Piemācies, maigs. Zaļums gaišs, vārs. Pavasaris. Un vāveres noēd manu dārzu.

Tās neizskatās kā vāveres, tās ir kā lielas, pelēkas žurkas, tikai astes kuplas kā vāverēm. Tās nāk kā karaspēks divi un trīs reiz dienā. Parasti četras kopā – divi pāri. Ir pārošanās laiks. Viņas nāk arvien ierindā – snuķi uz leju, ostot. Tad lec, plosa. Pirmo dzelteno tulpi (no astoņām rudenī iestādītajām, četras uznāca stipras, piektā nīkst, liekas – par dziļi zemē…), pirmo dzelteno, kas uzziedēja no rīta viscēlāk, visaugstāk, saplosīja pēcpusdienā. Tā dabūja greznot dārzu tikai pusi dienas. Otru, rožaino, kas uzplauka pēc divi dienām, kas bija visumīļā, sakodīja un puszieda noplēsa otrā tās ziedēšanas rītā. Tulpe (noliekta pie zemes) piecēlās un ziedēja tālāk ar savu pusziedu un izskatījās ļoti daiļi pie otras dzeltenās, kas uzziedēja tai pašā rītā. Rožaino pabeidza plosīt vēl pēc divi dienām. Šais divi dienās tā vēl bija košs krāsas plankums tukšajā dārzā. Ceturto tulpi saplosīja pumpurā. Nebija iespējams vēl atminēt tās krāsu.

.

Tulpju vairāk šogad nebūs. Vēl zied viena, tā otra dzeltenā, līdz žurku armija to pievāks.

Jaunajam, pagājušā rudenī iestādītajam ceriņkrūmam sāka apgrauzt mizu pie saknēm – cilvēks pārsteidza briesmoņus darbā, vēl laikā tos aizdzina, līdz kociņš nebija vēl visapkārt apgrauzts, pārzieda ievainojumu ar vasku (lai ūdens nesūcās vainā) un apsēja ar lielu plastika gabalu, kas vējā plandās un vāveres neuzdrošinās kāpt augstāk zaros un sakodīt ziedu pumpurus. Krūma vidū ziedpumpuri ir paglābušies.

Mūžīgā vēlēšanās pēc sava dārza stūra, pēc mājām. Četrdesmit gadus cilvēks ar šo vēlēšanos, klīzdams no vietas uz vietu, četrdesmit gadus bez sava dārza stūra, bez mājām, ar neatlaidīgu cīņu no jauna un no jauna pēc tā.

Kaut kas ir likts tā vietā? Ne īsti – likts, varbūt – lemts. Ik pēc vāveru uzbrukuma dārzam nāk atziņa – tas ir tikai svešas zemes stūris, te nav ne dzīves, ne palikšanas, nav jāvaimanā, nav jāvēlas te iesēsties, sēdēt, palikt, it kā te būtu dzīve. Šī atziņa uzaust un noriet. Atkal ir karsta, nemierināma vēlēšanās pēc sava dārza stūra, pēc savām mājām.

Un vienmēr nāk pelēku žurku seju armijas tuvošanās, zemi ostot, rokot, plēšot, saplosot, nograužot stādīto.

Kaut kas paglābjas. Jāstāda vēl.

Kaut kas paglābjas.

.

Dārzam var uzbrukt daudz dažādi ienaidnieki – kaitēkļi, gliemeži, blaktis, visādi sakņu un lapu grauzēji, daudzi no tiem sīki, nesaredzami, strādā naktīs vai zināmos mitra vai sausa laika posmos; daudzus pamana tikai tad, kad postījums ir gandrīz nelabojams, bet šie slepenie uzbrucēji gan rada bēdas un pat izmisumu dārza kopējam, bet tie nerada tādas neciešamas, bezpalīdzīgas, lielas dusmas, kādas rada pelēku, kā uniformētu, vāveru – žurku bars, kas nāk lejā pa kaimiņu mājas sienas mūri, pa palodām, pa sētas tīkliem, stabiem; nāk kā izpletņu lēcēji un ierindā tuvojas, iet pāri dārzam – tavu acu priekšā, astes šaudās gaisā, svaidās uz vienu, otru pusi, deguni rok, grauž, ķer; pelēki ķermeņi piepūšas uzbrukuma drosmē, priekā; tie palec, apsviežas gaisā, daži pēkšņi uzdrāžas jaunajā ceriņkrūmā līdz augšai, purina, kož ziedpumpurus, lejā nākot, metas pie kociņa jaunajiem stumbriņiem – plēš, grauž nost mizu.

Tas ir ļaunākais, kas var notikt.

Jātriecas žurku pulkā kaut ar kādu metamo, akmeni vai ko, lai gan tas neko nelīdz – zvēri ir zibenīgi ātri, pabēg un apstājas, un gaida, kad pretestība būs pāri.

Tad varētu tiem sviest un trāpīt. Bet to nedrīkst. Tie ir iedzīvotāju lepnums tūristu priekšā. Tie ir ar riekstiem baroti mīluļi, tie var pievilcīgi nopozēt, apsēžoties un saliekot priekšķepiņas pie baltajām pakrūtēm, jauki lūdzot un saņemot riekstu.

Tad šie žurku radinieki, šīs vāveres, izskatās neticami mīļi, gudri radījumi un, ja vēl tie atliec un cēli izbužina savas astes – tad ne vairs žurku, bet vāveru, vāverīšu astes…

Vāveres lielpilsētas vidū?

Jā. Liels, ļoti liels parks ir arī te tuvu, lielpilsētas vidū, un tur ir miljoniem vāveru. Dažas no tām, kā šīs ceriņkrūma postītājas, klejo un mājo pilsētas dārziņos, pavārtēs, zem kāpnēm; gudri un droši izvairās no satiksmes briesmām ielās – iepriecina dabas nabagā pilsētnieka acis. Pilsētas valde gan māca iedzīvotājus – barot šos dzīvniekus tikai parkos, bet, ja klausītu visu, ko pilsētas valde saka, iedzīvotājiem liktos, ka viņu brīvība kļūst ierobežota.

Apsverot visu, briesmīgās, grauzēju radītās dusmas mazliet rimstas. Jāmēģina ceriņkrūmu labi nosargāt, kamēr tas sīks.

Pilsētas ielās pie māju durvīm ir daudz ceriņkrūmu. Daži lieli, skaisti koki, ziedos kā violeti mākoņi, tik pilni ziedu, ka lapu neredz, un to ziedi dzīvo, smaržo, izbāl beidzot saulē, vēl zied maigā putekļu krāsā.

Jāstāda vēl otrs ceriņkrūms dārza stūrī. Jāstāda vēl dažas tulpes.

Šis ir jauns dārzs. Cik to ēnās, starp celtnēm, pilsētas vidū, mājas sētas pusē, var saukt par – dārzu. Tas ir mazs dārzs. Dārzs nerodas vienā brīdī. Tam jāizaug no sēklām, no stādiem, no sīkiem krūmu stādiņiem; koptam, laistītam, sargātam ilgas dienas. Zeme arī viņam nenogatavojas, neietrūd, neiemēslojas vienā dienā. Un, ja to traucē, aplauž, apgrauž, izkašņā un izrok – no iecerētā dārza maz kas paliek pāri.

Rudenī te tika ielikti zemē astoņi tulpju sīpoli. (Ka tikai nebūtu par dziļu? Ka tikai nebūtu par seklu?) Ziema gara, auksta, ledi var izgulēt saknes, sals var nokost pumpurus, un kailsals, vai pārāk dziļš sniegs…

Uzdīga četras tulpes. Divas dzeltenās uzdīga pirmās. Tad arī tik ļoti gaidītā rozā – sārta kā rīta blāzma.

Atgriežoties no dažu mēnešu prombūtnes, atrodu te visu tādu pat. Gandrīz tādu pat: Uta vairs neiet ar Viliju, bet Reju. Zilacainais sarkanā autobusa šoferis, kas ved uz Keira kalnu, uzaudzinājis vaiga bārdu un pieņēmies svarā. Patricijai jauns balts kaķis, vecais melnais sabraukts uz ielas. Un…

Nomirusi mūsu mājas saimniece.

Man viņas žēl. Negribētos samierināties ar to. Man žēl, ka viņa vairs nestāvēs tur ārā uz sava balkona, ar savu drukno, strupo augumu un spilgti sarkani krāsoto galvu. Viņa bija vecīga sieva. Kareivja balsī uzsauca šo to saviem paziņām, varbūt arī svešiem, kas gāja garām ielā, kad viņa stāvēja tur augšā aiz balkona treliņiem un noraudzījās ielā, dzīvē. Viņa pati daudz nerunāja, lika runāt, norunāt viņai šo to tiem, ko bija apstādinājusi.

