Viņi (Ķikure/Kikure)

Kad viņi abi, vīrietis un sieviete, ienāk mazajā bārā, tur vēl nav neviena viesa vai varbūt viens, kas stāv pie apkalpes galda un runā ar bāra vīru. Ir agra pēcpusdiena, bet bārā ir gandrīz tumšs, jo dienas gaisma tur neiespīd un spuldzes nav vēl iedegtas. Lielais logs, kas aizklāts ar bieziem aizkariem, iziet uz krēslainu pagalma stūri. Pēc stiprās saules ielā bārs pārsteidz kā pēkšņa aiza uz gluda ceļa vai grava, ieleja, sava pasaule – kāda? Bet bāra vīrs tūlīt iznāk un iededz elektriskās spuldzes. Gaisma atplaiksnī kaila un asa. Galdiņi vēl nekārtīgi izgrūstīti pa visu telpu, un krēsli sadzīti vienā stūrī pēc telpu tīrīšanas. Sienas ir kailas, galdiņi kaili, krēsli ar melnām dzelzs kājām gaisā. Ar savu absolūto vienaldzību bezkomfortu telpa gandrīz rada respektu. Nekur nav nekādas krāsu sasaukšanās, krāsas ir smagas, dzeltenas un brūnas, neglītas katra par sevi un visas kopā. Bet viss ir stingrs, stiprs, jauns diezgan un nesen krāsots; ir kāda robusta, nopietna vienkāršība kā kautuvē. Varbūt vienkāršai, nopietnai dzeršanai.

Ienācēji nekavējoties dodas uz galdiņu, kas stāv vistuvāk aizsegtajam logam. Vīrietis piestumj galdiņu vēl tuvāk logam un izmeklē divus krēslus, noliek tos pie galdiņa un paļoga, pārbaudot, vai tie neklabinās. Viens mazliet klabinās, varbūt no kāda nelīdzenuma cementa grīdā. Vīrietis piestumj sievietei otru krēslu un uzliek savas rokas īsu brīdi uz viņas pleciem:

“Lūdzu! Pagājušā reizē jums te patika,” viņš saka.

“Jā. Patika,” viņa pasmaida un apsēžas, tad paceļas un iegrozās ērtāk, uzliek rokas somiņu uz galda malas, tad pagriežas un noskatās, kā vīrietis aiziet uz kases lodziņu. Viņš jau pieliecis tur galvu, gaisma krīt uz viņa matiem un rāda, ka tie varbūt ir mazliet iekrāsoti, arī viņai ir mazliet iekrāsoti. Viņš jau runā ar bāra vīru, tad kaut ko atceras un nāk atpakaļ pie viņas.

“Rumu un kolu? Tāpat kā pagājušā reizē?” viņš prasa.

“Jā. Vai ne?” viņa piekrītot pamāj pāris reizes ar galvu.

Viņš atkal aiziet, un viņa turpina noskatīties, kā viņš samaksā, paņem abas glāzes un nāk, noliek uz galda. Tad apsēžas, izņem divas nelielas šokolādes plāksnītes, vienu viņai, otru pats sev.

“Viena jums, viena man,” viņš saka.

Viņa pateicas, pieliec galvu un padomā, tad pasmaida un saka: “Jūs esat precējies.”

“Es neesmu.”

“Jūs tā pareizi izdalāt, lai abiem iznāktu vienādi… lai nebūtu jāķildojas.”

“Es tā nedomāju. Tas tikai tā, lai mierīgi katrs savu var ēst.”

Viņa smaida un attin savu šokolādi.

“Dzeriet,” viņš mudina, un viņi lēni dzer tumšo dzērienu, kas ir tik auksts, ka glāzes noraso slapjas un ir jāuzmanās, lai tās neizslīd no rokām.

“Man negaršo no salma. Bet es jums atnesīšu. Ja jūs gribat?” viņš saka.

“Nē, man arī garšo labāk no glāzes, lai gan es vienmēr ņemu salmu.”

“Kādēļ?” viņš brīnās.

“Es nezinu. Neesmu domājusi par to… Visi sūc no salma.”

