Pavēru, pabīdīju vaļā logu uz dārzu, uz upi, cik to vecie, no ārpuses aizvērtie slēģi atļāva, un atkāpos uz istabas vidu – visi trīs logi bija aizslēģoti, un istaba bija pilna caurspīdīgas, zeltainas krēslas. Zeltainas tādēļ, ka slēģi no iekšpuses nebija krāsoti un to vecais, brūnganais koks atstaroja klusinātu sauli.

Bija vasaras dienvidus.

Bērns bija aizmidzis. Vecā māte savā istabā vai dārzā.

Vīrs līdz vakaram bija prom, visa māja gulēja dziļā pusdienas laika mierā. Bet kaut kur tālu visapkārt bija zināms kara tuvums, jau bēgļi uz lielceļiem. Te šo māju lauki un meži ieslēdza, nekas no tā vēl nepienāca tuvu. Tikai kāda nojauta, atvairītas domas par to.

Vasaras dienvidus mierā veco koka slēģu saulainā pustumsa skāra ar savādu, it kā nekad tik ļoti nejustu labvēlības spēku. Šī māja, mana, mana tēva māja, mūsu māja, es te biju dzīvojusi visu savu mūžu, gandrīz jau trīsdesmit gadus, no bērna kāju, visas vasaras, arī daudz ziemas.

Māja, pati māja, ne manas domas, tai brīdī brīnišķā kārtā lika sajust, pat vārdos teiktu dzirdēt tās ilgo manis glabāšanu, sargāšanu no bērnu dienām, ar šīm sienām, šiem griestiem, pilniem sena laika.

Es atlaidos vāļā, jo biju domājusi gulēt dienvidu. Bet brīža savādā burvestībā varēju ļauties tikai caurspīdīgai pussnaudai.

Likās – māja runāja, patiesi runāja ar mani: “Vai tu jūti, zini? Vai tu atceries?…” Un es runāju ar viņu. Pateicos, atcerējos, pateicos vēl un vēl par glabāšanu, sargāšanu, jutu sienas, griestus, dzirdēju tanīs savas domas, dzirdēju viņu balsis.

Te tev bija labi…

Te man bija labi…

.

Biju varbūt jau pussapnī, jutu, redzēju visu māju, tās sienu baļķus, griestus, sijas, balstus, visu to nekad tā neredzētu; redzēju, jutu mājas koka skeletu, visu saules siltuma pilnu, un mājas labestību, tās labvēlību pret mani, biju viņā visā iekšā, cauri sienām, jau bēniņos, augšā līdz jumtam, skatījos jumta lubiņu (“šindeļu”) rakstā, jutu gaismu mirdzam, gaisu elpojam visam cauri. Zināju māju esam stipru, stipru šo lubiņu jumtu, bet savādā kārtā šie koka dēlīši it kā irdeni, it kā nesaskaroties stāvēja pret saules mirdzumu, savādā kārtā redzēju stipro māju, visu pilnu ar āru, ar vēju, ar sauli. Redzēju to dzīvu, saules piemirkušu, nedalīti vienotu ar debesīm. Varbūt grimu miegā, bet paliku arī no tā ārā. Dzirdēju māju runājam, runāju ar māju. Biju iegrimusi varbūt kādā agrā bērnības laika pusdomāšanā, pusapziņā, pussapņošanā.

Pamazām atgriezos īstenībā, pilna lielas pateicības, mīlestības pret māju, pret visām tās sienām, tādām no bērnu dienām, ar tēva un mātes klātieni. Varbūt es nojautu šķiršanos no tā visa, bet atvairīju no sevis to un izdzīvoju vēl to īso laimību pirms tās.

*

Bijām jau otro dienu prom no mājām. Tikai 20 kilometrus prom, nost no upes, kur varētu notikt kaujas, aizstāvēšanās līnijā, vīri teica un raka zemē tur aizvestās mantas, laida miltu maisus akās un āliņģos (milti tā uzglabājoties svaigi ļoti ilgu laiku). “Atradīsim, kad atgriezīsimies, kas zin, cik tālu pabrauksim,” viņi runāja. Jau vairākas bēgļu ģimenes bija tur apstājušās. Tur šķūnī, zem siena un āboliņa klēpja, palika arī manas jaunās klavieres. Kāds mūsu līdzi atvestais jērs steberēja apkārt, līdz apgūlās, nosprāga, pievilcies tuvāk pie šķūņa durvīm. Nevienam nebija laika to ne pirms, ne pēc tam novākt. Tur tas palika, uzpūtās saulē. Vecā māte ar divi gadi veco bērnu sēdēja turpat zaļajā zālītē pie šķūņa durvīm. Neko nespējot, noskatoties, kā visas vērtības mainījās, ierastais zaudēja savu nozīmi, savu vērtību, it kā mēs būtu kļuvuši ļoti bagāti…

Bija agrs rīts, kad otrā dienā devos ceļā vēl atpakaļ uz mājām, vēl pēc mantām, vēl pēc nezin kā. Es nezināju ceļu, naktī biju atbraukusi, sekojot pirmajam vezumam. Bet zirgs zinās. Stiprajos mēslu vedamos ratos (tā tos sauca un tam tie bija kalpojuši, tad mazgāti, saulē izkaltuši) bija iejūgts vecais, stiprais Beks.

