Garām nākot, noplūcu vienu puķes sēklotni no kaimiņa izmirušā dārza, dzelteno kliņģerīšu sēklotni. Varētu tās kaut kur iesēt. Lai kaut kas paliek.

.

Mūsu kaimiņš ir pagalam. Lēnām sāk mirt. No tās slimības neviens vēl neesot izveseļojies, nupat varēja lasīt žurnālā. Un nevar palīdzēt, nevar ne runāt, ne mierināt.

Viņš bija (un ir vēl) labs kaimiņš, labs, jauns cilvēks, liels, stiprs. Kad viņš pirmo reiz ienāca mūsu priekšnamiņā un teica, ka viņš pļaušot mauriņu savā dārzā un pie reizes varētu nopļaut arī mūsējo, viņš piepildīja pašauro telpu, tik liels vai līdz griestiem, īsās biksītēs, viss zeltains un sārts līdz sarkano matu galiem, gandrīz – ne kā cilvēks, senu tautu dievs, tēls bronzā, zeltā; kautrīgs pieliecies, ātri novilka smilšainās sandales to pāris soļu dēļ vien mūsu jaunremontētajā mājā.

Nogrieza mūsu mauriņu arī, tas bija jau sen pāraudzis, un es viena mājās, jau noraizējusies, nezinot, ko ar to iesākt. Pamācīja mani sagrābt nopļauto zāli, lai tā, pikos savēlusies, neizgulētu jaunā mauriņa saknes. Maurs bija no lietiem vēl mitrs, kaimiņam bija krietni ko grozīt savu mauriņa pļāvēju, līdz viss bija gluds, kā nākas. Bet viņš, liels un spēcīgs, nepiekusa, asiņu sārtums un matu un matiņu iesarkanais zelts kā nolijis vispāri.

Tēva tēvs viņam esot holandietis, vecā māte latviete. Tēva tēvs bijis karavīrs pirmā pasaules karā, viņa – kara slimnīcas māsa.

Kaimiņš nevarēja atcerēties tā uz reizi vecās mātes jaunības vārdu. Neizjautāju vēlāk viņu. Varbūt latviete, varbūt lietuviete – šiem pēcnācējiem tas parasti viss viens.

.

Ziemsvētku laikā viņš ienesa mums īstu eglīti. “Mazliet šķība,” viņš teica, “bet nolieciet uz sienas pusi…”

Tā bija skaista, spēcīga, maza eglīte, viņš to līdzi ar savējo bija pats kaut kur mežā cirtis, viņš bija te mājās, nebija svešinieks kā mēs. Viņš ieaicināja mūs arī savās trīsdesmitās dzimšanas dienas svinībās. Viņš bija vēl vieninieks, neprecējies. Viesi bija dažādu tautību sievieši, vīrieši, jauni, vecāki, sarunas, smiekli, dažam vīns glāzē, citam alus. Kā tas ir visur. Kaimiņš, labs mājas tēvs, apsēdās te pie vienas, te otras viesu grupas, piedāvāja kādus sīkākus cepumus (kopš gaidījām lielās dzimšanas dienas kūkas devu). “Pats cepu,” viņš teica parasto mājas mātes teicienu un smējās, jo cepumiņi acīmredzot bija “komerciāli”.

Kaimiņa mājas augšstāva istabā dzīvoja kāds jauns cilvēks ar jaunu suni. Viņu varēja satikt kādreiz ielā vai parkā, vedot suni pastaigāties, kā to dara visi suņu īpašnieki. Kaimiņa īrnieks bija izskatīgs un viņa suns laipns, jo ātri iepazina un neklupa virsū, pazīstot blakus mājas iedzīvotājus. Bet, dārzā piesiets, viņš bargi rēja, dzirdot neparastu troksni vai svešas balsis. Mēs spriedām, ka tas būs labs sargs visiem. Bet, rudens dienām sākoties, tas ārā vairs nedzīvoja. “Kur jūs viņu guldāt?” reiz neviļus iejautājos. “Savā gultā,” jaunais cilvēks atbildēja. Jā, kur citur kucēnu, ziemai nākot, vienas istabas īrnieks varētu likt? Jeb tomēr…

.

Kaimiņa mazajā, bet labi koptajā sētas dārziņa mauriņā, ar rožu un ceriņkrūmiem apkārt, šad tad notika viesības, pārtijas ar steika (vērša gaļas) cepšanu un alu. Kā visur. Kādu rītu, pēc tāda lielāka piknika, redzēju kaimiņu agri līkājam dārzā, steidzīgi savācot izmētātās alus skārdenes. Viņš atvainojās un prasīja, vai viesību troksnis, skaļās vīriešu balsis nav traucējušas mūsu miegu? Nē, troksnis neuzsniedzās līdz mūsu guļamistabām. Viņi varēja priecāties, cik tīk. “Tās mana īrnieka viesības,” kaimiņš piemetināja.

Kaimiņš minēja arī, ka šo māju viņš taisās pārdot, pirks lielāku, bet krietni remontējamu citu māju, ar vairāk zemes klāt. Laikam uz to gatavojoties, kaimiņa īrnieks ar suni aizgāja dzīvot citur.

Kaimiņš tomēr māju tik viegli nevarēja pārdot. Prasīja arī krietnu cenu. Kādu laiku stāvēja izlikta pārdošanas zīme, tad tā tika noņemta. Kaimiņš, cik manāms, dzīvoja kā agrāk. Brauca pirms septiņiem rītos uz darbu. Gāja savās gaitās, kas noris, citu daudz neievērotas.

.

