crowd was so tight, one could not move around much, what[ever] carriage happened to stop opposite you, that was your fate and destiny. Through the window a woman was beckoning to me — next to the closed door opposite, meaning that she will try to push open the door as much as I could could get in with the child. But she kept the door locked, as 2 men had already jumped on the steps and tried to bang the door open with their heavy travelling bags. The woman from the inside looked at me. The train was still standing. My guard girl tried to talk to tje men, but with no luck, of course. The door stayed locked. Then, she shouted to me ,”Stay here. Wait for me,” and ran away.

Soon she returned with a sturdy policeman who grabbed the two men by their coats and pulled them off the steps. The next moment the door opened, just half, and I with child was pulled behind it. And the train started to move. I hurriedly turned my face to the window to look back and caught a glimpse of the smiling girl. How much I needed that short moment, to thank, to express my gratitude to the human being whom I will never see again, and who had done so much for me.

Un tagad tik sukā mājās… Tas bija latviskais Ineses teiciens… Un tagad tik sukā mājās… Kā dzīve gan mūs staipa un loka un ķeza — man gribas un gribas teikt to neglīto vārdu — tāda viņa ir… [And now just dash for home… That was Inese’s Latvian expression… and now just dash for home…. How life does pull us and bend and twist us — I do want and do want to say those ugly words — that’s just how life is…]

Our 29 hours in the train is a story by itself. One can stand for hours and hours, and I had to. Some soldiers gave us some mouthfuls of water to drink. We had some bread and 2 apples from the hospital; we were pushed into the toilet room, there I could sit with the child on the closed pot. The others were standing. If somebody had to use the toilet — I stood up. The toilet was not used very often, all these things went through [out] the windows, the train was so full that nobody could move. The kids, the bags, even the grownups if desperately needed sometimes in the stations were moved over the shoulders and heads of the standing people. Later, next day (we travelled 29 hours), the train emptied a little, we moved inside the passageway, sitting on the soldiers’ bags. It all went alright. In Berlin the underground train was not bombed and we reached our flat. I gave the child to my husband, as if I had borne it for the second time. But nobody understood that. Nobody ever knows what are the ways how one escapes and survives in the wartime. Net day I rushed to the woman in the office of travelling and put my 3 newly got cigarettes on the table before her. She was surprised.
“I never expected to see you again,” she said.
“But I promised…”
“You should what all here has been promised…”
“But you saved my child??” And I left. A crowd was waiting behind her door.

If it matters, this story happens to be true. The little girl is a grown up woman now and is working in this country, in the Banff Centre.

Sometimes I think of the woman in the office in Berlin, of the girl in the Jagerndorf station, of the woman in the hospital, who had lost her child. Sometimes I would like to reach them, to see them for a moment, to say something. But life is like an ocean — the wave flashes over the time that has been.

———————————-

[Part of story “Sakņu tirgotājs” included in Unpublished prose]

The Vegetable Merchant (in Paris)

This little shop was in a gap, in a triangle between the walls of two houses, over which a roof had been built and in front of a wall with a door and a high threshold. On the threshold stood a scale for weighing vegetables with two brass plates that swung up and down as the old vegetable seller shuffled and hopped across the threshold, quickly adding and removing vegetables. How deftly he knew how to adjust the scale, until Maria protested, and that resulted in the cheapness of the vegetables. He knew how to do this work for us and for himself with such agility, kindness and manners that we always liked to go to his shop and watch him rush here and there, digging through the piles of vegetables, scraping the sand from the carrots, polishing the tomatoes, exaggerating everything and he himself became as dusty gray as his hair and mustache.

You can get a glimpse into a city and a nation if you take someone by the hand, press your cheek against a wall that vibrates with the warmth of the sun and the rhythm of people’s breath that has washed it for centuries. Looking at the little vegetable seller, you could catch a glimpse of the hidden face of big Paris for a moment and fall in love with it, like those who belonged to it from childhood loved it.

All big cities are cruel. There was a touch of tenderness in the cruelty of Paris.

When I went to Paris again after ten years, I thought I had to meet the old vegetable seller. Indeed, he was the only person I knew in all of Paris. I got lost, wandered through the streets and found him — he was right there. His shop was no bigger, no smaller.

He was even grayer, more shrunken.

The scales were the same.

I bought some tomatoes.

I have never eaten tomatoes as delicious anywhere else as the ones in Paris. I don’t mean just the ones from that particular old vegetable vendor, but I could say, in general, Parisian tomatoes with oil and onions — if that didn’t shock some people’s ideas about “French cuisine”…

————————-

[Faces]

Often I see faces where there are no faces. Walking in the street I can see faces on the asfalt, on the old pavement, in the leaves of the trees, on the tree trunks, in the clouds of course. To see faces in the clouds that is a little different thing. I would say – it is very common thing, very normal thing. Once flying from Detroit to Kalamazoo I saw dozens and dozens of them. Mostly with painful expressions, very suffering expressions, some screaming, shouting in pain. Some calm of course too. One was with sunglasses. ‘in face’ with sunglasses it would be something unusual, but it was in profile, a big man’s face with really nice sunglasses. Yes – faces in the clouds are a common things.

Faces on walls and carpets in curtains flowerpots – they are different faces. I think – they are specially faces for me. Created for me. Or I – am their creator?

Usually I see them when I am thinking something, thinking and looking without seeing anything of what is where my eyes are directed. Then suddenly I stop thinking and there is a face looking at me, from the wall, or window pane, or carpet or anything.

Usually they are not harmful and are no specially enjoyable. Sometimes they are annoying, mostly because they do not reveal what they are looking for, what they – want from me.

When I write this a face already has formed itself opposite me on the bookshelf some 10 feet away. It is a stupid, clowny face, one half the other reddish and red beard and a black tie. Two round eyes. Silly animal like expression.

I would have not seen, not noticed that face, if I had not looked on the same point all the time when I lift my eyes from writing. The face is made probably of 2 books with some identical signs – eyes, some shade of the electric light. What makes the read beard – I really cannot guess from here. As I look longer at it – its expression looks more childish and also – more animal like. It annoys me to look at it, but actually it is a not important face.
Still – it is there.

If I would change my direction of my gaze to a different place on the bookshelf – there probably would develop a face.
I really find them only when I look without thinking of that where I look.
One would be at this moment on the little white vase with the blue flower design: a funny fat stupid face. And so on, they are around everywhere.

A very nice face was once in the leaves of the big trees over the yard. It was a moving, expressive nice face. I looked long time at it, made really an aquaintance, made some conversation with it. The nice thing was, that it disappeared, hid itself when the wind blew and returned when wind stopped. In summer the winds there were mild, calmly coming and going like gentle waves.

Once on the path through a forest, actually a part of park, not really a forest – there designed of half melted ice, sand and roots there was a face which I thought was my mother’s face. Down near the path, there was a cemetery. My mother is dead for long time. I though maybe she has come to warn me of something. I knew of what she might warn me. It was hard for me to accept her warning. I loved the silly affair I was falling then in. I did not want to reject it, to stop it, to come out of it. And also – I was frightened – not to obey my mother, not to obey in that surprising, mostly wonderful moment when my mother had let see me her face, had come to me.

I respected and loved her dearly. But what of she was warning me was somebody I also loved, strongly, passionately. I could not really change that. That love was in me without my – powers over it. All I could promise to the face of my mother was – that I will try to be cautious.

The face I saw a couple of days ago – was the most wonderful face I have ever seen. If those faces I was talking here, were more or less like drawings or paintings, like pieces of art – this face was alive, and more than alive.

It is frightening how real and how super real it was. God’s face? It was very human. It was a man’s face. Luminous wonderful eyes, the mostly kind, loving expression. Actually I cannot remember ever having seen a living face with so loving, benevolent expression.

Yes, I was reading sitting at the table opposite the window to our backyard. I took my eyes off the book thinking. I was looking at the high brick wall behind the yard. It was a marvellous wall three stories high, and there is no windows in it. At least the main half of it is pure empty brick. It’s an old long ago build wall. One can see all the different lots of bricks which are build in it. One can see – the building of it has not happened in one day, there people have been working, decided already – it’s high enough, two stories. Hardly there have been enough of the bricks, a darker, a quite dark, almost black line of bricks goes through the wall. The first load of the bricks with what they started had been of more reddish colour, quite strongly red brick.

Then they had another lot a little more grayish, in some patches there they had also different shade of cement – of light green colour. It looks marvellous that little of green among the bricks. Then they have had the third load of bricks reddish again, but not quite so bright as the first lot. Then the wall is already full 2 stories high, and there comes the smaller lot of bricks – very dark bricks. But it makes the wall just more attractive. After the narrow dark part of the bricks up till the last line of the third floor – the bricks are again reddish. But very mild brick read. There are more just a little different shades of bricks, different some grey some greenish cement that keeps the bricks together. Up from the dark line, the wall then goes in a more even colour, up till the roof. There is no roof, only a brightly red line of what? Metal or other building material. All the wall though together with the little colour differences is old brick read.

Against the blue sky the colours live strong and mild and beautiful. It is very alive and very calm brick wall.
All the wall is a quiet brick wall, the differences in colours of the brick loads are noticeable only when one is looking very intensely, searchingly as I have been looking at it for 2 years, mostly sitting at my dining rooms table and reading.

The dining room is one of the lightest rooms in my little 4 room flat. And from the dining room one door leads outside to the backyard, what I call garden, because I have planted a little lilac bush there.

When I was looking at it thoughtfully after reading it was late afternoon. The wall almost up till the upper part of it, was in the shade, brownish, greyish only one little patch on it was light with reflection maybe from some window somewhere in this side of the yard.

My gaze rested on that mildly pale patch of light. Where did it come from? I did not know, and did not care. I looked at it. And suddenly, yes, pretty suddenly it was a face – a one light cheek, a forehead and two eyes. It all got clearer, more real in a second, the eyes luminated, they vibrated from the mild halflight, with an unbelievable kindness. I could not distinguish the lips, the mouth, but it was there and the more strongly lighted cheek.

The eyes were so alive, that I did not dare to look in them too steady, as one could not dare to look in a very attractive, strikingly attractive stranger’s face.

I looked in them with little intervals. It was a man’s face. I proved it, imagining the face as a woman’s face – but it did not work. It was a man’s face. Strong in a way. The eyes luminous (I could not find another word, they were not really shiny, they were not brilliant, they looked out from a half shade). I was fascinated, happy and a little frightened.

The people here see holy faces, Madonnas and so on. I laugh at them, when I read about that in newspapers. I do not believe in supernatural things.

All those faces that I see, that I so often see, it is only a play of my eyes. I have painter’s eyes, they work by themselves making pictures of what they catch out of the surroundings. Why they make mostly faces, I do not know.

This time it was somehow different. The face on the wall (in the wall, off the wall?) was out of all… Out of what? Out of what is possible.

No, it was not a holy face. Or, was it? The face was very human, its kindness was just the kindness I would like to have from a man, it was – love.
It was unbelievably beautiful, such as love is when you catch a glimpse of it.
I do not know heavenly love…

Did he wear glasses I wondered because of light round the eyes… I did not know what had I to do, what had I to think? To make a message out of it?
Then the sunny reflection faded. The face disappeared.

I did not want to look at the change, of the fear I might see some distorted animal like face in the darkened wall. Why was I afraid of that? I was afraid that my eyes will start their usual play and will make a disturbing features on the darkened remains of the vision.

One cannot beat the reality – next day in the full daylight I searched a little the wall – there were two darker bricks – which had been the eyes of the wonder face.
Good that they were there the two bricks. If they had not been there I would have become too puzzled.
Was there a message in that face? I do not know. Probably… no. I do not know…
But I made a message of it.

There next to that brick wall is another wall, a bright evenly cemented wall with shiny windows. Behind that higher one can see another wall with some windows. No, actually one can see only half, not quite half, only upper part, upper panes, of a window.

Really never before I had understood that that half of the window, was – a window of his house. He lived there.

I do not know his face. We had seen each other only from distance. We have looked so to each other, over other side of the yard, through the gate. Once we smiled to each other, that is – we exchanged a short smile, casual unaware smile. But it stayed in us. It stayed in me.

Then suddenly I knew what the face on the wall said to me. It said – that there high up in the next neighbour’s house was his window, and he could hear me when I was playing in the evenings my old out of tune, good sounding piano. The sounds get upwards. In the summer evenings all my windows and my doors too were open.

So – he sometimes heard me, had to hear me playing. Playing is often the same as talking, very often much open talking as we do talk with words.
The face on the wall told me, that my message was received. Might have been received.

I had not known that. I knew that I had send the message, the longing, the calling, sometimes even very strongly expressed one. But I did not know – how he could get it, how he could hear it. He could not hear me from his backyard, however there was that little garden, with a gate, and there I had seen him. And once we exchanged a short smile. But our houses were not so near to each other, there were other houses, yards and gates. It was only accidently that we managed to see each other.

My music could not find him there over the many backyard fences and gates.
My music could reach him high up there, over the red line of the 2 roofes, through his window.

I even started to think, that it was his face there on the wall. I had never seen him in full face, only his profile with a quick smile once. The smile is not the face. The smile is a flash of light over a face. You could find then the same face only by the smile, by that smile.

Būs skaista diena (Ķikure/Kikure)

 

“Bij strazdam reiz māja
 ne lepna, ne prasta,
 jo skaistā vietā
 uz upes krasta...”

Bērni skaitīja šo pantiņu, skraidīdami apkārt un sēzdamies pie galda, viņi neiemācījās to tālāk, jo šīs pirmās tā rindas tik bagātīgi piepildīja viņu iztēli, ka vairāk par to viņiem nekas vairs nebija jāklausās. Viņu domas rosījās augšā lejā pa upes krastu, pa labo – ne lepno, ne prasto māju, kas bija strazdiņam. Viņiem pašiem bija tāda māja uz upes krasta! Un bija strazdu būris, turpat istabas priekšā, jaunajā ozoliņā aiz ceriņu krūmiem. Strazds svilpoja, spārnus purinādams, tupēdams uz laipiņas sava būra ieejas cauruma priekšā. Būris bija krietni liels un dziļš, bet tā apaļais caurums un laipiņa bija mazi, lai kaķis netiktu klāt, lai neiebāztu galvu vai ķepu būrī.

Izsvilpojies un visādi iztarkšķinājies, strazds bradāja dārzā pa jauno zāli, tārpus un kukaiņus meklēdams, un viņš bija viss spoži, turpat jau zilgani melns un viņam bija dzeltens, stiprs knābis, ko varēja redzēt, kad tas, ik pēc brīža soļošanas dārzā, pacēla galvu un vērīgi nolūkojās visapkārt.

Mājas lielie cilvēki agri jo agri rītos cēlās vēl pirms strazda un steidzās pie akas, smēla, lēja skaidru ūdeni spaiņos un skatījās uz rītiem, kur gaisma plētās, cēlās pāri visam un nakts tumsa zuda pasaules otrā malā.

Un saullēkts bija tik spēcīgs, ka likās, tas skan ar simts bazūnēm! Bet tā bija tikai akas vinda augšā lejā kāpdama. Cik lielā klusumā viss notika, to tikai tad varēja apjaust, kad gailis iedziedājās vai suns ierējās. Un cilvēki teica – “Būs skaista diena!” Teica to viens otram un katrs pats sev.

“Būs skaista diena!” viena un otra balss to iemeta pār slieksni mājā, kur saimniece līkāja gar pavardu, brokastis taisīdama, un teiciens atbalsojās visās mājas sienās, ietvērās, palika tur, kā tur palika viss, kas mājā norisa – soļi, vārdi, nopūtas un dziesmas.

.

“Būs skaista diena!” To izsauca ar gavilēm, uz svētkiem pošoties, to izteica arī, kad sirdi spieda kādas bēdas, tikai klusākā balsī, bet gandrīz vēl svinīgāk, gandrīz kā lūgšanu nobeidzot – būs skaista diena – tev būs jāizcieš savas nelaimes, un skaistā diena, lai arī it kā tāla tad, tomēr stāvēs tuvu un tev palīdzēs.

Prom no mājām (Ķikure/Kikure)

Pavēru, pabīdīju vaļā logu uz dārzu, uz upi, cik to vecie, no ārpuses aizvērtie slēģi atļāva, un atkāpos uz istabas vidu – visi trīs logi bija aizslēģoti, un istaba bija pilna caurspīdīgas, zeltainas krēslas. Zeltainas tādēļ, ka slēģi no iekšpuses nebija krāsoti un to vecais, brūnganais koks atstaroja klusinātu sauli.