Braucu pa lauku ceļiem, starp druvām, tīrumiem, 20 kilometrus. Beks tos ies ilgāk kā divi stundas. Ļāvu, lai viņš iet, kā tam patīk un gandrīz arī – kur tam patīk. Ak, viņš ies taisni uz mājām! Kad ceļi kaut kur šķīrās, krustojās, es nepakustināju grožus, lai Beks ņem pats īsto ceļu. Es patiesi to nezināju. Zirgs zin ceļu uz mājām. Kā zirgs to vienmēr zin?

Bija klusa tuvības sajūta ar mierīgi soļojošo zirgu. Viss bija kluss apkārt, visi lauki un sētas tukši, ļaudis noslēpušies, krievi vēl neienākuši, vācieši kaut kur savās pozīcijās. Vai kas nāks ceļā? Gadīsies? Kas notiks, notiks.

Rīts bija dzestrs, tad saule sāka sildīt, spieda karsti, lauku ceļu dangas līgoja ratus, zeme apkārt bija tuva, tuvāka kā jebkad, un visi svešie ļaudis, kaut kur… Saule beidzot ļoti gurdināja, naktī negulētais miegs mācās virsū. Ceļš veda un veda. Varbūt mēs bijām aizmaldījušies, zirgs un es? Beidzot aina apkārt rādījās pazīstama, rati izbrauca uz lielceļa, beidzot tilts, un tad zināmais meža ceļš.

.

Māja bija klusa. Atverot durvis, ieejot – kā senā svētdienā. Cik labi, ka biju paspējusi māju iztīrīt, apkopt pēc lielās saiņošanās.

Jaucu rudzu maizi lielajā muldā.

Dažas govis pārnāca no ganībām, nāca pagalmā, pie akas, kur kublā līdz malām bija pieliets ūdens, visas kūts un šķūņa durvis atstātas vaļā, lai atlikušie lopi var nākt un iet, līdz tos – kāds pievāks.

Suns bija pazudis jau pirmajā dienā, varbūt skrējis līdzi naktī, iemaldījies citos bēgļos.

Sivēnu neviena vairs neredzēja. Daļu no tiem vācu zaldāti jau izķēra pirms vairāk dienām, sākumā pirka, maksāja, nesa šņabi vai to, kas nu viņiem bija, kāroja arī pēc mājā ceptās maizes.

Tagad visa pasaule apkārt bija tukša. Ceļā nebiju satikusi nevienu cilvēku. Viena armija aizgājusi, otra vēl neienākusi.

Vīrs ieradās vēlāk, ar otriem ratiem un zirgu. Krāva, bēra, meklēja, rīkojās klētī. Māja, istabas beidzot bija atstātas mieram, līdzvedamais aizvests. Istabās, manis savākts un sakārtots, bija atgriezies it kā agrākais šai mājā dzīvotais laiks, viss vieglāks, caurspīdīgāks – gultas apklātas vecām segām, pie sienām skolas laika zīmējumi, šur tur uz grīdām veci grīdsegu celiņi. Es biju pūlējusies noslēpt, dziedēt mājas mūsu pašu izlaupīšanas briesmīgās, netīrās sekas.

Pēcpusdienā apgājām, pārstaigājām laukus no robežas līdz robežai. Salasīju vecajā kafijas kannā meža zemenes un avenes, ko aizvest vecai mātei un mazajai. Pastāvējām tur upes krastā, kur pēdējais mūsu meža stūris ar izlocītajām priedēm.

Atstājām tur uz tās zemes vēl mīlas brīdi, bet tas bija tukšs rituāls bez sava dzīvā satura. Pasaule jau bija aizvērusies, atņemta, zemes stūris, pa ko mēs tur vēl gājām, vairs nebija reāls. Kaimiņu sētas pāri upei visas bij melnas un mēmas, baigas kā tukšas dekorācijas, nezināmā, nesaprotamā pilnas.

Bet vakarā māja bija maigāka kā jebkad. Logi stāvēja vaļā uz dārzu, uz siltās vasaras nakts āra krēslu, ceptās maizes smarža plūda pa visu māju. Pusizģērbušies, kā krītot, devāmies pie miera. Grimām kādā atbrīvotāja miera sajūtā, ka viss ir labi, ka kaut kas izkārtosies normāli, nekur nebūs jāiet. Varbūt patiesi nekur jādodas, viss varbūt būs pāri. Maigā vasaras nakts ņēma miegā…

.

Te divi spalgi kaucoši trokšņi, viens aiz otra kā milzīgi pātagas sitieni pārcirtās pasaulei, pāri augstā lokā. Briesmīgi. Klāt, pāri. Tuvu.

Uztrūkāmies kājās.

“Mīnas. Tālšāvējas mīnas,” vīrs izteica, un mēs skrējām ārā jūgt zirgus.

“Varbūt tilts būs saspridzināts,” vīrs teica. Tad māte ar mazo paliktu tur, otrā pusē. Varbūt mēs varētu pārbrist. Bet ne ar ratiem, pajūgiem.

Vīrs izbrauca tumsā ar pirmo vezumu. Es sekoju ar otru. Nakts bija atkal klusa. Divas govis, piesietas pie mana vezuma, soļoja lēnām, es aiz viņām. Pie klēts stūra es apstājos un atskatījos uz māju. Dziļā krēslā gulēja mājas stūris aiz ceriņu krūmiem ar to logu, kas mani daudzas naktis bija gaidījis no stacijas brīvdienās pārnākot, daudzreiz gaišs.

