Šķirstot kādu biezu grāmatu ar dzeju, prozu, drāmu un ejot garām dzejai un meklējot prozu, nejauši apstājos pie dzejoļa par kaķi, izlasīju to un paliku pie tā ilgāk, kā to domāju, krietni ilgāk. Te tas ir savā oriģinālvalodā un manā, ne sevišķi centīgā, burtiskā tulkojumā:

My old cat. (Hal Summers, 1911 – )

My old cat is dead
who would butt me with his head.
He had the sleekest fur.
He had the blackest purr.
Always gentle with us
Was this black puss,
But when I found him today
Stiff and cold where he lay,
His look was a lion’s,
Full of rage, defiance:
Oh! He would not pretend
That what came was a friend
But met it in pure hate.
Well died, my old cat!

Mans vecais kaķis.

Mans vecais kaķis ir beigts,
Kas pabadīja (tika pabadījis, mēdza pabadīt)
     mani ar savu galvu.
Viņam bija visglāžainākā (vissmalkākā) spalva.
Viņam bija visnoslēpumainākais (melnākais)
     murrājiens.
Vienmēr laipns (mīlīgs) ar mums
Bija šis melnais mincis,
Bet, kad es to atradu šodien,
Stīvs un auksts kur viņš gulēja
Viņa izskats bija kā lauvam,
Pilns dusmu, pretošanās:
O! Viņš neizlikās,
Ka tas, kas nāca ir draugs,
Bet satika to tīrā naidā.
Labi mirts, mans vecais kaķi!

Vai man patīk kaķi?

Jā un nē. Ar kaķiem man tāpat kā ar cilvēkiem, daži patīk, daži ne. Visi kopā tie (cilvēki) jāpieņem tādi, kādi tie ir, un labo novēlējumu tiem vairāk kā nelabo. Ar kaķiem – gandrīz tā, ka labo novēlējumu tiem mazāk. Vairumā tie drīzāk sērga kā svētība. Tas tā – lielā pilsētā.

Kādēļ es šo dzejoli par kaķiem sāku lasīt, bija varbūt tādēļ, ka pēdējā laikā par kaķiem ir daudz runāts presē. Šai pilsētā ir izdots likums, ka kaķi to īpašniekiem ir jāved saitē tāpat kā suņi, ja tie grib pastaigāties publiskās vietās – uz ielas, parkos, visur ārpus kaķa īpašnieka mājas un zemes. Protams, kaķis nedrīkst iet kaimiņa daļā, un tas ir svarīgs aizliegums. Kaķis kaimiņa daļā uzvedas nepieklājīgi, tas nu tā ir. (Jaunā kaimiņa kaķis šo pavasari nelabi izrakāja un papostīja mūsu ziemu labi izcietušās puķes, atvestas no tāliem draugiem.) Tas gan varētu nozīmēt, ka kaķis ir tīrīgs dzīvnieks, netaisa mēslus savās mājās.

Tā šis nesen izdotais likums par kaķiem man simpātisks. Un saitēs redzētie kaķi parkos vai ielās līdzjūtību tādam viņu brīvības ierobežojumam manī nav radījuši. Drīzāk otrādi: “Ahā! Še tev! Dabūji pa asti!”

.

Jāpiezīmē tomēr, ka manā dzīvē ir bijuši divi, trīs – cienījami, mīļi kaķi. (Tas var likties – ļoti maz, bet varbūt te jāņem vērā mans nerimtīgais pasaulē apkārt klīdēja dzīves veids.)

Jā – divi mīlestībā pieminami kaķi. Kaķu personības. Divi. Trešais bija vēl ļoti mazs, slims kaķītis, kas jau uz miršanu vēl mīļi pamurrāja manās rokās un ar to izraisīja manu dziļu līdzjūtību un apbrīnu, ka pēdējās, lielajās ciešanās viņš vēl var atsaukties laipnībai. Parādot man arī manu bezpalīdzību – nespēju viņu no tā agrās nāves glābt.

