Tur bija daudz mežu. Daudz pļavu. Daudz ūdeņu, protams, jo pie dārza malas, pārdesmit soļu no mājas, pienāca Aiviekste. Plūdu laikā nāca arī dārzā iekšā un dažreiz ar visiem pavasara lediem paskaloja pat savas straumes gar mājas paksi – visvairāk pārbaidīdama īrnieka sievu, kuras mājiņa bija vēl tuvāk ūdenim, jo krasts tur stāvāks, pie lodziņa ceriņkrūms ar tanī saslietām airēm un dukuriem, bet laiva uz ūdens, turpat aiz tiem.

Aiviekste, kas ir mierīga upe un plūst bez sevišķas līkumošanas, Ķikuru daļā pretī Miķelsonu birzei kā greznuma pēc aplaiž strauju loku, radot atvarus sāmiem (vietējā izloksnē – Ķikuru “otorus”) un arī mazas krāces, kur plostniekiem pēdējo reizi stingrāk ieķerties lielajās airēs, pirms tie mierīgi, pāris kilometrus lejup, nonāk Cūkas krogā un nodod savus plostus Daugavas plostotājiem, vai arī, ja lejāk jau krasti pilni ar plostiem, sviež lielos rīcāgus un arklus krastā turpat pie Ķikuriem, lec arī paši un tur plostus nost, īrnieka sieva kliedz vai nekliedz: “Uh, pagāns, neizar apiņus, neizar sīpoliņus… Ak tu nešķīstēns, kā izara manus miežu brālīšus un visu balto āboliņu…”

Bet, ja viņa gāja sūdzēties saimniekam, lai dod lielāku krasta gabaliņu, kur govij un sivēniem papļauties, tas smējās, ko nu viņa žēlojoties, kas cits kā tie paši plostnieki uzturot viņas miežu brāļus tik zaļā kuplumā un cūkāboliņu tik balti saziedējušu?… Taisnība tā bija, bet īrnieks ne tikai sev, bet arī saimniekam dažu labu dienu nostrādāja ar smago rungu, atartās velēnas kopā piedauzīdams un nolīdzinādams, jo citādi tur vairs ar izkapti nebija ko rādīties. Lai strauji ejošu plostu noturētu, dažs nemākulis ara vai piecas sešas reizes.

.

Pretī Ķikuru zemei, tālāk pa upi uz augšu, atradās Aiviekstes lielākās krāces – Gnīdiņas. Tur upe bija akmeņu kā piesēta gandrīz no krasta līdz krastam. Pavasaros, tikko ūdens sāka kristies, tie bāza savas tumšās galvas tuvu ūdens virsmai, ja vēl ne gluži ārā, un tad tos bija visgrūtāk pamanīt, un tie izjauca ne vienu vien plostu. Ja kādreiz kaut kur apkārtnes sadzīvē notika kāda lielāka kņada, bāršanās vai cita ilgāka, skaļāka izdarīšanās, tai bija piesmejīgs raksturojums teicienā: “…laiž kā plostus pār Gnīdām!” Vai vēl ar nelabāku pieskaņu: “…laiž kā poļi plostus pār Gnīdām…” Jo augšgala ļaudis, kas nāca ar plostiem no Lubānas, no Latgales, viņu dziļās izloksnes dēļ visi dēvēja par poļiem. Bet varbūt ne tās dēļ vien, latvietis, kā katrs zvērināts zemnieks, ātri uzmet degunu pret svešinieku un, lai cik brašs puisis tur dažreiz līgoja lejā uz plosta, reti kad tam varēja izdoties būt kādam vairāk kā plostniekam, ja ne taisni – plostu polim. Senāk uz plostiem brauca arī sievietes – “polietes”, sarkanā jakā un sarkanos lakatiņos. Kad mēs sākām staigāt savu laiku savos zilos un sarkanos lakatiņos, sākums tam nebija nemaz viegls: “Skaists jau, bet kā polietei…”

.

Bet tad vairs šīs polietes uz plostiem brauca maz. Māte tikai dažreiz tās pieminēja un nožēlojās, ka viņu vairs nav un tās vairs pret pienu neiemaina savus skaistos Latgales māla podus, kurus viņas Ķikuros un mazliet lejāk Grīvniekos tik labprāt bija atstājušas, lai tie nebūtu jāved atpakaļ uz Latgali.