“Vai es tevi vēl redzēšu?” es jautāju mājai un gaidīju atbildi, patiesi gaidīju to no mājas tumsā. Vezums ar govīm lēni attālinājās, es stāvēju un gaidīju. Māja neatbildēja. Bija klusums. Tikai klusums. Tad likās, ka es jaustu kaut kur vārdus: “Ja tu gribēsi…”

Nē, es nedzirdēju tos. Un tomēr es tos dzirdēju, klusus, bet skaidrus, tādus, kā es tos negaidīju, negribēju, gaidīju noteikto – jā.

Beidzot es atrāvu skatu no mājas stūra, atrāvos un skrēju panākt vezumu. Lielā, neatvairāmā iešana sākās.

*

No svešajām, laipnajām mājām, kur bijām apmetušies, prom vēl nekustējām, vēl kaut ko gaidot. Vīrs skraidīja ar divriteni apkārt, ziņas vākdams, es biju pie abām govīm un mūsu trīs zirgiem tālā āboliņa un pļavas stūrī, tur kādā šķūnī, pie mūsu vezumiem. Tur bija mīlīgs pļavas stūris pretī ar bērzu birzēm. Zāle pāraugusi, gara, saziedējusi, bet zem tās auga jauns, mīksts atāls. Lopi labi atpūtās.

Nezināju ko darīt ar tik daudz izslauktā piena. Nesu to augšā pa garo ganceļu uz mājas pusi. Vācu karavīri tur bija visapkārt, piedāvāju tiem arī svaigo pienu, lēju to viņiem viņu bleķa katliņos. Viņi likās iepriecināti. Teicu, lai nāk pēc piena vēl, ja vēlas.

Atnāca divi karavīri, atnesa cukuru katliņā. Mums cukura nevajadzēja, līdzi bija piena kannas ar medu. Bet devums bija jāpieņem. Te, tāpat kā vēl mūsu mājās par sivēniem un mājā cepto maize, vācieši vienmēr maksāja ar to, kas viņiem bija, līdz tam, kad jau karš gāzās pāri, visu izjaucot.

.

Citreiz atnāca viens pats kareivis, vācu zaldāts, vācietis, kā mēs tos saucām. Iznesu pienu, pielēju viņa kareivja katliņu. Viņš kavējās, skatoties apkārtnē. Man bija jāiet lejup pļavā atsiet zirgus, kas tur vecajā, augstu saziedējušā, ilgi nepļautā zālē ganījās. Vācietis vēlējās arī iet tuvāk zirgiem. Teica – viņam mājā arī bijuši zirgi. Lauksaimnieks varbūt. Viņš apstaigāja visus trīs mūsu zirgus, apskatīja tos, paglāstīja, apskatīja to ķēdes un pakavus. Pļavas un vecā āboliņa līcis tālākas birzes ielokā bija saulains, mierpilns. Man tas atgādināja kādu līdzīgu vietu kādā ciemā, kādā citā dienā. Varbūt svētdienā, ciemošanās dienā pie vecā tēva un vecās mātes.

Tad, pirms kareivis ar dabūto pienu aizgāja, viņš vēl ienāca līdzi šķūnī, pavēroja mūsu piekrautos bēgļu ratus. Un tad brīdi mēs stāvējām tuvu viens pretī otram, kaut ko sakot un pēkšņi – nezinot ko teikt, pēkšņi bailēs mulstot. Es – saņemoties būt drošai, mierīgai, bet iekšēji sastingstot, drebot kādas varbūtības priekšā. Kāda izsalkuma tuvumā, ko es jautu viņā un kas skāra, atbalsojās manī izbailēs, bet tomēr ne pārāk atbaidošā veidā, svešais šķita gandrīz simpātisks, tikai pēkšņi, viņa acu un sejas izvairoties un uz mirkli redzot sienā izklāto mūsu guļvietu, es drebēju – tas būtu drausmi. Briesmīgi. Par spīti šai neizprotamai – gandrīz tuvībai mūsu bezpalīdzībā.

Es nevarētu bēgt. Nelīdzētu kliegt, pretoties.

Es stāvēju nekustoties. Tad es dzirdēju viņa paklusus vārdus:

“Jūs… atgādināt man manas mājas…”

Es atelpoju – izglābusies, izglābta. Varbūt es pasmaidīju. Varbūt kaut ko teicu. Jā, es uzdrīkstējos arī pasmaidīt. Mēs izgājām no šķūņa. Viņš paņēma savu piena katliņu un ātri aizgāja. Man šķita – gandrīz par ātru, it kā vēl kaut ko varētu teikt. Un es domāju: karš tomēr bija pilns ar – cilvēkiem.

*

Tad mūsu vezumi un zirgi jau tika atvesti no tālā šķūņa lielās mājas tuvumā. Pagalms pildījās ar citiem bēgļiem. Mājas saimniece vai saimnieka māte, cienījama izskata vecāka kundze, atnāca pie mums, kur šķūņa priekšā sēdēja vecā māte, bērns, es. “Ko mēs te… saulē, grūtumā… lai nākot uz māju, iedzert tēju,” viņa aicināja. Vecā māte ar bērnu aizgāja. Es negāju. Es vairs nevarēju iedomāties sēdēt viesistabā, dzert tēju no porcelāna tasītēm. Tas bija jau aizslaucīts no manas dzīves. Zeme. Zāle. Kalstošais siens, beigtais jērs. Tā bija mana apkārtne tagad. Manas klavieres, jaunais, labais mūzikas instruments, stāvēja šķūnī, netālu no durvīm, pa pusei zem siena un āboliņa, dažas nošu grāmatas uz vāka, ne kāda sega. Tā varētu pievilgt un bojāt instrumentu. Vīri turpināja cilāt miltu un labības maisus, laida āliņģī, raka zemē. Ūdens samitrinot mīklas kārtu ap maisa drānu un mitrums tālāk maisā nenonākot. Tāpat laikam arī ar graudiem.