Bija vasaras dienvidus.

Bērns bija aizmidzis. Vecā māte savā istabā vai dārzā.

Vīrs līdz vakaram bija prom, visa māja gulēja dziļā pusdienas laika mierā. Bet kaut kur tālu visapkārt bija zināms kara tuvums, jau bēgļi uz lielceļiem. Te šo māju lauki un meži ieslēdza, nekas no tā vēl nepienāca tuvu. Tikai kāda nojauta, atvairītas domas par to.

Vasaras dienvidus mierā veco koka slēģu saulainā pustumsa skāra ar savādu, it kā nekad tik ļoti nejustu labvēlības spēku. Šī māja, mana, mana tēva māja, mūsu māja, es te biju dzīvojusi visu savu mūžu, gandrīz jau trīsdesmit gadus, no bērna kāju, visas vasaras, arī daudz ziemas.

Māja, pati māja, ne manas domas, tai brīdī brīnišķā kārtā lika sajust, pat vārdos teiktu dzirdēt tās ilgo manis glabāšanu, sargāšanu no bērnu dienām, ar šīm sienām, šiem griestiem, pilniem sena laika.

Es atlaidos vāļā, jo biju domājusi gulēt dienvidu. Bet brīža savādā burvestībā varēju ļauties tikai caurspīdīgai pussnaudai.

Likās – māja runāja, patiesi runāja ar mani: “Vai tu jūti, zini? Vai tu atceries?…” Un es runāju ar viņu. Pateicos, atcerējos, pateicos vēl un vēl par glabāšanu, sargāšanu, jutu sienas, griestus, dzirdēju tanīs savas domas, dzirdēju viņu balsis.

Te tev bija labi…

Te man bija labi…

.

Biju varbūt jau pussapnī, jutu, redzēju visu māju, tās sienu baļķus, griestus, sijas, balstus, visu to nekad tā neredzētu; redzēju, jutu mājas koka skeletu, visu saules siltuma pilnu, un mājas labestību, tās labvēlību pret mani, biju viņā visā iekšā, cauri sienām, jau bēniņos, augšā līdz jumtam, skatījos jumta lubiņu (“šindeļu”) rakstā, jutu gaismu mirdzam, gaisu elpojam visam cauri. Zināju māju esam stipru, stipru šo lubiņu jumtu, bet savādā kārtā šie koka dēlīši it kā irdeni, it kā nesaskaroties stāvēja pret saules mirdzumu, savādā kārtā redzēju stipro māju, visu pilnu ar āru, ar vēju, ar sauli. Redzēju to dzīvu, saules piemirkušu, nedalīti vienotu ar debesīm. Varbūt grimu miegā, bet paliku arī no tā ārā. Dzirdēju māju runājam, runāju ar māju. Biju iegrimusi varbūt kādā agrā bērnības laika pusdomāšanā, pusapziņā, pussapņošanā.

Pamazām atgriezos īstenībā, pilna lielas pateicības, mīlestības pret māju, pret visām tās sienām, tādām no bērnu dienām, ar tēva un mātes klātieni. Varbūt es nojautu šķiršanos no tā visa, bet atvairīju no sevis to un izdzīvoju vēl to īso laimību pirms tās.

*

Bijām jau otro dienu prom no mājām. Tikai 20 kilometrus prom, nost no upes, kur varētu notikt kaujas, aizstāvēšanās līnijā, vīri teica un raka zemē tur aizvestās mantas, laida miltu maisus akās un āliņģos (milti tā uzglabājoties svaigi ļoti ilgu laiku). “Atradīsim, kad atgriezīsimies, kas zin, cik tālu pabrauksim,” viņi runāja. Jau vairākas bēgļu ģimenes bija tur apstājušās. Tur šķūnī, zem siena un āboliņa klēpja, palika arī manas jaunās klavieres. Kāds mūsu līdzi atvestais jērs steberēja apkārt, līdz apgūlās, nosprāga, pievilcies tuvāk pie šķūņa durvīm. Nevienam nebija laika to ne pirms, ne pēc tam novākt. Tur tas palika, uzpūtās saulē. Vecā māte ar divi gadi veco bērnu sēdēja turpat zaļajā zālītē pie šķūņa durvīm. Neko nespējot, noskatoties, kā visas vērtības mainījās, ierastais zaudēja savu nozīmi, savu vērtību, it kā mēs būtu kļuvuši ļoti bagāti…

Bija agrs rīts, kad otrā dienā devos ceļā vēl atpakaļ uz mājām, vēl pēc mantām, vēl pēc nezin kā. Es nezināju ceļu, naktī biju atbraukusi, sekojot pirmajam vezumam. Bet zirgs zinās. Stiprajos mēslu vedamos ratos (tā tos sauca un tam tie bija kalpojuši, tad mazgāti, saulē izkaltuši) bija iejūgts vecais, stiprais Beks.

Braucu pa lauku ceļiem, starp druvām, tīrumiem, 20 kilometrus. Beks tos ies ilgāk kā divi stundas. Ļāvu, lai viņš iet, kā tam patīk un gandrīz arī – kur tam patīk. Ak, viņš ies taisni uz mājām! Kad ceļi kaut kur šķīrās, krustojās, es nepakustināju grožus, lai Beks ņem pats īsto ceļu. Es patiesi to nezināju. Zirgs zin ceļu uz mājām. Kā zirgs to vienmēr zin?

Bija klusa tuvības sajūta ar mierīgi soļojošo zirgu. Viss bija kluss apkārt, visi lauki un sētas tukši, ļaudis noslēpušies, krievi vēl neienākuši, vācieši kaut kur savās pozīcijās. Vai kas nāks ceļā? Gadīsies? Kas notiks, notiks.

Rīts bija dzestrs, tad saule sāka sildīt, spieda karsti, lauku ceļu dangas līgoja ratus, zeme apkārt bija tuva, tuvāka kā jebkad, un visi svešie ļaudis, kaut kur… Saule beidzot ļoti gurdināja, naktī negulētais miegs mācās virsū. Ceļš veda un veda. Varbūt mēs bijām aizmaldījušies, zirgs un es? Beidzot aina apkārt rādījās pazīstama, rati izbrauca uz lielceļa, beidzot tilts, un tad zināmais meža ceļš.

.

Māja bija klusa. Atverot durvis, ieejot – kā senā svētdienā. Cik labi, ka biju paspējusi māju iztīrīt, apkopt pēc lielās saiņošanās.

Jaucu rudzu maizi lielajā muldā.

Dažas govis pārnāca no ganībām, nāca pagalmā, pie akas, kur kublā līdz malām bija pieliets ūdens, visas kūts un šķūņa durvis atstātas vaļā, lai atlikušie lopi var nākt un iet, līdz tos – kāds pievāks.

Suns bija pazudis jau pirmajā dienā, varbūt skrējis līdzi naktī, iemaldījies citos bēgļos.

Sivēnu neviena vairs neredzēja. Daļu no tiem vācu zaldāti jau izķēra pirms vairāk dienām, sākumā pirka, maksāja, nesa šņabi vai to, kas nu viņiem bija, kāroja arī pēc mājā ceptās maizes.

Tagad visa pasaule apkārt bija tukša. Ceļā nebiju satikusi nevienu cilvēku. Viena armija aizgājusi, otra vēl neienākusi.

Vīrs ieradās vēlāk, ar otriem ratiem un zirgu. Krāva, bēra, meklēja, rīkojās klētī. Māja, istabas beidzot bija atstātas mieram, līdzvedamais aizvests. Istabās, manis savākts un sakārtots, bija atgriezies it kā agrākais šai mājā dzīvotais laiks, viss vieglāks, caurspīdīgāks – gultas apklātas vecām segām, pie sienām skolas laika zīmējumi, šur tur uz grīdām veci grīdsegu celiņi. Es biju pūlējusies noslēpt, dziedēt mājas mūsu pašu izlaupīšanas briesmīgās, netīrās sekas.

Pēcpusdienā apgājām, pārstaigājām laukus no robežas līdz robežai. Salasīju vecajā kafijas kannā meža zemenes un avenes, ko aizvest vecai mātei un mazajai. Pastāvējām tur upes krastā, kur pēdējais mūsu meža stūris ar izlocītajām priedēm.

Atstājām tur uz tās zemes vēl mīlas brīdi, bet tas bija tukšs rituāls bez sava dzīvā satura. Pasaule jau bija aizvērusies, atņemta, zemes stūris, pa ko mēs tur vēl gājām, vairs nebija reāls. Kaimiņu sētas pāri upei visas bij melnas un mēmas, baigas kā tukšas dekorācijas, nezināmā, nesaprotamā pilnas.

Bet vakarā māja bija maigāka kā jebkad. Logi stāvēja vaļā uz dārzu, uz siltās vasaras nakts āra krēslu, ceptās maizes smarža plūda pa visu māju. Pusizģērbušies, kā krītot, devāmies pie miera. Grimām kādā atbrīvotāja miera sajūtā, ka viss ir labi, ka kaut kas izkārtosies normāli, nekur nebūs jāiet. Varbūt patiesi nekur jādodas, viss varbūt būs pāri. Maigā vasaras nakts ņēma miegā…

.

Te divi spalgi kaucoši trokšņi, viens aiz otra kā milzīgi pātagas sitieni pārcirtās pasaulei, pāri augstā lokā. Briesmīgi. Klāt, pāri. Tuvu.

Uztrūkāmies kājās.

“Mīnas. Tālšāvējas mīnas,” vīrs izteica, un mēs skrējām ārā jūgt zirgus.

“Varbūt tilts būs saspridzināts,” vīrs teica. Tad māte ar mazo paliktu tur, otrā pusē. Varbūt mēs varētu pārbrist. Bet ne ar ratiem, pajūgiem.

Vīrs izbrauca tumsā ar pirmo vezumu. Es sekoju ar otru. Nakts bija atkal klusa. Divas govis, piesietas pie mana vezuma, soļoja lēnām, es aiz viņām. Pie klēts stūra es apstājos un atskatījos uz māju. Dziļā krēslā gulēja mājas stūris aiz ceriņu krūmiem ar to logu, kas mani daudzas naktis bija gaidījis no stacijas brīvdienās pārnākot, daudzreiz gaišs.

“Vai es tevi vēl redzēšu?” es jautāju mājai un gaidīju atbildi, patiesi gaidīju to no mājas tumsā. Vezums ar govīm lēni attālinājās, es stāvēju un gaidīju. Māja neatbildēja. Bija klusums. Tikai klusums. Tad likās, ka es jaustu kaut kur vārdus: “Ja tu gribēsi…”

Nē, es nedzirdēju tos. Un tomēr es tos dzirdēju, klusus, bet skaidrus, tādus, kā es tos negaidīju, negribēju, gaidīju noteikto – jā.

Beidzot es atrāvu skatu no mājas stūra, atrāvos un skrēju panākt vezumu. Lielā, neatvairāmā iešana sākās.

*

No svešajām, laipnajām mājām, kur bijām apmetušies, prom vēl nekustējām, vēl kaut ko gaidot. Vīrs skraidīja ar divriteni apkārt, ziņas vākdams, es biju pie abām govīm un mūsu trīs zirgiem tālā āboliņa un pļavas stūrī, tur kādā šķūnī, pie mūsu vezumiem. Tur bija mīlīgs pļavas stūris pretī ar bērzu birzēm. Zāle pāraugusi, gara, saziedējusi, bet zem tās auga jauns, mīksts atāls. Lopi labi atpūtās.

Nezināju ko darīt ar tik daudz izslauktā piena. Nesu to augšā pa garo ganceļu uz mājas pusi. Vācu karavīri tur bija visapkārt, piedāvāju tiem arī svaigo pienu, lēju to viņiem viņu bleķa katliņos. Viņi likās iepriecināti. Teicu, lai nāk pēc piena vēl, ja vēlas.

Atnāca divi karavīri, atnesa cukuru katliņā. Mums cukura nevajadzēja, līdzi bija piena kannas ar medu. Bet devums bija jāpieņem. Te, tāpat kā vēl mūsu mājās par sivēniem un mājā cepto maize, vācieši vienmēr maksāja ar to, kas viņiem bija, līdz tam, kad jau karš gāzās pāri, visu izjaucot.

.

Citreiz atnāca viens pats kareivis, vācu zaldāts, vācietis, kā mēs tos saucām. Iznesu pienu, pielēju viņa kareivja katliņu. Viņš kavējās, skatoties apkārtnē. Man bija jāiet lejup pļavā atsiet zirgus, kas tur vecajā, augstu saziedējušā, ilgi nepļautā zālē ganījās. Vācietis vēlējās arī iet tuvāk zirgiem. Teica – viņam mājā arī bijuši zirgi. Lauksaimnieks varbūt. Viņš apstaigāja visus trīs mūsu zirgus, apskatīja tos, paglāstīja, apskatīja to ķēdes un pakavus. Pļavas un vecā āboliņa līcis tālākas birzes ielokā bija saulains, mierpilns. Man tas atgādināja kādu līdzīgu vietu kādā ciemā, kādā citā dienā. Varbūt svētdienā, ciemošanās dienā pie vecā tēva un vecās mātes.

Tad, pirms kareivis ar dabūto pienu aizgāja, viņš vēl ienāca līdzi šķūnī, pavēroja mūsu piekrautos bēgļu ratus. Un tad brīdi mēs stāvējām tuvu viens pretī otram, kaut ko sakot un pēkšņi – nezinot ko teikt, pēkšņi bailēs mulstot. Es – saņemoties būt drošai, mierīgai, bet iekšēji sastingstot, drebot kādas varbūtības priekšā. Kāda izsalkuma tuvumā, ko es jautu viņā un kas skāra, atbalsojās manī izbailēs, bet tomēr ne pārāk atbaidošā veidā, svešais šķita gandrīz simpātisks, tikai pēkšņi, viņa acu un sejas izvairoties un uz mirkli redzot sienā izklāto mūsu guļvietu, es drebēju – tas būtu drausmi. Briesmīgi. Par spīti šai neizprotamai – gandrīz tuvībai mūsu bezpalīdzībā.

Es nevarētu bēgt. Nelīdzētu kliegt, pretoties.

Es stāvēju nekustoties. Tad es dzirdēju viņa paklusus vārdus:

“Jūs… atgādināt man manas mājas…”

Es atelpoju – izglābusies, izglābta. Varbūt es pasmaidīju. Varbūt kaut ko teicu. Jā, es uzdrīkstējos arī pasmaidīt. Mēs izgājām no šķūņa. Viņš paņēma savu piena katliņu un ātri aizgāja. Man šķita – gandrīz par ātru, it kā vēl kaut ko varētu teikt. Un es domāju: karš tomēr bija pilns ar – cilvēkiem.

*

Tad mūsu vezumi un zirgi jau tika atvesti no tālā šķūņa lielās mājas tuvumā. Pagalms pildījās ar citiem bēgļiem. Mājas saimniece vai saimnieka māte, cienījama izskata vecāka kundze, atnāca pie mums, kur šķūņa priekšā sēdēja vecā māte, bērns, es. “Ko mēs te… saulē, grūtumā… lai nākot uz māju, iedzert tēju,” viņa aicināja. Vecā māte ar bērnu aizgāja. Es negāju. Es vairs nevarēju iedomāties sēdēt viesistabā, dzert tēju no porcelāna tasītēm. Tas bija jau aizslaucīts no manas dzīves. Zeme. Zāle. Kalstošais siens, beigtais jērs. Tā bija mana apkārtne tagad. Manas klavieres, jaunais, labais mūzikas instruments, stāvēja šķūnī, netālu no durvīm, pa pusei zem siena un āboliņa, dažas nošu grāmatas uz vāka, ne kāda sega. Tā varētu pievilgt un bojāt instrumentu. Vīri turpināja cilāt miltu un labības maisus, laida āliņģī, raka zemē. Ūdens samitrinot mīklas kārtu ap maisa drānu un mitrums tālāk maisā nenonākot. Tāpat laikam arī ar graudiem.

“Karš jau nebūs tik ilgs. Pārnāksim, būs ko ēst, būs ko zemē sēt.”

“Galvenais – ko zemē sēt. Viss būs tukšs un izlaupīts.”

.

Tad kāds pamanīja, un mēs visi citi pamanījām, ka pa lielceļu, aiz dārza un gatves kokiem – kustās, brauc tanki.

