Mežs (Ķikure/Kikure)

Es mīlu mežu. Jau kā bērns devos mežā, dažreiz pat ļoti tālu, ar mazo māsu pie rokas. Nācām priecīgi mājās ar stopu, pilnu pielasītu aiviekstenēm (gan tādām pazaļām, gatavās apēdušās…). Tēvs – nāca pretī meklēt, bārās un bija arī mīļš, pietupās, apņēma rokām: “Kā tu drīkstēji! Kā tu zināji? Varēja kaut kas notikt. Nekad tā nedari bez ziņas. Varējāt apmaldīties.” Nē, es zināju, nevar apmaldīties – no lielā ceļa zināmais celiņš ved caur lielajām papardēm, tad klajumiņš, aiz tā atkal celiņš caur lielajiem kokiem un tad iznāk izcirtumā uz aiviekstenēm. Es zināju, bet tēvam nevar pretī runāt. Vainas apziņa, un grūti, ka nevar izskaidrot.

Pēc gadiem, staigājot pilsētās, arī lielās un svešās, kaut kas no šīs neapmaldīšanās ziņas ir nācis līdzi, varbūt no bērnības mežiem…

Un mežs ir gandrīz kā mājas, viss draudzīgs, silts apkārt, jauks ar sūnām, ar piesaulītēm kur apsēsties.

Tāds bija bērnības, Latvijas mežs. Viesmīlīgs. Pacienāja ar melleņu pilnām mētrām, ar brūkleņu ķekariem uz sūnām, dažreiz ar augstiem, gatavu ogu pilniem aivieksteņu zariem. Un ar puķēm. Un sēnēm! Tik bieži un skaisti ar sēnēm. Un tur nebija vilku un lāču. No čūskas vajadzēja mazliet uzmanīties. Bet agrajās bērnības dienās nekad tā neparādījās.

.

Klīstot pasaulē, ir redzēti skaisti meži.

Lepni meži, klāj kalnus, kāpj līdz sniegiem, bet ar laipnībām skopi. Ar meža kaķiem zaros, ar lāčiem ceļā bijībā, apbrīnā liekties liek. Dažreiz vīlies atraujies, no tāluma vēro. Šie meži, stiprajiem, drošajiem tur cauri lauzties, skriet, ne mierā atrast taku, ne domās viegli šūpojoties, tanī soļot, ar spēku un viltu, ne gavilēm vien tur cauri tikt…

Tais mežos ejot, ir bijusi vēlēšanās pēc Latvijas meža laipnības, viesmīlības – pēc kāda maza cienasta, pēc kādas ogu saujas un mājīgas drošības. Reti, gandrīz vai nekad to ir nācies svešuma mežos sastapt. Tukši, nopietni meži. Bet mežs ir jāpazīst, katrā vietā un katrā reizē mežā ieejot, nevar sagaidīt, atrast lielu viesmīlību. Tie lielie, bagātie Kanādas meži.

Un mazie, tukšie Anglijas meži. Viņos īss zaļums, bāls saules retums. Te atplaucis, te jau salnās balts, aukstā miglā slīkst. Tad atceries un kāro karsto, zvērojošas saules pilno mežu otrā pasaules pusē.

Tie sūras dzīves izlocīti, deguši, nesadeguši, asi dūrēju dadžu pilni, saules, karstas dzīvības pilni, brīnumu pilni, krāsainu putnu un slēpdamies rāpuļu pilni, dažu retu ziedu sniedz un karstu smaržu vilni no galotnēm, kas zied tur augstu, ko tu neaizsniedz. Tik savādu asu skaņu dzirdi, kaltušās lapās vējš, lejā indīgā čūska aizslīd, lielā lizete nevainīgi skaļiem soļiem skrien, rāpjas, apķeras koka stumbram, sastingst sildīties saulē.

Tie Austrālijas saules un uguns liesmu tik bieži dedzinātie meži. Ne viegli tie meži. Bet Anglijas garās ziemas salstošās miglās šie karstie, asie, saules meži pēc tiem ilgoties liek, ar visām savām grūtām, karstām dzīvības dvašām, ar visām to slēptām, neieraugāmām briesmām.

Ir dažādi meži virs zemes un džungļi, un purvi, ko nepieminēt. Un viņos ejot un ejot, daudzreiz ir jādomā – ir labi, ir viegli, ja mežs ir viesmīlīgs. Nav daudz to, kas tādi. Tie Ziemeļpuslodes, Latvijas meži. Bērnības dienu meži, kas bija draudzīgi, silti gandrīz kā mājas. Saulsiltās sūnās varēja sēdēt ilgi, salikt govis un aitas apkārt – lielos, brūnos egļu čiekurus un mazos apaļos, pelēki izspūrušos priežu čiekurus, ar mazo māsu strīdoties, apēst sauju salasīto, pusgatavo meža zemeņu no bērza tāss, kas bija domātas nest mātei. Bet grūti arī būtu bijis tās aiznest – jālied caur sētu, jārāpjas pāri kārkliem aizaugušam grāvim, jāiet lielais gabals pāri āboliņa laukiem, kur lapsenes metas pretī, ja iet ar ogām. Žēl šķirties no labā meža. Tas tā bērniem viņu priecīgā pasaulē.

Bet kā lielajiem vīriem? Daudziem, kam visu valdību laikos un visos gada laikos ir bijis – jālaižas mežā? Latvijas meži to zin. Un vīri zin. Vīri labie un stiprie, un arī tie ne tik labie.

Un vēlāk, kad mežs izciests, viņu balsis piemin to ar vieglumu: “…Pazūd’ kokos! Ko citu!” Gadu desmitiem cauri šīs balsis var dzirdēt.

Latvijas meži!