Dziļš miers Ziemsvētku rītā, jau gandrīz līdz pusdienas laikam. Labi, ka to neviens zvans netraucē. (Bet Ziemsvētku izjūtas nav.)

Zem laiku ūdeņiem gremdētais viss var domās plūst un atplūst dzīvoto dienu gaismā un tumsā. (Bet Ziemsvētku izjūtas nav.)

Ziemsvētku rīts; vai bezspēcīgs mainīt pasaules gaitu, cilvēku izmisīgo, neatlaidīgo soli, prasības, iekāres, vajadzības – draudīgi asas, kas cērt un nāvē? Lūgšanas plānas pārmet baltu līķautu un – cerē, cerē… (Avīžu ziņas daudz lasītas.)

Ziemsvētku rīts, pilns miera un klusuma. Bet Ziemsvētku izjūtas nav. Dzīve to aizslaucījusi? Vai paša vaina – neesi par to domājis, tam gatavojies. Cepis svētku maizi, bet lasījis pasaules ziņas. Svētku rīta galdā nav nekas krauts. Un ja arī būtu… Neesi īsti gaidījis, domājis.

Galdā ir šķīvis ar dažiem ļoti lieliem, ļoti skaistiem āboliem. Bet dzīve svētku izjūtu aizslaucījusi. Vai sāpīgs tās trūkums? Jā, tas sāk sāpēt. Sāk likties ļoti nepareizs kaut kas. Pats nepareizs. Vainīgs. Tukšs.

Āboli arvien bija uz svētku galda, skaistākie tam glabāti: pepiņi, sīpoliņi, mālāboli.

Raugoties tagad lielajos ābolos uz šķīvja (tie jel ir gādāti svētkiem), rodas vēlēšanās pielikt rokas kaut kam īstam, dzīvam, kaut kam tādam, kas bija agrāk svētkos: gaišs, drošs, pārmūžīgs, mīlams un aplaimotājs. Es stiepju roku pielikt to ābolam. Izvelku lielo, sarkano ābolu, uzmanīgi, lai citi neizveļas no šķīvja, viņi ir tik lieli, ka tikko turas, saspiedušies uz tā.

Es ņemu sarkano! Bērns arī būtu ņēmis sarkano. Tur ir dzeltenzaļgani un sarkani. Zaļganie ir vēl mazliet lielāki kā sarkanie. Es ņemu sarkano – tas ir tik spožs un gluds. Ļoti smags, vēss, viegli uzdvesdams savu ābola smaržu, tas iegulst delnās – glaudāms, sverams, apgrozāms. Uz viena vaiga tam ir tikko manāms gaišāks plankums, tik tikko samanāmi svītrots, lāsmots, tas ir tik pazīstams no seniem āboliem, tā rokās turētiem. Jaunajai, palu ūdeņu nolocītajai ābelei dārza stūrī bija tādi, visi tumši sarkani, gludi, lieli āboli. Mēs līmējām no papīra izgrieztus burtus uz tiem, kad tie vēl auga zaļi, lai tie būtu apzīmēti, kad būs sarkani. Gaišās zīmes, ko uz āboliem atstāj tiem pieskārušās lapas vai lapu kātiņi – bija daiļāki kā mūsu burti, to nācās vēlāk atzīt.

Katra ābele dārzā deva mazliet citādus ābolus, arī tās, kas bija no vienas šķirnes. Katrai bija sava īpatnība. Mums nebija liels dārzs. Katra ābele saņēma kādu individuālu gādību no saules vai cilvēku rokām: tās, kas bija tuvāk pie mājas, dažreiz saņēma pelnus vai sārmu uz saknēm, tās, kas auga uz upes pusi, ilgāk saglabāja mitrumu no brīdi tur ieplūdušiem palu ūdeņiem.

Ejot tur no vienas ābeles pie otras, paceļot un nogaršojot ābolus (starp kritušajiem arvien bija gatavākie…), bija gandrīz tāpat, kā satiekot dažādus cilvēkus: katram sava balss, savs smaids.

Mūsu dārzs dažās ziemās smagi cieta no sala. Jaunākās ābeles izsala. Bija jānocērt. Viena tāda barga ziema bija, kad es vēl biju pavisam maza. Tēvs mani uz rokas iznesa dārzā (agrā pavasarī), nolika mani uz augstā pamūra, kas bija mūrēts balkonam, bet balkons nekad netika uzcelts, un es stāvēju tur nekustoties, vai aiz bailēm spert kādu soli, vai aiz nemācēšanas vēl to darīt. Un tēvs ņēma mani atkal uz rokas, nesa tuvāk ābelēm un teica, ka šogad mums ābolu nebūs. Es nesapratu, ko viņš stāstīja, salauzīdams pirkstos melnu, izsalušu ābeles zariņu, es tikai redzēju, ka viņa acīs bija asaras.

