Dzīvoja reiz vīrs un sieva, kas nīda viens otru bez apstājas un mitas. Viņu naids tiem bija klāt pie viņu darba, ēdiena un miega.
Vīrs naidu pūta ārā no sevis ar troksni kā ventilators netīru gaisu. Sieva, kas bija bailīgāka, nīda klusāk, bet jo indīgāk. Ar prieku viņi viens otru būtu ieraudzījuši beigtu – bet liktenis laikam nezināja, kuram no tiem šo laimi piešķirt.
Bieži naktīs vīrs modās augšā pats no savas kliegšanas, kad sapņos bija savai nīstamai sievai piešķīris lielāko sodu. Sieva sapņoja klusu, ka vīrs ir pagalam, un stiepa rokas to aptaustīt, lai pārliecinātos, vai tas patiesi tā ir.
Bet tas tā nebija. Dienu dienā viņi gāja kopā kā sajūgti. Nekas viņus nešķīra, ne liktenis, ne cilvēki.
Vīrs savā naidā cīnījās uz visām pusēm, izpēra, izkūla visu, kas dzīvs kustējās apkārt, saķēdēja ķēdēs suņus, kad tie uz viņa svilpienu nenāca klāt, bet loba mežā, apgrieza cāļiem spārnus, kad tie salēca uz sētas, aizspēra kaķi no durvīm un, izsunījis sievu, sēdās, lai ēstu pusdienas. Bet neba viņam bija ļauts mierīgi paēst, vienā rokā viņam vienmēr bija mušu sitamais, ar ko viņš bez apstājas sita mušas, šo nelabo kustoņu, ko sieva visapkārt pieaudzēja. Un, tā kā viena roka viņam vienmēr bija aizņemta, viņš nevarēja uzziest sev ne sviestmaizes, ne iebērt kafijā cukuru, ne vispār zināt, kā un kas un cik daudz jāēd. Bieži viņš ierāva tik karstu viru, ka asaras sasprāga acīs, ieņēma pirmo malku nejēdzīgi rūgtas kafijas, kas nebija izmaisīta, un iekoda siera maizē, kad bija jau apēdis medus maizi.
Sieva izlikās, ka visu to neredz un nesaprot, tas ir – slepeni viņa par to ņirgājās.
Vakaros viņam pašam bieži nācās aiztaisīt logus, jo sieva tos tīšām turēja vaļā odiem, mūdžiem un visādai ņudzoņai. Tad viņš vēl apstaigāja visus kaktus ar indes smidzinātājiem šķidrā un sausā veidā, pieliedams sievas kurpes un citas panckas, jo tie bija īstie parazītu perēkļi, nosita vēl dažus zirnekļus un noguris apsēdās krēslā, pievilka spuldzi sev klāt uz paša galda stūra, un sāka lasīt avīzi.
Sieva, kas visu laiku bija pavadījusi to zaļām acīm un ņēmusies ap traukiem tā, it kā tai kalni tur būtu gāžami, šai brīdī kļuva mierīga un čakla. Viņa apsēdās pie galda otrā pusē, šuva, lāpīja, adīja, rakstīja izdevumus burtnīciņā un – blēdījās. Lasīja slepeni zem šuvekļa paslēptas grāmatas, rakstīja draudzenēm, tādām pašām stulbenēm, vēstules un darīja vēl citas līdzīgas nelietības.
Viņa bija atklājusi, ka te, aiz vīra avīzes, viņa vislabāk varēja dzīt savas velnības. Avīzes tirgus ziņas lasīdams, vīrs tā bija sevī nogrimis, ka aizmirsa uzmanīt, ko sieva dara.
Tā tas būtu varējis turpināties kaut vai visu mūžu, ja sieva nekļūtu pārdroša. Viņa ne tikai rakstīja vēstules, bet sāka rakstīt lielu, biezu grāmatu.
Viņai trūka audzināšanas un viņa bija mīksta kā māla pika, viņa nevarēja naida skaudrumā vien dzīvot un slepeni meklēja pasaulē kaut kā cita, vieglāka, mīkstāka. Protams, tas ko viņa atrada, bija pēdējās muļķības un dzīvei mazvērtīgas lietas, bet viņa par tām priecājās – viņai bija izpriecu kāra daba – un, lai savu prieku dubultotu, visu, ko atrada, viņa pierakstīja savā grāmatā.
Ja viņai kaķis bija izstiepis pretī ķepu, uz vārtiņu staba tupēdams, viņa to pierakstīja savā grāmatā. Ja govs viņai nolaizīja plecu vai piespieda tai savu ragaino galvu, sieva pierakstīja to grāmatā. Ja kaimiņš vai kaimiņiene iedeva tai ķirbi pāri sētai – viņa pierakstīja to savā grāmatā.
