Emigrants (Ķikure/Kikure)

Vakar pasta telpās kāds cilvēks melnu galvu, melnās nodriskātās drēbēs – viņi ir tādi, šie ļaudis no dienvidiem (uz dienvidiem no mūsu zemes), goda drēbes viņi šuj tumšas, arvien īsti melnas: elegancei, svētku noskaņai, smalkumam; tad šīs drēbes kļūst vecas un top viņu ikdienas drēbes, darba drēbes – nodzīta, noplukusi elegance; viens tāds melnās drēbēs stāvēja pasta namā pie publiskā rakstāmgalda. Daudzi tā stāv. Gandrīz visi, kas pastā ieiet, tur apstājas, izpilda kādu aptauju, nobeidz kādu vēstuli, raksta adreses. Šis melnais vīrs, panīcis, plāns, tur stāvēja kā daudzi – tikai, jā, viņš jau ne brīdi nestāvēja – viņš lēkāja, raustījās, žņaudzīja rokas, atkāpās soli atpakaļ, atkal piespiedās tuvāk galdam, izgrūzdams nesaprotamas, histēriskas skaņas. Viņa sejas dzeltenīgais bālums un acu gruzdošais tumšums atgādināja mūsu paziņu Tomu, iespējams, ka tā tautas brālis – jugoslāvs.

Es rakstīju savas adreses pāris soļus no viņa. Savā drudzī viņš darbojās ar kādām papīra lapiņām, kas, viena otrai blakām izklātas, bija cieši norakstītas no malas līdz malai ar lielu, primitīvu rokrakstu. Melnais vīrs, ik pa brīdim viņās ieskatīdamies, kļuva sagrābts no kādas savādas smieklu vai raudu lēkmes, liekas, tas viss bija kopā viņā, tas atkārtojās un bija tik spēcīgs, ka viņš nespēja mierā nostāvēt, viņš mīņājās, skraidīja kādus soļus apkārt, lika, sita sev rokas pie mutes, sejas, krūtīm, atgriezās, savaldījās, mēģināja lasīt vai tikai ieskatīties lapiņās un, no jauna jūtu sagrābts, cīnījās ar savām kustībām un balsi, kas lauzās kādos izsaucienos, smieklos, raudās.

Savādais, kas plosīja šo nabaga radījumu, bija rakstīts lapiņās, nācis no liela tāluma, lai to pārdzīvotu, būtu bijis jādalās ar otru cilvēku. Bet… to nevarēja, neviens par viņu nelikās daudz zinis. Es kādu brīdi nevarēju kustēties no vietas, bet nezināju arī – ko? Neprotu jugoslāviski. Nepratu neko, tur stāvot.

Kad es beidzot pagriezos prom, lai ietu pabeigt savu pastā darāmo, mani pārsteidza cita aina – trīs četri pasta ierēdņi bija sanākuši tuvu kopā aiz sava galda. Viņu uz priekšu pastieptajās, gludi apkoptajās sejās bija kaut kas, ko grūti vārdā saukt. Tā nebija tikai ziņkāre vai izbrīns, ne vērošana, ne minēšana vien, tā bija kāda distancēta notiekošā noskatīšana, kā varbūt noskatītu kāda kukaiņa, zvēra vai putna nesaprotamu izrīkošanos.

Nesaprotama tā bija. Un tomēr – tā bija likteņa savažotā cilvēka neiespējamība dalīties savā pārdzīvojumā ar cilvēku, ar cilvēkiem.

Bet baltie, mierīgie, ieeļļotie, uzsukātie pasta ierēdņi, šķita tālu esam no tā, ko saprotam ar vārdu – cilvēks. Kaut kas kā nenorijams kumoss iemetās man kaklā, es apcirtos pusceļā un izmetos pa durvīm, savu darāmo pastā nenobeigusi. Nevainīga lieta. Un tomēr – šīs divi pasaules – pārvietotā persona un kas? Vietējais? Iedzimtais?

Iedzimtie dzīvo zemes vidienē, kaut kur apmēram tuksnesī, un ēd tārpus.

Wichetty grubs.