“Karš jau nebūs tik ilgs. Pārnāksim, būs ko ēst, būs ko zemē sēt.”

“Galvenais – ko zemē sēt. Viss būs tukšs un izlaupīts.”

.

Tad kāds pamanīja, un mēs visi citi pamanījām, ka pa lielceļu, aiz dārza un gatves kokiem – kustās, brauc tanki.

“Bet tie tak – krievi!”

“Ko, niekus…”

“Tie ir krievi…”

Un lodes sāka sīkt pār pagalmu! Lēni, pa lielceļu garām braucot, krievi izlaida pāri apkārt pa lādiņam. No patšautenēm. Viņi paši te nestājās. Brauca ieņemt Ērgļus.

Mēs jūdzām zirgus. Uz vīra pavēli es spēju izkustēt uz lauka, aiz dārza sētas, kur džinkstēja lodes, un jūdzu melno ķēvi savos ratos. Bija jāvar, dzīvo vai mirsti. Rāvos aiz zirga, bet ir jājūdz abas zirga puses, lai arī – mazliet var slēpties. Un ko tad, ja lodes ķer zirgu?

Kāda lode nosprakstēja tuvu, ratu ritenī – pagalam! Bet lode laikam bija iesitusies riteņa vidū, metāla daļā, nemanīja nekādu plīsumu. Mēs braucām pāri āboliņa laukam uz tuvējo mežu, tur kāds meža ceļš tālāk pāri tīrumiem mūs izvedīšot uz otru lielceļu, kas iet uz Ērgļiem. Tur uz otru pusi, varbūt karaspēka aizmugurē, mēs varētu izkļūt uz krievu vēl neieņemto zemi, uz Kurzemi, uz Liepāju.

Izbraukuši meža kupcim, redzējām tālus laukus bez īsta ceļa, mums tiem bija jātiek pāri. Izšķobītās, dziļi mīkstajā tīrumā iegrieztajās pāris risēs, tūlīt sašķiebās un apgāzās vīra vadītais vezums ar bērnu iekšā un dažām smagām piena kannām ar medu… Bērnam nekas nebija noticis. Zirgs apstājās ar ilksi pār muguru un iemauktu uzrautu galvu. No krūmiem iznāca vācu zaldāts ar zaļi izpušķotu cepuri (tādi maskējušies, viņi slēpdamies līda pa krūmiem, vērodami krievu tankus). Viņš pārgrieza kādu iemauktu siksnu, lai atbrīvotu zirga galvu, ko vairāk viņš būtu varējis mums palīdzēt? Vezumu ātri pārkraujot, tīrumā tur palika labie oforti, saritināti lielā rullī, ar vilnas segu aptīti. Tie tur palika veseli. Es nepaspēju un nedrīkstēju tos glābt. Vācijā tie gan būtu noderējuši.

Mēs bijām pārguruši aiz bailēm no krievu lodēm, no dangainā ceļa un neziņas, vai zirgi izvilks, un kur, uz kurieni? Labi ka bērns dzīvs. Vecā māte ilgi neizbrauca no meža ārā. Dzirdējām lielu sprādzienu, kas nebija patšauteņu troksnis vien. Kas ar veco māti notika?

Zirgs vai pati?…

“Mēs nevaram gaidīt,” vīrs teica. Viņam bija taisnība. Bet pamest māti jau pirmā gājienā!

Beidzot viņa ar savu vezumu izbrauca no meža, un mēs kustējāmies pāri mīkstajiem, lietus izmērcētajiem laukiem, ejot, skrienot blakām saviem vezumiem, saviem zirgiem, tos vadot, balstot, mudinot neiegrimt. Aiz viena lauka vēl bija otrs un trešs, kam tikai kādu ratu iegriezta sliede pāri, varbūt tāda pat bēdzēja, kā mēs.

Beidzot mēs bijām uz sausa, tukša lielceļa.

.

Bija jānes zirgiem ūdens spaiņos pāri kādai pļaviņai, kas bija pilna dziļām lietus peļķēm uz nesen pļautās, zaļās zāles. Es nokritu uz ceļiem un dzēru, kā pārmocīts dzīvnieks būtu dzēris, no zaļās lietus peļķes. Es nesmēlu delnā, dzēru ar lūpām, seju dziļi iegremdējot, pēkšņi jūtot ārkārtīgu pārgurumu, lielas slāpes. Zaļajā ūdenī rāpoja, peldēja visādas ūdens vaboles, tās manu dzeršanu neatbaidīja. Piesmēlu spaiņus un nesu ūdeni zirgiem un cilvēkiem.

Mana dzeršana no zaļās peļķes, manas briesmīgās slāpes un mana atdošanās tām bija brīdis, kas skāra manu dzīvi līdz serdei. Pie zemes. Pie zemes. Pieliekts kā dzīvnieks. Pie labās zemes un ūdens. Debess ūdens.

.

Mēs braucām tad pa tukšu lielceļu, gar tukšām lauku mājām ar vaļējām durvīm un logiem, ar dažiem beigtiem lopiem ceļa tuvumā. Armija, krievi, varbūt arī vācieši tur bija tikko gājuši pāri.