Vecos dārzos, arī mūsējā, bija dažas ļoti vecas ābeles, kuru šķirni neviens nezināja pateikt. Tās bij lielas, senas ābeles, parasti ar labu ābolu ražu, bet ar ne visai delikātas garšas āboliem. Šīs ābeles neizsala. Viena tāda bija sauktā vecā tēva ābele, rudeņos kā piebērta ar nelieliem, rūgteniem āboliem (kas, ziemā izsaluši, garšoja neticami labi) un otra, dārza tālākajā malā, ar svītrainiem, ļoti lieliem, arī rūgteniem āboliem.

Savādi skaista bija šī ābele. Kā man toreiz šķita, milzīgiem sarkanvaigu āboliem, kas augšā zaros spīdēja apaļi kā saules puķu ziedi. Šīs ābeles vēlāk vairs dārzā nebija (tās celms tikai kādus gadus tur stāvēja), bet tā ir tik dzīvi palikusi manā atmiņā, ka es uz viņu tur varētu aizsietām acīm aiziet, kā es toreiz ar maza bērna soļiem tur aizgāju – lielu, savādu gājienu – aiz zemeņu dobēm, caur lielajām dadžu lapām, un apstājos ābeles tuvumā, skatījos augšup, tās savādi izlocītos zaros, kuros spīdēja milzīgie, lielie āboli, it kā ar tiem ābele raudzītos lejā uz mani. Zālē es atradu divus trīs šos lielos ābolus. Bet tie bija rūgti, it kā ābele negribētu, ka es mēģinu tos ēst, it kā es nebūtu uzminējusi, kas man ar tiem jādara… Tas bija sen, ļoti sen. Ābele bija kā pasaku ābele, pie kuras es, nevienam neko nesakot, biju aizgājusi.

Tādas ābeles bija vecos dārzos, un tad nemanot tās pazuda, tādas sendienu sences.

.

Šis sarkanais Ziemsvētku ābols, gluds un smags, pilda manas saujas, viesdams domas par citiem daudziem rokās turētiem āboliem. Kādreiz ļoti izmisīgi meklētiem…

Sudētijā, mūsu pirmajā bēgļu nometnē, mana meitene un vecā māte slimoja un nīka, ēdot šķidro kāļu viru. Caur nometnes sētu izlīdusi, visam ciemam cauri es gāju dubļaino ceļu, ik mājā taujājot pēc kāda augļa. Jau bija redzama pēdējā māja ceļa galā, un man vēl nebija laimējies. Kāds cilvēks, garām iedams, man teica, uz pēdējo mājeli rādīdams: “Prasiet tur. Tur dzīvo laba sieva.” Un tur bija šī labā sieva.

Viņa man iedeva astoņus skaistus ābolus par to šķēli speķa, ko viņa teicās sūtīt dēlam uz fronti. Kā es mīlēju šo sievu. Kā es steidzos atpakaļ uz nometni (ielīst pa caurumu sētā, kamēr tas tur vēl bija). Kā es kāroju redzēt savas meitenes prieku. Jā, viņa priecājās, bet savādāk, nekā es to biju iedomājusies: viņa pacēla abās roķelēs pa ābolam augstu pāri galvai kā uzvaras zīmē un smējās, un kaut ko sauca, kaut kam tos rādīja. Biju domājusi, ka viņa kodīs ābolā kā vilcēns – nē, viņas prieks bija lielāks kā izsalkums. Tikai vairākkārt mudināta, viņa sāka ābolu ēst, gandrīz tā, it kā tas nebūtu apēšanai domāts.

.

Šis Ziemsvētku ābols guļ gluds un smags manā rokā, un es apgrozu, apglaudu to par visiem tiem citiem dzīves labajiem āboliem. Tas nav ieplakans kā vecajai bērnības ābelei, tas ir iegarens, uz purngalu šaurāks, un tur tam ir pieci vienādi izciļņi, aplī sagrupēti ap tumšo bijušā zieda serdīti, tie kopā rada pilnīgu ābeļzieda atveidu, tikai citā vielā, citā krāsā – skulptūrā veidotu, tumši sarkanu zieda atmiņu. Tad es ievēroju arī, cik tievs un sīks ir smagā ābola kātiņš. Visu vasaru ābols tanī ir šūpojies, kļūdams smagāks un smagāks. Cik sīksta ir bijusi saite, kas sējusi to pie ābeles zara. Un tad tur ir sācis veidoties šis mazais noriešanās punkts, atraisīšanās brīdim gatavots. Viegli tad to vēja pūsma, paša ābola smagums vai cilvēka roka ir atņēmusi prom no ābeles, no vasaras. Ābols ir sūtīts savā ceļā, savā uzdevumā. Kādā? Protams – sēklas sēt, jaunu ābeli audzēt.

.

Man apkārt sāk skanēt balsis – no šīs dienas, ne no sendienas. Tās smej, vēlē prieku, raisa dāvanas, rada Ziemsvētkus. Es nolieku sarkano ābolu viņa vietā pie citiem uz šķīvja, tie visi ir Ziemsvētkiem. Tie ir – Ziemsvētki.