Viņi gāja pa saulainu mežu. Pa meža ceļu ar smilgām. Ar dziļāk vai seklāk iebrauktām ratu risēm, ar zirga celiņu vidū. Bija vasara. Viņi bija jauni. Bija mierīga, silta diena. Mežs, dažuviet lapu koku, rets, ar zaļiem krūmiem saulē. Dažuviet egles sastājušās pulciņos tuvu abpus ceļam.
Viņi gāja mierīgi. Bija svētdiena. Runāja tikai pa vārdam, viņi bija vēl gandrīz sveši. Viņš jauns dzejnieks, viņa vēl nekas, tikko studijas beigusi.
Viņi bija iepazinušies tai pašā dienā. Tomēr viņai viņš bija jau pazīstams – viņai bija dažas viņa dzeju un prozas grāmatas. Kā viņi bija atšķīrušies no citiem un gāja divi vien, par to viņi tai brīdī nedomāja, varbūt arī nezināja, ejot mierīgi pietuvinādamies un attālinādamies viens no otra, pārejot no vienas ceļa malas uz otru, gludāku ceļmalas taku soļiem meklējot.
Tad viņš pieliecās viņai tuvāk un teica kaut ko, teica: “Vai es drīkstu jūs noskūpstīt?” Viņa papurināja galvu. Viegli pieliecies viņš vēl gaidīja. Viņa teica: “Nē.” Tad vēl izteica: “Nē. Lūdzu!” Un viņš neuzstājās. Viņi tāpat mierīgi soļoja tālāk.
Viņa juta pateicību viņam, tuvību. Jutās labi, lai arī mazliet nobijusies. Nē, viņš nebija ņēmis to ļaunā.
Viņš domāja, viņš, liekas, saprata viņu pareizi. Viņa, ļoti jauna, glabāja savas lūpas kādam citam. Viņa glabāja tās kādam jaunam veterinārārstam. Tā skūpsti bija viņai pirmie. Ne ļoti reibinātāji, mulsinātāji. Tie gandrīz atstāja vilšanos viņā. Tomēr bija maiguma pilni. Viņa glabāja savu muti tām lūpām, gaidot, domājot, ka tās dos vairāk, dos visu.
Viņi gāja tālāk pa saulaino meža ceļu. Ceļa gabals nevarēja būt garš, tomēr vasaras lēnā dienā bija daudz laika. Lai arī – par maz, par maz tur bija laika.
“Jūs esat kā ozola zīle. Brūna. Visa brūna, gluda, stingra…” Viņš to domāja par ozola zīli. Jā, viņa zināja, ka ir tāda, brūna, saulē nodegusi. Viņa vārdi viņai patika, palika atmiņā. Vai viņa darīja pareizi, teikdama – nē, lūdzu!? Tikai vēlāk viņa par to kādreiz domāja un nezināja atbildes. Ātrs skūpsts reti kad ir vērtīgs, tas var būt netīkami ass vai slābans.
Bet viņš nebūtu skūpstījis ātri, kā zogot. Viņš bija mierīgi teicis – es gribētu Jūs noskūpstīt. Mierīgi, kā vasaras diena un ceļš caur mežu bija mierpilns. Varbūt tas būtu bijis neaizmirstams skūpsts.
.
Vēlāk viņa par to domāja – viņu būtu skūpstījis liels dzejnieks, jauns, skaists dzejnieks. Bet viņa nekad nevēlējās, lai viņa būtu ļāvusi tam notikt. Bija labi tā, kā tas bija.
Ejot viņi varēja noplūkt pa kādai puķei, pa meža zemenei, izņemt kādu egles skuju viens no otra matiem.
Viņi gāja lēnām pa saulaino meža ceļu.
Ceļš izbeidzās, un viņi apsēdās zaļā zālē draugu pulkā. Viņš pievirzījās viņai tuvāk, izstiepās uz muguras un ielika galvu viņai klēpī. Skatījās augšup viņas pieliektā sejā. Viņai bija jāsmaida un jāskatās viņam pretī.
“Skaista seja,” viņš lēni runāja. “Tādi divi ceļi gar muti…”
Tie bija viņas smaida ceļi gar lūpām.
.
Viņu draugi, daži jau mazliet vecāki vīri, skatījās viņos. Kas – tas bija? Kas notiek? Kas notiks?
Nekas nenotiek. Nekas nenotiks. Bija vasara. Viņi bija jauni.
Viņi jutās labi. Īsu brīdi. Meža ceļš nebija garš. Vasaras diena nebija gara. Brīži bija tuvi un īsi.
Viņiem bija jāceļas un jādodas uz staciju, uz vilcienu, uz pilsētu. Jābrauc mājās, atpakaļ ikdienā, darbā.
Viņai nebija jādodas uz pilsētu, viņa vadīja vasaru laukos. Viņai bija jāsoļo tālāk vienai vēl īss ceļa gabals caur citu mežu. Drīz nāca krēsla, ilgā, garā vasaras vakara krēsla.
