Kažokvestīte (Ķikure/Kikure)

Druknais, staltais, iesirmais Rīgas advokāts Auleciems Jauna gada rītā steidzās pa kādu Švābijas pilsētiņas ielu tik ātri, cik vien to ļāva viņa paģiru un dzīves smagais ķermenis.

Ledains vējš pūta ausīs un jozās ap krūtīm, atgādinādams, ka Auleciems šai gadmiju naktī bija pazaudējis savu labo, silto kažokvestīti. Viņš to meklēja jau vairāk stundas, jau no četriem pieciem rītā, un ar katru brīdi vairāk sāka sajust pasaules nežēlību un aukstumu. Viss bij pelēka svina krāsā, viss sastindzis līdz savai dziļākai serdei, tādu aukstumu saukt par ledainu būtu par maz, tas bija dzelžains kā kādreiz bērnības ziemā klēts atslēga, kas rāva ādu no rokām, tai pieskaroties. Tomēr Auleciems kāroja kaut kur kaut kam pieskarties, piespiesties kādām durvīm, kaut vai sienai. Bet to nevarēja, bija jāiet. Bija jāiet kaut kur pie cilvēkiem.

Ļauna nakts tā bija bijusi. Sākusies labi ar draugiem, kaut kur kaut ko iedzerot, runājot, kā tas Jaungada naktī piederas, bet pilsētiņas Latviešu klubā viņš bija nokļuvis pēc pusnakts viens pats. Gan arī tur vēl atradis galdiņu ar draugiem, vilcis no kabatas un licis galdā atliekas no kāda labāka dzēriena, viņš strādāja pie amerikāņiem, bija bagātāks. Bet tad viss bija izbeidzies tumsā un pamestībā, un viņš bija pazaudējis savu kažokvestīti. To meklēdams, viņš bija gājis atkal visās vietās, kur tai naktī bijis – kādā hotelī, kādā krogū, atgriezies arī vēl Latviešu klubā, kuru slaucīja un kur grūstīja tukšus krēslus, bet savu kažokvestīti viņš nebija atradis. Tā bija viņam noplēsta kā miza kokam, un, tā izģērbts, viņš bija pilnam ieraudzījis savu postu. Viņš kļuva vecs.

Dzīve viņu pameta. Zinājis to viņš jau bija sen, bet tas nebija viņu ievainojis, tagad pēkšņi viņš juta to kā melno sērgu, no kuras viņš vairs nespēja atsvabināties. Viņam sala, viņu dedzināja, viņam slāpa un viņam bija jātiek pie cilvēkiem. Pie nometnes labiešiem Jaungada rītā viņš tāds nevarētu rādīties. Kaut kur te vajadzēja būt kādam “izskrīnētam”… Katram bija savs kakts, savi cilvēki. Viņam nebija. Šai mirklī viņš to zināja. Viņš kļuva vecs, jau bija vecs…

Velns, viņam ne prātā nebija būt vecam. Dzīvot griba un spēks viņā plosījās kā šis trakais ziemelis, kas ielā sāka vilkt sniega piebārstītus putekļus. Pēc tāda kādreiz vajadzētu mīksti snigt, atkušņiem nākt, zaļām lapām un visam citam… Ak, viņš jau nebija prātu zaudējis. Viņa laiks bija pāri, un viņš to nespēja pieņemt, viņš bija nokavējis. Viņš bija nokavējis…

Viņš apstājās un ievilka gaisu, kura nebija. Un skrēja atkal un bija pārsteigts, uzgrūzdamies kādam cilvēkam. Ielā laikam sāka staigāt cilvēki, dzīvie, laimīgie cilvēki. Kāda kundze ar mazu meitenīti no otrpus ielas nāca tieši uz viņu. Bērnam ādas cepure, mētelītis, mufe, botes – viss viens pūkains kamols.

Un kundze, dāma… Netālu tur atvērās kādas mājas durvis, un kundze ar meitenīti, smiekliem noguldzot, pazuda aiz smagajām durvīm. Auleciems brīdi blenza ielas akmeņos, kur kustējās pelēka sniega aste, tad turpināja iet, uzsākot droši ar galvas atvēzienu.

Kaut kur šai ielā dzīvoja no nometnes izmestais Banders. Tieši te vēl nebija visa gals. Banders nebija nekāds tuvais draugs, bet tagad visi bija vienādi, vajadzēja kaut ko runāt, kaut ko iedzert. Iela sāka vest pret kalnu, un gājiens bija grūts. Auleciems bija ļoti mīksts un piekausēts, kad viņš beidzot varēja pavilkt zvana kloķi. Zvans aiz durvīm gaiši noskanēja, un tas Auleciemu saviļņoja gandrīz līdz asarām.

