Biroja darbinieces piezīmes (Ķikure/Kikure)

Mana māja ir kalnā. Viņa ir vientuļa kā kaps. Viņā neviens neienāk. Tomēr durvis ir aizslēgtas no iekšpuses un atslēga izņemta, gadījienā, ja kāds pieklauvētu un gribētu ienākt. Es nekustētos, līdz izbeigtos klauvēšana un atnācējs aizietu. Tas varētu būt kāds lāga cilvēks, kas iedomājies atnākt. Viņam būtu jāaiziet. Es parasti noskatos uz to pa priekškara spraugu kā uz mīlīgu kukaini, kas aizrāpo. Neviens no šiem labiem radījumiem nedrīkst ienākt. Nedrīkst lauzt mana kapa smagumu, padarīt to vieglu, pieniekot laiku, mūžīgi plūstošās, tukšās minūtes ar kādām sarunām, ar jautājumiem un stāstījumiem, kas kādu brīdi liktos svarīgi, vērtīgi, pat dārgi. Laikam vajaga uz mani gulties kā ūdenim, lai es viņā mētātos un raustītos pēc elpas, bet dažreiz stāvētu tukšā, laimīgā mierā, kā līdakas stāv… Viņas nestāv tukšā mierā. Viņas gaida laupījumu, ko norīt. Es arī riju. Es riju savu izmisumu par to, ka laiks aizplūst, ka man jāizpeld tukšā malā, es riju savas vēlmes, savu nemieru un gaidīšanu. Es simtreiz ieriju to cilvēku, kas kaut kur vandās un domā par mani. Nezinu, vai tieši mani – viņš rij savas ilgas un vēlmes, kas ir manis radītas. Daudzas reizes mēs kāpnēs esam pagājuši viens otram garām. Mūsu skati satveras, un soļi top tikko manāmi gausi, bet mēs neapstājamies, mēs esam kā divi magnetizēti dzelzs gabali, ko stipras rokas novelk vienu otram garām. Kas ir šīs rokas? Tas ir mūsu gudrais, skopais, neuzticīgais, iebiedētais gars. Sīkumu un mazumu iebiedētais gars. Bet mēs esam izsalkuši. Kas – mēs? Ķermenis vai gars? Mēs esam ļoti izsalkuši. Mēs esam divi mazi cilvēki, kas garu dienu pelnām sev dzīves iztiku.

Mēs nolaižam acis, aizveram domas, jūtas, izslēdzam visu dzīvo no sevis, mēs izejam no dzīves, kļūstam automāti un astoņas stundas darām darāmo papīru darbu. Saule paceļas un iet pāri lielās mājas jumtam, kas ir kaut kur augstu virs daudziem stāviem, mākoņi pārlaižas un putni; astoņas stundas laižas pāri; dažreiz satumst, zibeņo, grauj un ber lietu un krusu – mēs mirkli atgriežamies dzīvē, paskatāmies logos, nemiers mūs sagrābj – dzīve plūst, aizslīd – mēs kā trusīši kastē paklausīgi graužam papīrus, un saule iet pāri jumtam… Mēs savaldāmies, atjēdzamies, esam automāti un strādājam tālāk.

