Kas notika ar Kalna kundzi? Vai viņa nebija ļoti pārvērtusies? Vai citi to ievēroja, redzēja viņas pārvērtību? Vai viņa pati to redzēja, apzinājās? Varbūt jā. Varbūt ne.
Dienas gāja, tika vestas kā agrāk… Nē, nepavisam ne tā, un tomēr arī – tāpat. Uzsmaidot, runājot, ejot, nākot un saņemot kādu daļu no tā, kas notika apkārt. Mierīgu, labu daļu, bez lielas zūdīšanās. Tomēr tieši ar to, ar nelielo zūdīšanos sāka mazināties prieka un līksmības sajūtas. Tālāk, kas vērtās nelabi – līdzi ar sāpju un laimības izjūtu noslēpšanos apstājās darba prieks.
Ne tikai zuda darbu rosinātāja labsajūta strādājot – nē, vēl ļaunāk, darbs kļuva pretīgs. Dienu pēc dienas darbu sāka atlikt pie malas – nē, ne šodien!… Un tas ievilkās, iestājās slinkums, laiskošanās. Dažu brīdi bija viegli ar to – beidzot tu vari dzīvot kā visi citi cilvēki, kā tu sen agrāk dzīvoji! Bez šī mūžīgā, pat nesaprotamā pienākuma smaguma, kā neatvairāmas rokas nogulšanās uz pleca – tev jāstrādā!
Un varēja aizbildināties, mierināties ar prātīgiem apsvērumiem, ka šis darbs nav vērts, ka to dara, ka strādā, liek visu sevi, savu laiku, zināšanas, nezin ko visu šai darbā un nesaņem par to ne naudā, ne graudā. Nenāk nekas. Kādreiz, reti, kāds labs vārds. Varbūt kādreiz kāda pusapslēpta uzslava. Un tad tūlīt prasība – bet vajag vairāk, vēl vairāk.
Vienu gadu, otru gadu (desmit gadus) – tas nekas! Reiz būs citādi, būs labāk, kaut kas nāks, ienāks… Nē, nekas nenāks. Pat, ja tu saņemsi godalgu, tā līdzēs tik maz. No tām slavenajām, retajām nevar dzīvot. Uzdzīvot? Īsu brīdi? Varbūt tās ir tam.
“Kādēļ tad jūs to darāt?” ir kādreiz dzirdēts jautājiens. Jā, kādēļ? Tas būtu garš, dumjš stāsts.
Un tagad, lūk, tas ir beidzies, Kalna kundzei ir kļuvis pretīgs šis – darbs. Šis – kas! Šī muļķīgā padošanās kādam ieaugušam likumam jeb iedomai, goda lietai? Nē, beidzot – nē. Tas darbs nav vajadzīgs. Nav tāds, ka kādam kas pietrūktu bez tā. Ka kāds cits to nevarētu aizvietot. Mūsu vidē… Nav neviena, nē, nav, nav divu… nav uz kā balstīties.
Kalna kundze vairs nedara šo darbu, kas prasa koncentrēšanos, zināšanas, iejūsmu, vēl vienmēr klāt šo – jūsmu (ko nevar izsist no akmens). Kalna kundze sēž dienām un – liek kārtis. Tas jau patiesi ir nelāgi. Bet pagaidām to neviens vēl nezin.
Viņa iedziļinās kāršu likšanā (svešvārdā to sauc – “patience”. Gribētos domāt, tas stāvētu sakarā ar kaislību, “passion”… Nē, tā būs pacietība, ne kaislība. Un tomēr… tās te abas), kārtis kļūst Kalna kundzes sabiedrība. Viņa atklāj kāršu dabu.
.
Visneaplēšamākais ir pīķa kalps. Kādu laiku, mazākais viena veida spēlē, tas stāvēja – par labu iznākumu. Kad viņš uzpeldēja gaismā, viss sāka pareizi sakrist, veidoties, iznākt. Tālāk dzīvojot, viņš kļuva spītīgs. Tā arī tas turpina spēlēties. Tikko viņš parādās, jau ir zināms – spēle neiznāks. Iespītējies viņam pretī, cik gribi – neiznāks…
Kungi ir patiesi vismierīgākie, nāk savās vietās bez lielām ierunām. Dāmas slēpjas. Nerādās līdz beigām, izjauc visu. Vai arī sanāk pašas vien, jau spēles sākumā – atkal traucējot spēles norisi. Paklausīgākie ir piecnieki, sešnieki, septītnieki. Jau ne tā vairs devītnieki un desmitnieki.
Jā, pīķa kalps ir izņēmuma kārtā negants. Liekas, viņš vēlas būt – savā ģimenē – pie pīķa kunga un tā dāmas. Bet pie – kuras dāmas? Pīķa kungs var ņemt kuru grib, kārava vai sirds dāmu. Nu jā – ja pīķa kalpu izdodas nolikt pie pīķa kunga un tā pašreizējā dāma ir kārava dāma, tad viņš it kā nomierinās. Daudzreiz pat ietekmē labvēlīgi visu spēles norisi – pēkšņi kā sauktas nāk citas vajadzīgās kārtis… Bet pēdējā spēlē viņš bija atkal niķojies, turējies pretī – slēpis kārava dāmu līdz beigām. Līdz pašām spēles beigām. Beidzot viņam bija jāceļas, jāatklāj, jāatstāj kārava dāma, kas tad palika pati pēdējā, viena uz galda.
.
Tā tas ir ar Kalna kundzi. Viņa ir nonākusi jautājienu mudžeklī: kādēļ, kam, par ko? Tāds liels vīrs kā Pikaso esot cietis no darbu tematu trūkuma. Varbūt Kalna kundzes darba griba ir apstājusies tematu trūkuma dēļ. Vai nelaba spītība stāv pretī to izvēlei? Viņa ir kļuvusi kā tas pīķa kalps. Varbūt, ja celtos kārava kungs?…
Kārava kungs… Jā. Bet tad Kalna kundze būtu nonākusi atkal cilvēku sabiedrībā.