“Bet tie tak – krievi!”

“Ko, niekus…”

“Tie ir krievi…”

Un lodes sāka sīkt pār pagalmu! Lēni, pa lielceļu garām braucot, krievi izlaida pāri apkārt pa lādiņam. No patšautenēm. Viņi paši te nestājās. Brauca ieņemt Ērgļus.

Mēs jūdzām zirgus. Uz vīra pavēli es spēju izkustēt uz lauka, aiz dārza sētas, kur džinkstēja lodes, un jūdzu melno ķēvi savos ratos. Bija jāvar, dzīvo vai mirsti. Rāvos aiz zirga, bet ir jājūdz abas zirga puses, lai arī – mazliet var slēpties. Un ko tad, ja lodes ķer zirgu?

Kāda lode nosprakstēja tuvu, ratu ritenī – pagalam! Bet lode laikam bija iesitusies riteņa vidū, metāla daļā, nemanīja nekādu plīsumu. Mēs braucām pāri āboliņa laukam uz tuvējo mežu, tur kāds meža ceļš tālāk pāri tīrumiem mūs izvedīšot uz otru lielceļu, kas iet uz Ērgļiem. Tur uz otru pusi, varbūt karaspēka aizmugurē, mēs varētu izkļūt uz krievu vēl neieņemto zemi, uz Kurzemi, uz Liepāju.

Izbraukuši meža kupcim, redzējām tālus laukus bez īsta ceļa, mums tiem bija jātiek pāri. Izšķobītās, dziļi mīkstajā tīrumā iegrieztajās pāris risēs, tūlīt sašķiebās un apgāzās vīra vadītais vezums ar bērnu iekšā un dažām smagām piena kannām ar medu… Bērnam nekas nebija noticis. Zirgs apstājās ar ilksi pār muguru un iemauktu uzrautu galvu. No krūmiem iznāca vācu zaldāts ar zaļi izpušķotu cepuri (tādi maskējušies, viņi slēpdamies līda pa krūmiem, vērodami krievu tankus). Viņš pārgrieza kādu iemauktu siksnu, lai atbrīvotu zirga galvu, ko vairāk viņš būtu varējis mums palīdzēt? Vezumu ātri pārkraujot, tīrumā tur palika labie oforti, saritināti lielā rullī, ar vilnas segu aptīti. Tie tur palika veseli. Es nepaspēju un nedrīkstēju tos glābt. Vācijā tie gan būtu noderējuši.

Mēs bijām pārguruši aiz bailēm no krievu lodēm, no dangainā ceļa un neziņas, vai zirgi izvilks, un kur, uz kurieni? Labi ka bērns dzīvs. Vecā māte ilgi neizbrauca no meža ārā. Dzirdējām lielu sprādzienu, kas nebija patšauteņu troksnis vien. Kas ar veco māti notika?

Zirgs vai pati?…

“Mēs nevaram gaidīt,” vīrs teica. Viņam bija taisnība. Bet pamest māti jau pirmā gājienā!

Beidzot viņa ar savu vezumu izbrauca no meža, un mēs kustējāmies pāri mīkstajiem, lietus izmērcētajiem laukiem, ejot, skrienot blakām saviem vezumiem, saviem zirgiem, tos vadot, balstot, mudinot neiegrimt. Aiz viena lauka vēl bija otrs un trešs, kam tikai kādu ratu iegriezta sliede pāri, varbūt tāda pat bēdzēja, kā mēs.

Beidzot mēs bijām uz sausa, tukša lielceļa.

.

Bija jānes zirgiem ūdens spaiņos pāri kādai pļaviņai, kas bija pilna dziļām lietus peļķēm uz nesen pļautās, zaļās zāles. Es nokritu uz ceļiem un dzēru, kā pārmocīts dzīvnieks būtu dzēris, no zaļās lietus peļķes. Es nesmēlu delnā, dzēru ar lūpām, seju dziļi iegremdējot, pēkšņi jūtot ārkārtīgu pārgurumu, lielas slāpes. Zaļajā ūdenī rāpoja, peldēja visādas ūdens vaboles, tās manu dzeršanu neatbaidīja. Piesmēlu spaiņus un nesu ūdeni zirgiem un cilvēkiem.

Mana dzeršana no zaļās peļķes, manas briesmīgās slāpes un mana atdošanās tām bija brīdis, kas skāra manu dzīvi līdz serdei. Pie zemes. Pie zemes. Pieliekts kā dzīvnieks. Pie labās zemes un ūdens. Debess ūdens.

.

Mēs braucām tad pa tukšu lielceļu, gar tukšām lauku mājām ar vaļējām durvīm un logiem, ar dažiem beigtiem lopiem ceļa tuvumā. Armija, krievi, varbūt arī vācieši tur bija tikko gājuši pāri.

Pie kāda tilta pār nelielu upi, stāvēja vācu zaldāts un māja mums, lai mēs ātri taisāmies pāri tiltam, jo viņam jau spridzekļi gatavi un pavēle dota tiltu uzspridzināt. Mēs pārkļuvām tiltam, pēdējie tam pāri gājēji… Un jutāmies aiz nelielās upītes, nu bez tilta, mazliet aizsargāti.

Mēs pamazām iebraucām apvidū, kur tanki nebija braukuši. (Dzirdējām, ka kāds tai mājas pagalmā, ko atstājām, ticis ievainots kājā.) Labākā ziņa, ko cilvēki teica, bija, ka krievi no Ērgļiem tik drīzi tālāk nenāks. Varbūt – pavisam ne…

Mūžīgā cerība – varbūt tas viss beigsies, tālāk nekas vairs tāds nenotiks, ceļš griezīsies atpakaļ mājās. Šī neapdzēšamā doma vēl vienmēr tālāk līdzi.

.

Dažreiz vieglāk, dažreiz iestiegot vācu atkāpšanās armijas izbrauktajā ceļā un arī pat armijas ratu vidū, pārnakšņojot šķūņos, meklējot un klausoties ziņas un baumas par karu, par mieru, par atgriešanos mājās vai došanos tālāk – mēs nonācām līdz Rīgai. Savādi tas skāra, iebraukt Brīvības bulvārī mēslu ratos ar govi, piesietu tiem aizmugurē. (Viena govs mums vēl nāca līdzi.)

Tādu braucēju nepārredzami garā rinda kaut kādas kontroles dēļ bija apstājusies pilsētas vidū. Mūsu vezumi stāvēja tur, pretī pareizticīgo katedrālei. Pilsētnieki apstājās, stāvēja, skatījās. Kāds vīrietis noņēma savu cepuri (parasto “hūti”), skatījās, skatījās, pastiepa roku un kaut ko teica, gribēja teikt, bet asaras viņam sāka līt pār seju, viņš sapurināja galvu un gāja tālāk.

Netālu bēgļu rindā tur bija Kārļa Skalbes vezums ar Lizeti un Ilzi. Turpat arī mūsu pagasta skolotāja vezums, bij gandrīz brīnums ieraudzīt pazīstamas sejas svešo seju jūrā, kur mēs nu devāmies.

.

Tāpat dienu pēc dienas, jau labi uz rudens pusi, mēs nonācām Liepājā, no turienes bēgļu kuģī uz Vāciju. Mūsu jaunais, tikko iebrauktais zirgs Ojārs, tagad panīcis, sapampušām kājām, pieveda mūsu mantas pie kuģa. Viņš savu uzdevumu bija paveicis.

(Es viņu vēlreiz satiku – Vācu pilsētiņā, ielas malā, pie bavāru zemnieka ratiem.) Jā, viņš bija savu uzdevumu paveicis.

To sakot, nāk prātā kādas mūsu naktsmājas tur Kurzemē, ceļā uz Liepāju. Tā bija reta reize mūsu ceļā, kad nakšņojām ne šķūnī vai zem egles, bet saimnieku lielajā istabā un jutāmies tur labi. Mājas jaunie ļaudis bija jau aizbraukuši, pavecais saimnieks un saimniece norūpējušies vēl paunājās un taisījās, un bija rūgtā neziņā, vai viss jāpamet, vai jābrauc? Runāja ar mums savas izbiedētās domās, gribēja no rīta izbraukt kopā ar mums.

Bet no rīta saimnieks bija pazudis un nebija nekur sasaucams. Saimniece lika mantas ratos, gaidīja un baiļojās. Beidzot viņš pārradās no tāla tīruma, žirgts un priecīgs: “Iesēju rudzus! Būs krievam vai pašiem. Visiem vajadzēs…” viņš teica. Viņš savu uzdevumu bija paveicis pēc sava labā zemnieka prāta. Viņš varēja nu jūgt un braukt. Prom no mājām.

.

Vācijā, nometnē, kur mēs, bēgļi, vēl bijām kopā, runas par mājās atgriešanos turpinājās:

“Ilgi tas nevar iet. Uz Ziemsvētkiem būsim mājās.”

“Labi, ja uz pavasara pusi…”

“Tas arī vēl nekas. Zemniekam labāk tukšas mājas atrast pavasarī kā rudenī. Gan kādu sauju sameklētu, ko zemē iesēt.” Šis teiciens pēdējais palika atmiņā no viņu runām. Zemnieks un zeme, zemnieks un viņa rokas, viņa darbs – viņa glābējs.

.

Vācijā, kad mēs bijām “izskrīnēti” no nometnes un dzīvojām vāciešu istabā, reiz pie mums atnāca kāda latviete no nometnes, cienījama kundze, varbūt viņa bija iepazinusi manu māti, es viņu biju tikai kaut kur nometnē redzējusi, kā mēs tur cits citu dažreiz redzējām. Viņa stāstīja, ka viņas tēvs ir uz miršanas gultas un nevar nomirt un cieš, un raud, vecs vīrs, un lūdzas, lai viņu ved mājās, ka viņš negrib, nevar un negrib te svešumā mirt. Žēl, neizturami to redzēt, klausīties. Viņa lūdza mani aiziet pie viņiem, ieiet pie mirēja. Nevarēju atcerēties, ka es veco būtu kādreiz redzējusi vai satikusi. Svešs cilvēks. Bet man bija tur pie viņa jāaiziet. Tuvinieki varbūt bija piekusuši redzēt vecā ciešanas.

Es pastāvēju tur pie viņa gultas kādu brīdi, nezinot, ko teikt. Katrs mierinājums būtu meli – ka viņš izveseļosies, ka drīzi viņš, ka mēs visi brauksim mājās. Varbūt viņš bija aizmidzis un man nebija jārunā.

Viņš gulēja uz muguras, acis ciet, tikai no acs kaktiņa, lejā pa vaiga grumbu, lēni visu laiku ritēja sīka asaru straumīte, sīka urdziņa, no matu un uzacu pelēkā meža uz pelēko ūsu un bārdas mežu. Kā tur, mājās pār pļavām, starp tīrumiem, kāda upīte, skaidra urdziņa.

.

Pēc pusgadusimta es redzu vēl šo veco vaigu. Man nebija palīdzīga vārda. Varbūt mana pastāvēšana, tur klusot, uz mirkli remdināja – mēs visi tur bijām tādi pat.

*

Un tad mēs bijām projām – tālāk un tālāk, pāri okeānam. Tikai māte palika – kapos, Vācijā.

Daudzreiz ir licies – tas ir par daudz. Bet, pirms viss ir beidzies, to vēl nevar zināt. Varbūt tas, kas ir postījis, beidzot būs arī ko cēlis. Labāku vai sliktāku, kā tas būtu bijis bez postīšanas? To arī neviens nevar droši teikt. Mūsu dzīves ir pārvērstas, izmainītas citādas. Tāpat kā mūsu domas. Dvēsele, teiktu agrāk. Tagad daudzi šaubās, vai tāda lieta eksistē.

Tad tur mēs bijām citā pasaules malā. Ja būtu ticējuši kā agrāk, ka zeme ir plakana, ne apaļa, mēs būtu bijuši tur tuvu tai pēdējai zemes daļai, kur… Jā, kas tur būtu bijis redzams? Zemes mala, kurai var pārkrist pāri, ja pieiet par tuvu, no kuras tu vari nokrist kā mazais nazītis no galda malas… Tāda mala nebija redzama. Bija ūdens dziļumi, zili ūdens kalni pretī un visapkārt. Mēnesi ilgi mēs bijām braukuši pāri tiem, atpakaļ ceļš nebija saredzams. Pa sauszemi vēl kaut kā, no vietas uz vietu pamazām pārceļoties, bet ne pāri šiem ūdeņiem. Un, ja kādreiz gadījās pacelt acis uz šiem ūdens kalniem ar tādu atpakaļ došanos vēlmi, skats bija jānovērš un jāskatās zemē, pie kājām, jāpieķeras jaunajai zemei. Un tā bija stipra, droša zeme, ar asu sūrumu un labu saldumu, ar dzīvi, dzīvojamu tālāk un no gala.

.

Par atstātajām mājām patiesi nebija dīka laika un nebija arī labi daudz domāt. Dienā domas un atmiņas ir puslīdz iespējams izvēlēties. Ja disciplinē sevi, var atcerēties tā, lai tas pārāk nesajauc jauno, dzīvojamo dzīvi. Vairāk vai mazāk var sevi tā izmācīt – būt prātīgam. Dienā. Naktī sapnim nevar pavēlēt. Varbūt tikai kādreiz, kad sapnis ir pārāk grūts, izdodas sevi pārliecināt – ka tas ir tikai sapnis. Un kādreiz izdodas paskatīties labā sapnī mazliet ilgāk, ja ne turpināt notikumus, mazākais paturēt tā ainu, panorāmu ap sevi ilgāk. Tas neizdodas bieži. Parasti apziņas iemaisīšanās aizslauka sapni nesatverami.

Sapņu par mājām bija kaut kā negaidīti daudz.

Sapņi, kuros meklē mājas, ir smagi.

Ja pieraksta cītīgi un godīgi sapni pēc sapņa, tūlīt, kad tie redzēti, tos gandrīz nav iespējams vēlāk lasīt, pārlasīt, tik murgaina, nospiedoša ir viņos redzētā pasaule.

Sapņus atceroties mazliet vēlāk, lai arī tos apsver un atstāsta uzmanīgi, daļa murgainības no tiem ir it kā pazudusi. Varbūt viņos, lai arī cik precīzi tos atceramies, mūsu apziņa ir kaut ko noslēpusi, piekārtojusi. Viņos ir iespējams ieskatīties, pat paklejot, lai arī bieži vien tie uzdveš drūmi.

Ir daudzi sapņi, kas atkārtojas un ir kā Kafkas pasaule: ielas, ceļi, nami, dzīvokļi, sienas, nakts nākšana, atcerēšanās, ka kaut kur ir iesākts darbs, pamesti tuvi cilvēki, bērni – bet kur? Kur ir mājas? Kur ir mūsu zemes stūris vai – mūsu dzīvoklis? Kādā ielā? Kādā numurā? Kāda ir adrese? Kādas bija pēdējās mūsu, manas pēdējās mājas, kas bija mūsu? Kur ir manas lietas un piederīgie? Kur mums jāiet? Kā mums jāizglābjas?

Sapnis (pēc viņa patikas) var mainīties un kļūt labvēlīgāks vai nelabvēlīgāks.

Beidzot varbūt var atrast, pazīt, ieiet mājās. Var samierināties ar kaut ko, var pieņemt par pareizo vietu (kādreiz kaut ko pavisam neredzēti ačgārnu, pat nejēdzīgu, bet…), kas beidzot, liekas, ir pareizā vieta, ir tā, kas bijusi jeb tā, kas tagad tālāk būs kopā ar bijušo. Kaut kas atrodas. Varbūt bērns, par ko bijis jābaiļojas. Varbūt patvērums. Labāk vai mocošāk, sapnis nāk galā. Viss, kā tas sapnim patīk. Sapņi visvairāk tomēr dalās labos un ļaunos. Tais, kuri noturas savā labajā, un tais, kuros nav izglābšanās.

Visskaidrāk sapņos es redzu savas īstās mājas, tēva mājas. Tur ir arī visvairāk labo sapņu. Sāpīga ir tikai svešuma pieskaņa, kas sagroza ainavu, izmaisa daudz ko citādu, pat briesmīgu; tomēr aplaimojošā sajūta, ko sapnis dod, aizvezdams turp, daudz ko izlīdzina.

Tas filozofs ļoti maldas, kas teica, ka sapņiem nav krāsu.