Tad pusstundu, mazliet ilgāk, mēs ejam uz atpūtas zāli, ēdamzāli – ēst. Lai mēs turpinātu būt arī kā automāti, mums tomēr jāēd. Kā automāti mēs arī ēdam – noguruši, īgni, cits cita ielenkti. Tikai pie viena galda četri spēlē kārtis – ar vienu roku sviež kumosus mutē, ar otru tur un met kārtis galdā. Viņi ir ļoti aizrāvušies, jādomā – viņi dzīvo. Pie citiem galdiem, izņemot kādu retu grāmatas lasītāju vai vēstules rakstītāju, ēd, ēd un dzer, un muld, muld kā miegā katru dienu to pašu – un kā tie dzīvo, un kā viņai iet, un cik par to maksājāt, tiešām jauki, ļoti, ļoti jauki, interesanti, ļoti interesanti… Viņi muld bez apstājas, viņi ne brīdi nedzīvo. Kāršu spēlmaņi varbūt dzīvo, viņi iekliedzas, iesaucas. Reiz es pietrūkos kājās milzīgā skaudībā un – pieskrēju pie klavierēm. Es spēlēju, es metos spēlē smaidos savaibstītu seju, es valdīju, cik spēju, sava ķermeņa kustības, lai tas nerādītu par daudz manas dzīvošanas – es biju galīgi prom no automāta stāvokļa – es valdījos un nesavaldījos, aizgriezu seju un smaidīju no briesmīgas labsajūtas, es aizvēru un atvēru acis. Es nezināju, ka es tā varu spēlēt. Nekad pirms un nekad pēc tam tas tā nav noticis, mazākais, ne kad citi dzird. Mana dzīvība plūda caur manām rokām un pavēlēja pirkstiem un klavieru kauliņiem, pavēlēja skaņām celties no tā, kā es dzīvoju. Kāda melodija tā bija kaislīgi iztrakojusies un atgriezās pavisam nokususi pie savas sākuma tēmas, bezgala skumja, jo drīzi tā mirs… Tad zālē kāds to sāka svilpot līdzi, klusi un delikāti. Kā satveroties, sakļaujoties satikās svilpotās un spēlētās notis. Manas rokas tapa jūtīgas un vieglas, ne pussolis nepazuda no uzsāktās kopā iešanas, es viņu turēju, satvēru, saucu, aicināju – vai tu vari, vai tu nāksi? Tu vari. Tu vari… Ekstāzē mēs sakļāvāmies. Mēs? Viņas – divas melodijas, svilpotā un spēlētā. Mēs – divi cilvēki, atdzīvojušies, izsalkuši pēc dzīvības. Es neatskatījos, man nebija laika zaudēt ne mirkli no šīs dzīves, kas bija nedalīta tai atdošanās. Mēs beidzām, un trokšņojot visi cēlās un skrēja, lai kļūtu automāti. Es vēl arvien neatskatījos, lai notikušais nogrimtu, no kurienes nācis. Tad, ejot pūlī prom, es tomēr domāju – tas tomēr bija cilvēks, kāds no visiem. Varbūt viens no kāršu spēlmaņiem? Bet viņu sejas izskatījās tik trulas. Vienalga. Tam nebija nozīmes – kurš? Slēpta nojauta tomēr minēja kādu tuvu galdu un cilvēkus pie tā. Otrā dienā kādas acis ieurbās manī ar jautājienu – kas?

Kas…? Viņš bija uzlicis pat saules brilles un paturēja tās kādu laiku, ienākot ēdamzālē, lai garāmejot ieskatītos man sejā un redzētu. Ko?

.

Tad es sāku just šo skatienu vienmēr, izbrīnītu, rūpju pilnu, neatlaidīgu. Un tad manas acis sāka pamest mani, automātu, pameta mani pēkšņi un aizgāja meklēt tās acis. Tikai acis, nekā cita tur nebija līdzi. Tikai acis. Mēs ejam viens otram garām un mūsu acis atraujas no mums un sasitas kopā. Mēs esam automāti, mēs nevaram satikties un – dejot kā tai brīdī mūzikā… Ja arī pēc darba mēs it kā atgriežamies cilvēka stāvoklī, atdzīvojamies, mēs tomēr nevaram vairāk izdzīvot melodiju un izdzīvot sevi, kā mēs to jau esam darījuši, bet mēs esam izsalkuši pēc tā. Mums liekas, ka to varētu, tas būtu jāvar. Mēs izgreznojamies, mēs uzvelkam savas labākās drēbes, mēs ejam viens otram pretī un noejam garām. Automāta lomas nomocīti, mēs toreiz tomēr pēkšņi bijām pamodušies vairāk, kā cilvēki jebkad pamostas no savas ieslēgtības, mēs bijām dzīvāki nekā parasti cilvēki ir. Un mēs to nevaram aizmirst. Tagad stundām un dienām mums jābūt beigtiem un mēs nezinām ceļa no tā ārā. Ārā, uz lielo dzīvību, kas mūsos guļ. Mēs nezinām ceļa. Mēs neesam vairs īsti labi automāti, mēs sastingstam miera tukšumā, bet nespējam izslēgt pilnīgi dzīvību no sevis.

