Dzejnieki (Ķikure/Kikure)

Kurā gadā? Kaut kad pēc 1936.g.? Tanī laikā man nebija tuvas saskares ar rakstniekiem, mani paziņas nāca no jaunajiem gleznotājiem un grafiķiem, bet kaimiņos (gan citā pagastā, un uz laukiem tam sava nozīme), radās jauns rakstnieks Jānis Sārts. Kad pie Sārta atbrauca rakstnieki no Rīgas (uz zvejošanu…), viņš tos veda arī pie manis.

Sārta mājas robežās bija maza upīte – Veseta.

Veseta ietecēja Bērzaunīcā, Bērzaunīca ietecēja Aronā, un Arona – Aiviekstē. Bet Aiviekstes krastā bija manas mājas. Jāpanāk tikai kādu puskilometru, (varbūt tomēr mazliet vairāk?) pa Aiviekstes pļavām augšup. Tā zvejojot vien, no upes upē, varētu atnākt no Sārta mājām uz manām mājām, teorētiski ņemot. Praksē tomēr iznāktu pagarš, ļoti līkumots ceļš.

.

Vienā vasaras dienā, ciemiņi, rakstnieki – zvejnieki, sanāca: Jānis Grīns, “Sējēja” redaktors Jānis Lapiņš, Knuts Lesiņš un Ēriks Ādamsons, varbūt vēl kāds, ko neatceros, un pats Sārts, protams. Brīdi viņi atpūtās, un Jānis Lapiņš skaļi mācījās izrunāt vārdu “zivs” vietējā izloksnē: “Zuis, zuivs, zuivs!” Latgales izloksnē to Lapiņš prata, bet Ļaudonas pagasts ir labi tālu no Latgales – vēl Sāviena, Ungura, Mētriena, Saikava vidū. Latgales izloksnē Lapiņš aizraudamies stāstīja anekdoti: kaķim pie astes piesien avīzi un aizdedzina, kaķis kā ar degošu karogu skrien no “ustabas uz klāti, nū klāts uz šķuini, nū šķuiņa uz kūti, un ir ‘smuiklu, ka smuiklu!’” Nodeg visa sādža, “smuiklu, ka smuiklu!” Izklausās varbūt bēdīgi, bet ne tad, kad Lapiņš to stāstīja, un izsmieties viņiem vajadzēja mūžīgajās sarunās – par dzeju.

Vecākie vīri – Lapiņš un Grīns – Sārta vadībā aizgāja vārīt zivju viru uz mūsu zemes otru galu, tāpat Aiviekstes krastā, tikai augstākā nogāzē ar priedēm un dzeltenu smilti. Kur viņi ņēma katlu un viras piedevas – nezinu, laikam to sagādāja mana māte vai īrnieku mājiņas Vītradziene. Tādu smagu, kāsī karamu katlu viņi nebūtu varējuši atstiept trīs kilometrus no Sārta mājām.

Jaunie – Lesiņš un Ādamsons – palika uz vietas, izstaigāja pagalmu, dārzu, istabas. Mūsu lielākā istaba – zāle, kā uz laukiem sauca šīs lielākās istabas – bija ar trim logiem uz dārzu un Aivieksti, saulaina un mīlīga diezgan. Viņi tur atpūtās, kā to pilsētnieki uz laukiem dara. Izcilāja grāmatas, apskatīja visu un runājās. Neatceros, vai tad man tur bija vēl vecās klavieres, vai jaunās. Knuts Lesiņš tām nepieskārās, viņš bija klusāks, vienmēr dzirdēja ieskanamies tikai Ērika Ādamsona balsi: “…un lūpas tādas lielas… mīkstas kā kumeļam…” viņš Knutam Lesiņam stāstīja par kādu sievieti. Tad viņš nēsāja rokās pa istabu apkārt ģipša figūru, taisnu jaunas meitenes stāvu, kas man bija akadēmijā iemainīts no kādas tēlnieces pret kādu manu zīmējumu. Ādamsons to šūpoja rokās un runāja: “Tā ir sieviete. Tā taču ir sieviete…”

Es turpat apkārt biju, bet aktīvi nekur neiemaisījos; viņi jau bija izbraukuši, kā paši teica, bēgdami no cilvēkiem, no sievām un sievietēm. Tā ģipša figūriņa bija ielūzusi lejā pie kājām. Domāju – ja viņas kājas no šūpošanas lūzīs tālāk, Ādamsons ļoti nobīsies. Bet – laimīgi, viņš nolika to atpakaļ vietā.