Divi izcilie kaķu indivīdi bija viena melni baltraiba kaķene, ko uzaudzināja mani bērni mūsu šaurajos nometnes apstākļos. Viņas tīrība, mīlestība un saprāts – viņas inteliģence bija ļoti augsta. Un protams, no tā viņa ļoti cieta un aizgāja nāvē (uz ešafota, varētu teikt).

No viņas visvairāk man palikuši prātā tie rīti, kad, manas celšanās laikam tuvojoties, viņa iznāca no sava kaktiņa un klusi un lēni uznāca un apgūlās uz segām, man uz krūtīm. Dažreiz rīts vēl bija tumšs, bet diena bija jāsāk.

Otrs pieminamais bija svešs kaķis, apmeklētājs. Viesis, varētu teikt, ne īsti klejotājs kaķis. Satikts nesen. Tas ieradās šad tad uz kādu brīdi, uzvedās ļoti pieklājīgi, rotaļīgi mīļi, neprasīja neko vairāk, kā tam tika dots, paciemojās un aizgāja. Līdz citai reizei. Tas bija aizkustinoši, kā viņš lēnām izstaigāja, apskatīja visas telpas (liekas, viņš bija jau ļoti vecs), tad izstiepās, paviļājās uz baltās virtuves–ēdamistabas grīdas, kas viņam, kā redzams, ļoti patika, ielēca man klēpī un tad man priekšā uz galda – paglaudīties, parotaļāties, bet, tā kā es to aizliedzu, viņš to nekad neatkārtoja. Viņš bez ierunām pieņēma manus noteikumus – viņš mēdza pastaigāt pa māju, pasēdēt, paviļāties, izlakt lāsīti piena. Tad klusi aiziet. Un pienākt citā reizē.

Reiz, sēžot uz mājas sētas puses kāpnītēm un vērojot debesis, citu māju sētas puses, šauru ieliņu, kokus un krūmus, šis kaķis – ciemiņš sēdēja kādu soli no manis un tāpat nekustīgi, pastiepis galvu, vēroja visu kā es. Un mani pārsteidza izjūta, ka tā nav mana parastā vientuļā, pilnīgi vienpatīgā sēdēšana, eksistence, bet kāds ir līdzi ar mani, ne kaķis, dzīvnieks, ne cilvēks… Kas? Kaut kas nedefinēts. Kāda personība? Būtne? Arī ne. Kaut kas, kas ir… kas ir manī un kaķī. Un tas nav tā, kā kad kāds koks ir man tuvu, kur es sēžu un es tā tuvumu jūtu. Tas ir kas cits, cita mijiedarbība.

Dzejoli par kaķi es sāku lasīt tomēr tādēļ, ka tas īsi, skaidri sākās – par kaķi. Visā dzejolī, rindu pēc rindas, mierīgs stāstījums uzskatāmi rāda īstas, mazas patiesības, bet, kas pārsteidza, iepriecināja un lika pie dzejoļa kavēties daudz ilgāk, bija, protams, tā pēdējā rinda, kurā autors ar drosmi un atklātību izteic savu atziņu, ka nāve ir nicināma parādība. Spriedums, kam es piekrītu.

Pie visa tā lielā, kas mums šai pasaulē dots – tik necilas beigas. Un tad mūsu neatlaidīgā meklēšana pēc šī fakta nivelēšanas: “Dzīve pēc nāves, mūžīgā dzīvošana, miesas augšāmcelšanās…” “Tas viss – priekš kaķiem!” dzirdu kādu senu, drošu balsi. Bet šī balss nu jau aiz zvaigznēm. Un tagad? Vēlēšanās, lai tai drošai balsij nebūtu taisnība? Lai šīs minētās, cerētās, daudzinātās lietas nebūtu tikai – “priekš kaķiem”? Šo jautājumu nevedas viegli atbildēt. Tanī tik daudz cilvēces domu vēstures.