Austrālijā kāds vīrs bija aizgājis zvejot. (Par viņu rakstīja avīzēs līdzi ar viņa uzņēmumu.) Īsts, vienkāršs austrālietis, zvejojis ar spiningu (velci), varbūt ar vēl kādu malas makšķeri. Stāvējis okeāna malā, labi izmeklētā vietā pie dziļuma uz lēzenas klints. Ir sacēlies vējš, jūrā lieli viļņi. Vējainā laikā zivis neķeras, daži gudrie zin teikt, bet viņam tur laikam tās ir ķērušās vai arī, gaidot uz tām, viņš tur palicis, līdz nācis lielais vilnis, varbūt tā sauktais – devītais vilnis, gāzies pāri un: “It hit me silly,” viņš vēlāk stāstīja, un šis viņa teiciens tāds, kas palika prātā – it beat me silly – tulkot to varētu apmēram: “Tas nosita mani muļķī, tas izsita man saprašanu…”

Vilnis vīru nav ierāvis jūrā, bet atstājis guļam krastā, kā dažreiz viļņi izmet, atstāj zivis krastā. Vīru saule izžāvējusi, un viņš pēc kāda laika atmodies. Bet vēl tāpat “silly” – muļķis, nesaprot, kur un kas viņš ir, ne ko darījis, ne kur mājas. Citādi – vesels! Blandījies apkārt divi dienas. Laikam uz svešāku pusi, jo neviens viņu nav pazinis. Ne jau viens vien muļķis blandas pasaulē. Cilvēki laipni, sevišķi krogus ļaudis – izmaksā un palīdz dienu pavadīt.

Policija izmeklējusi jūru divi dienas, nevarēdama pazudušo atrast, metusi mieru meklēšanai. Ne jau viens vien jūrā pazūd bez vēsts.

Vīrs trešā dienā, tādā pat dullumā, savā klejošanā pa zemes virsu bijis pagriezies uz savas mājas pusi. Viņu saticis kāds cilvēks kas to pazinis:

“Jesus Christ! Tev tak mājās dzer bēres!” Aizvedis to uz viņa mājām. Tur, patiesi, cilvēki – mājinieki un draugi – viņa aiziešanu no šīs pasaules pieminot, dzēruši viņam bēres. Ko citu!

Protams, nu brīnumu un pārsteigumu, un arī prieku bez gala! Bet cilvēks, kā viļņa izsists no prāta un atmiņas – nezin un nesaprot nekā.

Beidzot, jā, nu beidzot viņš ir dabūts pie atjēgšanās, noguldīts arī slimnīcā, lai lēnām atveseļotos. Tur viņa meita, padsmitniece, laimīga par tēva atgriešanos, sēž pie viņa gultas un klausās, un klausās tā stāstu par lielo vilni kas nositis viņu muļķī: “It beat me silly…”

Bet bēres? Bēres ir nodzertas. Un viņš tās ir piedzīvojis.

Ne katram tas izdodas.

.

Un – nav arī vēlams. To varu teikt no pieredzes: pirms pāris dienām manai meitai pienāca vēstule, kur lasāms, (tādas, it kā oficiālas vēstules manai meitai latviešu valodā jālasa man) – “Rakstu jums jūsu nelaiķes māmiņas recenzijas lietā, N. redakcijas uzdevumā. Lūdzu atsūtiet man viņas grāmatas… Jūs N. redakcijai tās neesat iesūtījusi.”

Pēc laba brīža aptveru – ka nelaiķe esmu es, un tas, ko esmu izlasījusi ir rakstīts tiem, kas dzīvi, ne man…

.

Ko es varētu pastāstīt par redzējumu, piedzīvojumu pēc tam, kad neesi vairs šeit starp dzīvajiem, kad esi jau – nelaiķis? Jā, tas vārds tomēr skar tā savādi… Citādi – šis tas šķiet interesants, aizdod pat dusmas, liek bērniem dot padomus dažos tādas vēstules sīkumos – tātad prāts darbojas normāli un nedod ne graša par pasaules izdarībām šādā iespējamā situācijā. Tas labi. Bet vārds – nelaiķis – tomēr mazliet ēdas un gandrīz gribētos meklēt vainīgo, kas to palaidis vaļā pirms laika… Un pat ar to laiku arī it kā – vai tas kādreiz būtu īsti laikā, šinī tik personīgā gadījienā?

Bet tā domāt varētu tikai, ja vilnis būtu galīgi nositis muļķa prātā.

Tātad… Skaties acīs.