“Jums jāzin, ko un kā jūs gribat, citādi jūs paņemsit nezin ko.”

“Paņem jau arī, samaksā, ēd vai velk virsū, nēsā uz galvas… Tādēļ vien, ka to piedāvā, iesaka, pasniedz. Nu stāstiet! Par visu to,” viņa nobeidz un pastumj glāzi no sevis.

“Par ko?”

“Nu – par zelta plūmēm un visu. Kā tās izskatījās un ko ar tām darīja?”

“Mazas, apaļas,” viņš tūliņ strauji iesāk. “Tādas,” viņš rāda, paceļot roku un pieliekot rādītāja pirkstu pie lielā pirksta, paskatās uz savu roku un tad izlabo rādīto lielumu. Liekas, viņš tūlīt runās tālāk, bet viņš pēkšņi pārtrauc sevi un cieši viņu uzlūko, pieliecas viņai un ieskatās tieši sejā, uzmanīgi izpētī viņas vaibstus. Viņa tāpat raugās pretī, tikko manāmi smaidot, ar skatu, kas nebēg, bet izstaigā viņa seju mierīgi, gandrīz maigi, tikai tad aizklīst prom.

“Kāpēc jūs vakar neatnācāt?” viņš prasa.

“Es jau teicu, man bija jāsaiņojas. Un jau pagājušā reizē es teicu, ka varbūt nevarēšu atnākt.”

“Jūs brauksit uz jaunām mājām?” viņš vaicā.

“Nu… ne uz kādām mājām. Uz turieni, kur es nākošā gadā dzīvošu.”

“Jūs brauksit uz mājām. Atgriezīsities tur. Pēc vasaras…” viņš mazliet tiepīgi atkārto un vēro viņu.

“Nē. Ne uz kādām mājām. Un – nekur neatgriezīšos.” Viņa, liekas, domā par to, ko saka, ļoti uzmanīgi, it kā arī sev to izskaidrojot. Tad jautrāk piebilst: “Bet jūs esat precējies?”

“Es neesmu. Kādēļ jūs to negribat ticēt?”

“Tādēļ, ka jūs man negribat ticēt. Bez tam – jūs izskatāties tāds mierīgs.”

“Jūs jau negribat… ka es esmu nemierīgs. Pagājušā reizē skrējāt prom.”

“Nu – ne pavisam. Un jūs jau teicāt, ka esat kādā ļoti iemīlējies un ciešat…” Viņa noskatās uz viņu un droši noprasa: “Vai tagad ir labāk?”

“Jā, daudz labāk,” viņš atsaucas un viņi abi iesmejas. “Daudz labāk… Brauksim uz Jaunzēlandi! Un, kad jūs mani vai es jūs pievilšu, tad smiesimies. Tikai – smiesimies…” Viņš ātri pasniedzas pēc viņas rokas.

“Kāpēc tik tālu?” viņa jautā, kā izvilkdama.

“Pagājušā reizē jūs teicāt, ka gribētu braukt uz Jaunzēlandi!”

“Mums jau nav naudas. Nu stāstiet! Stāstiet visu par plūmēm, kādas tās bija un ko ar viņām darīja?” Viņa atstumj glāzi vēl tālāk un saliek rokas uz klausīšanos.

“Viņas bija mazas. Apaļas. Dzeltenas. Daudz. Ļoti, ļoti daudz. Kad nāca gatavas, viss koks kā pielijis – tikai augļi. Mirdz kā zeltā. Viss koks kā no zelta. Vecie koki bija lieli. Daži ļoti, ļoti lieli. Ne tikai dārzā, auga arī citur pie mājām.”

“Arī ceļa malās?”

“Arī ceļa malās. Milzīgs koks laistās kā medus, kā liesma. Un šņabis – kā uguns. Desmit dolāru dotu par vienu glāzīti tagad, tik labs tas bija. Skaidrs, tīrs, stiprs. Kad iedzer – nevar pateikt kāds? Bet kā jauna dzīvība iziet cauri, kā dzīvību iedzer…”

“Un citas plūmes arī?”

