Baltās bikses (Ķikure/Kikure)

Ruiķu Viks sava jaunākā brāļa kāzu godību trešās dienas rītā parādījās viesu vidū baltās biksēs un zilā žaketē. Vai mode vēl iespaidīgāk varētu izteikt vīrišķības cēlumu un pievilcību? Ruiķu Viks, Viktors Ozols, tiešām prata šo aristokrātisko tērpu nest. Uz viņu acis vien uzmetot, kaut kas iešāvās prātā par jūru, par varonību, par kaut ko karalisku, neizsakāmu un pievilcīgu, reibinošu bez žēlastības. Ar baltām biksēm ir kā ar labu skulptūru, tai vajag sava pjedestāla un savas apkārtnes. Vikam šo lietu nebija trūkums. Viņa augums bija apskaužami slaids, un viņa tēvs savā laikā bija bijis piecu pagastu bagātākais krodzinieks. Laimīgā kārtā Ezera kroga vārdam nenāca līdzi vien alus un stadulas smaka. Ezera kroga vārdu pieminot, iemirdzējās pudeles no augstākā plaukta, logi ar dārgiem aizkariem, zirgi ar labiem pajūgiem.

Tagad gan tas viss jau piederēja pagātnei. Vecais Ezera kroga Ozols jau vairāk gadus saimniekoja Ruiķos, pagasta ne pārāk lielā, bet labas zemes saimniecībā. Ezera krogs bija pārdots citam un tā slava pārziedējusi. Bet Ozoli, gods Dievam, bija to ļaužu, kuru manta un bagātība nāk un iet, bet gods un labklājība nemainās. Tagad vecais Ozols mājas valdīšanu atdeva savam jaunākajam dēlam. Tas ieveda sev līgavu, jaunu un skaistu kā puķi, un satvēra savu nākotni drošām un priecīgām rokām.

Kāzas svinēja tādas, kādas īstām latviešu saimnieku labiešu ģimenēm pienākas. Bez liekas ārišķības, bet bagātas, spožas un līksmas. Tādas, kur liels un mazs, vecs un jauns, ir izpriecājušies pēc sirds patikas. Tādas, kur dzied, dzer un dejo istabā, klētī, pagalmā un uz noras. Šādu dzīru spožums ir kā saules spēks, kas no simts dziesmām un smiekliem, no simts nebēdīgiem vārdiem sakrājas jaunā pāra sirdīs, un silda un vada vēl ilgi viņu dzīvi pa saulainiem ceļiem.

Nav krāšņāku svētku uz laukiem kā īstas, laimīgas un labi izdevušās kāzas. Tādas te Ruiķos bija. Par tādām vēl ilgi sievas rados saka: “Atceries, kā Annas kāzās…” Vīra rados piemin: “Kā toreiz, Jāņa kāzās…” Ja sēž abu radi kopā, kāds uzsāk: “Kā šo kāzās…” Un pametis ar galvu uz to pusi, kur šie abi vai kāds no šiem klausās, sāk stāstīt visiem sen zināmu epizodi, kas atkal atmirdz jaunās krāsās un dala siltumu un jaunību uz visām pusēm. Un labākais ir tas, ka arī tie notikumi, kas kāzu dienā ir sagādājuši vislielākās nepatikšanas, vēlāk top vissirsnīgākais jautrības avots. Jo kāzu godību stundas rūca kā noreibušas bites, atstājot medus saldumu tukšākām dienām. Uz kāzām bija posušies un greznojušies visi, arī veci un bērni, kas dažkārt bija pie malas nobīdīti. Vecās mātes, izcilājušas drēbju lādes līdz dibenam, bija sējušas košākos zīda lakatus, pašas ar sevi runādamas: “Uz kāzām, uz kāzām. I akmens uz kāzām veļas…”

Bija uzpostas visas malas. Bija uzposušies ļaudis.

Vika biksēm bija pamats spīdēt.

Protams, tās nebija viņa paša kāzas. Bet viņam jau arī sen būtu varējušas tādas būt, ja vien tā nebūtu izgaisusi viņa pirmā lielā mīlestība un ja vien viņas vietā nebūtu nākušas tik daudz citas, varbūt tikai mazliet mazākas. Jā, bet tas jau viss viņam vēl stāvēja nākotnē – lielā mīlestība un kāzas. Un šis laiks starp pirmo lielo un pēdējo lielo mīlestību, nostaigāts lieliski baltās biksēs, ar savām trakām un nebēdīgām stundām, lai tad mirdz kā dzīves spožākais slavinājums. Bilžu grāmata vecuma dienām.