Šo dzīvokli viņa vēl nebija nodomājusi izdot, kad mēs to dabūjām. Dzīvokļu aģents teica: “To viņa tagad vēl neizdod. Un viņa ir cieta sieva…” Bet aģents bija parādījis dzīvokli Dainai kā iespējamu nākotnes cerību. Daina gribēja to dabūt tūlīt, lai arī vēl pilnīgi neizremontētu.

Mēs abas gājām pie šīs sarkanmatainās, pavecās, mazrunīgās, it kā niknās, cietās sievas. Viņa atvēra durvis un uzklausīja mūsu lūgumu, durvīs stāvot.

Nē – viņa negribēja šo dzīvokli vēl tagad izdot. Kādēļ ne? Nu tā bija viņas darīšana.

Daina lūdzās, stāstīja, ka viņa iespiesta dzīvot neiespējami mazā istabiņā, nevarot strādāt. Gribētu gleznot… Bet atbilde bija – nē un nē. Taču saruna kaut kā vēl turpinājās.

Un tad vienu mirkli, vienu īsu, savādu, patiesības pilnu mirkli šī sieva pārvērtās. Kā siltums, kā gaisma izlija cauri viņas ķermenim, kas kā pats no sevis atvilga kādā maigā, graciozā kustībā, it kā viņa sveicinātu, paklanītos, noliektos, it kā viņa kļūtu cita sieviete, citā vietā, citā dzīvē.

“Jūs esat – māksliniece?!” viņa klusinātā balsī, kā aizmirsusies kādā atmiņā vai brīnumā, teica.

“Jā,” Daina savā, vai divreiz par šo veco dāmu augstākā augumā, savā divdesmitgadīgā krāšņumā mierīgi apgalvoja.

“Tad – Jūs uzgleznosit mani?” vecā dāma teica, vēl aizsapņojusies, bet jau atgriezdamās nospraustā īstenībā. Daina apsolījās bez kavēšanās.

“Labi. Bet – tikai ne dzīvniekus dzīvoklī!” vecā nocirta kā ar cirvi. Un mēs vai iekliedzāmies no prieka. Mums ne prātā nebija turēt dzīvniekus. Ne suņus, ne kaķus.

Jūra pār pilsētu sniedzās mūsu logos…

.

Es kādreiz Dainai ieminējos, ka jāglezno dzīvokļa saimniece. Daina domāja – gan jau vēlāk, lai aprod, pierod, iepazīst seju. Gada laikā saimniece arī ne reizi neienāca mūsu dzīvoklī. Laiks ritēja mierīgā steigā, kā vienmēr.

Tikai reiz vēl man bija saruna ar viņu. Saulainā priekšpusdienā dārzā veļu izžāvusi, es izdzirdu viņas balsi, stingru un cietu: “Paskatāties un pasakiet man, vai Mārtiņa kundze ir mājās.” Es pacēlu galvu, mazliet iztrūkusies; tur viņa stāvēja augšā uz balkona, savas mājas otrā stāvā (viņai te piederēja trīs mājas…) Viņa bija noskatījusies, kā es izkaru veļu. Zināju, ka Mārtiņa kundze no mūsu mājas apakšējā dzīvokļa nebija mājās, viņa bija prom darbā kā katru rītu, bet es darīju tieši tā, kā šī balss man lika: gāju, pieklauvēju pie Mārtiņa kundzes durvīm, tad gāju, pavēstīju augšup uz balkonu, ka Mārtiņa kundzes nav mājā.

Kad ieminējos Dainai, ka mājas saimniece bargi prasīja pēc Mārtiņa kundzes, Daina pasmaidīja: “Viņa gribēja tevi tikai pakomandēt. Viņai garlaicīgi tur vienai stāvot. Nav ko darīt.”

.

Jā, aizsniegties pie cilvēka nav viegli. Ne viņai no sava balkona lejā uz saules pilno dārzu, kur kāds izkar veļu un tā sāk plivināties, mirdzināties pret aprikozes ziediem, pret jūru, pret pilsētas sarkanajiem jumtiem; ne man ir viegli aizsniegties augšup uz balkonu, kur kāds stāv aiz baltiem treliņiem, ar sarkani krāsotiem matiem, kas ir, kas bija, kas nav…

Tagad viņas tur vairs nav. Viņa ir jau prom. Viss gads ir pagājis, bez ka viņa ienāktu, ka Daina to uzgleznotu un uz sienām parādītos sarkanmatainas galvas, draudzīgas, parādītos kā spoguļos, kuros uzdrošinātos skatīties. Jo būtu noticis tas, ka cilvēki ir satikušies.

Nē, tas nenotika, neiznāca, negadījās.

Nesāc prasīt par daudz jautājienu – “Kas tie koki?” – kad staigā parkā. Protams, viss ir kļuvis savādāks, lietas ir guvušas nozīmībā, cilvēki zaudējuši. Tas ir – salīdzinot viņu vērtības. Koku vērtība pieaugusi. Tie kļuvuši līdzīgāki cilvēkiem. Cilvēki kļuvuši līdzīgāki kokiem, akmeņiem, klintīm u.t.t.

Agrāk tāds jautājums nenāca prātā – kas tie koki?

Koki bija – koki. Putni – putni.

Cilvēks… Cilvēks bija kaut kas cits. Kaut kas, kādēļ bija viss cits. Tagad tas sāk ierušināties kritušās lapās. Sāk iepumpuroties koku zaros, galotnēs. Sāk ziedēt akmenī. Nu ne šai atdzisušajā zemes akmenī vien. Degošs akmens vēl lido sfairās.

Un cilvēks pulsē kā gaisma – deg, dziest, deg, dziest, ir – nav. Viņa laiks atnāk un zūd, drūp, stājas. Izzūd un kļūst bezlaiks.

Kas tie koki? Šie parka koki? Aug rindās, vējā, saulē, šūpojas. Šūpojas un stāv. Stāv un stāv. Krīt arī. Bet to gandrīz nevar pamanīt. Cilvēki arī krīt. Dažs nokrīt tepat parkā, pieceļas un skrien tālāk. (Te daudz skrējēju. Visā pasaulē daudz skrējēju tagad.) Bet cits kāds krīt un pazūd. Nav nekad vairs atrodams uz šīm takām. Tikai retais to var pamanīt. Visiem jāskrien tālāk.

.

Nebiju ievērojusi, ka dzīvoju vairāk ar mirušiem kā ar dzīviem. Tā tas jau bijis sen. Tagad, protams, tas tā ir vairāk, nekā agrāk tas bijis.

Pie sienām ir mirušu cilvēku portretas, gleznas, ko gleznojuši cilvēki, kas ir miruši, grāmatas, ko lasu, ir rakstījuši cilvēki, kas ir miruši, spēlēju mūziku, ko komponējuši sen, sen mirušie. Patiesi ir tā, ka dzīvoju ar mirušo garu, domām, dzīvēm. Tie, kas ir dzīvi, ienāk gandrīz tikai ar saviem ķermeņiem, ar savu fizisko esmi te, neko daudz neatļaujot no sava gara. Var nodzīvot vakaru dzīvo cilvēku vidū un aiznest tikai pāris vārdus, ja vispār, kas pieskārušies – dzīvei. Bieži arī tie tiek paņemti atpakaļ, līdzi ar tiem cilvēkiem, kas aiziet. Un, ja kas paliek, tas ir jau atrāvies no dzīvā cilvēka, kas aiziet kaut kur citur. Varbūt ir jau nomiris. Es gandrīz nezinu, kas miris, kas dzīvs no tiem, kuru gars ir pie manis.

Lasu kādreiz kaut ko un iejautājos vai arī meklēju dzimšanas datos – vai tas, kas runā ar mani ir vēl te, vai vairs nav. Vai es varētu no viņa vēl dzirdēt kaut ko vēlāk, ko tagad viņš vēl nav pateicis? Vai tā cilvēka domas vēl darbojas te, kas mani ir saistījis? Cik ilgi un kāda nozīme tam, ka es vēl līdzi te kaut ko saku? Kāda loma, šai dzīvo un mirušo mijiedarbībai ir tam, kurā pusē es (vai kāds cits) piederu?

Vajadzētu S. kungam aizsūtīt kādu siltu ziemas apģērba gabalu, rīta svārku, džemperi – bet vai viņam vēl to vajag? Vai viņš vēl ir dzīvs? O. kundzei būtu beidzot kāds vārds jāuzraksta, ne tikai domās, bet īstenībā, bet – vai viņa vēl ir dzīva? Viņa bija tāda pavārgusi veselībā, kad pēdējo reizi to redzēju.

Vai tie, kas mani atceras, zin, kurā pusē es piederu?

.