Pie kāda tilta pār nelielu upi, stāvēja vācu zaldāts un māja mums, lai mēs ātri taisāmies pāri tiltam, jo viņam jau spridzekļi gatavi un pavēle dota tiltu uzspridzināt. Mēs pārkļuvām tiltam, pēdējie tam pāri gājēji… Un jutāmies aiz nelielās upītes, nu bez tilta, mazliet aizsargāti.

Mēs pamazām iebraucām apvidū, kur tanki nebija braukuši. (Dzirdējām, ka kāds tai mājas pagalmā, ko atstājām, ticis ievainots kājā.) Labākā ziņa, ko cilvēki teica, bija, ka krievi no Ērgļiem tik drīzi tālāk nenāks. Varbūt – pavisam ne…

Mūžīgā cerība – varbūt tas viss beigsies, tālāk nekas vairs tāds nenotiks, ceļš griezīsies atpakaļ mājās. Šī neapdzēšamā doma vēl vienmēr tālāk līdzi.

.

Dažreiz vieglāk, dažreiz iestiegot vācu atkāpšanās armijas izbrauktajā ceļā un arī pat armijas ratu vidū, pārnakšņojot šķūņos, meklējot un klausoties ziņas un baumas par karu, par mieru, par atgriešanos mājās vai došanos tālāk – mēs nonācām līdz Rīgai. Savādi tas skāra, iebraukt Brīvības bulvārī mēslu ratos ar govi, piesietu tiem aizmugurē. (Viena govs mums vēl nāca līdzi.)

Tādu braucēju nepārredzami garā rinda kaut kādas kontroles dēļ bija apstājusies pilsētas vidū. Mūsu vezumi stāvēja tur, pretī pareizticīgo katedrālei. Pilsētnieki apstājās, stāvēja, skatījās. Kāds vīrietis noņēma savu cepuri (parasto “hūti”), skatījās, skatījās, pastiepa roku un kaut ko teica, gribēja teikt, bet asaras viņam sāka līt pār seju, viņš sapurināja galvu un gāja tālāk.

Netālu bēgļu rindā tur bija Kārļa Skalbes vezums ar Lizeti un Ilzi. Turpat arī mūsu pagasta skolotāja vezums, bij gandrīz brīnums ieraudzīt pazīstamas sejas svešo seju jūrā, kur mēs nu devāmies.

.

Tāpat dienu pēc dienas, jau labi uz rudens pusi, mēs nonācām Liepājā, no turienes bēgļu kuģī uz Vāciju. Mūsu jaunais, tikko iebrauktais zirgs Ojārs, tagad panīcis, sapampušām kājām, pieveda mūsu mantas pie kuģa. Viņš savu uzdevumu bija paveicis.

(Es viņu vēlreiz satiku – Vācu pilsētiņā, ielas malā, pie bavāru zemnieka ratiem.) Jā, viņš bija savu uzdevumu paveicis.

To sakot, nāk prātā kādas mūsu naktsmājas tur Kurzemē, ceļā uz Liepāju. Tā bija reta reize mūsu ceļā, kad nakšņojām ne šķūnī vai zem egles, bet saimnieku lielajā istabā un jutāmies tur labi. Mājas jaunie ļaudis bija jau aizbraukuši, pavecais saimnieks un saimniece norūpējušies vēl paunājās un taisījās, un bija rūgtā neziņā, vai viss jāpamet, vai jābrauc? Runāja ar mums savas izbiedētās domās, gribēja no rīta izbraukt kopā ar mums.

Bet no rīta saimnieks bija pazudis un nebija nekur sasaucams. Saimniece lika mantas ratos, gaidīja un baiļojās. Beidzot viņš pārradās no tāla tīruma, žirgts un priecīgs: “Iesēju rudzus! Būs krievam vai pašiem. Visiem vajadzēs…” viņš teica. Viņš savu uzdevumu bija paveicis pēc sava labā zemnieka prāta. Viņš varēja nu jūgt un braukt. Prom no mājām.

.

Vācijā, nometnē, kur mēs, bēgļi, vēl bijām kopā, runas par mājās atgriešanos turpinājās:

“Ilgi tas nevar iet. Uz Ziemsvētkiem būsim mājās.”

“Labi, ja uz pavasara pusi…”

“Tas arī vēl nekas. Zemniekam labāk tukšas mājas atrast pavasarī kā rudenī. Gan kādu sauju sameklētu, ko zemē iesēt.” Šis teiciens pēdējais palika atmiņā no viņu runām. Zemnieks un zeme, zemnieks un viņa rokas, viņa darbs – viņa glābējs.

.

Vācijā, kad mēs bijām “izskrīnēti” no nometnes un dzīvojām vāciešu istabā, reiz pie mums atnāca kāda latviete no nometnes, cienījama kundze, varbūt viņa bija iepazinusi manu māti, es viņu biju tikai kaut kur nometnē redzējusi, kā mēs tur cits citu dažreiz redzējām. Viņa stāstīja, ka viņas tēvs ir uz miršanas gultas un nevar nomirt un cieš, un raud, vecs vīrs, un lūdzas, lai viņu ved mājās, ka viņš negrib, nevar un negrib te svešumā mirt. Žēl, neizturami to redzēt, klausīties. Viņa lūdza mani aiziet pie viņiem, ieiet pie mirēja. Nevarēju atcerēties, ka es veco būtu kādreiz redzējusi vai satikusi. Svešs cilvēks. Bet man bija tur pie viņa jāaiziet. Tuvinieki varbūt bija piekusuši redzēt vecā ciešanas.