Šais gados vairs nebija arī kuģīša, kas agrāk uzturēja satiksmi starp Cūkas krogu un Saikavu. Kuģītis, šī pukstošā, baltā parādība, kas Aiviekstes zaļajā mierā ienesa tādu patīkamu satraukumu acij un sirdij, sevišķi tad, ja tas uzsvilpdams griezās pie krasta un izcēla malā kādu gaiši tērpušos sievieti vai kungu ar smagām somām no Rīgas, vai veselu ģimeni – bērnus ar gumijas lellēm un lielām gumijas bumbām krāsainos tīkliņos…

Brīvās Latvijas laikā upi diezgan pamatīgi iztīrīja, izcēla vienu otru mīļu akmeni, kas bija bijis, kur peldoties kāju atspert vai vasaras sausumu pamērīt: “Lielais akmens jau līdz pusei redzams…” “Trešais akmens jau nāk ārā no ūdens…”

Šo akmeņu bija ļoti žēl, tie kā viesi bija katru vasaras vidu ieradušies, viļņu apguldzināti, tad mazliet saulē pasildīti. Par tiem nožēlojās arī vecāki ļaudis, ne tikai jaunie (kas žēlojas, kā zināms, par šo un to): “Nav kur ziepes uzlikt… Nav kur apmesties, veļu skalojot…”

Bet aizmirst, ir jāaizmirst viss, ko atņem. Bez šiem akmeņiem mūsu peldvietā, dārza stūrī, bija drošāk laivu laist krastā, pilnu ar skalbēm zāļu dienā.

.

Pavisam agri pavasaros brauca pazvejot ar tinām, tad ar malas tīklu, vasarā lika nakts āķus, dūra sāmus ar žebērkļiem, ķēra līdakas ar velcēm – spiningiem. Bet, ja kāds sēdēja krastā visu dienas cēlienu ar makšķeri, tas droši vien bija kāds iemaldījies dzejnieks vai gleznotājs.

Ziemās Aiviekste aizsala vienādi un droši. Bieži tad iebrauca ceļu pa to pat no Pļaviņām līdz Ļaudonai un tālāk. Tā bija gluda, laba braukšana bez kalniem. Pat kailsalā, kad uz ceļiem vēl bija kāpene, pa upi varēja laist tā, ka kamanas griezās, ja tikai zirgs bija labi apkalts. Dažs labs pavasaros tik ilgi negribēja atstāt šo vieglo ceļu, līdz pats vai zirgs, vai abi ielūza ledū. Tad bija ko skriet ar bomjiem un striķiem palīgos. Kādu tādu nelaimes putnu, kas ielūza pret mūsu dārzu, vēl ilgi pieminēja:

“Izcel tu viņu, izzvejo, izglāb – viņš nopurinās, aiz dusmām un kauna ne paldies neteicis, sēžas atkal savā kuražā un laiž pa upi tālāk – šim neesot laika pa lielceļu, šim jāsteidzoties…”

Pļavas bija visgarām Aiviekstei. Pa pļavām vien varēja aiziet uz Grīvnieku Maltiem, pa vienu pusi upei turp, pa otru atpakaļ, un augšup, pāri pļavām un cauri birzīm, varēja aiziet uz vieniem Dzīšļiem un otriem, tas ir – uz Lielo Miķelsonu un bodes Miķelsonu.

Meži bija tālāk visapkārt. Pāri aiz upes Sāvienas Lielmežs, mūsu pusē aiz robežgrāvja Kalsnavas meži, uz otru pusi visapkārt Ļaudonas daļas Soklis. Tēvs savā laikā nekad negāja uz tīrumu bez savas divstobrenes, jo medņi un rubeņi nāca ārā no meža, sēdās jaunajā āboliņa šķūņa šķorē un lielajā eglē, kas tādam nolūkam bija atstāta pļavas un āboliņa lauka nomalē. Tāpat stirnas un pa retam arī brieži nāca, ganījās laukos mežu tuvumā, nelika medniekam mierā ne diendusu nosnaust, ne svētdienas rītu atmiegā iekrist. Bet agra ziema sākās ar zaķiem.