Nesāc prasīt par daudz jautājienu – “Kas tie koki?” – kad staigā parkā. Protams, viss ir kļuvis savādāks, lietas ir guvušas nozīmībā, cilvēki zaudējuši. Tas ir – salīdzinot viņu vērtības. Koku vērtība pieaugusi. Tie kļuvuši līdzīgāki cilvēkiem. Cilvēki kļuvuši līdzīgāki kokiem, akmeņiem, klintīm u.t.t.

Agrāk tāds jautājums nenāca prātā – kas tie koki?

Koki bija – koki. Putni – putni.

Cilvēks… Cilvēks bija kaut kas cits. Kaut kas, kādēļ bija viss cits. Tagad tas sāk ierušināties kritušās lapās. Sāk iepumpuroties koku zaros, galotnēs. Sāk ziedēt akmenī. Nu ne šai atdzisušajā zemes akmenī vien. Degošs akmens vēl lido sfairās.

Un cilvēks pulsē kā gaisma – deg, dziest, deg, dziest, ir – nav. Viņa laiks atnāk un zūd, drūp, stājas. Izzūd un kļūst bezlaiks.

Kas tie koki? Šie parka koki? Aug rindās, vējā, saulē, šūpojas. Šūpojas un stāv. Stāv un stāv. Krīt arī. Bet to gandrīz nevar pamanīt. Cilvēki arī krīt. Dažs nokrīt tepat parkā, pieceļas un skrien tālāk. (Te daudz skrējēju. Visā pasaulē daudz skrējēju tagad.) Bet cits kāds krīt un pazūd. Nav nekad vairs atrodams uz šīm takām. Tikai retais to var pamanīt. Visiem jāskrien tālāk.

.

Nebiju ievērojusi, ka dzīvoju vairāk ar mirušiem kā ar dzīviem. Tā tas jau bijis sen. Tagad, protams, tas tā ir vairāk, nekā agrāk tas bijis.

Pie sienām ir mirušu cilvēku portretas, gleznas, ko gleznojuši cilvēki, kas ir miruši, grāmatas, ko lasu, ir rakstījuši cilvēki, kas ir miruši, spēlēju mūziku, ko komponējuši sen, sen mirušie. Patiesi ir tā, ka dzīvoju ar mirušo garu, domām, dzīvēm. Tie, kas ir dzīvi, ienāk gandrīz tikai ar saviem ķermeņiem, ar savu fizisko esmi te, neko daudz neatļaujot no sava gara. Var nodzīvot vakaru dzīvo cilvēku vidū un aiznest tikai pāris vārdus, ja vispār, kas pieskārušies – dzīvei. Bieži arī tie tiek paņemti atpakaļ, līdzi ar tiem cilvēkiem, kas aiziet. Un, ja kas paliek, tas ir jau atrāvies no dzīvā cilvēka, kas aiziet kaut kur citur. Varbūt ir jau nomiris. Es gandrīz nezinu, kas miris, kas dzīvs no tiem, kuru gars ir pie manis.

Lasu kādreiz kaut ko un iejautājos vai arī meklēju dzimšanas datos – vai tas, kas runā ar mani ir vēl te, vai vairs nav. Vai es varētu no viņa vēl dzirdēt kaut ko vēlāk, ko tagad viņš vēl nav pateicis? Vai tā cilvēka domas vēl darbojas te, kas mani ir saistījis? Cik ilgi un kāda nozīme tam, ka es vēl līdzi te kaut ko saku? Kāda loma, šai dzīvo un mirušo mijiedarbībai ir tam, kurā pusē es (vai kāds cits) piederu?

Vajadzētu S. kungam aizsūtīt kādu siltu ziemas apģērba gabalu, rīta svārku, džemperi – bet vai viņam vēl to vajag? Vai viņš vēl ir dzīvs? O. kundzei būtu beidzot kāds vārds jāuzraksta, ne tikai domās, bet īstenībā, bet – vai viņa vēl ir dzīva? Viņa bija tāda pavārgusi veselībā, kad pēdējo reizi to redzēju.

Vai tie, kas mani atceras, zin, kurā pusē es piederu?

.

Skatoties no cita viedokļa, tam ir maza nozīme – kurā pusē es piederu. Ņemot intīmi un personīgi, jautājot to sev, tā bilde pavisam sašķobās: viss nodzīvotais līdz šai dienai, līdz šim mirklim, ir jau tur, viņā pusē, tur, kur es vairs nevaru ieiet. Tā celtne, tās daudzās celtnes, kas noietā ceļā bijušas, ja tā var savus daudzos “es” pielīdzināt celtnēm – tās vairs neeksistē. Protams, materiāli tiek vienmēr tālāk izlietoti… Un ir cieši jāskatās, lai tas visumā tā notiktu. Bet zušanas procesu nevar tomēr pārvarēt. Jeb – var? Jāsaprot, kas ir nezūdīgais. Un jābeidz runāt nieki.

Aiz loga tālu visapkārt, pārdabīgi spoži, mirdz sniegotās kalnu galotnes kā brīnumainas pilis, tādas bargas – nevajadzīgas beidzot, kad skats tās ir pietiekami apbrīnojis, bet tuvumā izslējusies priedes galotne, pacēlusies pret rīta debess zilgmi, tā kaut ko nozīmē, tā ir pilna ar mana dzīvotā laika materiālu, pavisam silta un dzīva no tā.