Skatoties no cita viedokļa, tam ir maza nozīme – kurā pusē es piederu. Ņemot intīmi un personīgi, jautājot to sev, tā bilde pavisam sašķobās: viss nodzīvotais līdz šai dienai, līdz šim mirklim, ir jau tur, viņā pusē, tur, kur es vairs nevaru ieiet. Tā celtne, tās daudzās celtnes, kas noietā ceļā bijušas, ja tā var savus daudzos “es” pielīdzināt celtnēm – tās vairs neeksistē. Protams, materiāli tiek vienmēr tālāk izlietoti… Un ir cieši jāskatās, lai tas visumā tā notiktu. Bet zušanas procesu nevar tomēr pārvarēt. Jeb – var? Jāsaprot, kas ir nezūdīgais. Un jābeidz runāt nieki.

Aiz loga tālu visapkārt, pārdabīgi spoži, mirdz sniegotās kalnu galotnes kā brīnumainas pilis, tādas bargas – nevajadzīgas beidzot, kad skats tās ir pietiekami apbrīnojis, bet tuvumā izslējusies priedes galotne, pacēlusies pret rīta debess zilgmi, tā kaut ko nozīmē, tā ir pilna ar mana dzīvotā laika materiālu, pavisam silta un dzīva no tā.

Kas notika ar Kalna kundzi? Vai viņa nebija ļoti pārvērtusies? Vai citi to ievēroja, redzēja viņas pārvērtību? Vai viņa pati to redzēja, apzinājās? Varbūt jā. Varbūt ne.

Dienas gāja, tika vestas kā agrāk… Nē, nepavisam ne tā, un tomēr arī – tāpat. Uzsmaidot, runājot, ejot, nākot un saņemot kādu daļu no tā, kas notika apkārt. Mierīgu, labu daļu, bez lielas zūdīšanās. Tomēr tieši ar to, ar nelielo zūdīšanos sāka mazināties prieka un līksmības sajūtas. Tālāk, kas vērtās nelabi – līdzi ar sāpju un laimības izjūtu noslēpšanos apstājās darba prieks.

Ne tikai zuda darbu rosinātāja labsajūta strādājot – nē, vēl ļaunāk, darbs kļuva pretīgs. Dienu pēc dienas darbu sāka atlikt pie malas – nē, ne šodien!… Un tas ievilkās, iestājās slinkums, laiskošanās. Dažu brīdi bija viegli ar to – beidzot tu vari dzīvot kā visi citi cilvēki, kā tu sen agrāk dzīvoji! Bez šī mūžīgā, pat nesaprotamā pienākuma smaguma, kā neatvairāmas rokas nogulšanās uz pleca – tev jāstrādā!

Un varēja aizbildināties, mierināties ar prātīgiem apsvērumiem, ka šis darbs nav vērts, ka to dara, ka strādā, liek visu sevi, savu laiku, zināšanas, nezin ko visu šai darbā un nesaņem par to ne naudā, ne graudā. Nenāk nekas. Kādreiz, reti, kāds labs vārds. Varbūt kādreiz kāda pusapslēpta uzslava. Un tad tūlīt prasība – bet vajag vairāk, vēl vairāk.

Vienu gadu, otru gadu (desmit gadus) – tas nekas! Reiz būs citādi, būs labāk, kaut kas nāks, ienāks… Nē, nekas nenāks. Pat, ja tu saņemsi godalgu, tā līdzēs tik maz. No tām slavenajām, retajām nevar dzīvot. Uzdzīvot? Īsu brīdi? Varbūt tās ir tam.

“Kādēļ tad jūs to darāt?” ir kādreiz dzirdēts jautājiens. Jā, kādēļ? Tas būtu garš, dumjš stāsts.

Un tagad, lūk, tas ir beidzies, Kalna kundzei ir kļuvis pretīgs šis – darbs. Šis – kas! Šī muļķīgā padošanās kādam ieaugušam likumam jeb iedomai, goda lietai? Nē, beidzot – nē. Tas darbs nav vajadzīgs. Nav tāds, ka kādam kas pietrūktu bez tā. Ka kāds cits to nevarētu aizvietot. Mūsu vidē… Nav neviena, nē, nav, nav divu… nav uz kā balstīties.

Kalna kundze vairs nedara šo darbu, kas prasa koncentrēšanos, zināšanas, iejūsmu, vēl vienmēr klāt šo – jūsmu (ko nevar izsist no akmens). Kalna kundze sēž dienām un – liek kārtis. Tas jau patiesi ir nelāgi. Bet pagaidām to neviens vēl nezin.

Viņa iedziļinās kāršu likšanā (svešvārdā to sauc – “patience”. Gribētos domāt, tas stāvētu sakarā ar kaislību, “passion”… Nē, tā būs pacietība, ne kaislība. Un tomēr… tās te abas), kārtis kļūst Kalna kundzes sabiedrība. Viņa atklāj kāršu dabu.

.

Visneaplēšamākais ir pīķa kalps. Kādu laiku, mazākais viena veida spēlē, tas stāvēja – par labu iznākumu. Kad viņš uzpeldēja gaismā, viss sāka pareizi sakrist, veidoties, iznākt. Tālāk dzīvojot, viņš kļuva spītīgs. Tā arī tas turpina spēlēties. Tikko viņš parādās, jau ir zināms – spēle neiznāks. Iespītējies viņam pretī, cik gribi – neiznāks…

Kungi ir patiesi vismierīgākie, nāk savās vietās bez lielām ierunām. Dāmas slēpjas. Nerādās līdz beigām, izjauc visu. Vai arī sanāk pašas vien, jau spēles sākumā – atkal traucējot spēles norisi. Paklausīgākie ir piecnieki, sešnieki, septītnieki. Jau ne tā vairs devītnieki un desmitnieki.

Jā, pīķa kalps ir izņēmuma kārtā negants. Liekas, viņš vēlas būt – savā ģimenē – pie pīķa kunga un tā dāmas. Bet pie – kuras dāmas? Pīķa kungs var ņemt kuru grib, kārava vai sirds dāmu. Nu jā – ja pīķa kalpu izdodas nolikt pie pīķa kunga un tā pašreizējā dāma ir kārava dāma, tad viņš it kā nomierinās. Daudzreiz pat ietekmē labvēlīgi visu spēles norisi – pēkšņi kā sauktas nāk citas vajadzīgās kārtis… Bet pēdējā spēlē viņš bija atkal niķojies, turējies pretī – slēpis kārava dāmu līdz beigām. Līdz pašām spēles beigām. Beidzot viņam bija jāceļas, jāatklāj, jāatstāj kārava dāma, kas tad palika pati pēdējā, viena uz galda.

.

Tā tas ir ar Kalna kundzi. Viņa ir nonākusi jautājienu mudžeklī: kādēļ, kam, par ko? Tāds liels vīrs kā Pikaso esot cietis no darbu tematu trūkuma. Varbūt Kalna kundzes darba griba ir apstājusies tematu trūkuma dēļ. Vai nelaba spītība stāv pretī to izvēlei? Viņa ir kļuvusi kā tas pīķa kalps. Varbūt, ja celtos kārava kungs?…

Kārava kungs… Jā. Bet tad Kalna kundze būtu nonākusi atkal cilvēku sabiedrībā.

Mana māja ir kalnā. Viņa ir vientuļa kā kaps. Viņā neviens neienāk. Tomēr durvis ir aizslēgtas no iekšpuses un atslēga izņemta, gadījienā, ja kāds pieklauvētu un gribētu ienākt. Es nekustētos, līdz izbeigtos klauvēšana un atnācējs aizietu. Tas varētu būt kāds lāga cilvēks, kas iedomājies atnākt. Viņam būtu jāaiziet. Es parasti noskatos uz to pa priekškara spraugu kā uz mīlīgu kukaini, kas aizrāpo. Neviens no šiem labiem radījumiem nedrīkst ienākt. Nedrīkst lauzt mana kapa smagumu, padarīt to vieglu, pieniekot laiku, mūžīgi plūstošās, tukšās minūtes ar kādām sarunām, ar jautājumiem un stāstījumiem, kas kādu brīdi liktos svarīgi, vērtīgi, pat dārgi. Laikam vajaga uz mani gulties kā ūdenim, lai es viņā mētātos un raustītos pēc elpas, bet dažreiz stāvētu tukšā, laimīgā mierā, kā līdakas stāv… Viņas nestāv tukšā mierā. Viņas gaida laupījumu, ko norīt. Es arī riju. Es riju savu izmisumu par to, ka laiks aizplūst, ka man jāizpeld tukšā malā, es riju savas vēlmes, savu nemieru un gaidīšanu. Es simtreiz ieriju to cilvēku, kas kaut kur vandās un domā par mani. Nezinu, vai tieši mani – viņš rij savas ilgas un vēlmes, kas ir manis radītas. Daudzas reizes mēs kāpnēs esam pagājuši viens otram garām. Mūsu skati satveras, un soļi top tikko manāmi gausi, bet mēs neapstājamies, mēs esam kā divi magnetizēti dzelzs gabali, ko stipras rokas novelk vienu otram garām. Kas ir šīs rokas? Tas ir mūsu gudrais, skopais, neuzticīgais, iebiedētais gars. Sīkumu un mazumu iebiedētais gars. Bet mēs esam izsalkuši. Kas – mēs? Ķermenis vai gars? Mēs esam ļoti izsalkuši. Mēs esam divi mazi cilvēki, kas garu dienu pelnām sev dzīves iztiku.

