Caur parku izgāja policists (Ķikure/Kikure)

Bija skaista vasaras diena. Saulaina, ļoti silta. Parkā norisa parastās ikdienas nodarbības. Vidū, gludajā laukumā, jaunieši spēlēja savas spēles. Brīvi, nepiespiesti, jo pašreiz nebija īstas sacīkstes, bet individuāla vingrināšanās ar bumbu. Un tomēr – gandrīz sacīkstes, jo bumba ap sevi arvien savāca kādas mazas spēlētāju vienības, kas, kā jokodamies, sāka sacīkstēties. Bija daudz skriešanas, skaļu izsaucienu un smieklu. Pa asfaltētiem celiņiem, tuvu un tālāk visapkārt, skrēja skrējēji un brauca riteņbraucēji. Visi tie vizēja visvairāk baltās un arī citās gaišās, spožās krāsās. Daži tumšāki, uzlīkuši augumi paretam lēnām kustējās gar malām, gar atkritumu tvertnēm, meklēja smēķi vai kaut ko ēdamu. Parkā tikko bija uzstādītas jaunās, lielās un stingri noslēgtās atkritumu tvertnes. Ļoti labi izdomāts un izgatavots darbs. Bet izskatījās tās parka zaļumā, dabas brīvībā neglītas, uzbāzīgas. Bet kas gan uz tām tādā veidā skatītos? Tīrībai, kārtībai un – ērtībai visur bija jāvalda. Vecās vaļējās tvertnes gandrīz visas jau bija novāktas. Tiem, kas pa viņām rakājās, labāk būtu jāpazūd no parka, tāpat kā vecajām tvertnēm.

Galdi ar soliem klāt stāvēja visapkārt, koku ēnās un arī saulē, jo saule jau nestāvēja mierā, tā apspīdēja savu brīdi visas vietas.

Galdi vairāk kalpoja kā soli, jo azaidu te reti kāds ieturēja, parks bija pilsētā, ielu, dzīvokļu un veikalu ielenkts. Uz galdiem un soliem sportotāji atstāja savas virsdrēbes, ielas apavus, somas. Pa retam avīzes un grāmatas.

Pie viena no galdiem, tālāk no sporta laukuma, gan celiņu tuvumā, bet vairāk koku ēnās, sēdēja veca sieviete. Skatījās koku zaļumā, sportotāju kustīgajos ķermeņos, putnos. Atpūtās vienā solā, tad aizgāja, pasēdēja citā solā, atnāca atkal atpakaļ, tas tā, kā saule un ēnas to lutināja.

Viņa sēdēja un skatījās pāri uz tālo uzkalnu. Kāds neparasti liels un slaids cilvēks tur nāca lejā, pāri zālājiem. Neparasti liels un savāds tas izskatījās, jo bija – viss melns, tumšs. Lielie un slaidie visi te bija gaiši. Melnas bija tikai riteņbraucēju īsās, cieši apstieptās biksītes, kas tur pa celiņu ātri slīdēja garām.

Nācējs pamazām tuvojās, bija ne melns, bet tumši zils. Tas bija liels, slaids policists. Vecās sievietes sejā lēnām ieviesās smaids. Policists. Parkā. Viņa te nāca bieži. Nekad te nebija redzēts policists.

.

Policists bija apstājies pie kāda gulētāja turpat netālu uz zemes, zālē. Policists mazliet pieliecās, uzmanīgi pavēroja gulētāju, bet nepieskārās tam, netraucēja un mierīgi nāca tālāk uz asfaltēto parka celiņu, kura tuvumā sēdēja vecā sieviete. Tā priecīgi policistam uzsmaidīja un viegli izteica klusu – halo!

Nepārtraucot savu soli, policists sveicienu tāpat viegli atņēma un aizgāja taisni tālāk, pārejot citam zālājam prom uz tiltiņu, kas veda pāri upītei un aiz kura tūlīt sākās pilsētas ielas.

Vēl arvien smaidot, sieviete noskatījās policista aiziešanā. It kā žēl viņai bija, ka policists jau prom. Policisti bija viņas dzīves drošības sargātāji jau sen. Jau no tās skolas laika dienām, kad dažreiz vēlu nācās nākt mājās no kādām mācību nodarbībām. Tad, redzot policistu uz ielas stūra, soļi vedās viegli un droši. Tagad te viņi gan vairs brauca vai tikai mašīnās. Varbūt tādēļ šī policista diezgan tālais gājiens caur parku šķita tik sevišķi labs un saistošs. Un beidzās tik ātri. Policists bija jau pāri tiltiņam, ārā no parka, aiz tilta tūlīt sākās pilsētas ielas, viņš bija jau pilsētā.