Durvis atvēra Bandera kundze, priekšautā, pasmaga un nekrāsota, aiz viņas kā no zemes izauga trīs bērni, pats Banders sēdēja aiz galda ar atplestu avīzi un cilāja kafijas tasi.

Gaiss iekšā bija silts un mierīgs, tik mierīgs, ka Auleciems, kas visu laiku bija cīnījies ar lielu pretspēku, šķita zaudējam savu svaru un kā ļimdams nolocījās dziļā sveicienā kundzes priekšā: “Sveiki, kundze! Sveiki visi Jaunā gadā!” viņš negaidītā sirsnībā atkārtoja un skūpstīja kundzes roku, pievērsās katram bērnam atsevišķi un beidzot sarokojās ar Banderu.

“Vai jūs dzirdat Jauna gada zvanus?” viņš sauca. “Visa pilsēta skan…”

Banderi skatījās ieplestām acīm, gandrīz nokaunējušies, ka nav par Jauna gada zvaniem nemaz domājuši. Tik tiešām – laikam skanēja gan zvani. Un, atvainodamies par visādām nebūšanām, viņi cēla krēslu viesim un savukārt vēlēja laimes. Un Auleciems vienā laikā sēca, pūta, runāja ar advokāta veiklu mēli, uzlielīdams bērnus un vecākus un uzburdams kādu lielu ciemošanos, svētku noskaņu. Tad viņš platāk ierīkojās krēslā un tapa lietišķāks:

“Vakar tur pie latviešiem bija tāds burkšķis, jūs arī bijāt?”

“Bijām.”

“Nemanīju. Nu – es daudz ko arī vairs nemanīju, bija jau uz rīta pusi, kad tur ierados. Biju jau daudz kur citur bijis. Neatceros, kur visur. Tā bija traka nakts. Īsta Jauna gada nakts. Un es pazaudēju savu kažokvestīti. Tas ir zaudējums, ko nevar aizvietot. Muļķīgi, bet tas ir liels zaudējums. Tas satricina visu. Velns viņu zin, tā bija nelaba nakts. Vai jums nav viens šņabis uz to? Viens vien… Kauns, bet manās kabatās nekas tāds nav saglabājies…”

Banders cēlās un gāja pie skapja, un kundze uzgrieza siļķi un lielu švābu sīpolu uz šķīvja.

Un viņi iedzēra. Kundzei arī bija jādzer. Bez ierunām. Ārā skanēja Jauna gada zvani. Ausa, pieņēmās spēkā Jauna gada diena. Auleciems meklējās pa kabatām un izvilka paciņu šokolādes, atdeva bērniem. Tā bija citam nolūkam iesaiņota, bet pašreiz bija jārīkojas tā… Jauns gads un daudz laimes. Un pēkšņi Auleciems nevarēja valdīt mēli. Domas, kas viņu bija triekušas pa ielu, gribēja atklāties cilvēkiem, tās spruka vārdos un bija ārā:

“Tā ir traģēdija. Tā ir lielākā traģēdija divi simti gados…” Viņš it kā smējās, bet smiekli neskanēja un vārdi nerimās: “Ja no tevis nekas nepaliek pāri – tā ir traģēdija. Nedrīkst nomirt. Nedrīkst iznīkt. Tas ir muļķīgi. Nepareizi. Es esmu pagalam. No manis nekas nepaliek pāri. Jums tur aug, jūs tur atkal esat, tai rindā, kur to resgaļu galvas… Bet manis nav. Es neesmu…” Viņa vārdi, liekas, neklausīja gluži tā, kā viņš to gribētu, bet iespaids, ko tie uzbūra, bija nenoliedzams. Viņš runāja vairākkārt to pašu, bet tik ātri un īsi, ka tas kļuva kaut kas liels, ko viņš teica – lielākā traģēdija divi simti gados… Tad viņš jūsmīgi pievērsās kundzei:

“Kundze, vai jūs neesat māksliniece? Esmu dzirdējis. Vai jūs nekārojat kļūt nemirstīga? Kaut ko radīt?”

Bandera kundze bija mazliet samulsusi.

“Tapt nemirstīga. Dzīvot savā darbā!” Auleciems sauca un māja tālumiem ar roku.

Kundze nebija droša, vai viņš nezobojas, bet mēģināja runāt kaut ko piemērotu līdzi:

“Jā, reiz biju ceļā uz tādām lietām. Jaunībā tā domā. Bet tagad – tas viss ko daru!” Viņa pamāja uz bērniem, un mazākais pienāca viņai un, kā to aizstāvēdams, ievēla savu lielausaino galvu viņai klēpī. Un Bandera kundze drošāk piemetināja: “Jūsu galva, Auleciema kungs, iepriecinātu katru portretistu. Tādas dēļ varētu sākt meklēties pēc otas.”