Mēs nolaižam acis, aizveram domas, jūtas, izslēdzam visu dzīvo no sevis, mēs izejam no dzīves, kļūstam automāti un astoņas stundas darām darāmo papīru darbu. Saule paceļas un iet pāri lielās mājas jumtam, kas ir kaut kur augstu virs daudziem stāviem, mākoņi pārlaižas un putni; astoņas stundas laižas pāri; dažreiz satumst, zibeņo, grauj un ber lietu un krusu – mēs mirkli atgriežamies dzīvē, paskatāmies logos, nemiers mūs sagrābj – dzīve plūst, aizslīd – mēs kā trusīši kastē paklausīgi graužam papīrus, un saule iet pāri jumtam… Mēs savaldāmies, atjēdzamies, esam automāti un strādājam tālāk.

Tad pusstundu, mazliet ilgāk, mēs ejam uz atpūtas zāli, ēdamzāli – ēst. Lai mēs turpinātu būt arī kā automāti, mums tomēr jāēd. Kā automāti mēs arī ēdam – noguruši, īgni, cits cita ielenkti. Tikai pie viena galda četri spēlē kārtis – ar vienu roku sviež kumosus mutē, ar otru tur un met kārtis galdā. Viņi ir ļoti aizrāvušies, jādomā – viņi dzīvo. Pie citiem galdiem, izņemot kādu retu grāmatas lasītāju vai vēstules rakstītāju, ēd, ēd un dzer, un muld, muld kā miegā katru dienu to pašu – un kā tie dzīvo, un kā viņai iet, un cik par to maksājāt, tiešām jauki, ļoti, ļoti jauki, interesanti, ļoti interesanti… Viņi muld bez apstājas, viņi ne brīdi nedzīvo. Kāršu spēlmaņi varbūt dzīvo, viņi iekliedzas, iesaucas. Reiz es pietrūkos kājās milzīgā skaudībā un – pieskrēju pie klavierēm. Es spēlēju, es metos spēlē smaidos savaibstītu seju, es valdīju, cik spēju, sava ķermeņa kustības, lai tas nerādītu par daudz manas dzīvošanas – es biju galīgi prom no automāta stāvokļa – es valdījos un nesavaldījos, aizgriezu seju un smaidīju no briesmīgas labsajūtas, es aizvēru un atvēru acis. Es nezināju, ka es tā varu spēlēt. Nekad pirms un nekad pēc tam tas tā nav noticis, mazākais, ne kad citi dzird. Mana dzīvība plūda caur manām rokām un pavēlēja pirkstiem un klavieru kauliņiem, pavēlēja skaņām celties no tā, kā es dzīvoju. Kāda melodija tā bija kaislīgi iztrakojusies un atgriezās pavisam nokususi pie savas sākuma tēmas, bezgala skumja, jo drīzi tā mirs… Tad zālē kāds to sāka svilpot līdzi, klusi un delikāti. Kā satveroties, sakļaujoties satikās svilpotās un spēlētās notis. Manas rokas tapa jūtīgas un vieglas, ne pussolis nepazuda no uzsāktās kopā iešanas, es viņu turēju, satvēru, saucu, aicināju – vai tu vari, vai tu nāksi? Tu vari. Tu vari… Ekstāzē mēs sakļāvāmies. Mēs? Viņas – divas melodijas, svilpotā un spēlētā. Mēs – divi cilvēki, atdzīvojušies, izsalkuši pēc dzīvības. Es neatskatījos, man nebija laika zaudēt ne mirkli no šīs dzīves, kas bija nedalīta tai atdošanās. Mēs beidzām, un trokšņojot visi cēlās un skrēja, lai kļūtu automāti. Es vēl arvien neatskatījos, lai notikušais nogrimtu, no kurienes nācis. Tad, ejot pūlī prom, es tomēr domāju – tas tomēr bija cilvēks, kāds no visiem. Varbūt viens no kāršu spēlmaņiem? Bet viņu sejas izskatījās tik trulas. Vienalga. Tam nebija nozīmes – kurš? Slēpta nojauta tomēr minēja kādu tuvu galdu un cilvēkus pie tā. Otrā dienā kādas acis ieurbās manī ar jautājienu – kas?

Kas…? Viņš bija uzlicis pat saules brilles un paturēja tās kādu laiku, ienākot ēdamzālē, lai garāmejot ieskatītos man sejā un redzētu. Ko?

.

Tad es sāku just šo skatienu vienmēr, izbrīnītu, rūpju pilnu, neatlaidīgu. Un tad manas acis sāka pamest mani, automātu, pameta mani pēkšņi un aizgāja meklēt tās acis. Tikai acis, nekā cita tur nebija līdzi. Tikai acis. Mēs ejam viens otram garām un mūsu acis atraujas no mums un sasitas kopā. Mēs esam automāti, mēs nevaram satikties un – dejot kā tai brīdī mūzikā… Ja arī pēc darba mēs it kā atgriežamies cilvēka stāvoklī, atdzīvojamies, mēs tomēr nevaram vairāk izdzīvot melodiju un izdzīvot sevi, kā mēs to jau esam darījuši, bet mēs esam izsalkuši pēc tā. Mums liekas, ka to varētu, tas būtu jāvar. Mēs izgreznojamies, mēs uzvelkam savas labākās drēbes, mēs ejam viens otram pretī un noejam garām. Automāta lomas nomocīti, mēs toreiz tomēr pēkšņi bijām pamodušies vairāk, kā cilvēki jebkad pamostas no savas ieslēgtības, mēs bijām dzīvāki nekā parasti cilvēki ir. Un mēs to nevaram aizmirst. Tagad stundām un dienām mums jābūt beigtiem un mēs nezinām ceļa no tā ārā. Ārā, uz lielo dzīvību, kas mūsos guļ. Mēs nezinām ceļa. Mēs neesam vairs īsti labi automāti, mēs sastingstam miera tukšumā, bet nespējam izslēgt pilnīgi dzīvību no sevis.

Strādājot man pēkšņi dažreiz jāaizver acis bailēs, jo es jūtu visus savus automātā ieslēgtos spēkus saplūstam kopā, radot tādas mokas, ka varētu nokrist gar zemi bez dzīvības – automāts būtu eksplodējis. Tad es domāju mūsu melodiju noti pēc nots, un, kad paceļu acis, viņš ir ienācis mūsu darba telpā, apstājies kaut kur vai iet cauri. Es nomierinos, automāts neeksplodēs, es zinu. Tomēr es nevaru viņam uzsmaidīt. Bet ir jāvar. Labi automāti var uzsmaidīt un tiem tas jādara, citādi tie rada aizdomas, ka tie nav kārtīgi automāti.

.

Ir svētdiena un manas mājas durvis ir aizslēgtas, lai laiks mani spiestu kā ūdens kalns un es uzzinātu, kas esam mēs tie, kas esam izsalkuši viens otra? Mūsu gars vai mūsu ķermenis? Ir tā, it kā īsajā kopā dzīvotajā melodijā mēs būtu satikušies simts glāstos, kas tomēr nav glāsti, ko mūsu ķermeņi varētu sniegt. Bet mēs esam ķermeņi. Un arī melodijā mēs bijām kaut kas no tiem, it kā mēs būtu bijuši roku rokā. Katru dienu mēs ilgojamies vairāk viens otra. Manas durvis ir aizslēgtas, lai es uzzinātu, kā mēs ilgojamies.

Pēdējā dienā viņš bija melnā uzvalkā. Viņam nebija līdzi viņa mazais līdznesamais radio aparāts, kas vienmēr guļ uz viņa rokas, saudzīgi iespiests elkonī, it kā viņš būtu izņēmis savu sirdi un nestu to uz rokas. Sestdienā viņš to nebija ņēmis līdzi un pelēkā uzvalka vietā bija melnais, un es biju baltā tērpā. Mēs bijām gatavojušies aiziet kopā. Bet melnās un baltās krāsas saskaršanās mūsu tērpos bija tik pārvarīga dzīve, ka mūsu tikko no automātu stāvokļa atbrīvotās būtnes tanī dzēra kā izslāpuši stādi, mēs satikāmies viens otrā ar kaut ko tik lielu, ka mēs bijām šai mirklī kā pusdievi, un pārbiedēti mēs aizgājām katrs uz savu pusi. Kā dievi…bet mēs neesam ne pat īsti cilvēki, esam automāti. Un tomēr mēs varētu tie būt. Mēs radītu viens otru. Katrā no mums guļ tūkstoš dzīves, ko otrs cilvēks varētu pamodināt.