Tad redzot mūs – mani, manu māti, Vilmu, mūsu jauno kalponīti, staigājam tur apkārt savās gaitās, Ādamsons izbrīnīts iesaucās: “Redz’, kā viņi visi staigā – basām kājām! Kā d i e v i !”

Tas bija glaimojoši dzirdēt mūs tādā līdzībā. Mēs ar zemnieka iecirtību nebijām neko uzāvušas, lai arī zinājām, ka Rīgas kungi ieradīsies. (Tālruņi tad bija visās mājās.) Nē, mēs palikām tā kā katru dienu, visu vasaru, savās mājās, savās paražās.

Tad, jādomā, Ērika Ādamsona iedomā, viņi abi ar Knutu Lesiņu bija noāvuši kājas, uzlocījuši bikses, nometuši svārkus un, rokas viens otram uz pleciem likdami, bradāja pa ziedošo pļaviņu aiz dārza. Māte gan domāja – sabadīs kājas, pēdas neieradušas… Jā, aiz mīkstiem dedestiņiem tur bija arī iedobumi ar asu grīsli.

Ēriks Ādamsons bija viegli iesarkani gaišmatis, gaišām acīm, slaids, viegla auguma. Knuts Lesiņš – mazliet garāks, mazliet spēcīgāk veidots tumšmatis. Abi runāja nebeidzamas valodas.

Tad mēs aizgājām uz lielajiem zvejniekiem – Lapiņu, Grīnu, Sārtu – tālajā krastā. Viņi bija izvārījuši lielu katlu zivju viras. Deva nogaršot. Bija paplāna, bet laba diezgan – ar kartupeļu šķēlītēm, mazliet sīpoliem un pienu. Tādai bija jābūt zivju virai tur, mūsu novadā. Zināms – salds krējums, liets klāt, vienmēr noderēja.

Pēcpusdienā visi aizklīdām uz Sārta mājām, tur sēdējām dārzā, istabā, istabas priekšā un viņi runāja – par dzeju, par dzeju, par dzejas formu… Grīns teica: “Nu, jā. Ja izkaļ par daudz, par daudz stingri metros un atskaņās, pants var kļūt sauss, neiespaidīgs: tram taram, tram taram – aizbrauc kā ar ratiņiem…”

Viņa teiciens ieskanēja manī tur, zem kokiem, viens vien īsti dzirdēts un palicis prātā par dzeju no visu viņu sarunu vārdu drūzmas.

No Sārta mājām viņi mani vadīja atpakaļ uz manām mājām. Šoreiz gājām taisni, bez ceļa, pāri pļavām, bridām, bridām un nesām cits citu pāri Aronai, arī samērcējāmies, slīdot uz glumajiem akmeņiem, tad otrā krastā, sausā, saulainā laukumiņā pie jaunām priedītēm sēdējām un žāvējāmies. Un viņi turpināja mūžīgās sarunas par dzeju (jeb sarunas par mūžīgo dzeju…).

Te Ādamsons pielēca kājās un sauca: “Skalbe, Skalbe! Kārlis Skalbe!” un rādīja uz kādu zilu ziediņu pie jaunas priedītes. Gandrīz nesapratām. Tad viņš noņēma Grīnam (vai Lapiņam) balto mīksta pinuma platmali, mazliet ieslēpās priedītēs, tad nāca ārā un ar cēlu žestu sveicināja sīko ziediņu, tēloja Skalbes dzejoli: “…bet Dievs ir garām gājis un viņu sveicinājis.” Protams, radās iebildumi – vai Dievs ir staigājis ar cepuri, ziedus sveicinādams – un Ādamsons tad tēloja sveicināšanu bez cepures.

Tālāk, izejot caur mežu un pārejot lielceļam, mēs atkal apsēdāmies lauku ceļa malas zālē, iepretim nelielam izcirtumam. Tur starp jauniem alkšņiem mirdzēja daži ļoti balti bērziņu stumbri. Ēriks Ādamsons atkal uzlēca no atpūtas: “Lūk! Kā papirosi!” Viņš sajūsmā rādīja uz jaunajiem bērziņiem. Atkal protesti! Pilsētnieks kas pilsētnieks! Kā dabā dzīvu koku var salīdzināt ar papirosu? “Nu vai nav? Vai nav? Taisni, balti, vienādi. Kā papirosi!” Ēriks tiepās pretī.

.

Tas nav gluži un absolūti viss no atmiņām par Ēriku Ādamsonu tai vasaras dienā, bet viss, ko var viegli atstāstīt.

Un zāle bija tik zaļa, un lielceļš tik sauss, bet saule rietēja, un viņiem bija jāiet uz staciju, jābrauc atpakaļ uz Rīgu.