.

Trešās kāzu dienas rītā kāziniekos bija manāma tikko jaušama melanholija. Dzīres gāja uz beigām, tā tam nu bija jābūt. Visu garu nedēļu jau tās nevarēja iet. Bet dažu kāzu jauniešu vidū tikko kaut kas bija sācies, un to iztēle centās atrast vēl arvien jaunus pasākumus, lai dzīres vēl vilktu garumā. Ja arī viņu laiks būtu mājas tēva, tas ir – viņa klēts un pagraba, ierobežots, tomēr kādu nieku to ilgumam viņi varēja pielikt klāt.

Pēcpusdienā jūdza zirgus, lai jaunākā un nevaldāmākā kāzinieku daļa vēl dotos uz līgavas mājām kāzu svinības turpināt. Līgavas mājas atradās tālu, pagasta otrā galā, bet kāzinieku pulkam vasaras saules pilnais lielceļš bija tikpat laba vieta priekam un gavilēm kā katra cita.

Daži zirgi jau stāvēja sajūgti, un, citus gaidot, kāzinieki klaigādami lasījās pagalmā.

Viks nosēdās uz līnijdroškas blakus līgavas māsai.

“Ojār!” viņš sauca zirgam, kas bija viens no Ruiķu brūnajiem, “Ojār, vai mēs vēl steigsimies?” Bet Ojārs bija mazliet aptaukojies un piemirsis tos trakos braucienus, ko viņš bija skrējis, vizinot Viku gan baltās biksēs, gan siltos kažokos uz kaimiņu pagastu labākiem notikumiem. Un bija tur bijuši arī klusi un slepeni skrējieni. Tik klusi un ātri, ka par tiem ne gailis nedziedāja. Bet tie arī bija paņēmuši Ojāra vieglās kājas un straujumu. Tagad viņš tikai slinki piemiedza ausis, dzirdot Vika balsi.

Viks ieskatījās meičas dzīvības pilnajā, pietvīkušajā sejā un tad savos balti tērptajos ceļgalos. “Labu laiku Ojārs nekur nav steidzies,” viņam ienāca prātā. “Liekas, jau ļoti ilgi.”

Dzērienu devējs, cītīgi apstaigādams viesus, pienāca arī pie viņiem. Viks, sarkanā vīna glāzi ņemdams, domāja par savām baltajām biksēm, un, tīši vai netīši, vīns uzlaistījās arī uz tām.

“Jā, ar tām nu reiz ir cauri,” Viks jautri nopūtās. “Šī ir pēdējā reize. Tagad viņas tiks pārkrāsotas,” Viks to izteica sevišķi skaļi un iesmējās. Iesmējās arī līgavas māsa.

“Cik reizes es neesmu jau viņas nesis uz Dancigeru,” Viks runāja par savām biksēm, “un domājis – šoreiz es noteikti likšu tās pārkrāsot. Bet vienmēr, kad tur jaunkundze prasa – tīrīt? es citu neko nespēju atbildēt, kā – jā. Un mūsu labā Ruiķu mamma, ieraudzīdama tās atkal vēlreiz baltas, ir nopūtusies – priekš manām biksēm Dancigeram laikam tā ir krāsas nebūšot… Bet nu ir pēdējā reize.”

“Nu, nesakiet vis to tik droši!” Līgavas māsa, kas visu laiku bija kautrīgi klausījusies, ieskatījās Vikam acīs pavisam pārdroši.

“Melnas!” Viks sauca par biksēm un arī – par acīm.

“Apdomājiet vēlreiz,” līgavas māsa tincināja. “Kā nu tā uz reizi, no balta – melnas! Kaut varētu vēl tā pa pusei, varbūt dzeltenas, mati jau arī uz reizi nenosirmo…”

Viks tikko novaldījās. Skuķis bija nekaunīgs. Vika mati vēl stāvēja kā zeltaini pelēks mežs. Tiesa, viņš bija drusku apnicis, drusku lēnāks kļuvis…

“Melnas!” Viks atkārtoja. “Šī diena viņām pēdējā.” Un, izņēmis puķi no meičas putekļu mēteļa pogcauruma, viņš mēģināja rakstīt uz sava balto bikšu ceļgala tās dienas datumu un meičas vārdu, mērcot puķes kātu vīna glāzē.

“Tas ir varmācīgi,” viņa, dusmīga izlikdamās, sauca. “Šai dienai šī vārda nav!”