Kā viņš nokļuva garām meiteņu baram, es nezinu, es viņu redzēju ejam prom vienu. Viņa pleci bija atgāzušies, it kā gaiss, ko tie stūma, būtu ļoti smags un turētos pretī. Ka viņš bija izkļuvis viens, tik ļoti viens, man par to jābūt viņam pateicīgai, to viņš bija varējis manis dēļ. Es tāda esmu. Un jūtos arī vainīga, ka viņam jābūt tik vienam. Ka jāiet vienam, jo ir kaut kas, ko nevar paņemt arī tad, ja tas iet pretī, lai to ņemtu. Nevar paņemt vairāk, jo

ņemts ir jau pāri par mēru. Bet kāro vienmēr vairāk, vienmēr vairāk. Vienmēr tik daudz vairāk, ka ņemot to, nepaņemtu neko.

.

Rit minūtes. Laiks skalojas. Kas ir tas, kas kā zīmogs spiežas manī? Svešais augums ar nobālušo seju? Augums, kas sagrīļojās… Kā uzplūdi un atplūdi nāk pāri neganta šī auguma iekāre, un tā – nevajadzība, svešums. Jo dzīve ir atklājusies un izdzīvota īsā melodijā, arī tai īsā garāmiešanā. Tikai mēs negribam to atzīt un pieņemt. Nekad negribam to pieņemt.

Viņi gāja pa saulainu mežu. Pa meža ceļu ar smilgām. Ar dziļāk vai seklāk iebrauktām ratu risēm, ar zirga celiņu vidū. Bija vasara. Viņi bija jauni. Bija mierīga, silta diena. Mežs, dažuviet lapu koku, rets, ar zaļiem krūmiem saulē. Dažuviet egles sastājušās pulciņos tuvu abpus ceļam.

Viņi gāja mierīgi. Bija svētdiena. Runāja tikai pa vārdam, viņi bija vēl gandrīz sveši. Viņš jauns dzejnieks, viņa vēl nekas, tikko studijas beigusi.

Viņi bija iepazinušies tai pašā dienā. Tomēr viņai viņš bija jau pazīstams – viņai bija dažas viņa dzeju un prozas grāmatas. Kā viņi bija atšķīrušies no citiem un gāja divi vien, par to viņi tai brīdī nedomāja, varbūt arī nezināja, ejot mierīgi pietuvinādamies un attālinādamies viens no otra, pārejot no vienas ceļa malas uz otru, gludāku ceļmalas taku soļiem meklējot.

Tad viņš pieliecās viņai tuvāk un teica kaut ko, teica: “Vai es drīkstu jūs noskūpstīt?” Viņa papurināja galvu. Viegli pieliecies viņš vēl gaidīja. Viņa teica: “Nē.” Tad vēl izteica: “Nē. Lūdzu!” Un viņš neuzstājās. Viņi tāpat mierīgi soļoja tālāk.

Viņa juta pateicību viņam, tuvību. Jutās labi, lai arī mazliet nobijusies. Nē, viņš nebija ņēmis to ļaunā.

Viņš domāja, viņš, liekas, saprata viņu pareizi. Viņa, ļoti jauna, glabāja savas lūpas kādam citam. Viņa glabāja tās kādam jaunam veterinārārstam. Tā skūpsti bija viņai pirmie. Ne ļoti reibinātāji, mulsinātāji. Tie gandrīz atstāja vilšanos viņā. Tomēr bija maiguma pilni. Viņa glabāja savu muti tām lūpām, gaidot, domājot, ka tās dos vairāk, dos visu.

Viņi gāja tālāk pa saulaino meža ceļu. Ceļa gabals nevarēja būt garš, tomēr vasaras lēnā dienā bija daudz laika. Lai arī – par maz, par maz tur bija laika.

“Jūs esat kā ozola zīle. Brūna. Visa brūna, gluda, stingra…” Viņš to domāja par ozola zīli. Jā, viņa zināja, ka ir tāda, brūna, saulē nodegusi. Viņa vārdi viņai patika, palika atmiņā. Vai viņa darīja pareizi, teikdama – nē, lūdzu!? Tikai vēlāk viņa par to kādreiz domāja un nezināja atbildes. Ātrs skūpsts reti kad ir vērtīgs, tas var būt netīkami ass vai slābans.

Bet viņš nebūtu skūpstījis ātri, kā zogot. Viņš bija mierīgi teicis – es gribētu Jūs noskūpstīt. Mierīgi, kā vasaras diena un ceļš caur mežu bija mierpilns. Varbūt tas būtu bijis neaizmirstams skūpsts.

.

Vēlāk viņa par to domāja – viņu būtu skūpstījis liels dzejnieks, jauns, skaists dzejnieks. Bet viņa nekad nevēlējās, lai viņa būtu ļāvusi tam notikt. Bija labi tā, kā tas bija.

Ejot viņi varēja noplūkt pa kādai puķei, pa meža zemenei, izņemt kādu egles skuju viens no otra matiem.

Viņi gāja lēnām pa saulaino meža ceļu.

Ceļš izbeidzās, un viņi apsēdās zaļā zālē draugu pulkā. Viņš pievirzījās viņai tuvāk, izstiepās uz muguras un ielika galvu viņai klēpī. Skatījās augšup viņas pieliektā sejā. Viņai bija jāsmaida un jāskatās viņam pretī.

“Skaista seja,” viņš lēni runāja. “Tādi divi ceļi gar muti…”

Tie bija viņas smaida ceļi gar lūpām.

.

Viņu draugi, daži jau mazliet vecāki vīri, skatījās viņos. Kas – tas bija? Kas notiek? Kas notiks?

Nekas nenotiek. Nekas nenotiks. Bija vasara. Viņi bija jauni.

Viņi jutās labi. Īsu brīdi. Meža ceļš nebija garš. Vasaras diena nebija gara. Brīži bija tuvi un īsi.

Viņiem bija jāceļas un jādodas uz staciju, uz vilcienu, uz pilsētu. Jābrauc mājās, atpakaļ ikdienā, darbā.

Viņai nebija jādodas uz pilsētu, viņa vadīja vasaru laukos. Viņai bija jāsoļo tālāk vienai vēl īss ceļa gabals caur citu mežu. Drīz nāca krēsla, ilgā, garā vasaras vakara krēsla.

Ruiķu Viks sava jaunākā brāļa kāzu godību trešās dienas rītā parādījās viesu vidū baltās biksēs un zilā žaketē. Vai mode vēl iespaidīgāk varētu izteikt vīrišķības cēlumu un pievilcību? Ruiķu Viks, Viktors Ozols, tiešām prata šo aristokrātisko tērpu nest. Uz viņu acis vien uzmetot, kaut kas iešāvās prātā par jūru, par varonību, par kaut ko karalisku, neizsakāmu un pievilcīgu, reibinošu bez žēlastības. Ar baltām biksēm ir kā ar labu skulptūru, tai vajag sava pjedestāla un savas apkārtnes. Vikam šo lietu nebija trūkums. Viņa augums bija apskaužami slaids, un viņa tēvs savā laikā bija bijis piecu pagastu bagātākais krodzinieks. Laimīgā kārtā Ezera kroga vārdam nenāca līdzi vien alus un stadulas smaka. Ezera kroga vārdu pieminot, iemirdzējās pudeles no augstākā plaukta, logi ar dārgiem aizkariem, zirgi ar labiem pajūgiem.

Tagad gan tas viss jau piederēja pagātnei. Vecais Ezera kroga Ozols jau vairāk gadus saimniekoja Ruiķos, pagasta ne pārāk lielā, bet labas zemes saimniecībā. Ezera krogs bija pārdots citam un tā slava pārziedējusi. Bet Ozoli, gods Dievam, bija to ļaužu, kuru manta un bagātība nāk un iet, bet gods un labklājība nemainās. Tagad vecais Ozols mājas valdīšanu atdeva savam jaunākajam dēlam. Tas ieveda sev līgavu, jaunu un skaistu kā puķi, un satvēra savu nākotni drošām un priecīgām rokām.

Kāzas svinēja tādas, kādas īstām latviešu saimnieku labiešu ģimenēm pienākas. Bez liekas ārišķības, bet bagātas, spožas un līksmas. Tādas, kur liels un mazs, vecs un jauns, ir izpriecājušies pēc sirds patikas. Tādas, kur dzied, dzer un dejo istabā, klētī, pagalmā un uz noras. Šādu dzīru spožums ir kā saules spēks, kas no simts dziesmām un smiekliem, no simts nebēdīgiem vārdiem sakrājas jaunā pāra sirdīs, un silda un vada vēl ilgi viņu dzīvi pa saulainiem ceļiem.