Var sapņi būt pelēcīgi, brūngani, vientonīgi, bet tie var būt arī visspilgtākās krāsās. Visvairāk man rādās zaļš, bet arī sārts, sarkans; un zils, violets, zemes sarkanbrūns. Tur – mūsu dzīvojamā māja, pagalms! Upe uzplūdusi, rāma, zaļiem ūdeņiem pilna līdz krastu malām, un tie ir mūsu un kaimiņu krasti un pļavas, ļoti koši, spilgti zaļi, lieli alkšņi krastos, vairāk to un lielāki kā jebkad tur redzēti, bet ne sveši, šķiet piederīgi tur, saauguši tur, un daudz lielu zāļu, skalbju tur, it kā mitrākos, ūdeņainākos krastos… Pa upi plosti iet, plosti cits pie cita, uz plostiem plostnieku trauki, milzīgi lielas Latgales māla krūzes, tik lielas kā mucas, kļūst arvien lielākas – kā buras, bet ne svešas, pazīstamas, piederīgas un skaistas, iepriecinātājas, un krastos pēkšņi sarkanas uguntiņas, plostnieku, zvejnieku ugunskuri, tik spoži sarkani un daudz, neredzēti spoži un sīki sarkani, bet piederīgi tur, īsti, ne sveši, un plostnieki sēž…

Bet viss kluss.

.

Cits sapnis, kas vairākkārt atkārtojies: mūsmājas. Pagalms, saimniecības ēkas. Mazliet savādi, sveši uzkalniņi visur, bet bezgala maigu zaļumu klāti un gaišām, caurspīdīgām bērzu birzītēm noauguši. Tās rodas tālāk vēl un vēl, neredzētas tādas, bet saprotamas, mīļas. Tāds, vai tāds ir tagad mūsu pagalms, mūsu mājas? Kaut neaugtu arvien vairāk šo uzkalniņu un jaunu tievu bērziņu (kā ganu rīkstīšu) birzīšu. Bet aug, viss kļūst murgains un tomēr maigs, daiļš, mūsu mājas, mūsu pagalms. Ir labi tur būt, notvert kaut ko no bijušā.

Un cits sapnis: ceļš krastā aiz rijas, lejā upe. Eju šo ceļu, to pašu veco ceļu. Bet krasti ir augstāki, līčločaināki, kļūst aizvien vēl augstāki, krāšņāki, kupliem koku puduriem pušķoti, it kā paši sava veida vairākkārtīgs atkārtojums, it kā mierīgie attālumi starp riju un pagalmu un upi lejā būtu milzuši, veidojušies, izlocījušies, izgrozījušies krāšņi un tomēr palikuši tie paši, viss tas mīlēts un tuvs. Bet pārmaiņas pēkšņi kļūst acīmredzamas, viss kustas, veidojas spokains, labais, tuvais kļūst grūts, zeme, mūžam drošā zeme lēnām vēršas murgā. Tad sapnis kaut kā atstājas.

Cits lauku maiguma pilns sapnis. Esmu kaut kur tuvu pie mūsu mājām. Tās ir sīkākas, pelēkākas, vairāk kopā saspiedušās, upe ir attālinājusies, lauki izplētušies apkārt bez mežu tuvuma, tikai druvas, ļoti maigas druvas mīlīgi zied, silst saulē, cita citā saplūzdamas. Skumīga sajūta, bet jaukas, lai arī tik svešādas, manas mājas. Ainava sasilda.

.

Tie ir labie sapņi. To variāciju ir daudz, tikai ar mazu skumīgu izbīli klāt. Tad ir baigie sapņi. Daudzos viņos tomēr ir kāda cerība, kāds mierinājums klāt, bet ir bezcerīgie.

Ir kāds sapnis, kas atkārtojas daudzās variācijās: es esmu, es ieeju savās mājās. Vairākas istabas. Esmu savās mājās. Mīlīgs uzkalniņš. Bet mājas istabām sienu nav. Mazliet izbrīns, bet – ne īstas rūpes. Tās tavas mājas. Tu esi savās mājās.

Katrai telpai apkārt balts, izbirzis, zems, mīlīgs pamūrs, ne gluži vienāds un līdzens, ne vecs, bet tikko no cementa čupiņām samests, nav ne krēslu, ne galdu, ne durvju. Tu tupi tur kā putns. Tās tavas mājas. Tavas. Tu – dzīvo… Tas nav nelabs sapnis. Tavu domāšanu pavēlē sapnis. Jeb varbūt to ir nonivelējis tavs bēgļa stāvoklis, tava dzīvošana bez sava kakta.

Šis sapnis atkārtojas, nedaudz izmainoties, un tas ir labs ar to, ka – tas ir pazīstams, kā savā ziņā maigs piepildījums, savrups, norobežots no pasaules – mājas.

.

Ir murgaini grūtie sapņi – bezcerīga meklēšana, vajātāju, ienaidnieku, tuvošanās, bērnu neatrašana, un ir – varena lieluma pilnie sapņi, kas veseli, kā redzēti, paliek atmiņā.

Kāds tāds baigs, ļoti skaidrs, sapnis. Stāvu pie mūsu dzīvojamās mājas (dārza pusē). Tā ir ļoti liela, ļoti augsta. Tā ir mūra māja. Ķieģeļu māja. Bet tā tomēr ir mūsu māja. Jau esmu, atrodos mājā iekšā, varbūt ieeju.

Māja ir ļoti liela, augsta kā baznīca, visa sarkanīga mūra, telpa ieplūst telpā augstu augšā līdz jumtam, viss ir caurumains, bet turas kopā, jaucas ar zilu debesi, it kā zvērojot, kā degot, viss kustas, līgojas, ir baigi, var sabrukt. Bet varbūt nesabruks… Tas ir turējies tik ilgi… Viss baiļu un apbrīna pilns, un savādas, draudīgas varenības… Mūsu māja. Tāda?

Šis sapnis, ļoti skaidrs, varens un baigs, nav atkārtojies, kā tas ir ar daudziem citiem, kuros mājas pārvērtības ir lielas, savādas bet kuros, grūti meklējot, atrod kādu mierinājumu, jo – tu esi tur, tur, un visu ačgārno beidzot var pieņemt, atrast kādu daļu no bijušā.

.

Un ir kādas briesmīgas varas vajātie sapņi.

Tu esi tur, viss liekas labi. Viss atrodas. Esi mājās. Māte arī ir. Bet – viņa ir mirusi… “Tas nekas, ka tu esi nomirusi, ka tik tu esi pie mums,” apņemot viņas plecus, es saku. Viss ir labi. Mājās.

Bet tad kaut kas sākas. Nāk kāds ar kādu baigu ziņu. Jābēg, jāslēpjas. Sekotāji nāk, jau klāt, jaucas pāri, nav glābiņa, lai arī ir liela pūlēšanās, kāda cīņa, kāda darbība tālāk un tālāk, līdz nāk mošanās ar briesmām, kas vēl moka, lai arī jau ārā no briesmām. Vai notiek sapņa mainīšanās – tu neesi tur. Tu esi ārpus robežas. Tu esi drošībā. Tu esi ārpus visa. Tukšumā. Smaga, nožēlojama mošanās. Dzīvs un nedzīvs. Un tomēr – dzīvs.

Pretēji šādiem, kaut baigiem sapņiem, kuri tomēr atstāj kaut kādu mirkli guvuma – tu esi bijis tur, redzējis, darbojies tur – ir sapņi, kuros zaudējums ir rādīts tik pārvarīgi, ka paliek tikai tumsa un sāpes, un sapni nedrīkst pat pārdomāt.

…Esmu, stāvu otrpus upes, kaut kur krastā pie skaistās birzes. Skatos uz mājām, mūsu krastā, uz skaidri, mierīgi redzamo mūsu sētu.

Te upes vieta pēkšņi plēšas, veidojas, grimst, brūk, izveidojas dziļa, plata zemes plaisa – zeme ieplīst līdz nesaskatāmiem dziļumiem, līdz savai pusei. Plaisa atveras nepārejama, nepārvarama pat ne ar kādiem tehnikas brīnumiem – visa zeme ir dziļi un tāli pārplīsusi. Es skatos, es redzu tālu tai pāri mūsu māju, mūsu sētu ar pagalmu un visām ēkām, es zinu, es to nekad vairs nesasniegšu. Kāda briesmīga zemes pārvērtība, katastrofa ir notikusi… Es tur stāvu savā labajā ielas kostīmā, turklāt ar cepuri galvā kā kādā labā ceļojumā, dzīvē – bet nu – viss ir pārgriezts, zaudēts.

.

Un tad, tik vienkāršais, bet no visiem vissmagākais sapnis pie rijas: eju pa ceļu no sētsvidus uz riju. Dzirdu balsis, apstājos – tie viņi visi! Mani mīļie, mājinieki. Kā miglā kustas pulciņā, nāk no piedarba, nāk… Steidzos pretī, bet viņi saiet rijā. Arī es gribu tur tikt, pie viņiem! Esmu jau pie rijas durvīm, bet durvis ciet.

Zinu – otrā pusē rijai ir logs. Steidzos ap rijas stūri (grūti, kā tas sapņos ir, ja grib kaut kur nokļūt pēc savas gribas), bet esmu jau aiz rijas. Bet rijas loga nav. Rijai ir tikai lielu baļķu siena, citcitā tie smagi, cieti saguluši, it kā ar zirnekļu tīkliem pelēki, jau zemē iegrimuši, kur baltā smiltī lēni līgojas daži reti, zaļi labības stiebri, no tuvā lauka iesējušies. Aizvēries, dziļš, neatlaužams klusums.

Pie Ķikuriem (Ķikure/Kikure)

Tur bija daudz mežu. Daudz pļavu. Daudz ūdeņu, protams, jo pie dārza malas, pārdesmit soļu no mājas, pienāca Aiviekste. Plūdu laikā nāca arī dārzā iekšā un dažreiz ar visiem pavasara lediem paskaloja pat savas straumes gar mājas paksi – visvairāk pārbaidīdama īrnieka sievu, kuras mājiņa bija vēl tuvāk ūdenim, jo krasts tur stāvāks, pie lodziņa ceriņkrūms ar tanī saslietām airēm un dukuriem, bet laiva uz ūdens, turpat aiz tiem.

Aiviekste, kas ir mierīga upe un plūst bez sevišķas līkumošanas, Ķikuru daļā pretī Miķelsonu birzei kā greznuma pēc aplaiž strauju loku, radot atvarus sāmiem (vietējā izloksnē – Ķikuru “otorus”) un arī mazas krāces, kur plostniekiem pēdējo reizi stingrāk ieķerties lielajās airēs, pirms tie mierīgi, pāris kilometrus lejup, nonāk Cūkas krogā un nodod savus plostus Daugavas plostotājiem, vai arī, ja lejāk jau krasti pilni ar plostiem, sviež lielos rīcāgus un arklus krastā turpat pie Ķikuriem, lec arī paši un tur plostus nost, īrnieka sieva kliedz vai nekliedz: “Uh, pagāns, neizar apiņus, neizar sīpoliņus… Ak tu nešķīstēns, kā izara manus miežu brālīšus un visu balto āboliņu…”

Bet, ja viņa gāja sūdzēties saimniekam, lai dod lielāku krasta gabaliņu, kur govij un sivēniem papļauties, tas smējās, ko nu viņa žēlojoties, kas cits kā tie paši plostnieki uzturot viņas miežu brāļus tik zaļā kuplumā un cūkāboliņu tik balti saziedējušu?… Taisnība tā bija, bet īrnieks ne tikai sev, bet arī saimniekam dažu labu dienu nostrādāja ar smago rungu, atartās velēnas kopā piedauzīdams un nolīdzinādams, jo citādi tur vairs ar izkapti nebija ko rādīties. Lai strauji ejošu plostu noturētu, dažs nemākulis ara vai piecas sešas reizes.

.

Pretī Ķikuru zemei, tālāk pa upi uz augšu, atradās Aiviekstes lielākās krāces – Gnīdiņas. Tur upe bija akmeņu kā piesēta gandrīz no krasta līdz krastam. Pavasaros, tikko ūdens sāka kristies, tie bāza savas tumšās galvas tuvu ūdens virsmai, ja vēl ne gluži ārā, un tad tos bija visgrūtāk pamanīt, un tie izjauca ne vienu vien plostu. Ja kādreiz kaut kur apkārtnes sadzīvē notika kāda lielāka kņada, bāršanās vai cita ilgāka, skaļāka izdarīšanās, tai bija piesmejīgs raksturojums teicienā: “…laiž kā plostus pār Gnīdām!” Vai vēl ar nelabāku pieskaņu: “…laiž kā poļi plostus pār Gnīdām…” Jo augšgala ļaudis, kas nāca ar plostiem no Lubānas, no Latgales, viņu dziļās izloksnes dēļ visi dēvēja par poļiem. Bet varbūt ne tās dēļ vien, latvietis, kā katrs zvērināts zemnieks, ātri uzmet degunu pret svešinieku un, lai cik brašs puisis tur dažreiz līgoja lejā uz plosta, reti kad tam varēja izdoties būt kādam vairāk kā plostniekam, ja ne taisni – plostu polim. Senāk uz plostiem brauca arī sievietes – “polietes”, sarkanā jakā un sarkanos lakatiņos. Kad mēs sākām staigāt savu laiku savos zilos un sarkanos lakatiņos, sākums tam nebija nemaz viegls: “Skaists jau, bet kā polietei…”

.

Bet tad vairs šīs polietes uz plostiem brauca maz. Māte tikai dažreiz tās pieminēja un nožēlojās, ka viņu vairs nav un tās vairs pret pienu neiemaina savus skaistos Latgales māla podus, kurus viņas Ķikuros un mazliet lejāk Grīvniekos tik labprāt bija atstājušas, lai tie nebūtu jāved atpakaļ uz Latgali.

Šais gados vairs nebija arī kuģīša, kas agrāk uzturēja satiksmi starp Cūkas krogu un Saikavu. Kuģītis, šī pukstošā, baltā parādība, kas Aiviekstes zaļajā mierā ienesa tādu patīkamu satraukumu acij un sirdij, sevišķi tad, ja tas uzsvilpdams griezās pie krasta un izcēla malā kādu gaiši tērpušos sievieti vai kungu ar smagām somām no Rīgas, vai veselu ģimeni – bērnus ar gumijas lellēm un lielām gumijas bumbām krāsainos tīkliņos…

Brīvās Latvijas laikā upi diezgan pamatīgi iztīrīja, izcēla vienu otru mīļu akmeni, kas bija bijis, kur peldoties kāju atspert vai vasaras sausumu pamērīt: “Lielais akmens jau līdz pusei redzams…” “Trešais akmens jau nāk ārā no ūdens…”

Šo akmeņu bija ļoti žēl, tie kā viesi bija katru vasaras vidu ieradušies, viļņu apguldzināti, tad mazliet saulē pasildīti. Par tiem nožēlojās arī vecāki ļaudis, ne tikai jaunie (kas žēlojas, kā zināms, par šo un to): “Nav kur ziepes uzlikt… Nav kur apmesties, veļu skalojot…”

Bet aizmirst, ir jāaizmirst viss, ko atņem. Bez šiem akmeņiem mūsu peldvietā, dārza stūrī, bija drošāk laivu laist krastā, pilnu ar skalbēm zāļu dienā.

.

Pavisam agri pavasaros brauca pazvejot ar tinām, tad ar malas tīklu, vasarā lika nakts āķus, dūra sāmus ar žebērkļiem, ķēra līdakas ar velcēm – spiningiem. Bet, ja kāds sēdēja krastā visu dienas cēlienu ar makšķeri, tas droši vien bija kāds iemaldījies dzejnieks vai gleznotājs.

