Kara atraitne (Ķikure/Kikure)

Reiz, vienreiz – ir diezgan. Ja tikai reiz notiek tas, kā dēļ ir dzīvotas dienas, naktis, gadi, tad ir diezgan. Kad tas notiek, to atzīst. Saka – es nekad vairs nebūšu nelaimīgs. Šinī brīdī es aizsniedzu, izdzīvoju dzīvi, atradu tās serdi, sakni, kodolu. Tā ir. Bet tad to aizmirst, un viss sākas no gala. Nav diezgan. Tērpu, kas ar pūlēm gatavots, rūpēts, samaksāts, var mierīgi atstāt skapī karājamies vai novalkāt nevietā, ja reiz to reizi, kurai tas gatavots, tas kalpojis uzticīgi, devis prieku, paļāvību, cēlis gaismā, slavinājis, apdvests beidzot ar laimi, ja vienu reizi, vienu dienu, vakaru vai nakti tas bijis labs, kam tas domāts. Mūzikas skolotājam nav velti maksāts, nav velti tērēts laiks mācoties, ja reiz spēlējot, ļaujot, ņemot vaļu, paļaujoties, uzdrīkstoties, aizšūpojoties no krastiem, ir aizsniegts otrs cilvēks, ir pateikts, kas gribēts, un pateikts, par ko pašam nav bijis ne jausmas, jo dzīvojis apslēpts kā saules enerģija, sakrāta auglī… Ir diezgan, tad ir diezgan. Tālāk var tāpat vien pieklimperēt šo un to.

Nachspiel. Finale.

Bet dzīvē? Ar lielām lietām?

Tāpat. Kā citādi? Jeb?…

.

Jūs prasījāt par to kara atraitni. Jā, kā to ņem. Varbūt skumīgs stāsts. Varbūt…

Jā, viņa dzīvoja skaistā, vecā mājā ar jauku dārzu apkārt, ar lielu dārzu. Viņai to piešķīra mūža lietošanā. Vai arī – tik ilgi, cik ilgi valdība domās tāpat kā tad pēc kara, kad to izlēma. Domājams, cerams – mūža lietošanā. Tas ir – ja viņa neapprecas otrreiz. Vai nedzīvo ar kādu vīrieti, kas viņu uztur, dod naudu vai lielas dāvanas. Vai sociālās pārbaudes ierēdnis, piemēram, neatrod vīriešu bikses viņas guļamistabā, vai viena un tā pati automašīna vakaros nestāv pie viņas mājas vārtiņiem, vai… nu tādu lietu ir daudz.

Viņa neapprecējās otrreiz. Sākumā viņa bija pacelta tādā kā svētās gaismā, traģiskas slavas vai slavas traģikas sapnī. Kara atraitne. Viņi bija tikko precējušies, kad viņu iesauca. Kas to varēja paredzēt? Un ja arī. Viņa bija bijusi jauna un skaista, ja ne izcili, tad tomēr skaista, un visi to teica, sevišķi tad, kad viņa kļuva kara atraitne. Tā tam bija jānotiek, viņai tik jaunai un maigai! Nebija dabūjusi izdzīvot ne medus mēnesi. Viņš krita jau kara sākumā.

Kad viņa saņēma goda krustu un māju ar dārzu, tas ir – pusi mājas un pusi dārza, jo tā bija ļoti liela māja ar ļoti lielu dārzu, ar divi dzīvokļiem, un viņa dabūja dārza dienvidrietumu daļu un to mājas pusi, kur spīdēja pēcpusdienas saule logos, četras istabas, vannas istaba, virtuve, divas nojumes… Jā, kad viņa to saņēma un iekārtojās tur ar visām viņas un viņas bijušā vīra mēbelēm, lampām, grāmatām, radu sadāvinātiem galdiņiem, radio un televīzijas aparātiem, viņa arvien vēl bija jauna un skaista.

.

Un tad gadiem pār viņu stāvēja šis spožums – šī mocekles, svētās gaisma. Radi, krustmātes, māsīcas, vīra māte, kurai viņa palika dēla vietā, sastājās ap viņu. Raudāja. Nopūtās. Bija klāt, kur viņa godam nesa savu likteni. Jaunās māsīcas, draudzenes jūsmoja, rādīja dievinātājas sejas! Ak, tas būtu… tas bija kaut kas tik liels, tik skaists – palikt uzticīgam tādā gadījumā, tādā sakarībā.

Krustmātes teica arī to, cik neprātīgi būtu zaudēt šo skaisto māju un dārzu, ja viņa sadomātu ko neapdomātu, ar kādu vīrieti. Dzīve nezaudē savu skaistumu, ja tur augstu dzīves īstās vērtības. Kara atraitni visi patiesi mīlēja, viesībās, teātru izgājienos, izbraukumos, cik nu tādu bija, jo labāku atpūtas vietu par viņas pašas dārzu nevarētu vēlēties. Viņai vienmēr bija laipnība, izpratne, līdzjūtība no māsīcu, krustmāšu, visādu vecāku radinieku pulka.