Nav krāšņāku svētku uz laukiem kā īstas, laimīgas un labi izdevušās kāzas. Tādas te Ruiķos bija. Par tādām vēl ilgi sievas rados saka: “Atceries, kā Annas kāzās…” Vīra rados piemin: “Kā toreiz, Jāņa kāzās…” Ja sēž abu radi kopā, kāds uzsāk: “Kā šo kāzās…” Un pametis ar galvu uz to pusi, kur šie abi vai kāds no šiem klausās, sāk stāstīt visiem sen zināmu epizodi, kas atkal atmirdz jaunās krāsās un dala siltumu un jaunību uz visām pusēm. Un labākais ir tas, ka arī tie notikumi, kas kāzu dienā ir sagādājuši vislielākās nepatikšanas, vēlāk top vissirsnīgākais jautrības avots. Jo kāzu godību stundas rūca kā noreibušas bites, atstājot medus saldumu tukšākām dienām. Uz kāzām bija posušies un greznojušies visi, arī veci un bērni, kas dažkārt bija pie malas nobīdīti. Vecās mātes, izcilājušas drēbju lādes līdz dibenam, bija sējušas košākos zīda lakatus, pašas ar sevi runādamas: “Uz kāzām, uz kāzām. I akmens uz kāzām veļas…”

Bija uzpostas visas malas. Bija uzposušies ļaudis.

Vika biksēm bija pamats spīdēt.

Protams, tās nebija viņa paša kāzas. Bet viņam jau arī sen būtu varējušas tādas būt, ja vien tā nebūtu izgaisusi viņa pirmā lielā mīlestība un ja vien viņas vietā nebūtu nākušas tik daudz citas, varbūt tikai mazliet mazākas. Jā, bet tas jau viss viņam vēl stāvēja nākotnē – lielā mīlestība un kāzas. Un šis laiks starp pirmo lielo un pēdējo lielo mīlestību, nostaigāts lieliski baltās biksēs, ar savām trakām un nebēdīgām stundām, lai tad mirdz kā dzīves spožākais slavinājums. Bilžu grāmata vecuma dienām.

.

Trešās kāzu dienas rītā kāziniekos bija manāma tikko jaušama melanholija. Dzīres gāja uz beigām, tā tam nu bija jābūt. Visu garu nedēļu jau tās nevarēja iet. Bet dažu kāzu jauniešu vidū tikko kaut kas bija sācies, un to iztēle centās atrast vēl arvien jaunus pasākumus, lai dzīres vēl vilktu garumā. Ja arī viņu laiks būtu mājas tēva, tas ir – viņa klēts un pagraba, ierobežots, tomēr kādu nieku to ilgumam viņi varēja pielikt klāt.

Pēcpusdienā jūdza zirgus, lai jaunākā un nevaldāmākā kāzinieku daļa vēl dotos uz līgavas mājām kāzu svinības turpināt. Līgavas mājas atradās tālu, pagasta otrā galā, bet kāzinieku pulkam vasaras saules pilnais lielceļš bija tikpat laba vieta priekam un gavilēm kā katra cita.

Daži zirgi jau stāvēja sajūgti, un, citus gaidot, kāzinieki klaigādami lasījās pagalmā.

Viks nosēdās uz līnijdroškas blakus līgavas māsai.

“Ojār!” viņš sauca zirgam, kas bija viens no Ruiķu brūnajiem, “Ojār, vai mēs vēl steigsimies?” Bet Ojārs bija mazliet aptaukojies un piemirsis tos trakos braucienus, ko viņš bija skrējis, vizinot Viku gan baltās biksēs, gan siltos kažokos uz kaimiņu pagastu labākiem notikumiem. Un bija tur bijuši arī klusi un slepeni skrējieni. Tik klusi un ātri, ka par tiem ne gailis nedziedāja. Bet tie arī bija paņēmuši Ojāra vieglās kājas un straujumu. Tagad viņš tikai slinki piemiedza ausis, dzirdot Vika balsi.

Viks ieskatījās meičas dzīvības pilnajā, pietvīkušajā sejā un tad savos balti tērptajos ceļgalos. “Labu laiku Ojārs nekur nav steidzies,” viņam ienāca prātā. “Liekas, jau ļoti ilgi.”

Dzērienu devējs, cītīgi apstaigādams viesus, pienāca arī pie viņiem. Viks, sarkanā vīna glāzi ņemdams, domāja par savām baltajām biksēm, un, tīši vai netīši, vīns uzlaistījās arī uz tām.

“Jā, ar tām nu reiz ir cauri,” Viks jautri nopūtās. “Šī ir pēdējā reize. Tagad viņas tiks pārkrāsotas,” Viks to izteica sevišķi skaļi un iesmējās. Iesmējās arī līgavas māsa.

“Cik reizes es neesmu jau viņas nesis uz Dancigeru,” Viks runāja par savām biksēm, “un domājis – šoreiz es noteikti likšu tās pārkrāsot. Bet vienmēr, kad tur jaunkundze prasa – tīrīt? es citu neko nespēju atbildēt, kā – jā. Un mūsu labā Ruiķu mamma, ieraudzīdama tās atkal vēlreiz baltas, ir nopūtusies – priekš manām biksēm Dancigeram laikam tā ir krāsas nebūšot… Bet nu ir pēdējā reize.”

“Nu, nesakiet vis to tik droši!” Līgavas māsa, kas visu laiku bija kautrīgi klausījusies, ieskatījās Vikam acīs pavisam pārdroši.

“Melnas!” Viks sauca par biksēm un arī – par acīm.

“Apdomājiet vēlreiz,” līgavas māsa tincināja. “Kā nu tā uz reizi, no balta – melnas! Kaut varētu vēl tā pa pusei, varbūt dzeltenas, mati jau arī uz reizi nenosirmo…”

Viks tikko novaldījās. Skuķis bija nekaunīgs. Vika mati vēl stāvēja kā zeltaini pelēks mežs. Tiesa, viņš bija drusku apnicis, drusku lēnāks kļuvis…

“Melnas!” Viks atkārtoja. “Šī diena viņām pēdējā.” Un, izņēmis puķi no meičas putekļu mēteļa pogcauruma, viņš mēģināja rakstīt uz sava balto bikšu ceļgala tās dienas datumu un meičas vārdu, mērcot puķes kātu vīna glāzē.

“Tas ir varmācīgi,” viņa, dusmīga izlikdamās, sauca. “Šai dienai šī vārda nav!”

Ojārs sakustējās, it kā uz priekšu mezdamies, un sasvieda Viku un meiču uz brīdi kopā. Vieglais putekļu mētelis saglaudās ar tumšzilās žaketes atlokiem, un, kad jaunie ļaudis, kā vainīgi juzdamies, viens no otra tūlīt atrāvās, starp viņiem nobira saspiestās puķes ziedlapas, kuru Viks bija iespraudis savas žaketes atlokā.

Līnijdroška ir tāds mazliet jocīgs braucamais Vidzemē, uz kura īsti taisni prot nosēdēt tikai vietējie, bet mazu balansa nejaušību var piedzīvot arī tie, kā tas tagad gadījās.

“Viņa rokas ir pavisam saudzīgas. Viņš nemaz… nemaz neliekas tāds – donžuāns…” meiča domājot bija noliekusi galvu.

“Pie viņas ir – kā šorīt pļautā āboliņa vālā, kā vēl ne pie… kā vēl…” Viks viegli iekoda savā apakšlūpā.

Ojārs mierīgi noskurināja ausis…

Dzērienu devējs no jauna bija klāt ar alu, bet meiča, pēkšņi kājās piecēlusies, iesmējās un noleca no līnijdroškas. Tā salīgojās un putaina alus lāse no Vika glāzes nolija uz viņa balto bikšu ceļgaliem.

Līgavas māsa aizskriedama atskatījās: “Piedodiet! Bet viņas jau tiks pārkrāsotas…”

Viks noskatīdamies bija sakniebis lūpas, bet dzērienu devējs viltīgi noklakšķināja ar mēli: “N’jā! Ķeršana jau tikai tad var sākties, ja ir sākusies bēgšana!”

Un tad visi pajūgi bija jau piesēdušies pilni. Vairākkārt braucienu uzsākuši un palicēju atkal apturēti, tie beidzot tomēr sāka iegriezties kļavu gatvē, lai laistos uz lielceļu; līdz līgavas mājām bija krietns brauciens, kilometrus divpadsmit, un lielceļš vietām būs smilšains, kalnains. Jaunie ļaudis jau kļuva nepacietīgi, bet tradīcijas tos turēja savā varā, sakām uz zirgu ausīm sabrūkot, pajūgi vēlreiz apstājās – pagalmā ar pudeli no augstākā plaukta vēl iznāca vecais Ozols, lielais krodzinieks, vēl dot un liet un teikt un vēlēt. Vēl, saldi smaidīdama, izsteidzās kāzu saimniece ar lielu, augstu kūku.

“Ceļa kājai, ceļa kājai…!”