Ziemās Aiviekste aizsala vienādi un droši. Bieži tad iebrauca ceļu pa to pat no Pļaviņām līdz Ļaudonai un tālāk. Tā bija gluda, laba braukšana bez kalniem. Pat kailsalā, kad uz ceļiem vēl bija kāpene, pa upi varēja laist tā, ka kamanas griezās, ja tikai zirgs bija labi apkalts. Dažs labs pavasaros tik ilgi negribēja atstāt šo vieglo ceļu, līdz pats vai zirgs, vai abi ielūza ledū. Tad bija ko skriet ar bomjiem un striķiem palīgos. Kādu tādu nelaimes putnu, kas ielūza pret mūsu dārzu, vēl ilgi pieminēja:

“Izcel tu viņu, izzvejo, izglāb – viņš nopurinās, aiz dusmām un kauna ne paldies neteicis, sēžas atkal savā kuražā un laiž pa upi tālāk – šim neesot laika pa lielceļu, šim jāsteidzoties…”

Pļavas bija visgarām Aiviekstei. Pa pļavām vien varēja aiziet uz Grīvnieku Maltiem, pa vienu pusi upei turp, pa otru atpakaļ, un augšup, pāri pļavām un cauri birzīm, varēja aiziet uz vieniem Dzīšļiem un otriem, tas ir – uz Lielo Miķelsonu un bodes Miķelsonu.

Meži bija tālāk visapkārt. Pāri aiz upes Sāvienas Lielmežs, mūsu pusē aiz robežgrāvja Kalsnavas meži, uz otru pusi visapkārt Ļaudonas daļas Soklis. Tēvs savā laikā nekad negāja uz tīrumu bez savas divstobrenes, jo medņi un rubeņi nāca ārā no meža, sēdās jaunajā āboliņa šķūņa šķorē un lielajā eglē, kas tādam nolūkam bija atstāta pļavas un āboliņa lauka nomalē. Tāpat stirnas un pa retam arī brieži nāca, ganījās laukos mežu tuvumā, nelika medniekam mierā ne diendusu nosnaust, ne svētdienas rītu atmiegā iekrist. Bet agra ziema sākās ar zaķiem.

Dzejnieki (Ķikure/Kikure)

Kurā gadā? Kaut kad pēc 1936.g.? Tanī laikā man nebija tuvas saskares ar rakstniekiem, mani paziņas nāca no jaunajiem gleznotājiem un grafiķiem, bet kaimiņos (gan citā pagastā, un uz laukiem tam sava nozīme), radās jauns rakstnieks Jānis Sārts. Kad pie Sārta atbrauca rakstnieki no Rīgas (uz zvejošanu…), viņš tos veda arī pie manis.

Sārta mājas robežās bija maza upīte – Veseta.

Veseta ietecēja Bērzaunīcā, Bērzaunīca ietecēja Aronā, un Arona – Aiviekstē. Bet Aiviekstes krastā bija manas mājas. Jāpanāk tikai kādu puskilometru, (varbūt tomēr mazliet vairāk?) pa Aiviekstes pļavām augšup. Tā zvejojot vien, no upes upē, varētu atnākt no Sārta mājām uz manām mājām, teorētiski ņemot. Praksē tomēr iznāktu pagarš, ļoti līkumots ceļš.

.

Vienā vasaras dienā, ciemiņi, rakstnieki – zvejnieki, sanāca: Jānis Grīns, “Sējēja” redaktors Jānis Lapiņš, Knuts Lesiņš un Ēriks Ādamsons, varbūt vēl kāds, ko neatceros, un pats Sārts, protams. Brīdi viņi atpūtās, un Jānis Lapiņš skaļi mācījās izrunāt vārdu “zivs” vietējā izloksnē: “Zuis, zuivs, zuivs!” Latgales izloksnē to Lapiņš prata, bet Ļaudonas pagasts ir labi tālu no Latgales – vēl Sāviena, Ungura, Mētriena, Saikava vidū. Latgales izloksnē Lapiņš aizraudamies stāstīja anekdoti: kaķim pie astes piesien avīzi un aizdedzina, kaķis kā ar degošu karogu skrien no “ustabas uz klāti, nū klāts uz šķuini, nū šķuiņa uz kūti, un ir ‘smuiklu, ka smuiklu!’” Nodeg visa sādža, “smuiklu, ka smuiklu!” Izklausās varbūt bēdīgi, bet ne tad, kad Lapiņš to stāstīja, un izsmieties viņiem vajadzēja mūžīgajās sarunās – par dzeju.

Vecākie vīri – Lapiņš un Grīns – Sārta vadībā aizgāja vārīt zivju viru uz mūsu zemes otru galu, tāpat Aiviekstes krastā, tikai augstākā nogāzē ar priedēm un dzeltenu smilti. Kur viņi ņēma katlu un viras piedevas – nezinu, laikam to sagādāja mana māte vai īrnieku mājiņas Vītradziene. Tādu smagu, kāsī karamu katlu viņi nebūtu varējuši atstiept trīs kilometrus no Sārta mājām.

Jaunie – Lesiņš un Ādamsons – palika uz vietas, izstaigāja pagalmu, dārzu, istabas. Mūsu lielākā istaba – zāle, kā uz laukiem sauca šīs lielākās istabas – bija ar trim logiem uz dārzu un Aivieksti, saulaina un mīlīga diezgan. Viņi tur atpūtās, kā to pilsētnieki uz laukiem dara. Izcilāja grāmatas, apskatīja visu un runājās. Neatceros, vai tad man tur bija vēl vecās klavieres, vai jaunās. Knuts Lesiņš tām nepieskārās, viņš bija klusāks, vienmēr dzirdēja ieskanamies tikai Ērika Ādamsona balsi: “…un lūpas tādas lielas… mīkstas kā kumeļam…” viņš Knutam Lesiņam stāstīja par kādu sievieti. Tad viņš nēsāja rokās pa istabu apkārt ģipša figūru, taisnu jaunas meitenes stāvu, kas man bija akadēmijā iemainīts no kādas tēlnieces pret kādu manu zīmējumu. Ādamsons to šūpoja rokās un runāja: “Tā ir sieviete. Tā taču ir sieviete…”

Es turpat apkārt biju, bet aktīvi nekur neiemaisījos; viņi jau bija izbraukuši, kā paši teica, bēgdami no cilvēkiem, no sievām un sievietēm. Tā ģipša figūriņa bija ielūzusi lejā pie kājām. Domāju – ja viņas kājas no šūpošanas lūzīs tālāk, Ādamsons ļoti nobīsies. Bet – laimīgi, viņš nolika to atpakaļ vietā.

Tad redzot mūs – mani, manu māti, Vilmu, mūsu jauno kalponīti, staigājam tur apkārt savās gaitās, Ādamsons izbrīnīts iesaucās: “Redz’, kā viņi visi staigā – basām kājām! Kā d i e v i !”

Tas bija glaimojoši dzirdēt mūs tādā līdzībā. Mēs ar zemnieka iecirtību nebijām neko uzāvušas, lai arī zinājām, ka Rīgas kungi ieradīsies. (Tālruņi tad bija visās mājās.) Nē, mēs palikām tā kā katru dienu, visu vasaru, savās mājās, savās paražās.

Tad, jādomā, Ērika Ādamsona iedomā, viņi abi ar Knutu Lesiņu bija noāvuši kājas, uzlocījuši bikses, nometuši svārkus un, rokas viens otram uz pleciem likdami, bradāja pa ziedošo pļaviņu aiz dārza. Māte gan domāja – sabadīs kājas, pēdas neieradušas… Jā, aiz mīkstiem dedestiņiem tur bija arī iedobumi ar asu grīsli.

Ēriks Ādamsons bija viegli iesarkani gaišmatis, gaišām acīm, slaids, viegla auguma. Knuts Lesiņš – mazliet garāks, mazliet spēcīgāk veidots tumšmatis. Abi runāja nebeidzamas valodas.

Tad mēs aizgājām uz lielajiem zvejniekiem – Lapiņu, Grīnu, Sārtu – tālajā krastā. Viņi bija izvārījuši lielu katlu zivju viras. Deva nogaršot. Bija paplāna, bet laba diezgan – ar kartupeļu šķēlītēm, mazliet sīpoliem un pienu. Tādai bija jābūt zivju virai tur, mūsu novadā. Zināms – salds krējums, liets klāt, vienmēr noderēja.

Pēcpusdienā visi aizklīdām uz Sārta mājām, tur sēdējām dārzā, istabā, istabas priekšā un viņi runāja – par dzeju, par dzeju, par dzejas formu… Grīns teica: “Nu, jā. Ja izkaļ par daudz, par daudz stingri metros un atskaņās, pants var kļūt sauss, neiespaidīgs: tram taram, tram taram – aizbrauc kā ar ratiņiem…”

Viņa teiciens ieskanēja manī tur, zem kokiem, viens vien īsti dzirdēts un palicis prātā par dzeju no visu viņu sarunu vārdu drūzmas.

No Sārta mājām viņi mani vadīja atpakaļ uz manām mājām. Šoreiz gājām taisni, bez ceļa, pāri pļavām, bridām, bridām un nesām cits citu pāri Aronai, arī samērcējāmies, slīdot uz glumajiem akmeņiem, tad otrā krastā, sausā, saulainā laukumiņā pie jaunām priedītēm sēdējām un žāvējāmies. Un viņi turpināja mūžīgās sarunas par dzeju (jeb sarunas par mūžīgo dzeju…).

Te Ādamsons pielēca kājās un sauca: “Skalbe, Skalbe! Kārlis Skalbe!” un rādīja uz kādu zilu ziediņu pie jaunas priedītes. Gandrīz nesapratām. Tad viņš noņēma Grīnam (vai Lapiņam) balto mīksta pinuma platmali, mazliet ieslēpās priedītēs, tad nāca ārā un ar cēlu žestu sveicināja sīko ziediņu, tēloja Skalbes dzejoli: “…bet Dievs ir garām gājis un viņu sveicinājis.” Protams, radās iebildumi – vai Dievs ir staigājis ar cepuri, ziedus sveicinādams – un Ādamsons tad tēloja sveicināšanu bez cepures.

Tālāk, izejot caur mežu un pārejot lielceļam, mēs atkal apsēdāmies lauku ceļa malas zālē, iepretim nelielam izcirtumam. Tur starp jauniem alkšņiem mirdzēja daži ļoti balti bērziņu stumbri. Ēriks Ādamsons atkal uzlēca no atpūtas: “Lūk! Kā papirosi!” Viņš sajūsmā rādīja uz jaunajiem bērziņiem. Atkal protesti! Pilsētnieks kas pilsētnieks! Kā dabā dzīvu koku var salīdzināt ar papirosu? “Nu vai nav? Vai nav? Taisni, balti, vienādi. Kā papirosi!” Ēriks tiepās pretī.

.

Tas nav gluži un absolūti viss no atmiņām par Ēriku Ādamsonu tai vasaras dienā, bet viss, ko var viegli atstāstīt.

Un zāle bija tik zaļa, un lielceļš tik sauss, bet saule rietēja, un viņiem bija jāiet uz staciju, jābrauc atpakaļ uz Rīgu.

Rablē, Moljērs, Ronsārs, Prusts (Ķikure/Kikure)

Ceļojuma piezīmes, Francijā, par slavenajām
Luāras pilīm

Jūlijā mēs iebraucam Francijas dienvidu pusē no Itālijas. Mēs esam trīs: es, mana meita un mans znots. Mēs braucam savā “busiņā” pa Eiropu jau no maija mēneša.

Itālijā, kā tas pienākas, mūs aizrāva tēlotājas mākslas un architektūra. Arī te, Francijas dienvidos, mūsu ceļā kā pazīstamas salas gaida vietas, kas saistās ar tēlotāju mākslu – Arlē Gogēns, Eksā Sezanns, Antibās Pikasso, te viņa muzejs un netālu ciems, kur bijusi viņa mākslas podniecības darbnīca; tagad tur visi ciema iedzīvotāji kļuvuši mākslas podnieki…

Eksa (Aix–en–Provence) ir saistīta arī ar rakstnieka vārdu. Tur, tāpat kā Sezanns, skolā gājis un dzīvojis viņa jaunības draugs Emīls Zolā. Bet, pirmo reizi Eksā esot, prāti vairāk kavējas pie Sezanna. Viņa tik daudz gleznotais Viktorijas kalns tālumā zib zilgans, gandrīz caurspīdīgs; iesarkanā zeme, priedes – viss runā par Sezannu.

Ar rakstnieku vārdiem mēs vairāk satiekamies augustā, iebraucot Francijas rietumu daļā no Spānijas. Tur, tuvojoties Luārai un tās apkaimes vai nesaskaitāmajām pilīm pilsētās, ciemos, lauku un mežu vidū, sanāk vesela virkne rakstnieku, par kuriem vēstī šī apkārtne: Rablē, Moljērs, Žans Žaks Ruso, Žans de Mengs (Meung), Vijons, Ronsārs, Prusts.

.

Pirmais Rablē vārds – Šinonā.

Šinona ir skaista pilsēta Vjennas upes krastā, netālu no Luāras. Piebraucot tai no upes puses, skats tiešām savaldzina: mierīga upe ar smilšu sēkli gandrīz vidū, zvejniekiem un peldētājiem. Mūra tilts smagām arkām, kalns pretī ar pilsētu – jaunāko lejā, vecāko augšā, ar milzīgo nocietinājuma mūri un veco pili pašā augšā, pret debesīm. Miers, gaisma pār ūdenī atspīdošu un debesīs guļošu pilsētu – kāda saliedēta, liekas – laimīga grācija, elegance.

Bet vēsture: “…uz šīs salas 14. gadsimtā dzīvi sadedzināti visi pilsētas žīdi (160), apvainoti aku saindēšanā…” Tāpat par vareno cietoksni vēstures lapās lasāma tikai melna nāve, iekarošanas, ieslodzīšanas, izkaušanas, izmērdēšanas.

Vienīgi stāsts par Žannu d’Arku šai pilsētā gaišs. Tā viņas slavas sākuma pilsēta. Te viņa satika Francijas nekronēto karali Šarlu VII, te dabūja savu pirmo karaspēku, no šejienes sāka kara gājienus gar Luāru ar pirmajām spožajām uzvarām. Žannas cietums un nāve uz sārta pieder citai pilij, citai pilsētai…

Šinona. Žannas d’Arkas ieliņa, veclaicīgi šaura, ved augšā uz veco pilsētu, uz stūri, kur trīs neticami vecas mājas. Vienā no tām Žanna apmetusies, gaidot uz pieņemšanu galmā.

Tās priekšā akmens pagalms ar veco aku, ar akmeni, uz kura tā likusi kāju, no zirga nokāpjot. Ir redzētas daudz vecākas cilvēku mītnes, bet nekur senlaicīgums, vēsture nav dvesusi pretī stiprāk kā šeit. Seno ēku smagie baļķi, jumti, spraišļi, iedobtie, izmīdītie pagalma akmeņi – tā visa ir taustāma leģenda. Iespaids negaidīti liels, bet tas skar, nogulstas apziņā savādi, pats ar sevi, pats savā veidā, un jau tai brīdī ir jūtams, ka to nevarēs vārdos ne sev, ne citam atstāstīt.

Pēc šī, Žanna d’Arkas stūra, māja, kurā dzīvojis Rablē, nespēj neko daudz saviļņot. Bez tam tur notiek pārbūves darbi; cements un caurules mēģina slepeni modernizēt senlaicīgās ieliņas. Turpat tālāk uz augšu, ar zemi, ar kalnu kā saaudzis, tālu gaisā ceļas milzīgais apcietinājuma mūris. Šī tomēr ir vieta, kur Rablē dienās var dziļāk iemest skatu. Viņš dzīvojis arī citur; Lanžē pilsētiņā, stāvot uz vecās pils ceļamā tilta un skatoties lejā uz pilsētiņas līkloču ieliņām, liekas, ka visas kafejnīcas, visas pansijas un vēl citas visādas lietas un vietas – visas saucas Rablē vārdā, bet diezgan skaidri redzams, ka šis vecais vārds uzlikts jaunām lietām; gandrīz tā sērīgi, komiski…

.

Mēs braucam vairākas dienas krustu šķērsu pāri Luārai no viena krasta uz otru, no pilsētiņas uz pilsētiņu, no pils uz pili. Mengā ir 14. gs. dzejnieka Žana de Menga statuja viņa vārdā nosauktā parkā. Visvienkāršākā statuja – pelēkā akmenī veidota stāvoša dzejnieka figūra, senlaicīgā tērpā līdz zemei, mazu kapīti galvā, rozes ziedu gar sāniem nolaistā rokā. Kaut kādā veidā – ļoti statujiska statuja, ļoti dzejiska un ļoti dzīva. Turpat Mengas baznīca, pie kuras, kā tanī ieaudzis, cietuma tornis, kur bijis ieslodzīts dzejnieks Vijons.