Es pastāvēju tur pie viņa gultas kādu brīdi, nezinot, ko teikt. Katrs mierinājums būtu meli – ka viņš izveseļosies, ka drīzi viņš, ka mēs visi brauksim mājās. Varbūt viņš bija aizmidzis un man nebija jārunā.

Viņš gulēja uz muguras, acis ciet, tikai no acs kaktiņa, lejā pa vaiga grumbu, lēni visu laiku ritēja sīka asaru straumīte, sīka urdziņa, no matu un uzacu pelēkā meža uz pelēko ūsu un bārdas mežu. Kā tur, mājās pār pļavām, starp tīrumiem, kāda upīte, skaidra urdziņa.

.

Pēc pusgadusimta es redzu vēl šo veco vaigu. Man nebija palīdzīga vārda. Varbūt mana pastāvēšana, tur klusot, uz mirkli remdināja – mēs visi tur bijām tādi pat.

*

Un tad mēs bijām projām – tālāk un tālāk, pāri okeānam. Tikai māte palika – kapos, Vācijā.

Daudzreiz ir licies – tas ir par daudz. Bet, pirms viss ir beidzies, to vēl nevar zināt. Varbūt tas, kas ir postījis, beidzot būs arī ko cēlis. Labāku vai sliktāku, kā tas būtu bijis bez postīšanas? To arī neviens nevar droši teikt. Mūsu dzīves ir pārvērstas, izmainītas citādas. Tāpat kā mūsu domas. Dvēsele, teiktu agrāk. Tagad daudzi šaubās, vai tāda lieta eksistē.

Tad tur mēs bijām citā pasaules malā. Ja būtu ticējuši kā agrāk, ka zeme ir plakana, ne apaļa, mēs būtu bijuši tur tuvu tai pēdējai zemes daļai, kur… Jā, kas tur būtu bijis redzams? Zemes mala, kurai var pārkrist pāri, ja pieiet par tuvu, no kuras tu vari nokrist kā mazais nazītis no galda malas… Tāda mala nebija redzama. Bija ūdens dziļumi, zili ūdens kalni pretī un visapkārt. Mēnesi ilgi mēs bijām braukuši pāri tiem, atpakaļ ceļš nebija saredzams. Pa sauszemi vēl kaut kā, no vietas uz vietu pamazām pārceļoties, bet ne pāri šiem ūdeņiem. Un, ja kādreiz gadījās pacelt acis uz šiem ūdens kalniem ar tādu atpakaļ došanos vēlmi, skats bija jānovērš un jāskatās zemē, pie kājām, jāpieķeras jaunajai zemei. Un tā bija stipra, droša zeme, ar asu sūrumu un labu saldumu, ar dzīvi, dzīvojamu tālāk un no gala.

.

Par atstātajām mājām patiesi nebija dīka laika un nebija arī labi daudz domāt. Dienā domas un atmiņas ir puslīdz iespējams izvēlēties. Ja disciplinē sevi, var atcerēties tā, lai tas pārāk nesajauc jauno, dzīvojamo dzīvi. Vairāk vai mazāk var sevi tā izmācīt – būt prātīgam. Dienā. Naktī sapnim nevar pavēlēt. Varbūt tikai kādreiz, kad sapnis ir pārāk grūts, izdodas sevi pārliecināt – ka tas ir tikai sapnis. Un kādreiz izdodas paskatīties labā sapnī mazliet ilgāk, ja ne turpināt notikumus, mazākais paturēt tā ainu, panorāmu ap sevi ilgāk. Tas neizdodas bieži. Parasti apziņas iemaisīšanās aizslauka sapni nesatverami.

Sapņu par mājām bija kaut kā negaidīti daudz.

Sapņi, kuros meklē mājas, ir smagi.

Ja pieraksta cītīgi un godīgi sapni pēc sapņa, tūlīt, kad tie redzēti, tos gandrīz nav iespējams vēlāk lasīt, pārlasīt, tik murgaina, nospiedoša ir viņos redzētā pasaule.

Sapņus atceroties mazliet vēlāk, lai arī tos apsver un atstāsta uzmanīgi, daļa murgainības no tiem ir it kā pazudusi. Varbūt viņos, lai arī cik precīzi tos atceramies, mūsu apziņa ir kaut ko noslēpusi, piekārtojusi. Viņos ir iespējams ieskatīties, pat paklejot, lai arī bieži vien tie uzdveš drūmi.

Ir daudzi sapņi, kas atkārtojas un ir kā Kafkas pasaule: ielas, ceļi, nami, dzīvokļi, sienas, nakts nākšana, atcerēšanās, ka kaut kur ir iesākts darbs, pamesti tuvi cilvēki, bērni – bet kur? Kur ir mājas? Kur ir mūsu zemes stūris vai – mūsu dzīvoklis? Kādā ielā? Kādā numurā? Kāda ir adrese? Kādas bija pēdējās mūsu, manas pēdējās mājas, kas bija mūsu? Kur ir manas lietas un piederīgie? Kur mums jāiet? Kā mums jāizglābjas?

Sapnis (pēc viņa patikas) var mainīties un kļūt labvēlīgāks vai nelabvēlīgāks.