Muzikanti, to dzirdot un redzot, vēl rāva vaļā savu kāzu maršu, katrs no sava pajūga, kā tie bija sasēdušies. Bet zirgiem tā visa, liekas, bija par daudz, tie kļuva nevaldāmi, tie nesa pusjūkošos, smieklu pilnos pajūgus prom pa gatvi, pa vasaras balto lielceļu prom vēl jaunai dzīrošanai.

Līgavas mājā kāzu godība vēl uzziedēja, bet ne vairs ar pirmo spēku, dzīrotāji tomēr sāka piegurt un no līgavas jauno dienu tuvuma uzdvesa arī mazliet skumjas – šķiršanās. Šķiršanās, lai arī uz jaunu dzīvi.

Caur viesu un mājnieku apdziedāšanās dziesmām tikai līgavas māsas seja dzirkstīja jaunā tvīkumā, atrodoties arvien zem Vika sekotāja skata.

Tā tam nu bija vienmēr jābūt, ka, par labu vai ļaunu, kāzās sirdis raisās, atraisās, saistās.

.

Ceturtā dienā pēc brokastīm Viks bija atkal jau Ruiķos un palīdzēja izvadīt dažu piegurušu viesi, tad, tāpat vēl savās baltajās dendija biksēs ar labo dzīru zīmēm izstiepās kāzinieku atstātās cisās un meiju un ziedu piemētātos palagos. Viņa domāšanas dzirnas sen vairs nemala neko sakarīgu, bija bijuši vīna un alus plūdi. Bija atbads. Taču varbūt pēdējais vīna malka vilnis vēl aizķēris un pagriezis šo dzirnu ratu, un salda un niķīga, kā jau vīna darbs, tur pamirdzēja īsa doma: “Tomēr reiz viņas būs jādod vēl tīrīt. Tas meitēns… tas meitēns… ir par daudz drošs…”

Ieceļu krēslu istabas stūrī tā, lai varu redzēt saules puķi aiz loga, gaidot vakaru satumstam, gaidot debesis kļūstam zilas zilas aiz dzeltenās saules puķes. Tā ir viscēlākā no viņām, ko redzu, citas jau noliekušas savas smagās galvas. Raugos viņā vienā, kas līgojas, līkst zemu vakara vējā un ceļas, atliecas taisna, ar lielajām lapām planējot krēslainajā gaisā kā zivs ūdenī.

Raugos viņā jau kuru vakaru un nezinu, kā tā var būt man tik tuva, pazīstama, un zinu – viņa ir viena no tām, kas stāvēja rindā ar citām manu bērnu zīmējumos, zīmēšanas burtnīcās. Visvairāk tomēr uz visādām balta papīra lapiņām, citam vairs nevajadzīgām. Zīmējumā tur vispirms tika uzzīmēta rinda lielu puķu pāri visai papīra lapai, lieli, apaļi, staraini ziedi garos kātos ar lielām lapām – saules puķes. Pati saule ar stariem arī tām pa vidu.

Tad lejā zem tām, kādā atlikušā, brīvā papīra stūrītī rūpīgi tika celta māja, ar logiem, durvīm, jumtu – maza mājiņa zem lielajām saules puķēm, zem milzīgajām saules puķēm. Pie mājas radās suns un kaķis, arī cilvēki, bērni, māte, tēvs, varbūt dažreiz pat zirgs. Sīki, mazi… Nē. Tie visi tur dzīvoja siltā saderībā zem lielajām saules puķēm. Nekas nebija ne par lielu, ne par mazu, ne lielāks, ne mazāks, visi dzīvoja radītajā īstenībā.

Vai kas ir lielāks, vai kas ir mazāks jau tā izmērīts ienācis mūsu dzīvē? Mēs liekam visam savus mērus. Ja saules puķes ir skaistākais un labākais no apkārt redzētā, tās nāk attēlā pirmās un ir lielas. Tādas, kā viņas ir.

Šīs vasaras saules puķes mūsu mājas priekšā arī nāk manā zīmējumā, manā dzīvē, manā laikā. Viņas vispirmās, vissvarīgākās no visa, kas aiziet pāri. Viņas ir tik pilnas dzīvības un tad tik pilnas iznīcības savās smagi noliektās galvās. Cik daudzi, ielā garāmiedami, šai vasarā ir apstājušies un klusinātā balsī izteikuši vienu vārdu – “Saules puķes!”

Viņas ir lielas kā manu bērnu zīmējumos, pāri galvai, pāri jumtam, pāri pilsētas tornim, kas katru vakaru iedegas krāsainās ugunīs, viņās ir viss vakara miers un daiļums, un saite uz rītu.

Es mīlu mežu. Jau kā bērns devos mežā, dažreiz pat ļoti tālu, ar mazo māsu pie rokas. Nācām priecīgi mājās ar stopu, pilnu pielasītu aiviekstenēm (gan tādām pazaļām, gatavās apēdušās…). Tēvs – nāca pretī meklēt, bārās un bija arī mīļš, pietupās, apņēma rokām: “Kā tu drīkstēji! Kā tu zināji? Varēja kaut kas notikt. Nekad tā nedari bez ziņas. Varējāt apmaldīties.” Nē, es zināju, nevar apmaldīties – no lielā ceļa zināmais celiņš ved caur lielajām papardēm, tad klajumiņš, aiz tā atkal celiņš caur lielajiem kokiem un tad iznāk izcirtumā uz aiviekstenēm. Es zināju, bet tēvam nevar pretī runāt. Vainas apziņa, un grūti, ka nevar izskaidrot.

Pēc gadiem, staigājot pilsētās, arī lielās un svešās, kaut kas no šīs neapmaldīšanās ziņas ir nācis līdzi, varbūt no bērnības mežiem…

Un mežs ir gandrīz kā mājas, viss draudzīgs, silts apkārt, jauks ar sūnām, ar piesaulītēm kur apsēsties.

Tāds bija bērnības, Latvijas mežs. Viesmīlīgs. Pacienāja ar melleņu pilnām mētrām, ar brūkleņu ķekariem uz sūnām, dažreiz ar augstiem, gatavu ogu pilniem aivieksteņu zariem. Un ar puķēm. Un sēnēm! Tik bieži un skaisti ar sēnēm. Un tur nebija vilku un lāču. No čūskas vajadzēja mazliet uzmanīties. Bet agrajās bērnības dienās nekad tā neparādījās.

.

Klīstot pasaulē, ir redzēti skaisti meži.

Lepni meži, klāj kalnus, kāpj līdz sniegiem, bet ar laipnībām skopi. Ar meža kaķiem zaros, ar lāčiem ceļā bijībā, apbrīnā liekties liek. Dažreiz vīlies atraujies, no tāluma vēro. Šie meži, stiprajiem, drošajiem tur cauri lauzties, skriet, ne mierā atrast taku, ne domās viegli šūpojoties, tanī soļot, ar spēku un viltu, ne gavilēm vien tur cauri tikt…

Tais mežos ejot, ir bijusi vēlēšanās pēc Latvijas meža laipnības, viesmīlības – pēc kāda maza cienasta, pēc kādas ogu saujas un mājīgas drošības. Reti, gandrīz vai nekad to ir nācies svešuma mežos sastapt. Tukši, nopietni meži. Bet mežs ir jāpazīst, katrā vietā un katrā reizē mežā ieejot, nevar sagaidīt, atrast lielu viesmīlību. Tie lielie, bagātie Kanādas meži.

Un mazie, tukšie Anglijas meži. Viņos īss zaļums, bāls saules retums. Te atplaucis, te jau salnās balts, aukstā miglā slīkst. Tad atceries un kāro karsto, zvērojošas saules pilno mežu otrā pasaules pusē.

Tie sūras dzīves izlocīti, deguši, nesadeguši, asi dūrēju dadžu pilni, saules, karstas dzīvības pilni, brīnumu pilni, krāsainu putnu un slēpdamies rāpuļu pilni, dažu retu ziedu sniedz un karstu smaržu vilni no galotnēm, kas zied tur augstu, ko tu neaizsniedz. Tik savādu asu skaņu dzirdi, kaltušās lapās vējš, lejā indīgā čūska aizslīd, lielā lizete nevainīgi skaļiem soļiem skrien, rāpjas, apķeras koka stumbram, sastingst sildīties saulē.

Tie Austrālijas saules un uguns liesmu tik bieži dedzinātie meži. Ne viegli tie meži. Bet Anglijas garās ziemas salstošās miglās šie karstie, asie, saules meži pēc tiem ilgoties liek, ar visām savām grūtām, karstām dzīvības dvašām, ar visām to slēptām, neieraugāmām briesmām.