“Dariet to! Dariet to!” Auleciems, rokas pret debesīm celdams, sauca. “Jūs tapsit nemirstīga! Es būšu nemirstīgs! Pēc simts gadiem viņi rādīs uz manu galvu – tas ir mūsu celms, mūsu sencis, cilts tēvs!” Bet tad viņš sāka atkārtot agrāk teikto: “Tā ir traģēdija, tā ir lielākā traģēdija divi simti gados, ka tas nevar notikt. Jūs nevarat neko izdarīt. Jūs nevarat kļūt nemirstīga. Es neesmu nevienas cilts tēvs. Man nav nemirstības…”

“Jums jāprecas!” Bandera kundze uzdrošinājās teikt.

“Tagad?” Viņa ātri izteiktam vārdam nāca līdzi kāds domīgums. Un Bandera kundze viņu drošināja: “Protams, tagad. Jo ātrāk, jo labāk. Kādēļ jūs to neesat darījis?”

Auleciems apsēdās atkal, jo jūtu uzplūdumā bija sācis skraidīt pa istabu: “Nav lielākas traģēdijas par to. Jaunībā es par to nedomāju. Nezināju, ka kādreiz būs vajadzīgs tāds glābiņš. Sievietes dēļ es nebūtu apgrūtinājis savu dzīvi…”

“Prātīgs arī biji,” Banders uzlielīja, bet Auleciems nosēcās un pielēja glāzītes, līdz tās gāja pāri un pudele bija tukša.

Viņa iesirmā galva bija kā varens celms, izspūrušiem, stipriem matiem un milzu uzacīm, kuru garās, melnās spalvas griezās sprogās un sedzās pāri acīm, kas nemierīgi grozīja spīdīgus baltumus: “Tas skuķis…” viņš iesāka, bet nerunāja tālāk, tikai nosēcās, un izdzēra pēdējo malku no mazās glāzītes, tad atcerējās savu kažokvestīti un trūkās kājās: “Man viņa jādabū. Man jāiet. Tā es to nepametīšu.”

Un viņš ātri, jauki un sirsnīgi atvadījās un bija jau pa durvīm ārā, līdz kāds ko būtu spējis iebilst. Banderi bija tā savādi vīlušies, pēc lieliski iesāktās, intīmās sarunas paliekot pēkšņā klusumā. Labu laiku viņi neteica neko, ciemiņu nepieminēja. Banderiene palīdzēja bērniem uzģērbt virsdrēbes un izlaida tos ārā. Tad viņa uzrunāja vīru, kas, avīzi šķirstīdams, bija iegūlies gultā:

“Tu pazīsti Šķērstēna jaunkundzi? To kas strādāja birojā?”

“Jā. Un?”

“Viņa pie piecdesmit, pastudējusi, tāda dzīves priecīga. Viņi būtu jādabū kopā.”

Vīrs nolaida rokas ar avīzi un izlikās nesaprotam:

“Kādi – viņi?”

“Ak, nu Auleciems un Šķērstēna jaunkundze. Viņi dabūtu vēl kādu bērnu.” Un, tā kā vīrs nopietni neklausījās, Bandera kundze, gandrīz kā noslēpumu atklājot, piegāja vīram tuvāk: “Viņa teiktu to pašu par to traģēdiju, ja viņu piedabūtu pie tādas vaļsirdības…”

Bet Banders nicīgi nosmējās: “Vai tu nedzirdēji, ko viņš gribēja sākt runāt par kādu – skuķi? Noturējās tomēr. Tā ir Kaivana meita, gadi divdesmit divi, trīs. Nometnē jau par to zirgojas. Un Šķērstēna jaunkundze gan jau cerē uz kādu gadus desmit, divdesmit jaunāku. Tos tu nepiemānīsi.”

Bandera kundze vīlusies sāka novākt galdu. Tāda doma par divi vientuļiem cilvēkiem un viņu laimes izkārtošanu bija šķitusi laba.

.

Pēc pāris mēnešiem Banderi tāpat īsi pārmija dažus vārdus par jaunākajiem notikumiem nometnē. Bija miris Auleciems. Pats aizgājis. Par to negribēja atklāti runāt. Bet noslēpjams tas nebija.

“Man viņa valoda jau toreiz likās tāda mazliet par nopietnu,” sieva domāja.

“Nieki,” vīrs neklausījās. “Tā viņš gvelza vienmēr, kad iedzēra.”

“Bet redzi nu,” sieva pretojās.

“Redzi? Ko tu redzi? Tikai to, ka neviens ne zin, ne redz kaut ko par otru.”

Sieva vēl domāja par iespējamo divu cilvēku laimes izkārtošanu, bet vairāk neko neteica. Jo ko tur vairs varēja teikt?