Lielajā, labi uzglabātajā un greznajā Šenonso pilī tās īpašnieces Dipēna kundzes bērnu skolotājs kādu laiku bijis Žans Žaks Ruso. Viņa dēļ pils revolūcijas laikā saudzēta. No šīs pils pēc karaļa Anrī II nāves uz mazāku pili izraidīta viņa mīļākā – skaistā, gudrā Diāna. Bluā pilī Anrī III nogalināja Gīzas hercogu – visās pilīs, ar retiem izņēmumiem, plosījusies nāve un intrigas. Pašlaik Bluā pilī notiek Napoleonam veltīta izstāde. Tagad jautri noskatīties uz neskaitāmajām bildēm un bildītēm par bijušo laiku – zīmējumi, gravējumi kaulā, kokā, kokosriekstā, dzelzī, emaljā, bronzā, stiklā utt. No iekšpuses un ārpuses jāapbrīno milzu koka ciba platmalainās Napoleona cepures uzglabāšanai, jocīgi liekas redzēt slavenā karaspēka ikdienas sīkumus – apģērbus, dažādas cepures, pīpes, tabakas makus, traukus utt.

Ja vecā aka Šinonā, kurai pieskārusies Žanna d’Arka, vēsturi glorificē, šie neskaitāmie ikdienas sīkumi vēstures gloriju ievelk ikdienā, taču abos gadījumos pieved taustāmi tuvu notikumiem, kuru īstenība arvien likusies gandrīz neticama.

.

Divas pilis – milzīgā Šambora un mazā Talsī (Talcy) paliek visskaistāk iezīmētas atmiņā. Šamborā Moljēra darbiem pavēries ceļš uz cilvēkiem, kā stāsta, gandrīz gadījuma dēļ. Talsī ciemojies Ronsārs, dzīvojis un rakstījis dzejas pils īpašnieka meitai Kasandrai, savai pirmajai mīlestībai.

Šambora ir milzīga renesanses fantāzijas celtne mežu un lauku, milzu parka vidū. Tā, Fransuā I lieluma ilgu realizējums, radīta medībām, izpriecām, spēlēm un priekam. Tagad tur vakaros notiek gaismas un skaņu spēles. Pēcpusdienā, kad esam nodomājuši iet uz šīm spēlēm, nolīst lietus, mākoņi vakarā neizklīst, bet sakraujas vienā debesu pusē, tālu ducina un met rūsu. Mazliet draudīgi, bet tas labs fons pilij ar spēlēm – brīvdabas izrādei. Ļaudis sasēžas mauriņā aiz plašajiem, retajiem apstādījumiem un amizēdamies noklausās un noskatās pils izgaismošanu no iekšpuses un ārpuses, tās pazušanu tumsā un parādīšanos gaismā, torņu un torņveida skursteņu (kopā 360) pārvēršanos baigās vai laipnās sejās, atsevišķu logu, durvju, kāpņu, terašu pēkšņu parādīšanos, kas kopā ar skaļruņu radītiem trokšņiem – pakavu klaboņu, ratu rīboņu, klaudzināšanu pie durvīm, soļiem kāpnēs, zirgu, suņu, ļaužu balsīm un aktieru runāto tekstu – uzbur pasaku. Bērni skatoties sastingst, kad torņi kļūst ļaunumā zaļi, dzeltenacainas ragainas galvas elpo sarkanas ugunis; ļauni gari tur princesi apburtu, bet prinča balss ir pavēlīga un maiga, gaismas kļūst zeltainas un rožainas, un princese mostas…

Mums ir līdzi pudele vīna, un to mēs laižam apkārt. Šī sēdēšana tumsā ar vīnu uz maigās zāles, ar pērkona ieducināšanos, ar spēles gaismām un tālu rūsu, ar atmiņām, kas neatturami nāk virsū no pļavām, mežiem apkārt, ir savāds, dažādu īstenību un neīstenību sāpīgs un laimīgs mistrojums, no tā ņem pa dzīvam malkam tāpat kā no vīna pudeles, un tā garša ir tik skaidri jūtama un tik izgaistoša, netverama, te tā liekas tāda, te citāda…

Nākošajā rītā mēs atstājam savu naktsmītni pie Luāras uz lēzena, oļaina krasta, ar kārklu krūmiem, ar slapjām puķēm, tādām, kas ziedēja mājās, bet te tās ir iegrimušas zālē kopā ar vīnķekariem.

Braucam pa Meras pilsētiņas šaurajām, līkumotajām ielām un šķirstam ceļa kartes, lai papētītu, kur varētu būt ceļš uz Talsī (Talcy). Tad ieraugām ielas malā virs rožu krūma vienkāršu uzraktu: “Sekojiet rozēm uz Talsī pili.” Tas ir neticami labs brīdis! Ceļa meklēšana dažkārt ir sarežģīta, vienmēr jāuzmana visas takas un līkumi, un te – rozes mums uzņemas rādīt ceļu!

Braucam un vērojam sarkanos rožu krūmus, te pa labi, te pa kreisi, izgrozāmies ārā no pilsētiņas uz balta lielceļa, un tā tas iet kādi astoņi deviņi kilometri – ik pēc piecdesmit līdz simt soļiem rozes pa labi un pēc nākamiem piecdesmit, simt soļiem – rozes pa kreisi. Tīrumu malās, vīna lauku malās, aiz smilgām, aiz ceļmalas grants, pie pirmajiem griežiem, pie pirmajām labības gubiņām – visur mums māj un aicina rozes, un mēs esam droši, ka nemaldamies. Tas ir bezrūpīgs un jautrs ceļa gabals. Lauki te gandrīz kā Latvijas lauki – dažādu labību un vīna lauki, kas pa gabalu izskatās kā kartupeļu lauki, jo te ir zemie vīna stādi.

Tad mēs atkal pabraucam garām kādas pilsētiņas pirmajām mājelēm, un drīz esam klāt pie pils. Apaļo akmeņu bruģis tās priekšā jau nobiris brūnām kastaņu lapām, cauri zemiem kastaņu zariem var redzēt pils mūri, pāri kastaņu galotnēm – pils torni. Ieeja ved cauri ļoti biezam mūrim; mūri ir veci, pils 16. gadsimtā celta uz 12. gadsimta nocietinājuma. No ārpuses jūt gandrīz tikai šo cietokšņa seju, bet pagalma pusē pils tūlīt savaldzina ar savu ļoti veco franču stila piemīlību. Akmens aka, kāpnes, galerija ar arkādēm, iekšā mīlīgas istabas ar traukiem, mēbelēm, šādiem tādiem diletantu darbiņiem – portretām un zīmējumiem pie sienām; īsti provinciāli, priecīgi un mājīgi. Te varētu dzīvot ar draugiem, lielajās pilīs var dzīvot tikai ar sabiedrību, guļamistabas ieskaitot. Tomēr arī šai pilī ir – karalienes gulta. Katrīna Mediči te bieži ciemojusies pie pils īpašnieka Salvati, sava radinieka.

Lejā ir vīna pagrabs ar vecām koka spiedēm, sulu toveriem, mucām, vīnogu groziem, ķipjiem. Darīts vīns pašu vajadzībām, katru gadu mazliet citāds…

Pils pārvaldnieks un tūristu pavadonis ir maza auguma, apaļš, klibs francūzis. Šai rītā mēs esam vienīgie pils viesi, un viņš iesilst, mūs visur izvadājot un visu izrādot, bet viņa valoda visu laiku paliek klusa un delikāta. Šai pilij pieder dzejnieka Ronsāra un pils īpašnieka meitas Kasandras mīlas romantikas stāsts. Ronsārs dzejoja par rozēm, bet Kasandra vēlāk apprecēja kādu de Misē, un no šīs ģimenes cēlies dzejnieks Alfreds de Misē.

Aiz pirmā pils pagalma, aiz liepām un vīksnām, ir baložu tornis 3000 baložiem, saka mazais francūzis. Grāmatā teikts – 1500 baložiem, bet vai tas svarīgi? Ronsārs pie tā rakstījis dzejoli kādai vienai balodītei, dūjiņai. Vēlāk baložu turēšana tādos vairumos ar likumu aizliegta, jo putni galīgi nopostījuši zemnieku laukus.

No Talsī mēs izbraucam palēnām, kā kādas burvības skarti. Negribas šķirties, varētu palikt, bet – nav kur. Pils pagalmā rosās jauni francūži, kārto solus, kāpnes, skatuvi kādai vakarā spēlējamai lugai.

Mums jābrauc uz Šartru un tālāk aiz tās, pie otras – mazās Luāras jāapmeklē Iljēra – Marsela Prusta bērnības pasaule.

Pasaka (Ķikure/Kikure)

Dzīvoja reiz vīrs un sieva, kas nīda viens otru bez apstājas un mitas. Viņu naids tiem bija klāt pie viņu darba, ēdiena un miega.

Vīrs naidu pūta ārā no sevis ar troksni kā ventilators netīru gaisu. Sieva, kas bija bailīgāka, nīda klusāk, bet jo indīgāk. Ar prieku viņi viens otru būtu ieraudzījuši beigtu – bet liktenis laikam nezināja, kuram no tiem šo laimi piešķirt.

Bieži naktīs vīrs modās augšā pats no savas kliegšanas, kad sapņos bija savai nīstamai sievai piešķīris lielāko sodu. Sieva sapņoja klusu, ka vīrs ir pagalam, un stiepa rokas to aptaustīt, lai pārliecinātos, vai tas patiesi tā ir.

Bet tas tā nebija. Dienu dienā viņi gāja kopā kā sajūgti. Nekas viņus nešķīra, ne liktenis, ne cilvēki.

Vīrs savā naidā cīnījās uz visām pusēm, izpēra, izkūla visu, kas dzīvs kustējās apkārt, saķēdēja ķēdēs suņus, kad tie uz viņa svilpienu nenāca klāt, bet loba mežā, apgrieza cāļiem spārnus, kad tie salēca uz sētas, aizspēra kaķi no durvīm un, izsunījis sievu, sēdās, lai ēstu pusdienas. Bet neba viņam bija ļauts mierīgi paēst, vienā rokā viņam vienmēr bija mušu sitamais, ar ko viņš bez apstājas sita mušas, šo nelabo kustoņu, ko sieva visapkārt pieaudzēja. Un, tā kā viena roka viņam vienmēr bija aizņemta, viņš nevarēja uzziest sev ne sviestmaizes, ne iebērt kafijā cukuru, ne vispār zināt, kā un kas un cik daudz jāēd. Bieži viņš ierāva tik karstu viru, ka asaras sasprāga acīs, ieņēma pirmo malku nejēdzīgi rūgtas kafijas, kas nebija izmaisīta, un iekoda siera maizē, kad bija jau apēdis medus maizi.

Sieva izlikās, ka visu to neredz un nesaprot, tas ir – slepeni viņa par to ņirgājās.

Vakaros viņam pašam bieži nācās aiztaisīt logus, jo sieva tos tīšām turēja vaļā odiem, mūdžiem un visādai ņudzoņai. Tad viņš vēl apstaigāja visus kaktus ar indes smidzinātājiem šķidrā un sausā veidā, pieliedams sievas kurpes un citas panckas, jo tie bija īstie parazītu perēkļi, nosita vēl dažus zirnekļus un noguris apsēdās krēslā, pievilka spuldzi sev klāt uz paša galda stūra, un sāka lasīt avīzi.

Sieva, kas visu laiku bija pavadījusi to zaļām acīm un ņēmusies ap traukiem tā, it kā tai kalni tur būtu gāžami, šai brīdī kļuva mierīga un čakla. Viņa apsēdās pie galda otrā pusē, šuva, lāpīja, adīja, rakstīja izdevumus burtnīciņā un – blēdījās. Lasīja slepeni zem šuvekļa paslēptas grāmatas, rakstīja draudzenēm, tādām pašām stulbenēm, vēstules un darīja vēl citas līdzīgas nelietības.

Viņa bija atklājusi, ka te, aiz vīra avīzes, viņa vislabāk varēja dzīt savas velnības. Avīzes tirgus ziņas lasīdams, vīrs tā bija sevī nogrimis, ka aizmirsa uzmanīt, ko sieva dara.

Tā tas būtu varējis turpināties kaut vai visu mūžu, ja sieva nekļūtu pārdroša. Viņa ne tikai rakstīja vēstules, bet sāka rakstīt lielu, biezu grāmatu.

Viņai trūka audzināšanas un viņa bija mīksta kā māla pika, viņa nevarēja naida skaudrumā vien dzīvot un slepeni meklēja pasaulē kaut kā cita, vieglāka, mīkstāka. Protams, tas ko viņa atrada, bija pēdējās muļķības un dzīvei mazvērtīgas lietas, bet viņa par tām priecājās – viņai bija izpriecu kāra daba – un, lai savu prieku dubultotu, visu, ko atrada, viņa pierakstīja savā grāmatā.

Ja viņai kaķis bija izstiepis pretī ķepu, uz vārtiņu staba tupēdams, viņa to pierakstīja savā grāmatā. Ja govs viņai nolaizīja plecu vai piespieda tai savu ragaino galvu, sieva pierakstīja to grāmatā. Ja kaimiņš vai kaimiņiene iedeva tai ķirbi pāri sētai – viņa pierakstīja to savā grāmatā.

Viņas grāmata kļuva bieza un biezāka. Bija cilvēki, kam tas neko nemaksāja, darīt daudz tāda, ko sievai vajadzēja rakstīt grāmatā. Un viņa rakstīja caurus vakarus; kāds bija viņu sveicinājis vairāk reizes dienā, bija aizlicis roku priekšā, lai viņa neizkrīt no autobusa, bija rūpīgi atbīdījis viņas mēteļa stūri, lai tas neiesistos durvīs, aiztaisot viņa jauno mašīnu, kurā tas viņu ieņēma, kad tā stiepa savus smagos iepirkumus.

Sieva rakstīja jau vairākus mēnešus, bet kādu vakaru viņa itin neko nedabūja pierakstīt, jo bija ļoti vēlu aizkavējusies pie šuvējas.

Vīrs bija jau avīzi izlasījis, kad sieva pārnāca. Viņa bija gan acīmredzot traki skrējusi, jo bija aizelsusies un sasarkusi, bet viņa tomēr bija pārnākusi briesmīgi vēlu.

Viņa pat neatjēdza lamāties pretī, kad vīrs sāka kliegt. Viņš iztrakojās kā muļķis tovakar, viņa smaidīja. Būtu vismaz ļauni smīnējusi, smīns nemaz nebija vājāks ierocis kā vārdi, bet viņa smaidīja, un smaids nemaz nebija gribēts, prātīgi smaidīts smaids, bet bija viņas stulbajā ģīmī it kā aizmirsies no kāda cita brīža.

Kas viņai, zosij, bija noticis? Pēdējo prāta mazumiņu izkūkojusi?

Vēl otrā vakarā vīrs nespēja kārtīgi nogrimt avīzes lasīšanā.

Toties sieva rakstīja kā apmāta. Viņa rakstīja tik ilgi, līdz atjēdzās, ka istabā valdīja nāves klusums, ne avīzes lapiņa vairs nečaukstēja.

Kā no mēnessērdzības atmodusies, sieva skatījās sava vīra sejā, brīnišķīgi smaidošā sejā, kas ļoti mierīgi, maigi stāvēja viņas acu priekšā, pāris centimetrus no viņas sejas, un abpusmalu viņas grāmatai bija atbalstītas divas milzīgas dūres.

Viņa gaidīja. Viņa varēja pagrūst grāmatu zem adīkļa, izlikdamās, ka raksta izdevumus. Bet viņa nedarīja nekā. Vīra sejā bija par daudz prieka, un tādēļ viņa nedarīja nekā. Pat nespiedza, neaizsita grāmatu. Īsta maita.

Beidzot vīrs pacēla roku, aizvēra grāmatu, iemeta to naktsgaldiņa atvilknē un aizgrieza atslēgu.

Sieva lūrēja – vai viņš to izvilks? – Neizvilka.

Tas tāpat tev nelīdzēs, nekā tev nelīdzēs, ka atslēga paliek iekšā – no vīra kreklotās muguras varēja lasīt.

Protams, nelīdzēs, to sieva zināja, bet reiz, kaut tikai vienu vienīgu reizi, viņai grāmata bija jāizlasa!

Otrā dienā viņa grāmatu izņēma un sāka lasīt, un tikko viņa to bija sākusi darīt, vīrs bija klāt. Tātad viņa jau nekautrējās aiztikt viņa mantas!? Aiz atslēgas noliktas viņa mantas!!