Beidzot varbūt var atrast, pazīt, ieiet mājās. Var samierināties ar kaut ko, var pieņemt par pareizo vietu (kādreiz kaut ko pavisam neredzēti ačgārnu, pat nejēdzīgu, bet…), kas beidzot, liekas, ir pareizā vieta, ir tā, kas bijusi jeb tā, kas tagad tālāk būs kopā ar bijušo. Kaut kas atrodas. Varbūt bērns, par ko bijis jābaiļojas. Varbūt patvērums. Labāk vai mocošāk, sapnis nāk galā. Viss, kā tas sapnim patīk. Sapņi visvairāk tomēr dalās labos un ļaunos. Tais, kuri noturas savā labajā, un tais, kuros nav izglābšanās.

Visskaidrāk sapņos es redzu savas īstās mājas, tēva mājas. Tur ir arī visvairāk labo sapņu. Sāpīga ir tikai svešuma pieskaņa, kas sagroza ainavu, izmaisa daudz ko citādu, pat briesmīgu; tomēr aplaimojošā sajūta, ko sapnis dod, aizvezdams turp, daudz ko izlīdzina.

Tas filozofs ļoti maldas, kas teica, ka sapņiem nav krāsu.

Var sapņi būt pelēcīgi, brūngani, vientonīgi, bet tie var būt arī visspilgtākās krāsās. Visvairāk man rādās zaļš, bet arī sārts, sarkans; un zils, violets, zemes sarkanbrūns. Tur – mūsu dzīvojamā māja, pagalms! Upe uzplūdusi, rāma, zaļiem ūdeņiem pilna līdz krastu malām, un tie ir mūsu un kaimiņu krasti un pļavas, ļoti koši, spilgti zaļi, lieli alkšņi krastos, vairāk to un lielāki kā jebkad tur redzēti, bet ne sveši, šķiet piederīgi tur, saauguši tur, un daudz lielu zāļu, skalbju tur, it kā mitrākos, ūdeņainākos krastos… Pa upi plosti iet, plosti cits pie cita, uz plostiem plostnieku trauki, milzīgi lielas Latgales māla krūzes, tik lielas kā mucas, kļūst arvien lielākas – kā buras, bet ne svešas, pazīstamas, piederīgas un skaistas, iepriecinātājas, un krastos pēkšņi sarkanas uguntiņas, plostnieku, zvejnieku ugunskuri, tik spoži sarkani un daudz, neredzēti spoži un sīki sarkani, bet piederīgi tur, īsti, ne sveši, un plostnieki sēž…

Bet viss kluss.

.

Cits sapnis, kas vairākkārt atkārtojies: mūsmājas. Pagalms, saimniecības ēkas. Mazliet savādi, sveši uzkalniņi visur, bet bezgala maigu zaļumu klāti un gaišām, caurspīdīgām bērzu birzītēm noauguši. Tās rodas tālāk vēl un vēl, neredzētas tādas, bet saprotamas, mīļas. Tāds, vai tāds ir tagad mūsu pagalms, mūsu mājas? Kaut neaugtu arvien vairāk šo uzkalniņu un jaunu tievu bērziņu (kā ganu rīkstīšu) birzīšu. Bet aug, viss kļūst murgains un tomēr maigs, daiļš, mūsu mājas, mūsu pagalms. Ir labi tur būt, notvert kaut ko no bijušā.

Un cits sapnis: ceļš krastā aiz rijas, lejā upe. Eju šo ceļu, to pašu veco ceļu. Bet krasti ir augstāki, līčločaināki, kļūst aizvien vēl augstāki, krāšņāki, kupliem koku puduriem pušķoti, it kā paši sava veida vairākkārtīgs atkārtojums, it kā mierīgie attālumi starp riju un pagalmu un upi lejā būtu milzuši, veidojušies, izlocījušies, izgrozījušies krāšņi un tomēr palikuši tie paši, viss tas mīlēts un tuvs. Bet pārmaiņas pēkšņi kļūst acīmredzamas, viss kustas, veidojas spokains, labais, tuvais kļūst grūts, zeme, mūžam drošā zeme lēnām vēršas murgā. Tad sapnis kaut kā atstājas.

Cits lauku maiguma pilns sapnis. Esmu kaut kur tuvu pie mūsu mājām. Tās ir sīkākas, pelēkākas, vairāk kopā saspiedušās, upe ir attālinājusies, lauki izplētušies apkārt bez mežu tuvuma, tikai druvas, ļoti maigas druvas mīlīgi zied, silst saulē, cita citā saplūzdamas. Skumīga sajūta, bet jaukas, lai arī tik svešādas, manas mājas. Ainava sasilda.

.

Tie ir labie sapņi. To variāciju ir daudz, tikai ar mazu skumīgu izbīli klāt. Tad ir baigie sapņi. Daudzos viņos tomēr ir kāda cerība, kāds mierinājums klāt, bet ir bezcerīgie.

Ir kāds sapnis, kas atkārtojas daudzās variācijās: es esmu, es ieeju savās mājās. Vairākas istabas. Esmu savās mājās. Mīlīgs uzkalniņš. Bet mājas istabām sienu nav. Mazliet izbrīns, bet – ne īstas rūpes. Tās tavas mājas. Tu esi savās mājās.