Viņas grāmata kļuva bieza un biezāka. Bija cilvēki, kam tas neko nemaksāja, darīt daudz tāda, ko sievai vajadzēja rakstīt grāmatā. Un viņa rakstīja caurus vakarus; kāds bija viņu sveicinājis vairāk reizes dienā, bija aizlicis roku priekšā, lai viņa neizkrīt no autobusa, bija rūpīgi atbīdījis viņas mēteļa stūri, lai tas neiesistos durvīs, aiztaisot viņa jauno mašīnu, kurā tas viņu ieņēma, kad tā stiepa savus smagos iepirkumus.
Sieva rakstīja jau vairākus mēnešus, bet kādu vakaru viņa itin neko nedabūja pierakstīt, jo bija ļoti vēlu aizkavējusies pie šuvējas.
Vīrs bija jau avīzi izlasījis, kad sieva pārnāca. Viņa bija gan acīmredzot traki skrējusi, jo bija aizelsusies un sasarkusi, bet viņa tomēr bija pārnākusi briesmīgi vēlu.
Viņa pat neatjēdza lamāties pretī, kad vīrs sāka kliegt. Viņš iztrakojās kā muļķis tovakar, viņa smaidīja. Būtu vismaz ļauni smīnējusi, smīns nemaz nebija vājāks ierocis kā vārdi, bet viņa smaidīja, un smaids nemaz nebija gribēts, prātīgi smaidīts smaids, bet bija viņas stulbajā ģīmī it kā aizmirsies no kāda cita brīža.
Kas viņai, zosij, bija noticis? Pēdējo prāta mazumiņu izkūkojusi?
Vēl otrā vakarā vīrs nespēja kārtīgi nogrimt avīzes lasīšanā.
Toties sieva rakstīja kā apmāta. Viņa rakstīja tik ilgi, līdz atjēdzās, ka istabā valdīja nāves klusums, ne avīzes lapiņa vairs nečaukstēja.
Kā no mēnessērdzības atmodusies, sieva skatījās sava vīra sejā, brīnišķīgi smaidošā sejā, kas ļoti mierīgi, maigi stāvēja viņas acu priekšā, pāris centimetrus no viņas sejas, un abpusmalu viņas grāmatai bija atbalstītas divas milzīgas dūres.
Viņa gaidīja. Viņa varēja pagrūst grāmatu zem adīkļa, izlikdamās, ka raksta izdevumus. Bet viņa nedarīja nekā. Vīra sejā bija par daudz prieka, un tādēļ viņa nedarīja nekā. Pat nespiedza, neaizsita grāmatu. Īsta maita.
Beidzot vīrs pacēla roku, aizvēra grāmatu, iemeta to naktsgaldiņa atvilknē un aizgrieza atslēgu.
Sieva lūrēja – vai viņš to izvilks? – Neizvilka.
Tas tāpat tev nelīdzēs, nekā tev nelīdzēs, ka atslēga paliek iekšā – no vīra kreklotās muguras varēja lasīt.
Protams, nelīdzēs, to sieva zināja, bet reiz, kaut tikai vienu vienīgu reizi, viņai grāmata bija jāizlasa!
Otrā dienā viņa grāmatu izņēma un sāka lasīt, un tikko viņa to bija sākusi darīt, vīrs bija klāt. Tātad viņa jau nekautrējās aiztikt viņa mantas!? Aiz atslēgas noliktas viņa mantas!!
Vīrs grāba ar pienācīgu grābienu, un nu izcēlās troksnis. Bija ir spiegšana, ir kliegšana, un kaimiņi pasauca policiju. Tā ieradās tik ātri, ka vīrs neatjēdzās un neievēroja, ar ko tam darīšana, domāja, tāpat kādi garāmgājēji iemaisās ģimenes lietās, viņš atvēzējās arī pret policiju, un viņa rokas tika sasietas uz muguras.
Tā nu viņam tur vajadzēja pasēdēt kādu laiku viena policista apsardzībā, kamēr citi lauzīja galvas, kur viņu likt?
Tā kā sieva, policijai ierodoties, izskatījās kā cietēja, viņa palika brīvā. Par vīru viņa nebēdāja, bet grāmatu viņai vajadzēja dabūt un vēl reiz izlasīt. Tā kā grāmata bija atkal pie vīra un stāvēja, aizbāzta aiz viņa svārkiem, sieva grozījās vīra priekšā, rokas lauzīdama, un gatavojās ātram ķērienam. Ka šinī brīdī viņai tik vien rūpju, tas vīram tomēr nenāca prātā, un tā viņa tam grāmatu izkampa.
Ar dziļu nicināšanu viņš skatījās, kā viņa aizgūtnēm lasīja.