Ojārs sakustējās, it kā uz priekšu mezdamies, un sasvieda Viku un meiču uz brīdi kopā. Vieglais putekļu mētelis saglaudās ar tumšzilās žaketes atlokiem, un, kad jaunie ļaudis, kā vainīgi juzdamies, viens no otra tūlīt atrāvās, starp viņiem nobira saspiestās puķes ziedlapas, kuru Viks bija iespraudis savas žaketes atlokā.

Līnijdroška ir tāds mazliet jocīgs braucamais Vidzemē, uz kura īsti taisni prot nosēdēt tikai vietējie, bet mazu balansa nejaušību var piedzīvot arī tie, kā tas tagad gadījās.

“Viņa rokas ir pavisam saudzīgas. Viņš nemaz… nemaz neliekas tāds – donžuāns…” meiča domājot bija noliekusi galvu.

“Pie viņas ir – kā šorīt pļautā āboliņa vālā, kā vēl ne pie… kā vēl…” Viks viegli iekoda savā apakšlūpā.

Ojārs mierīgi noskurināja ausis…

Dzērienu devējs no jauna bija klāt ar alu, bet meiča, pēkšņi kājās piecēlusies, iesmējās un noleca no līnijdroškas. Tā salīgojās un putaina alus lāse no Vika glāzes nolija uz viņa balto bikšu ceļgaliem.

Līgavas māsa aizskriedama atskatījās: “Piedodiet! Bet viņas jau tiks pārkrāsotas…”

Viks noskatīdamies bija sakniebis lūpas, bet dzērienu devējs viltīgi noklakšķināja ar mēli: “N’jā! Ķeršana jau tikai tad var sākties, ja ir sākusies bēgšana!”

Un tad visi pajūgi bija jau piesēdušies pilni. Vairākkārt braucienu uzsākuši un palicēju atkal apturēti, tie beidzot tomēr sāka iegriezties kļavu gatvē, lai laistos uz lielceļu; līdz līgavas mājām bija krietns brauciens, kilometrus divpadsmit, un lielceļš vietām būs smilšains, kalnains. Jaunie ļaudis jau kļuva nepacietīgi, bet tradīcijas tos turēja savā varā, sakām uz zirgu ausīm sabrūkot, pajūgi vēlreiz apstājās – pagalmā ar pudeli no augstākā plaukta vēl iznāca vecais Ozols, lielais krodzinieks, vēl dot un liet un teikt un vēlēt. Vēl, saldi smaidīdama, izsteidzās kāzu saimniece ar lielu, augstu kūku.

“Ceļa kājai, ceļa kājai…!”

Muzikanti, to dzirdot un redzot, vēl rāva vaļā savu kāzu maršu, katrs no sava pajūga, kā tie bija sasēdušies. Bet zirgiem tā visa, liekas, bija par daudz, tie kļuva nevaldāmi, tie nesa pusjūkošos, smieklu pilnos pajūgus prom pa gatvi, pa vasaras balto lielceļu prom vēl jaunai dzīrošanai.

Līgavas mājā kāzu godība vēl uzziedēja, bet ne vairs ar pirmo spēku, dzīrotāji tomēr sāka piegurt un no līgavas jauno dienu tuvuma uzdvesa arī mazliet skumjas – šķiršanās. Šķiršanās, lai arī uz jaunu dzīvi.

Caur viesu un mājnieku apdziedāšanās dziesmām tikai līgavas māsas seja dzirkstīja jaunā tvīkumā, atrodoties arvien zem Vika sekotāja skata.

Tā tam nu bija vienmēr jābūt, ka, par labu vai ļaunu, kāzās sirdis raisās, atraisās, saistās.

.

Ceturtā dienā pēc brokastīm Viks bija atkal jau Ruiķos un palīdzēja izvadīt dažu piegurušu viesi, tad, tāpat vēl savās baltajās dendija biksēs ar labo dzīru zīmēm izstiepās kāzinieku atstātās cisās un meiju un ziedu piemētātos palagos. Viņa domāšanas dzirnas sen vairs nemala neko sakarīgu, bija bijuši vīna un alus plūdi. Bija atbads. Taču varbūt pēdējais vīna malka vilnis vēl aizķēris un pagriezis šo dzirnu ratu, un salda un niķīga, kā jau vīna darbs, tur pamirdzēja īsa doma: “Tomēr reiz viņas būs jādod vēl tīrīt. Tas meitēns… tas meitēns… ir par daudz drošs…”