Ir dažādi meži virs zemes un džungļi, un purvi, ko nepieminēt. Un viņos ejot un ejot, daudzreiz ir jādomā – ir labi, ir viegli, ja mežs ir viesmīlīgs. Nav daudz to, kas tādi. Tie Ziemeļpuslodes, Latvijas meži. Bērnības dienu meži, kas bija draudzīgi, silti gandrīz kā mājas. Saulsiltās sūnās varēja sēdēt ilgi, salikt govis un aitas apkārt – lielos, brūnos egļu čiekurus un mazos apaļos, pelēki izspūrušos priežu čiekurus, ar mazo māsu strīdoties, apēst sauju salasīto, pusgatavo meža zemeņu no bērza tāss, kas bija domātas nest mātei. Bet grūti arī būtu bijis tās aiznest – jālied caur sētu, jārāpjas pāri kārkliem aizaugušam grāvim, jāiet lielais gabals pāri āboliņa laukiem, kur lapsenes metas pretī, ja iet ar ogām. Žēl šķirties no labā meža. Tas tā bērniem viņu priecīgā pasaulē.

Bet kā lielajiem vīriem? Daudziem, kam visu valdību laikos un visos gada laikos ir bijis – jālaižas mežā? Latvijas meži to zin. Un vīri zin. Vīri labie un stiprie, un arī tie ne tik labie.

Un vēlāk, kad mežs izciests, viņu balsis piemin to ar vieglumu: “…Pazūd’ kokos! Ko citu!” Gadu desmitiem cauri šīs balsis var dzirdēt.

Latvijas meži!

Šķirstot kādu biezu grāmatu ar dzeju, prozu, drāmu un ejot garām dzejai un meklējot prozu, nejauši apstājos pie dzejoļa par kaķi, izlasīju to un paliku pie tā ilgāk, kā to domāju, krietni ilgāk. Te tas ir savā oriģinālvalodā un manā, ne sevišķi centīgā, burtiskā tulkojumā:

My old cat. (Hal Summers, 1911 – )

My old cat is dead
who would butt me with his head.
He had the sleekest fur.
He had the blackest purr.
Always gentle with us
Was this black puss,
But when I found him today
Stiff and cold where he lay,
His look was a lion’s,
Full of rage, defiance:
Oh! He would not pretend
That what came was a friend
But met it in pure hate.
Well died, my old cat!

Mans vecais kaķis.

Mans vecais kaķis ir beigts,
Kas pabadīja (tika pabadījis, mēdza pabadīt)
     mani ar savu galvu.
Viņam bija visglāžainākā (vissmalkākā) spalva.
Viņam bija visnoslēpumainākais (melnākais)
     murrājiens.
Vienmēr laipns (mīlīgs) ar mums
Bija šis melnais mincis,
Bet, kad es to atradu šodien,
Stīvs un auksts kur viņš gulēja
Viņa izskats bija kā lauvam,
Pilns dusmu, pretošanās:
O! Viņš neizlikās,
Ka tas, kas nāca ir draugs,
Bet satika to tīrā naidā.
Labi mirts, mans vecais kaķi!

Vai man patīk kaķi?

Jā un nē. Ar kaķiem man tāpat kā ar cilvēkiem, daži patīk, daži ne. Visi kopā tie (cilvēki) jāpieņem tādi, kādi tie ir, un labo novēlējumu tiem vairāk kā nelabo. Ar kaķiem – gandrīz tā, ka labo novēlējumu tiem mazāk. Vairumā tie drīzāk sērga kā svētība. Tas tā – lielā pilsētā.

Kādēļ es šo dzejoli par kaķiem sāku lasīt, bija varbūt tādēļ, ka pēdējā laikā par kaķiem ir daudz runāts presē. Šai pilsētā ir izdots likums, ka kaķi to īpašniekiem ir jāved saitē tāpat kā suņi, ja tie grib pastaigāties publiskās vietās – uz ielas, parkos, visur ārpus kaķa īpašnieka mājas un zemes. Protams, kaķis nedrīkst iet kaimiņa daļā, un tas ir svarīgs aizliegums. Kaķis kaimiņa daļā uzvedas nepieklājīgi, tas nu tā ir. (Jaunā kaimiņa kaķis šo pavasari nelabi izrakāja un papostīja mūsu ziemu labi izcietušās puķes, atvestas no tāliem draugiem.) Tas gan varētu nozīmēt, ka kaķis ir tīrīgs dzīvnieks, netaisa mēslus savās mājās.

Tā šis nesen izdotais likums par kaķiem man simpātisks. Un saitēs redzētie kaķi parkos vai ielās līdzjūtību tādam viņu brīvības ierobežojumam manī nav radījuši. Drīzāk otrādi: “Ahā! Še tev! Dabūji pa asti!”

.

Jāpiezīmē tomēr, ka manā dzīvē ir bijuši divi, trīs – cienījami, mīļi kaķi. (Tas var likties – ļoti maz, bet varbūt te jāņem vērā mans nerimtīgais pasaulē apkārt klīdēja dzīves veids.)

Jā – divi mīlestībā pieminami kaķi. Kaķu personības. Divi. Trešais bija vēl ļoti mazs, slims kaķītis, kas jau uz miršanu vēl mīļi pamurrāja manās rokās un ar to izraisīja manu dziļu līdzjūtību un apbrīnu, ka pēdējās, lielajās ciešanās viņš vēl var atsaukties laipnībai. Parādot man arī manu bezpalīdzību – nespēju viņu no tā agrās nāves glābt.

Divi izcilie kaķu indivīdi bija viena melni baltraiba kaķene, ko uzaudzināja mani bērni mūsu šaurajos nometnes apstākļos. Viņas tīrība, mīlestība un saprāts – viņas inteliģence bija ļoti augsta. Un protams, no tā viņa ļoti cieta un aizgāja nāvē (uz ešafota, varētu teikt).

No viņas visvairāk man palikuši prātā tie rīti, kad, manas celšanās laikam tuvojoties, viņa iznāca no sava kaktiņa un klusi un lēni uznāca un apgūlās uz segām, man uz krūtīm. Dažreiz rīts vēl bija tumšs, bet diena bija jāsāk.

Otrs pieminamais bija svešs kaķis, apmeklētājs. Viesis, varētu teikt, ne īsti klejotājs kaķis. Satikts nesen. Tas ieradās šad tad uz kādu brīdi, uzvedās ļoti pieklājīgi, rotaļīgi mīļi, neprasīja neko vairāk, kā tam tika dots, paciemojās un aizgāja. Līdz citai reizei. Tas bija aizkustinoši, kā viņš lēnām izstaigāja, apskatīja visas telpas (liekas, viņš bija jau ļoti vecs), tad izstiepās, paviļājās uz baltās virtuves–ēdamistabas grīdas, kas viņam, kā redzams, ļoti patika, ielēca man klēpī un tad man priekšā uz galda – paglaudīties, parotaļāties, bet, tā kā es to aizliedzu, viņš to nekad neatkārtoja. Viņš bez ierunām pieņēma manus noteikumus – viņš mēdza pastaigāt pa māju, pasēdēt, paviļāties, izlakt lāsīti piena. Tad klusi aiziet. Un pienākt citā reizē.

Reiz, sēžot uz mājas sētas puses kāpnītēm un vērojot debesis, citu māju sētas puses, šauru ieliņu, kokus un krūmus, šis kaķis – ciemiņš sēdēja kādu soli no manis un tāpat nekustīgi, pastiepis galvu, vēroja visu kā es. Un mani pārsteidza izjūta, ka tā nav mana parastā vientuļā, pilnīgi vienpatīgā sēdēšana, eksistence, bet kāds ir līdzi ar mani, ne kaķis, dzīvnieks, ne cilvēks… Kas? Kaut kas nedefinēts. Kāda personība? Būtne? Arī ne. Kaut kas, kas ir… kas ir manī un kaķī. Un tas nav tā, kā kad kāds koks ir man tuvu, kur es sēžu un es tā tuvumu jūtu. Tas ir kas cits, cita mijiedarbība.

Dzejoli par kaķi es sāku lasīt tomēr tādēļ, ka tas īsi, skaidri sākās – par kaķi. Visā dzejolī, rindu pēc rindas, mierīgs stāstījums uzskatāmi rāda īstas, mazas patiesības, bet, kas pārsteidza, iepriecināja un lika pie dzejoļa kavēties daudz ilgāk, bija, protams, tā pēdējā rinda, kurā autors ar drosmi un atklātību izteic savu atziņu, ka nāve ir nicināma parādība. Spriedums, kam es piekrītu.

Pie visa tā lielā, kas mums šai pasaulē dots – tik necilas beigas. Un tad mūsu neatlaidīgā meklēšana pēc šī fakta nivelēšanas: “Dzīve pēc nāves, mūžīgā dzīvošana, miesas augšāmcelšanās…” “Tas viss – priekš kaķiem!” dzirdu kādu senu, drošu balsi. Bet šī balss nu jau aiz zvaigznēm. Un tagad? Vēlēšanās, lai tai drošai balsij nebūtu taisnība? Lai šīs minētās, cerētās, daudzinātās lietas nebūtu tikai – “priekš kaķiem”? Šo jautājumu nevedas viegli atbildēt. Tanī tik daudz cilvēces domu vēstures.