Vecā vēl plati smaidīja pie sevis, arī vēl tad, kad viņa atkal pagrieza galvu taisni, vērojot jaunos, zaļos kokus. Viņa redzēja, ka zālē gulētājs, galvu piešķiebis, glūnēja uz viņas pusi, tad slējās augšā un nāca taisni uz viņu. Nu varbūt gan ne uz viņu, bet uz parka celiņu viņas sola priekšā. Nē, viņš tomēr nāca pāri celiņam uz viņu.

Apstājās, pārliecās mazliet pāri galdam, it kā lai labāk ieskatītos viņai sejā, varbūt gribēja prasīt pēc pareizā laika, aizgulējies? Nē. Viņš neteica neko, varbūt izbrīnījies par viņas jauno, ļoti krāsaino neilona lakatiņu, kas šķita viņas vecumam varbūt nepiemērots, jaunākam piederīgs… Viņa jau vēra muti teikt par to kaut ko, bet nepaspēja. Viņš bija jau sagrābis lakatiņa stūrus katru savā rokā un zibenīgi ātri savilka lakatiņa mezglu zem viņas zoda. Lakatiņš krietni izstiepās, bet viņa roku atvēziens bija bez piepūles plašs un spēks liels. Vecā neiečiepstējās, varbūt tikai tik, cik putni čiepstēja zaros. Viņas locekļi noraustījās, un viņas galva noslīga uz galda. Bet svešais vēl paspēja mest otru mezglu lakatiņā un savilkt to tikpat dzelžaini. Tad viņš jau mierīgi soļoja prom pa celiņu, ne ātri, ne lēni, pa tā labo pusi. Celiņu vidos pēdējā laikā bija ievilkta dzeltena svītra riteņbraucēju zināšanai un tāpat skrējējiem un soļotājiem kārtības atgādināšanai.

Viņš gāja tā, kā iet domīgie pastaigāties gājēji, un neatskatījās. Tikai kad tas bija jau garām sporta laukuma stūrim, kur celiņš pievienojās citam celiņam, tanī iegriezdamies viņš pameta skatu atpakaļ uz bumbu spēlētājiem laukumā un uz apklusušo gulētāju pār galdu. Tā viņa palika tur guļot ilgu pēcpusdienu. Viņas galva bija uzkritusi uz elkonī pieliektas rokas, taisni tā, kā tas saules siltuma nogurdinātam ķermenim piederas. Bērni skraidīja garām, riteņbraucēji brauca. Patiesi, tur nevienam nebija ko apstāties, kustīgās spēļu un sporta nodarbības risinājās tālāk ap lielo laukumu.

.

Tikai divi riteņbraucēji apstājās un viens piegāja, uzlika kāju uz sola gala, sasēja atrisušo zābaka saiti. Tad, uzskatījis gulētāju, sarāvās: “Velns, te kaut kas nav īsti lāgā,” viņš iesaucās un, ātri atvāzis savu labo kabatas nazi, pārgrieza vecās neilona lakatiņa mezglu.

Sportisti ir mācīti ātrās palīdzības izdarībās. Lakatiņš atslāba, atvilkās no vecās kakla, bet pati viņa nepakustējās.

“Jēzus! Viņa jau ir beigta… Vai – gandrīz. Ko tu krāmējies! Nāc!” Otrs riteņbraucējs izbijies metās savā braucamajā. Pirmais tam sekoja, bet abi celiņu krustojumā apstājās. “Jāapmet mazs līkums un jāpaziņo parka pārzinim. Lai zvana pēc ambulances mašīnas un aizvāc. Slimnīca tepat aiz tiltiņa,” viņi ātri izlēma un nekavējās. Karsts laiks, vecs cilvēks sažņaudzis kaklu par cieši – un pagalam ir.

Parka uzraugs arī nekavējās. Šim parkam nebija nekādas nelāgas vēstures, bija jāgādā lai tāda nerastos.

Ambulances mašīna aizveda veco, pirms parka publika paspēja ziņkārot. Diena arī nāca jau pievakarē. Parks tukšojās.

.

Tas pats policists izgāja pa to pašu savu pirmkārt ieto ceļu caur parku. Vecā smaidītāja vairs nesēdēja solā. Arī tālāk uz zemes gulētāja vairs tur nebija. Varbūt policists to ievēroja, varbūt ne. Varbūt viņš tai dienā nemaz nebija darbā, gāja caur parku, saīsinot sev ceļu uz pilsētas centru, tad atgriezās mājās.