Vīrs grāba ar pienācīgu grābienu, un nu izcēlās troksnis. Bija ir spiegšana, ir kliegšana, un kaimiņi pasauca policiju. Tā ieradās tik ātri, ka vīrs neatjēdzās un neievēroja, ar ko tam darīšana, domāja, tāpat kādi garāmgājēji iemaisās ģimenes lietās, viņš atvēzējās arī pret policiju, un viņa rokas tika sasietas uz muguras.

Tā nu viņam tur vajadzēja pasēdēt kādu laiku viena policista apsardzībā, kamēr citi lauzīja galvas, kur viņu likt?

Tā kā sieva, policijai ierodoties, izskatījās kā cietēja, viņa palika brīvā. Par vīru viņa nebēdāja, bet grāmatu viņai vajadzēja dabūt un vēl reiz izlasīt. Tā kā grāmata bija atkal pie vīra un stāvēja, aizbāzta aiz viņa svārkiem, sieva grozījās vīra priekšā, rokas lauzīdama, un gatavojās ātram ķērienam. Ka šinī brīdī viņai tik vien rūpju, tas vīram tomēr nenāca prātā, un tā viņa tam grāmatu izkampa.

Ar dziļu nicināšanu viņš skatījās, kā viņa aizgūtnēm lasīja.

Sieva viņu neredzēja. Nekā viņa neredzēja. Ar apmātām acīm viņa raušus rāva teikumus no pilnajām lapas pusēm:

“…zilā mašīna lidoja kā putns no tāluma. Ne tik ātri un ne tik lēni kā visas citas. Ikreiz, kad tā parādījās uzkalnā un laidās lejā, man šķita, ka bezdelīga atsistos manās krūtīs. Tad viņa bija klāt un pieglaudās ielas malai soli no tās vietas, kur es stāvēju…”

“…Krēslā es tikko samanīju viņu stāvam. Mēs laikam gājām viens otram pretī. Es izstiepu roku (abas es nebūtu spējusi pacelt), un mani pirkstu gali atdūrās pret viņa piedurkni, pret viņa ikdienas brūno svārku aso vilnas piedurkni. Un tur viņi palika vienu mūžību. Es nezināju, ka mani pirksti…”

Sieva šķīra un lasīja tik dedzīgi, ka grāmata viņai izkrita no rokām. Nokrita taisni pie vīra kājām. Viņš vēl arvien sēdēja uz muguras sasietām rokām. Sieva ātri noliecās, lai grāmatu paceltu. Kad, to satvērusi, viņa atskatījās uz augšu, viņas sejai tuvojās liela, naglām apkalta zābaku zole.

Sieva zināja, ka vīrs taupības dēļ dzina savos zābakos Austrijas kalnos kāpēju naglas, bet, ka vienā zolē ir tik daudz naglu rindu un naglas ir tik platas, asas un spožas…

Bet viņa nedabūja ilgi brīnīties, jo zole tuvojās ātri un skaņa bija skarba un stipra: “Tuang!”

Sieva nezināja, cik ilgi tā bija turpinājusies, varbūt ļoti ilgi, varbūt tikai mirkļus.

Sieva dzirdēja aso skaņu otrreiz un – nosēdās uz mākoņa malas.

Tā bija tikai ūdens, klinšu un vēja skaņa, bet tā laikam skan arī gari.

Sieva sēdēja un juta sevī šo skaņu dziedam un vareni izskanam. Tā bija skaista, laba skaņa. Sieva sēdēja mierīgi, jo grāmata bija tai līdzi. Sev apkārt sieva samanīja arī citus sēdētājus un stāvētājus, kuru izskats, tāpat kā to skaņa, bija vēja, ūdens un klinšu. Sieva noliecās un gribēja atvērt grāmatu, bet nepaspēja, jo – “Tuang!” …un soli no viņas nosēdās viņas vīrs. Policista pistole bija to zibenīgi ātri uztriekusi augšā.

Sieva nopūtās un iespieda grāmatu dziļāk savās vēja un klinšu krūtīs.

“Tuang!” viņas vīrs pasēdās mazliet tālāk.

“Tuang!” viņš nosēdās atkal turpat, kur pirmāk.

Tātad tā ir viņa vieta un tur viņš paliks, sieva domāja. Viņus šķīra neliela mākoņa mala, apmēram tāda pati kā tur lejā vakaros galda mala. Vīrs sēdēja un atgādināja klints stabu. Likās, gar sievu tam nebija nekādas daļas. Bet – tikko es atšķiršu grāmatu? sieva domāja…

Blakus sievai otrā pusē kāds tāpat klintij līdzīgs tēls rīkojās ar kādu mūzikas instrumentu. Viņš to cilāja, grozīja – varbūt spēlēja. Sieva to nedzirdēja.

“Vai te katrs dara tikai savu darbu?” sieva viņam jautāja.

Tēls brīdi padomāja.

“Neesmu dzirdējis, ka te kāds nodarbotos ar citu lietām. Es biju mūziķis lejā, un man te līdzi ir mana flauta. Viņa ir tikai mana.”

“Vai jūs lasīt neprotat?” sieva prašņāja tālāk.

“Domāju, ka ne,” tēls garlaikoti atteica un pacēla savu flautu augstāk.

Sievai uzausa kāda cerība. Bet viņa vēl arvien grāmatu turēja cieši iespiestu sevī. Tad – “Tuang!” vīram blakus nostājās kāds jauns tēls. No viņa vējainās kabatas rēgojās ārā avīzes stūris.

“Avīžu reportieris, kas par daudz ātri skrējis savā vecajā kastē ap mūsu bīstamo ielas stūri,” sieva nodomāja.

Vīrs paskatījās uz jaunatnācēja pusi, un no tā kabatas sāka šķetināties ārā liela, bezgala liela avīze – veselas divas. Mazākā palika pie viņa paša, lielākā aizklājās priekšā vīram.

“Tuang!” vīrs pasēdās pussprīdi tālāk no sievas – “Tuang!” viņš nosēdās atkal pussprīdi atpakaļ, un avīze nu aizklāja visu viņa – klints tēla augšdaļu.

Sieva uzmanīgi nolika savu grāmatu uz mākoņa malas. Paturot avīzes kustības acīs, viņa sāka lasīt:

“Zilā mašīna laidās kā putns no uzkalna uzkalnā…” Ik pēc teikuma viņa aizvēra grāmatu un iespieda to savās vēja krūtīs.

Ziemsvētku ābols (Ķikure/Kikure)

Dziļš miers Ziemsvētku rītā, jau gandrīz līdz pusdienas laikam. Labi, ka to neviens zvans netraucē. (Bet Ziemsvētku izjūtas nav.)

Zem laiku ūdeņiem gremdētais viss var domās plūst un atplūst dzīvoto dienu gaismā un tumsā. (Bet Ziemsvētku izjūtas nav.)

Ziemsvētku rīts; vai bezspēcīgs mainīt pasaules gaitu, cilvēku izmisīgo, neatlaidīgo soli, prasības, iekāres, vajadzības – draudīgi asas, kas cērt un nāvē? Lūgšanas plānas pārmet baltu līķautu un – cerē, cerē… (Avīžu ziņas daudz lasītas.)

Ziemsvētku rīts, pilns miera un klusuma. Bet Ziemsvētku izjūtas nav. Dzīve to aizslaucījusi? Vai paša vaina – neesi par to domājis, tam gatavojies. Cepis svētku maizi, bet lasījis pasaules ziņas. Svētku rīta galdā nav nekas krauts. Un ja arī būtu… Neesi īsti gaidījis, domājis.

Galdā ir šķīvis ar dažiem ļoti lieliem, ļoti skaistiem āboliem. Bet dzīve svētku izjūtu aizslaucījusi. Vai sāpīgs tās trūkums? Jā, tas sāk sāpēt. Sāk likties ļoti nepareizs kaut kas. Pats nepareizs. Vainīgs. Tukšs.

Āboli arvien bija uz svētku galda, skaistākie tam glabāti: pepiņi, sīpoliņi, mālāboli.

Raugoties tagad lielajos ābolos uz šķīvja (tie jel ir gādāti svētkiem), rodas vēlēšanās pielikt rokas kaut kam īstam, dzīvam, kaut kam tādam, kas bija agrāk svētkos: gaišs, drošs, pārmūžīgs, mīlams un aplaimotājs. Es stiepju roku pielikt to ābolam. Izvelku lielo, sarkano ābolu, uzmanīgi, lai citi neizveļas no šķīvja, viņi ir tik lieli, ka tikko turas, saspiedušies uz tā.

Es ņemu sarkano! Bērns arī būtu ņēmis sarkano. Tur ir dzeltenzaļgani un sarkani. Zaļganie ir vēl mazliet lielāki kā sarkanie. Es ņemu sarkano – tas ir tik spožs un gluds. Ļoti smags, vēss, viegli uzdvesdams savu ābola smaržu, tas iegulst delnās – glaudāms, sverams, apgrozāms. Uz viena vaiga tam ir tikko manāms gaišāks plankums, tik tikko samanāmi svītrots, lāsmots, tas ir tik pazīstams no seniem āboliem, tā rokās turētiem. Jaunajai, palu ūdeņu nolocītajai ābelei dārza stūrī bija tādi, visi tumši sarkani, gludi, lieli āboli. Mēs līmējām no papīra izgrieztus burtus uz tiem, kad tie vēl auga zaļi, lai tie būtu apzīmēti, kad būs sarkani. Gaišās zīmes, ko uz āboliem atstāj tiem pieskārušās lapas vai lapu kātiņi – bija daiļāki kā mūsu burti, to nācās vēlāk atzīt.

Katra ābele dārzā deva mazliet citādus ābolus, arī tās, kas bija no vienas šķirnes. Katrai bija sava īpatnība. Mums nebija liels dārzs. Katra ābele saņēma kādu individuālu gādību no saules vai cilvēku rokām: tās, kas bija tuvāk pie mājas, dažreiz saņēma pelnus vai sārmu uz saknēm, tās, kas auga uz upes pusi, ilgāk saglabāja mitrumu no brīdi tur ieplūdušiem palu ūdeņiem.

Ejot tur no vienas ābeles pie otras, paceļot un nogaršojot ābolus (starp kritušajiem arvien bija gatavākie…), bija gandrīz tāpat, kā satiekot dažādus cilvēkus: katram sava balss, savs smaids.

Mūsu dārzs dažās ziemās smagi cieta no sala. Jaunākās ābeles izsala. Bija jānocērt. Viena tāda barga ziema bija, kad es vēl biju pavisam maza. Tēvs mani uz rokas iznesa dārzā (agrā pavasarī), nolika mani uz augstā pamūra, kas bija mūrēts balkonam, bet balkons nekad netika uzcelts, un es stāvēju tur nekustoties, vai aiz bailēm spert kādu soli, vai aiz nemācēšanas vēl to darīt. Un tēvs ņēma mani atkal uz rokas, nesa tuvāk ābelēm un teica, ka šogad mums ābolu nebūs. Es nesapratu, ko viņš stāstīja, salauzīdams pirkstos melnu, izsalušu ābeles zariņu, es tikai redzēju, ka viņa acīs bija asaras.

Vecos dārzos, arī mūsējā, bija dažas ļoti vecas ābeles, kuru šķirni neviens nezināja pateikt. Tās bij lielas, senas ābeles, parasti ar labu ābolu ražu, bet ar ne visai delikātas garšas āboliem. Šīs ābeles neizsala. Viena tāda bija sauktā vecā tēva ābele, rudeņos kā piebērta ar nelieliem, rūgteniem āboliem (kas, ziemā izsaluši, garšoja neticami labi) un otra, dārza tālākajā malā, ar svītrainiem, ļoti lieliem, arī rūgteniem āboliem.

Savādi skaista bija šī ābele. Kā man toreiz šķita, milzīgiem sarkanvaigu āboliem, kas augšā zaros spīdēja apaļi kā saules puķu ziedi. Šīs ābeles vēlāk vairs dārzā nebija (tās celms tikai kādus gadus tur stāvēja), bet tā ir tik dzīvi palikusi manā atmiņā, ka es uz viņu tur varētu aizsietām acīm aiziet, kā es toreiz ar maza bērna soļiem tur aizgāju – lielu, savādu gājienu – aiz zemeņu dobēm, caur lielajām dadžu lapām, un apstājos ābeles tuvumā, skatījos augšup, tās savādi izlocītos zaros, kuros spīdēja milzīgie, lielie āboli, it kā ar tiem ābele raudzītos lejā uz mani. Zālē es atradu divus trīs šos lielos ābolus. Bet tie bija rūgti, it kā ābele negribētu, ka es mēģinu tos ēst, it kā es nebūtu uzminējusi, kas man ar tiem jādara… Tas bija sen, ļoti sen. Ābele bija kā pasaku ābele, pie kuras es, nevienam neko nesakot, biju aizgājusi.

Tādas ābeles bija vecos dārzos, un tad nemanot tās pazuda, tādas sendienu sences.

.

Šis sarkanais Ziemsvētku ābols, gluds un smags, pilda manas saujas, viesdams domas par citiem daudziem rokās turētiem āboliem. Kādreiz ļoti izmisīgi meklētiem…

Sudētijā, mūsu pirmajā bēgļu nometnē, mana meitene un vecā māte slimoja un nīka, ēdot šķidro kāļu viru. Caur nometnes sētu izlīdusi, visam ciemam cauri es gāju dubļaino ceļu, ik mājā taujājot pēc kāda augļa. Jau bija redzama pēdējā māja ceļa galā, un man vēl nebija laimējies. Kāds cilvēks, garām iedams, man teica, uz pēdējo mājeli rādīdams: “Prasiet tur. Tur dzīvo laba sieva.” Un tur bija šī labā sieva.

Viņa man iedeva astoņus skaistus ābolus par to šķēli speķa, ko viņa teicās sūtīt dēlam uz fronti. Kā es mīlēju šo sievu. Kā es steidzos atpakaļ uz nometni (ielīst pa caurumu sētā, kamēr tas tur vēl bija). Kā es kāroju redzēt savas meitenes prieku. Jā, viņa priecājās, bet savādāk, nekā es to biju iedomājusies: viņa pacēla abās roķelēs pa ābolam augstu pāri galvai kā uzvaras zīmē un smējās, un kaut ko sauca, kaut kam tos rādīja. Biju domājusi, ka viņa kodīs ābolā kā vilcēns – nē, viņas prieks bija lielāks kā izsalkums. Tikai vairākkārt mudināta, viņa sāka ābolu ēst, gandrīz tā, it kā tas nebūtu apēšanai domāts.

.

Šis Ziemsvētku ābols guļ gluds un smags manā rokā, un es apgrozu, apglaudu to par visiem tiem citiem dzīves labajiem āboliem. Tas nav ieplakans kā vecajai bērnības ābelei, tas ir iegarens, uz purngalu šaurāks, un tur tam ir pieci vienādi izciļņi, aplī sagrupēti ap tumšo bijušā zieda serdīti, tie kopā rada pilnīgu ābeļzieda atveidu, tikai citā vielā, citā krāsā – skulptūrā veidotu, tumši sarkanu zieda atmiņu. Tad es ievēroju arī, cik tievs un sīks ir smagā ābola kātiņš. Visu vasaru ābols tanī ir šūpojies, kļūdams smagāks un smagāks. Cik sīksta ir bijusi saite, kas sējusi to pie ābeles zara. Un tad tur ir sācis veidoties šis mazais noriešanās punkts, atraisīšanās brīdim gatavots. Viegli tad to vēja pūsma, paša ābola smagums vai cilvēka roka ir atņēmusi prom no ābeles, no vasaras. Ābols ir sūtīts savā ceļā, savā uzdevumā. Kādā? Protams – sēklas sēt, jaunu ābeli audzēt.

.

Man apkārt sāk skanēt balsis – no šīs dienas, ne no sendienas. Tās smej, vēlē prieku, raisa dāvanas, rada Ziemsvētkus. Es nolieku sarkano ābolu viņa vietā pie citiem uz šķīvja, tie visi ir Ziemsvētkiem. Tie ir – Ziemsvētki.

Še guļ Fricis Bandinieks (Ķikure/Kikure)

Pēdējos pāris mēnešos vai pat vienā mēnesī ir izaugusi te, maigi starodama, pasaule – dzīvoklis, dārzs, pilsēta, savrupība, miers… Laime! Viegli blāzmīga maza pasaule kā skatuve, kurā risinās, ieaug paša dzīve, ieplūst kā caurspīdīgs ezera ūdens, sāk nest tavus kuģus. Pasaule nāk pie tevis, pieder tev.