“Citas – nē! Ne šņabim. Ēšanai – jā. Dzeltenās lielās, sarkanās, mazās zilās – kad papurina koku, kā lietus nolīst, zeme visa zila, nav kur kāju paspert. Tās māte lika mīklā, vārīja klimpas, tad apcepa sviestā, apkaisīja ar cukuru.”

“Ar visiem kauliņiem?”

“Ar visiem. Tā tikai dabū īsto garšu. Tā man, mazākais, likās.”

“Cik vecs jūs bijāt, kad atstājāt turieni?”

“Piecpadsmit.”

“Un āboli? Stāstiet!”

“Ābolu bezgala, visu vasaru, visu rudeni. Lieli, smaržīgi. Daži sarkani līdz serdei. Daži garšo kā bumbēri. Daži sulas tik pilni, ka jāizsūc vai jāizlej, lai varētu ēst. Es, puika, no rītiem gāju tos lasīt – pilnas riekšavas. Liec zemē, lasi citus. Nezini, kur likt. Zeme tur laba, melnzeme. Neviena akmeņa. Jūdzēm tālu neviena akmeņa, ne mežu. Tikai rudzi, kvieši, melones.”

“Un no kā cēla mājas?”

“Kā?”

“Nu – kad nebija ne koku, ne akmeņu?”

“No ķieģeļiem. Un ieveda, ko vajadzēja. Turpat pa upi pludināja kokus. Tēvs strādāja kokzāģētavā.”

“Žēl tomēr, ka neviena akmeņa,” viņa saka un cilā glāzi, kas atstāj slapjus apļus uz galda.

Viņš ātri pieceļas un atnes apaļus papes glāžu paliekamos.

“Kādēļ žēl, ka tur nebija akmeņu?” viņš brīnās.

“Kur apsēsties zem tā plūmju koka.”

“Nē, neviena akmeņa,” viņš droši atkārto un tad padomājis piebilst: “Bet sēdēt? To varbūt vajadzēja zem ziedoša bumbēru koka, tad ziedi birst kā sniegs. Tas ir brīnums, kā tāds bumbēra koks var ziedēt! Augļu viņiem tik daudz nav. Nevarētu būt. Un, kad augļi gatavi – tad ne zem viena augļu koka vairs nav ko sēdēt.”

“Tas varbūt taisnība,” viņa piekrīt. “Tikai man kaut kā rādījās tā aina ar zelta koku. Un tad gribējās tur apsēsties uz pelēkzaļa akmeņa.”

“Neviena akmeņa. Tikai melna, mīksta, maiga zeme.”

“Bet rudeņos šī mīkstā zeme – ļoti mīksta,” viņa pasmīn mazliet kaitinoši, it kā par to, ka izjaukta iedoma ar akmeni.

“O! Ļoti mīksta!” Viņš nevar noturēt jautru iesmiešanos. “Ļoti, ļoti mīksta! Dubļi līdz ceļiem. No vienas ceļa malas līdz otrai. Un ārpus arī…”

“Jūdzēm tālu,” viņa pieliek.

“Jūdzēm tālu!” Viņš padomā, tad runā tālāk: “Jā, melones. Kalniem un kalniem, turpat tirgū. Es biju pazinējs. Tāds knauķis. Arī citiem izmeklēju. Piesit, kura labāk skan, tā gatavāka. Liek, lai nogriež gabalu, nogaršot. Nes mājās, tikko var aptvert… Es šonakt raudāšu…”

Viņa ātri un pusslepus paskatās uz viņu, it kā ko pārklausījusies, tad klausās tālāk, jo viņš runā tālāk.

“Tēvs strādāja kokzāģētavā. Mums nebija liela saimniecība, tikai pašu vajadzībām, dārzs un daži lopi. Rudeņos nāca miesnieks, nokāva cūkas; tad cepa, vārīja, sālīja, žāvēja, lika ziemai visādos veidos.”

“Ko ar asinīm?”

“Taisīja desas ar žāvētu speķi un rīsiem. Tās ilgi neturējās, tās noēdās ātri. Ziemai žāvēja gaļas desas.”