Strādājot man pēkšņi dažreiz jāaizver acis bailēs, jo es jūtu visus savus automātā ieslēgtos spēkus saplūstam kopā, radot tādas mokas, ka varētu nokrist gar zemi bez dzīvības – automāts būtu eksplodējis. Tad es domāju mūsu melodiju noti pēc nots, un, kad paceļu acis, viņš ir ienācis mūsu darba telpā, apstājies kaut kur vai iet cauri. Es nomierinos, automāts neeksplodēs, es zinu. Tomēr es nevaru viņam uzsmaidīt. Bet ir jāvar. Labi automāti var uzsmaidīt un tiem tas jādara, citādi tie rada aizdomas, ka tie nav kārtīgi automāti.

.

Ir svētdiena un manas mājas durvis ir aizslēgtas, lai laiks mani spiestu kā ūdens kalns un es uzzinātu, kas esam mēs tie, kas esam izsalkuši viens otra? Mūsu gars vai mūsu ķermenis? Ir tā, it kā īsajā kopā dzīvotajā melodijā mēs būtu satikušies simts glāstos, kas tomēr nav glāsti, ko mūsu ķermeņi varētu sniegt. Bet mēs esam ķermeņi. Un arī melodijā mēs bijām kaut kas no tiem, it kā mēs būtu bijuši roku rokā. Katru dienu mēs ilgojamies vairāk viens otra. Manas durvis ir aizslēgtas, lai es uzzinātu, kā mēs ilgojamies.

Pēdējā dienā viņš bija melnā uzvalkā. Viņam nebija līdzi viņa mazais līdznesamais radio aparāts, kas vienmēr guļ uz viņa rokas, saudzīgi iespiests elkonī, it kā viņš būtu izņēmis savu sirdi un nestu to uz rokas. Sestdienā viņš to nebija ņēmis līdzi un pelēkā uzvalka vietā bija melnais, un es biju baltā tērpā. Mēs bijām gatavojušies aiziet kopā. Bet melnās un baltās krāsas saskaršanās mūsu tērpos bija tik pārvarīga dzīve, ka mūsu tikko no automātu stāvokļa atbrīvotās būtnes tanī dzēra kā izslāpuši stādi, mēs satikāmies viens otrā ar kaut ko tik lielu, ka mēs bijām šai mirklī kā pusdievi, un pārbiedēti mēs aizgājām katrs uz savu pusi. Kā dievi…bet mēs neesam ne pat īsti cilvēki, esam automāti. Un tomēr mēs varētu tie būt. Mēs radītu viens otru. Katrā no mums guļ tūkstoš dzīves, ko otrs cilvēks varētu pamodināt.

Kā viņš nokļuva garām meiteņu baram, es nezinu, es viņu redzēju ejam prom vienu. Viņa pleci bija atgāzušies, it kā gaiss, ko tie stūma, būtu ļoti smags un turētos pretī. Ka viņš bija izkļuvis viens, tik ļoti viens, man par to jābūt viņam pateicīgai, to viņš bija varējis manis dēļ. Es tāda esmu. Un jūtos arī vainīga, ka viņam jābūt tik vienam. Ka jāiet vienam, jo ir kaut kas, ko nevar paņemt arī tad, ja tas iet pretī, lai to ņemtu. Nevar paņemt vairāk, jo

ņemts ir jau pāri par mēru. Bet kāro vienmēr vairāk, vienmēr vairāk. Vienmēr tik daudz vairāk, ka ņemot to, nepaņemtu neko.

.

Rit minūtes. Laiks skalojas. Kas ir tas, kas kā zīmogs spiežas manī? Svešais augums ar nobālušo seju? Augums, kas sagrīļojās… Kā uzplūdi un atplūdi nāk pāri neganta šī auguma iekāre, un tā – nevajadzība, svešums. Jo dzīve ir atklājusies un izdzīvota īsā melodijā, arī tai īsā garāmiešanā. Tikai mēs negribam to atzīt un pieņemt. Nekad negribam to pieņemt.