Kādu dienu, no savas augšstāva istabas raugoties ielā, redzēju tur pret kaimiņa daļu piebrauktu lielu mašīnu, varbūt ambulances mašīnu, un tās galā pamanīju pazūdam (uz nestuves iestumtas?) cilvēka kājas, pēdas…

Slimnieks vai līķis? Kaimiņš varbūt? Vai kāds cits? Lielā mašīna brīdi kavējās aizbraukt, bet, ko tā sevī slēpa, to no tās tumšā jumta nevarēja zināt. Mazliet neparasts, ļoti neparasts, savāds skats – mašīnā iestumtais cilvēks, pats vairs neredzēts, pamanāmas tikai tā kājas.

Ielā visu laiku kaut kas savāds var atgadīties. Varbūt ambulances mašīnā kaut ko pārkravāja. Kaimiņš pilsētas darbā bija tā sauktais melnā darba strādnieks, strādāja pie visādiem pārvadāšanas darbiem, kādreiz pret viņa māju policijas mašīna stāvēja, kādreiz kāda smagā vai pussmagā mašīna.

Skats, ar cilvēka kājām pazūdot ambulances mašīnā, nelabi palika prātā – bet tas viss.

.

Kaimiņš ilgi nebija redzēts. Varbūt jau rīkojās ap savu iecerēto jauno māju un zemes gabalu. Tad kādu dienu viņš atkal tepat bija, gāja garām, apstājās – ļoti, ļoti tievs kļuvis, nepavisam vairs tik plīstoši pilns, sārts un zeltains. Slimojis ar plaušu karsoni, viņš teica, zaudējis trīsdesmit mārciņas no sava svara. Uz viņa vaiga bija kāds tumšs plankums, vāts, ne vāts. Tas lika domām skriet, atcerēties nupat lasīto Andy Warhola dienas grāmatā, viņa baiļpilnās atzīmes par jauniem cilvēkiem ar plaušu karsoni, ar tumšiem plankumiņiem, “the spots”, viņš teica un zināja, ka viens cilvēks atkal neglābjami aizies postā, pazudīs.

Vai mūsu labais kaimiņš ir saķēris moderno mēri? No tā, viņa īrnieka ar suni un viņa vīriešu viesībām – domas tūlīt urbās melnajā nezināmajā.

Varbūt ne. Varbūt ne.

.

Bet kaimiņa dārzs gandrīz teica, ka jā. Dārzs bija nekopts, ielas pusē piemētāts, vairs ne ravēts, ne kaplīts, kā iepriekšējā gadā, jau pieaudzis garām balandām, smilgām. Tikai dažas košas kliņģerītes vēl turpat.

Kādu dienu, nākot tur garām, redzēju kaimiņu pietupušu iestādām divus liliju krūmus izkaplītā aplī pie sienas.

“Lūk, kā jūs labi esat atkopies,” man izspruka priecīgi nevērīgs teiciens. Viņš neko neatbildēja. Tas bija neparasti. Viņš tūlīt iegāja savā mājā aiz durvīm, un tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju nezāļu pilnajā mājas priekšas puķu dārziņā. Tikai mauriņu viņš reiz vēl sētas dārzā nopļāva, kad tas bija jau tik ļoti pāraudzis un garajām nezālēm pieziedējis, nogrieza un zāli atstāja nesavāktu. Gar visām dārza malām palika un saauga garās, neganti vairojošās kādu violeto zvaniņu šķirnes lauku puķes.

Dārzs jau nu sen rāda to pamesto vai jau kustēt nespējīgo īpašnieku māju seju – tur stāv izmesta kāda vanna, kādas durvis, āra pavards apgāzts, mājas dārza kāpnes ar kaut ko aizkrautas.

Un tur, šai dārzā, kāda laba nodoma veikšanai, kaut kā jauna celšanai, ir nokrauti trīs četri ļoti resni, skaisti priedes koka bluķi, ar brūno mizu vēl neaptēstu, bet taisni, vienādi nozāģētiem galiem. Guļ un ieaug violetajās puķēs. Tās ir saaugušas cieši visapkārt guļošajiem bluķiem, augstas un garas. Tik ļoti skaisti zied. Savādi kļūst tur paskatoties. Guļ, apgūlies…

Mūsu kaimiņš tagad ilgi naktīs skatās televīziju, var redzēt krāsainās gaismas logā lipināmies līdz rīta pusei. Tas esot viņu (par ko? – tik briesmīgi nosodīto) parastais glābiņš no domām par savu likteni. Neviens vēl nav izveseļojies, saka statistika. Kādēļ tāda atklātība? Senāk dakteri prata vajadzības melus. Kaimiņš bija stiprs, jauns cilvēks. Bet tas vairs nelīdz. Darbā viņš tagad neiet, pēc plaušu karsoņa esot iekšās, krūtīs, vēderā vēl atkal kāda vaina, viņš, pats kā tam neticēdams, gandrīz kā padoma prasīdams, saka un tievs un uzlīcis pazūd savās durvīs.

Viņa tēvs un māte bija atbraukuši to apciemot, tālu ceļu no citas pavalsts. Tēvs izkaplīja mājas priekšā saaugušās balandas, atstājot dzeltenās kliņģerītes, kas pašas no pagājušā gada tur iesējušās un daudz košāk saziedējušas, kā tas varēja likties, kad tās bija nezālēs ieaugušas. Mājas ielas puse tagad glīti tēva apkopta, izrotāta retajām kliņģerītēm, bet sētas dārziņš rāda postu, un māja ir klusa, jau it kā aiznaglota.