Sieva viņu neredzēja. Nekā viņa neredzēja. Ar apmātām acīm viņa raušus rāva teikumus no pilnajām lapas pusēm:
“…zilā mašīna lidoja kā putns no tāluma. Ne tik ātri un ne tik lēni kā visas citas. Ikreiz, kad tā parādījās uzkalnā un laidās lejā, man šķita, ka bezdelīga atsistos manās krūtīs. Tad viņa bija klāt un pieglaudās ielas malai soli no tās vietas, kur es stāvēju…”
“…Krēslā es tikko samanīju viņu stāvam. Mēs laikam gājām viens otram pretī. Es izstiepu roku (abas es nebūtu spējusi pacelt), un mani pirkstu gali atdūrās pret viņa piedurkni, pret viņa ikdienas brūno svārku aso vilnas piedurkni. Un tur viņi palika vienu mūžību. Es nezināju, ka mani pirksti…”
Sieva šķīra un lasīja tik dedzīgi, ka grāmata viņai izkrita no rokām. Nokrita taisni pie vīra kājām. Viņš vēl arvien sēdēja uz muguras sasietām rokām. Sieva ātri noliecās, lai grāmatu paceltu. Kad, to satvērusi, viņa atskatījās uz augšu, viņas sejai tuvojās liela, naglām apkalta zābaku zole.
Sieva zināja, ka vīrs taupības dēļ dzina savos zābakos Austrijas kalnos kāpēju naglas, bet, ka vienā zolē ir tik daudz naglu rindu un naglas ir tik platas, asas un spožas…
Bet viņa nedabūja ilgi brīnīties, jo zole tuvojās ātri un skaņa bija skarba un stipra: “Tuang!”
Sieva nezināja, cik ilgi tā bija turpinājusies, varbūt ļoti ilgi, varbūt tikai mirkļus.
Sieva dzirdēja aso skaņu otrreiz un – nosēdās uz mākoņa malas.
Tā bija tikai ūdens, klinšu un vēja skaņa, bet tā laikam skan arī gari.
Sieva sēdēja un juta sevī šo skaņu dziedam un vareni izskanam. Tā bija skaista, laba skaņa. Sieva sēdēja mierīgi, jo grāmata bija tai līdzi. Sev apkārt sieva samanīja arī citus sēdētājus un stāvētājus, kuru izskats, tāpat kā to skaņa, bija vēja, ūdens un klinšu. Sieva noliecās un gribēja atvērt grāmatu, bet nepaspēja, jo – “Tuang!” …un soli no viņas nosēdās viņas vīrs. Policista pistole bija to zibenīgi ātri uztriekusi augšā.
Sieva nopūtās un iespieda grāmatu dziļāk savās vēja un klinšu krūtīs.
“Tuang!” viņas vīrs pasēdās mazliet tālāk.
“Tuang!” viņš nosēdās atkal turpat, kur pirmāk.
Tātad tā ir viņa vieta un tur viņš paliks, sieva domāja. Viņus šķīra neliela mākoņa mala, apmēram tāda pati kā tur lejā vakaros galda mala. Vīrs sēdēja un atgādināja klints stabu. Likās, gar sievu tam nebija nekādas daļas. Bet – tikko es atšķiršu grāmatu? sieva domāja…
Blakus sievai otrā pusē kāds tāpat klintij līdzīgs tēls rīkojās ar kādu mūzikas instrumentu. Viņš to cilāja, grozīja – varbūt spēlēja. Sieva to nedzirdēja.
“Vai te katrs dara tikai savu darbu?” sieva viņam jautāja.
Tēls brīdi padomāja.
“Neesmu dzirdējis, ka te kāds nodarbotos ar citu lietām. Es biju mūziķis lejā, un man te līdzi ir mana flauta. Viņa ir tikai mana.”
“Vai jūs lasīt neprotat?” sieva prašņāja tālāk.
“Domāju, ka ne,” tēls garlaikoti atteica un pacēla savu flautu augstāk.
Sievai uzausa kāda cerība. Bet viņa vēl arvien grāmatu turēja cieši iespiestu sevī. Tad – “Tuang!” vīram blakus nostājās kāds jauns tēls. No viņa vējainās kabatas rēgojās ārā avīzes stūris.
“Avīžu reportieris, kas par daudz ātri skrējis savā vecajā kastē ap mūsu bīstamo ielas stūri,” sieva nodomāja.
Vīrs paskatījās uz jaunatnācēja pusi, un no tā kabatas sāka šķetināties ārā liela, bezgala liela avīze – veselas divas. Mazākā palika pie viņa paša, lielākā aizklājās priekšā vīram.
“Tuang!” vīrs pasēdās pussprīdi tālāk no sievas – “Tuang!” viņš nosēdās atkal pussprīdi atpakaļ, un avīze nu aizklāja visu viņa – klints tēla augšdaļu.
Sieva uzmanīgi nolika savu grāmatu uz mākoņa malas. Paturot avīzes kustības acīs, viņa sāka lasīt:
“Zilā mašīna laidās kā putns no uzkalna uzkalnā…” Ik pēc teikuma viņa aizvēra grāmatu un iespieda to savās vēja krūtīs.