.

Un tad – (Ak, vēl ne!) – aizbraukšana! Tā, kas pirms pāris mēnešiem bija kārota, šķita laime un dzīve – vairs nav tā, tā ir satumsusi, laime un dzīve ir ienākusi, apstājusies – te. Un nu tā ir jāatstāj. Jāsaprot, ka tās nav bijis. Jāsaprot. Bet to vēl var redzēt, tā turpina pulsēt, ataust gaismās, eksistē. Tā jāaizliedz. Jāiet prom.

Kur iet? Kā iet? Kā aiziet?

Aizvērt vārtus. Kādai mazai, savai pasaulei. Kā jau daudzreiz. Kā jau daudzas, daudzas reizes.

Stājos pretī vai pat metos ceļos tā priekšā, kas to izlemj. Pretojos, prasu – kādēļ? Kādēļ?

“Tādēļ, ka tu esi dzīvs. Tu dzīvo. Tādēļ.”

Vai to Tas… Kas to teica? Liekas – es to dzirdēju.

Un vai es vēl varētu ko teikt, iebilst, pretoties?

Tādēļ, ka tu esi dzīvs.

Tam līdzi es dzirdu vēl ko citu, es dzirdu veco teicienu, lielo zobošanos:

“Pacel vāku, paskaties,

še guļ Fricis Bandinieks –

D i e v s  d o d  s a l d u  d u s ē š a n’ !

Tais’ nu atkal vāku ciet!”

(Pirmās divi rindas jārunā lēni, svarīgi, bet mierīgā balsī, tad sevišķi žēlīgi, dziedoši jāvelk – “Dievs dod saldu dusēšan’!” Pēdējie vārdi jāizsaka ātri, lietišķi, pamācīgi – velti nekavēties!)

Sen mīlēju dzirdēt šo teicienu (sevišķi manas mātes izpildījumā), mīlēju smieties, bet nezināju, ka tas varētu būt domāts arī lielākiem notikumiem nekā ar to Frici Bandinieku vien. Jeb vai ne?

Fricis Bandinieks ir tas – tas viss, kas ir un atkārtojas, un mirst un mirst. Un tu vari pacelt vāku un paskatīties uz viņu, jo tu esi dzīvs.

Tu dzīvo tālāk. Tu vari taisīt vāku ciet.

Tev jātaisa vāks ciet.

Kažokvestīte (Ķikure/Kikure)

Druknais, staltais, iesirmais Rīgas advokāts Auleciems Jauna gada rītā steidzās pa kādu Švābijas pilsētiņas ielu tik ātri, cik vien to ļāva viņa paģiru un dzīves smagais ķermenis.

Ledains vējš pūta ausīs un jozās ap krūtīm, atgādinādams, ka Auleciems šai gadmiju naktī bija pazaudējis savu labo, silto kažokvestīti. Viņš to meklēja jau vairāk stundas, jau no četriem pieciem rītā, un ar katru brīdi vairāk sāka sajust pasaules nežēlību un aukstumu. Viss bij pelēka svina krāsā, viss sastindzis līdz savai dziļākai serdei, tādu aukstumu saukt par ledainu būtu par maz, tas bija dzelžains kā kādreiz bērnības ziemā klēts atslēga, kas rāva ādu no rokām, tai pieskaroties. Tomēr Auleciems kāroja kaut kur kaut kam pieskarties, piespiesties kādām durvīm, kaut vai sienai. Bet to nevarēja, bija jāiet. Bija jāiet kaut kur pie cilvēkiem.

Ļauna nakts tā bija bijusi. Sākusies labi ar draugiem, kaut kur kaut ko iedzerot, runājot, kā tas Jaungada naktī piederas, bet pilsētiņas Latviešu klubā viņš bija nokļuvis pēc pusnakts viens pats. Gan arī tur vēl atradis galdiņu ar draugiem, vilcis no kabatas un licis galdā atliekas no kāda labāka dzēriena, viņš strādāja pie amerikāņiem, bija bagātāks. Bet tad viss bija izbeidzies tumsā un pamestībā, un viņš bija pazaudējis savu kažokvestīti. To meklēdams, viņš bija gājis atkal visās vietās, kur tai naktī bijis – kādā hotelī, kādā krogū, atgriezies arī vēl Latviešu klubā, kuru slaucīja un kur grūstīja tukšus krēslus, bet savu kažokvestīti viņš nebija atradis. Tā bija viņam noplēsta kā miza kokam, un, tā izģērbts, viņš bija pilnam ieraudzījis savu postu. Viņš kļuva vecs.

Dzīve viņu pameta. Zinājis to viņš jau bija sen, bet tas nebija viņu ievainojis, tagad pēkšņi viņš juta to kā melno sērgu, no kuras viņš vairs nespēja atsvabināties. Viņam sala, viņu dedzināja, viņam slāpa un viņam bija jātiek pie cilvēkiem. Pie nometnes labiešiem Jaungada rītā viņš tāds nevarētu rādīties. Kaut kur te vajadzēja būt kādam “izskrīnētam”… Katram bija savs kakts, savi cilvēki. Viņam nebija. Šai mirklī viņš to zināja. Viņš kļuva vecs, jau bija vecs…

Velns, viņam ne prātā nebija būt vecam. Dzīvot griba un spēks viņā plosījās kā šis trakais ziemelis, kas ielā sāka vilkt sniega piebārstītus putekļus. Pēc tāda kādreiz vajadzētu mīksti snigt, atkušņiem nākt, zaļām lapām un visam citam… Ak, viņš jau nebija prātu zaudējis. Viņa laiks bija pāri, un viņš to nespēja pieņemt, viņš bija nokavējis. Viņš bija nokavējis…

Viņš apstājās un ievilka gaisu, kura nebija. Un skrēja atkal un bija pārsteigts, uzgrūzdamies kādam cilvēkam. Ielā laikam sāka staigāt cilvēki, dzīvie, laimīgie cilvēki. Kāda kundze ar mazu meitenīti no otrpus ielas nāca tieši uz viņu. Bērnam ādas cepure, mētelītis, mufe, botes – viss viens pūkains kamols.

Un kundze, dāma… Netālu tur atvērās kādas mājas durvis, un kundze ar meitenīti, smiekliem noguldzot, pazuda aiz smagajām durvīm. Auleciems brīdi blenza ielas akmeņos, kur kustējās pelēka sniega aste, tad turpināja iet, uzsākot droši ar galvas atvēzienu.

Kaut kur šai ielā dzīvoja no nometnes izmestais Banders. Tieši te vēl nebija visa gals. Banders nebija nekāds tuvais draugs, bet tagad visi bija vienādi, vajadzēja kaut ko runāt, kaut ko iedzert. Iela sāka vest pret kalnu, un gājiens bija grūts. Auleciems bija ļoti mīksts un piekausēts, kad viņš beidzot varēja pavilkt zvana kloķi. Zvans aiz durvīm gaiši noskanēja, un tas Auleciemu saviļņoja gandrīz līdz asarām.

Durvis atvēra Bandera kundze, priekšautā, pasmaga un nekrāsota, aiz viņas kā no zemes izauga trīs bērni, pats Banders sēdēja aiz galda ar atplestu avīzi un cilāja kafijas tasi.

Gaiss iekšā bija silts un mierīgs, tik mierīgs, ka Auleciems, kas visu laiku bija cīnījies ar lielu pretspēku, šķita zaudējam savu svaru un kā ļimdams nolocījās dziļā sveicienā kundzes priekšā: “Sveiki, kundze! Sveiki visi Jaunā gadā!” viņš negaidītā sirsnībā atkārtoja un skūpstīja kundzes roku, pievērsās katram bērnam atsevišķi un beidzot sarokojās ar Banderu.

“Vai jūs dzirdat Jauna gada zvanus?” viņš sauca. “Visa pilsēta skan…”

Banderi skatījās ieplestām acīm, gandrīz nokaunējušies, ka nav par Jauna gada zvaniem nemaz domājuši. Tik tiešām – laikam skanēja gan zvani. Un, atvainodamies par visādām nebūšanām, viņi cēla krēslu viesim un savukārt vēlēja laimes. Un Auleciems vienā laikā sēca, pūta, runāja ar advokāta veiklu mēli, uzlielīdams bērnus un vecākus un uzburdams kādu lielu ciemošanos, svētku noskaņu. Tad viņš platāk ierīkojās krēslā un tapa lietišķāks:

“Vakar tur pie latviešiem bija tāds burkšķis, jūs arī bijāt?”

“Bijām.”

“Nemanīju. Nu – es daudz ko arī vairs nemanīju, bija jau uz rīta pusi, kad tur ierados. Biju jau daudz kur citur bijis. Neatceros, kur visur. Tā bija traka nakts. Īsta Jauna gada nakts. Un es pazaudēju savu kažokvestīti. Tas ir zaudējums, ko nevar aizvietot. Muļķīgi, bet tas ir liels zaudējums. Tas satricina visu. Velns viņu zin, tā bija nelaba nakts. Vai jums nav viens šņabis uz to? Viens vien… Kauns, bet manās kabatās nekas tāds nav saglabājies…”

Banders cēlās un gāja pie skapja, un kundze uzgrieza siļķi un lielu švābu sīpolu uz šķīvja.

Un viņi iedzēra. Kundzei arī bija jādzer. Bez ierunām. Ārā skanēja Jauna gada zvani. Ausa, pieņēmās spēkā Jauna gada diena. Auleciems meklējās pa kabatām un izvilka paciņu šokolādes, atdeva bērniem. Tā bija citam nolūkam iesaiņota, bet pašreiz bija jārīkojas tā… Jauns gads un daudz laimes. Un pēkšņi Auleciems nevarēja valdīt mēli. Domas, kas viņu bija triekušas pa ielu, gribēja atklāties cilvēkiem, tās spruka vārdos un bija ārā:

“Tā ir traģēdija. Tā ir lielākā traģēdija divi simti gados…” Viņš it kā smējās, bet smiekli neskanēja un vārdi nerimās: “Ja no tevis nekas nepaliek pāri – tā ir traģēdija. Nedrīkst nomirt. Nedrīkst iznīkt. Tas ir muļķīgi. Nepareizi. Es esmu pagalam. No manis nekas nepaliek pāri. Jums tur aug, jūs tur atkal esat, tai rindā, kur to resgaļu galvas… Bet manis nav. Es neesmu…” Viņa vārdi, liekas, neklausīja gluži tā, kā viņš to gribētu, bet iespaids, ko tie uzbūra, bija nenoliedzams. Viņš runāja vairākkārt to pašu, bet tik ātri un īsi, ka tas kļuva kaut kas liels, ko viņš teica – lielākā traģēdija divi simti gados… Tad viņš jūsmīgi pievērsās kundzei:

“Kundze, vai jūs neesat māksliniece? Esmu dzirdējis. Vai jūs nekārojat kļūt nemirstīga? Kaut ko radīt?”

Bandera kundze bija mazliet samulsusi.

“Tapt nemirstīga. Dzīvot savā darbā!” Auleciems sauca un māja tālumiem ar roku.

Kundze nebija droša, vai viņš nezobojas, bet mēģināja runāt kaut ko piemērotu līdzi:

“Jā, reiz biju ceļā uz tādām lietām. Jaunībā tā domā. Bet tagad – tas viss ko daru!” Viņa pamāja uz bērniem, un mazākais pienāca viņai un, kā to aizstāvēdams, ievēla savu lielausaino galvu viņai klēpī. Un Bandera kundze drošāk piemetināja: “Jūsu galva, Auleciema kungs, iepriecinātu katru portretistu. Tādas dēļ varētu sākt meklēties pēc otas.”

“Dariet to! Dariet to!” Auleciems, rokas pret debesīm celdams, sauca. “Jūs tapsit nemirstīga! Es būšu nemirstīgs! Pēc simts gadiem viņi rādīs uz manu galvu – tas ir mūsu celms, mūsu sencis, cilts tēvs!” Bet tad viņš sāka atkārtot agrāk teikto: “Tā ir traģēdija, tā ir lielākā traģēdija divi simti gados, ka tas nevar notikt. Jūs nevarat neko izdarīt. Jūs nevarat kļūt nemirstīga. Es neesmu nevienas cilts tēvs. Man nav nemirstības…”

“Jums jāprecas!” Bandera kundze uzdrošinājās teikt.

“Tagad?” Viņa ātri izteiktam vārdam nāca līdzi kāds domīgums. Un Bandera kundze viņu drošināja: “Protams, tagad. Jo ātrāk, jo labāk. Kādēļ jūs to neesat darījis?”

Auleciems apsēdās atkal, jo jūtu uzplūdumā bija sācis skraidīt pa istabu: “Nav lielākas traģēdijas par to. Jaunībā es par to nedomāju. Nezināju, ka kādreiz būs vajadzīgs tāds glābiņš. Sievietes dēļ es nebūtu apgrūtinājis savu dzīvi…”

“Prātīgs arī biji,” Banders uzlielīja, bet Auleciems nosēcās un pielēja glāzītes, līdz tās gāja pāri un pudele bija tukša.

Viņa iesirmā galva bija kā varens celms, izspūrušiem, stipriem matiem un milzu uzacīm, kuru garās, melnās spalvas griezās sprogās un sedzās pāri acīm, kas nemierīgi grozīja spīdīgus baltumus: “Tas skuķis…” viņš iesāka, bet nerunāja tālāk, tikai nosēcās, un izdzēra pēdējo malku no mazās glāzītes, tad atcerējās savu kažokvestīti un trūkās kājās: “Man viņa jādabū. Man jāiet. Tā es to nepametīšu.”

Un viņš ātri, jauki un sirsnīgi atvadījās un bija jau pa durvīm ārā, līdz kāds ko būtu spējis iebilst. Banderi bija tā savādi vīlušies, pēc lieliski iesāktās, intīmās sarunas paliekot pēkšņā klusumā. Labu laiku viņi neteica neko, ciemiņu nepieminēja. Banderiene palīdzēja bērniem uzģērbt virsdrēbes un izlaida tos ārā. Tad viņa uzrunāja vīru, kas, avīzi šķirstīdams, bija iegūlies gultā:

“Tu pazīsti Šķērstēna jaunkundzi? To kas strādāja birojā?”

“Jā. Un?”

“Viņa pie piecdesmit, pastudējusi, tāda dzīves priecīga. Viņi būtu jādabū kopā.”

Vīrs nolaida rokas ar avīzi un izlikās nesaprotam:

“Kādi – viņi?”

“Ak, nu Auleciems un Šķērstēna jaunkundze. Viņi dabūtu vēl kādu bērnu.” Un, tā kā vīrs nopietni neklausījās, Bandera kundze, gandrīz kā noslēpumu atklājot, piegāja vīram tuvāk: “Viņa teiktu to pašu par to traģēdiju, ja viņu piedabūtu pie tādas vaļsirdības…”

Bet Banders nicīgi nosmējās: “Vai tu nedzirdēji, ko viņš gribēja sākt runāt par kādu – skuķi? Noturējās tomēr. Tā ir Kaivana meita, gadi divdesmit divi, trīs. Nometnē jau par to zirgojas. Un Šķērstēna jaunkundze gan jau cerē uz kādu gadus desmit, divdesmit jaunāku. Tos tu nepiemānīsi.”

Bandera kundze vīlusies sāka novākt galdu. Tāda doma par divi vientuļiem cilvēkiem un viņu laimes izkārtošanu bija šķitusi laba.

.

Pēc pāris mēnešiem Banderi tāpat īsi pārmija dažus vārdus par jaunākajiem notikumiem nometnē. Bija miris Auleciems. Pats aizgājis. Par to negribēja atklāti runāt. Bet noslēpjams tas nebija.

“Man viņa valoda jau toreiz likās tāda mazliet par nopietnu,” sieva domāja.

“Nieki,” vīrs neklausījās. “Tā viņš gvelza vienmēr, kad iedzēra.”

“Bet redzi nu,” sieva pretojās.

“Redzi? Ko tu redzi? Tikai to, ka neviens ne zin, ne redz kaut ko par otru.”

Sieva vēl domāja par iespējamo divu cilvēku laimes izkārtošanu, bet vairāk neko neteica. Jo ko tur vairs varēja teikt?