Pēdējos pāris mēnešos vai pat vienā mēnesī ir izaugusi te, maigi starodama, pasaule – dzīvoklis, dārzs, pilsēta, savrupība, miers… Laime! Viegli blāzmīga maza pasaule kā skatuve, kurā risinās, ieaug paša dzīve, ieplūst kā caurspīdīgs ezera ūdens, sāk nest tavus kuģus. Pasaule nāk pie tevis, pieder tev.
.
Un tad – (Ak, vēl ne!) – aizbraukšana! Tā, kas pirms pāris mēnešiem bija kārota, šķita laime un dzīve – vairs nav tā, tā ir satumsusi, laime un dzīve ir ienākusi, apstājusies – te. Un nu tā ir jāatstāj. Jāsaprot, ka tās nav bijis. Jāsaprot. Bet to vēl var redzēt, tā turpina pulsēt, ataust gaismās, eksistē. Tā jāaizliedz. Jāiet prom.
Kur iet? Kā iet? Kā aiziet?
Aizvērt vārtus. Kādai mazai, savai pasaulei. Kā jau daudzreiz. Kā jau daudzas, daudzas reizes.
Stājos pretī vai pat metos ceļos tā priekšā, kas to izlemj. Pretojos, prasu – kādēļ? Kādēļ?
“Tādēļ, ka tu esi dzīvs. Tu dzīvo. Tādēļ.”
Vai to Tas… Kas to teica? Liekas – es to dzirdēju.
Un vai es vēl varētu ko teikt, iebilst, pretoties?
Tādēļ, ka tu esi dzīvs.
Tam līdzi es dzirdu vēl ko citu, es dzirdu veco teicienu, lielo zobošanos:
“Pacel vāku, paskaties,
še guļ Fricis Bandinieks –
D i e v s d o d s a l d u d u s ē š a n’ !
Tais’ nu atkal vāku ciet!”
(Pirmās divi rindas jārunā lēni, svarīgi, bet mierīgā balsī, tad sevišķi žēlīgi, dziedoši jāvelk – “Dievs dod saldu dusēšan’!” Pēdējie vārdi jāizsaka ātri, lietišķi, pamācīgi – velti nekavēties!)
Sen mīlēju dzirdēt šo teicienu (sevišķi manas mātes izpildījumā), mīlēju smieties, bet nezināju, ka tas varētu būt domāts arī lielākiem notikumiem nekā ar to Frici Bandinieku vien. Jeb vai ne?
Fricis Bandinieks ir tas – tas viss, kas ir un atkārtojas, un mirst un mirst. Un tu vari pacelt vāku un paskatīties uz viņu, jo tu esi dzīvs.
Tu dzīvo tālāk. Tu vari taisīt vāku ciet.
Tev jātaisa vāks ciet.