Katrai telpai apkārt balts, izbirzis, zems, mīlīgs pamūrs, ne gluži vienāds un līdzens, ne vecs, bet tikko no cementa čupiņām samests, nav ne krēslu, ne galdu, ne durvju. Tu tupi tur kā putns. Tās tavas mājas. Tavas. Tu – dzīvo… Tas nav nelabs sapnis. Tavu domāšanu pavēlē sapnis. Jeb varbūt to ir nonivelējis tavs bēgļa stāvoklis, tava dzīvošana bez sava kakta.

Šis sapnis atkārtojas, nedaudz izmainoties, un tas ir labs ar to, ka – tas ir pazīstams, kā savā ziņā maigs piepildījums, savrups, norobežots no pasaules – mājas.

.

Ir murgaini grūtie sapņi – bezcerīga meklēšana, vajātāju, ienaidnieku, tuvošanās, bērnu neatrašana, un ir – varena lieluma pilnie sapņi, kas veseli, kā redzēti, paliek atmiņā.

Kāds tāds baigs, ļoti skaidrs, sapnis. Stāvu pie mūsu dzīvojamās mājas (dārza pusē). Tā ir ļoti liela, ļoti augsta. Tā ir mūra māja. Ķieģeļu māja. Bet tā tomēr ir mūsu māja. Jau esmu, atrodos mājā iekšā, varbūt ieeju.

Māja ir ļoti liela, augsta kā baznīca, visa sarkanīga mūra, telpa ieplūst telpā augstu augšā līdz jumtam, viss ir caurumains, bet turas kopā, jaucas ar zilu debesi, it kā zvērojot, kā degot, viss kustas, līgojas, ir baigi, var sabrukt. Bet varbūt nesabruks… Tas ir turējies tik ilgi… Viss baiļu un apbrīna pilns, un savādas, draudīgas varenības… Mūsu māja. Tāda?

Šis sapnis, ļoti skaidrs, varens un baigs, nav atkārtojies, kā tas ir ar daudziem citiem, kuros mājas pārvērtības ir lielas, savādas bet kuros, grūti meklējot, atrod kādu mierinājumu, jo – tu esi tur, tur, un visu ačgārno beidzot var pieņemt, atrast kādu daļu no bijušā.

.

Un ir kādas briesmīgas varas vajātie sapņi.

Tu esi tur, viss liekas labi. Viss atrodas. Esi mājās. Māte arī ir. Bet – viņa ir mirusi… “Tas nekas, ka tu esi nomirusi, ka tik tu esi pie mums,” apņemot viņas plecus, es saku. Viss ir labi. Mājās.

Bet tad kaut kas sākas. Nāk kāds ar kādu baigu ziņu. Jābēg, jāslēpjas. Sekotāji nāk, jau klāt, jaucas pāri, nav glābiņa, lai arī ir liela pūlēšanās, kāda cīņa, kāda darbība tālāk un tālāk, līdz nāk mošanās ar briesmām, kas vēl moka, lai arī jau ārā no briesmām. Vai notiek sapņa mainīšanās – tu neesi tur. Tu esi ārpus robežas. Tu esi drošībā. Tu esi ārpus visa. Tukšumā. Smaga, nožēlojama mošanās. Dzīvs un nedzīvs. Un tomēr – dzīvs.

Pretēji šādiem, kaut baigiem sapņiem, kuri tomēr atstāj kaut kādu mirkli guvuma – tu esi bijis tur, redzējis, darbojies tur – ir sapņi, kuros zaudējums ir rādīts tik pārvarīgi, ka paliek tikai tumsa un sāpes, un sapni nedrīkst pat pārdomāt.

…Esmu, stāvu otrpus upes, kaut kur krastā pie skaistās birzes. Skatos uz mājām, mūsu krastā, uz skaidri, mierīgi redzamo mūsu sētu.

Te upes vieta pēkšņi plēšas, veidojas, grimst, brūk, izveidojas dziļa, plata zemes plaisa – zeme ieplīst līdz nesaskatāmiem dziļumiem, līdz savai pusei. Plaisa atveras nepārejama, nepārvarama pat ne ar kādiem tehnikas brīnumiem – visa zeme ir dziļi un tāli pārplīsusi. Es skatos, es redzu tālu tai pāri mūsu māju, mūsu sētu ar pagalmu un visām ēkām, es zinu, es to nekad vairs nesasniegšu. Kāda briesmīga zemes pārvērtība, katastrofa ir notikusi… Es tur stāvu savā labajā ielas kostīmā, turklāt ar cepuri galvā kā kādā labā ceļojumā, dzīvē – bet nu – viss ir pārgriezts, zaudēts.

.

Un tad, tik vienkāršais, bet no visiem vissmagākais sapnis pie rijas: eju pa ceļu no sētsvidus uz riju. Dzirdu balsis, apstājos – tie viņi visi! Mani mīļie, mājinieki. Kā miglā kustas pulciņā, nāk no piedarba, nāk… Steidzos pretī, bet viņi saiet rijā. Arī es gribu tur tikt, pie viņiem! Esmu jau pie rijas durvīm, bet durvis ciet.

Zinu – otrā pusē rijai ir logs. Steidzos ap rijas stūri (grūti, kā tas sapņos ir, ja grib kaut kur nokļūt pēc savas gribas), bet esmu jau aiz rijas. Bet rijas loga nav. Rijai ir tikai lielu baļķu siena, citcitā tie smagi, cieti saguluši, it kā ar zirnekļu tīkliem pelēki, jau zemē iegrimuši, kur baltā smiltī lēni līgojas daži reti, zaļi labības stiebri, no tuvā lauka iesējušies. Aizvēries, dziļš, neatlaužams klusums.