“Mums netaisīja ar rīsiem, mums taisīja ar miežu putraimiem,” viņa klusākā balsī sāk runāt līdzi, it kā lai viņas vārdi netraucētu viņa stāstījumu, bet lai tie tomēr būtu izteikti: “Vakaros brālēns noskrēja ar slēpēm no sava kalna uz putraimdesu ēšanu, viņš bija labs ēdējs. Ar brūkleņu ievārījumu.”

“Ar skābiem gurķiem un grauzdētu speķi. Un gaļas desas žāvēja un šķiņķus, un gaļas sierus…”

“Satina kopā ar vārītām olām…”

“Nē, olas ne. Tikai gaļu, galvas vārīja, ādās visu satina, noslodzīja, tad žāvēja.”

“Mums nežāvēja, grieza šķēlēs vēlāk… ar mārrutkiem. Man tēvs nekad neatļāva etiķi.”

Viņi abi sāk smieties, jo ir sākuši runāt reizē un viens aiz otra, tad, it kā vairāk slāpdami, ātri izdzer savas glāzes. Viņš pieceļas, lai ietu atnest vēl.

“Šoreiz ar vairāk ruma,” viņš saka.

“Kādēļ?” viņa brīdina.

“Tāpat vien,” viņš atsaucas aiziedams.

Šoreiz viņa nenoskatās, kā viņš aiziet un atnāk, bet skatās galdā.

“Es nesaku, ka mēs bijām kādi bagātnieki,” viņš atsāk, “bet tā tas bija, šie pašdarītie labumi, kas katrs savu reizi nāca kā pilnības kalni, tos varēja izjust, izdzīvot, to bija pilna māja, pilna dzīve viņu smaržas, garšas, lieluma. Glabāja pagrabos, bēniņos, pieliekamos. Kad tas nāca uz galda, tad tas bija gabals no tavas dzīves, ar visu klāt. Te aiziet veikalā, paņem katru dienu, ko vajag. Visu – ko vajag. Un tam nav nekāda lieluma. Tā ir ikdiena. Pārtika, bez kā vairāk tur klāt. Ievārījumi? Es nezin kad neesmu pircis ievārījumu. Tur lielā, milzīgā vara bļodā – vai misiņa tā bija – ārā uz pavarda vārījās ievārījums vai visu dienu. Vienu dienu tāds, otru citāds. Apmaisāmā karote garā, garā misiņa kātā, pieej, apmaisi, un māte lej burkas un burkas… Es šonakt raudāšu…”

Liekas, ka sieviete iesmiesies, jo viņa jau atmet galvu, bet tad viņa paskatās uz viņa rokām, brūni saulē iedegušām, ar cietām, sastrādātām delnām un aizdomājas, tad paņem viņa vienu roku un apskata:

“Kad raud, tad slauka asaras, berzē acis ar rokām kā bērni. Bet tā tas bija toreiz, kad jūs tur dzīvojāt pa plūmju kokiem. Ja tagad jūs būtu tur kā agrāk?”

“Es būtu kāds dakteris vai inženieris. Mums ar veco māti bija visādi plāni. Nākdams no skolas, es nesu avīzes mājās, un mēs abi runājām par politiku un visu no seniem laikiem tā, kamēr vēl biju pavisam mazs. Kāds dakteris…” Viņi abi atkal iesmejas, padomā un iesmejas vēl, un skatās kaut kur, it kā tie abi redzētu patuklu dakteri baltā virssvārcī staigājam zem plūmju kokiem.

“Par to jums nemaz raudas nenāk,” viņa saka. “Jūs ceļat te mājas citiem, kāpelējat pa debesskrāpjiem… Vai vecā māte palika tur?”

“Jā. Bet viņas vairs nav. Māte vēl tur. Man jāraksta mātei.”

Viņi iztukšo glāzes un apēd katrs savu atlikušo šokolādi.

“Vai jūs rītu nāksit?” viņš jautā.

“Jā. Nākšu. Bet – iesim tagad.”

Viņi pieceļas. Mazais bārs ir pilns ar ļaudīm, plašu mūzika spēlē, balsis rūc un murd.

“Es priekš jums uzlikšu vienu dziesmu, hē?” viņš saka. “Jeb labāk rītu?”

“Jā, rītu. Ja nebūs ko runāt,” viņa pasmaida.