Tūlīt, jau pašā sākumā, viņa iegāja tādu vecāku, nopietnāku ļaužu vidū. Gluži dabīgi, viņai jau nebūtu klājies lēkāt un smieties pēc visa tā. Viņu arī neaizmirsa – arvien kāda radiniece piezvanīja pie durvīm, palika uz tēju, pasēdēja dārzā, papriecājās par gardēnijām. Viņai bija visskaistākie gardēniju krūmi. No viņas dārza pušķoja kapu, protams, kādreiz baznīcu un ņēma ziedus mājas viesībām, kāzām jaunajām māsīcām. Gadi gāja. Mazas lietas tos aizvada tikpat droši kā lielas. Kara atraitne pamazām sāka valkāt dažu gaišāku drēbes gabalu, bet bija pierasts pie melnā, pie cēlās sēru zīmes, kas viņai piestāvēja, kas izteica viņas būtību. Kaut ko nemainīgu. Kaut kā paslepeni viņa tomēr sāka mazliet piekrāsot matus, bet vairāk – tikai lai nemainītos, lai noturētos savā lomā.

.

Karš bija beidzies jau vairāk kā pirms divdesmit gadiem. Kara atraitne vēl arvien bija sava likteņa, savas lomas nesēja. Ja viņai to atņemtu, nē, tas nebija iespējams, viņa nezinātu, kas viņa ir un kā iet pa ielu. Viņai piederēja arī tā pati pusmāja, tas pats dārzs un gardēnijas. Un pensija, protams. Viņai bija tas pats matu sakārtojums, tikai it kā cietāks, kā apkaltis, tas pats slaidais stāvs, tikai mazliet apvītis, ap kauliem satinies, tā pati seja, tikai mazliet iedzeltējusi, sastingusi un – pavisam bez izteiksmes, ar savādu smaidu, kas nebija kā smaids. Jā, kad tuvāk ieskatījās šai sejā, kļuva neērti. Ne tā bija veca, ne jauna, ne priecīga, ne bēdīga, un tās neizteiksmībai bija – briesmīga izteiksme, it kā tas, kas zīmē sejas, būtu šo seju kādā nelabā brīdī kā iedzeltējušu papīra lapu saburzījis un sasvītrojis ar smalku adatu, bez kādas ziņas. Tā varbūt varētu saplaisāt uz šķīvja aizmirsta siera šķēle.

Pēdējā reize, kad viņa bija dabūjusi teikt savu saukli (vai kā nu to varētu saukt) – “Es esmu kara atraitne, ar mani tas nevar notikt”, bija bijis pirms dažiem gadiem, kad bija radies jautājums par mājas, dārza un zemes gabala pārdošanu un viņas izlikšanu no dzīvokļa. Protams, viņa dabūtu citu dzīvokli.

Bet nē, tas nebija iespējams, ar viņu nevarēja notikt lietas, kas notika ar citiem. Lieta ar māju apklusa.

Tad tagad mainījās iemītnieki mājas otrā pusē, blakus dzīvoklī ilggadīgais vecais bezbērnu pāris nomira, pazuda. Dzīvokļa maiņa varēja uzbrukt arī kara atraitnei, un viņa uz to bija moži sagatavojusies – advokāts, radu pulks un viņa pati jau piedzīvojusi, savu tiesību apzinīga. Bet lietas tā neiegrozījās. Viņai nebija jākaro. Mazākais ne tādā veidā.

Otrā dzīvoklī ienāca jauns cilvēks ar vecu kundzi, savu mātes māsu, jeb otrādi – dzīvokli saņēma veca kundze un dalīja to ar savu māsas dēlu. Tik daudz kara atraitne dabūja zināt no mājas īpašnieka un no vecās kundzes, to nejauši uz āra kāpnēm satiekot. Viņas neko daudz nesadraudzējās. Tam laika bija diezgan, ja to vēlētos. Bet jaunais cilvēks, jā, šis jaunais cilvēks, viņš jau sāka tur dzīvot, pirms viņš bija ienācis, tikai pieminēts vien. Un, kad viņš atnāca, viņš bija tas, par ko saka un tikai to varētu par viņu teikt, ka viņš bija kā jauns dievs. Kad viņš, tik bezgala slaids, tik bezgala blonds, savā gaišajā uzvalkā un krāsainajā kreklā gāja pa zālāju… nē, viņš negāja pa zālāju, viņš atgriezās atpakaļ un gāja pa celiņu apkārt, viņš bija aizsapņojies, bet nemina zāli. Jā, viņš bija blonds, tik ļoti, ļoti blonds matu, sejas un acu krāsā, slaids, tik ļoti, ļoti slaids augumā, kājās, rokās, pirkstu locītavās, kad viņš apstājās un atvēra pasta kastītes vāku, tad viņa rokām un pirkstiem, un matiem, un acīm saule ar visu savu gaismu un siltumu spīdēja cauri, un kara atraitnei tas bija jāredz, jo tur viņa to pirmo reizi redzēja, satika. Varbūt, jā, varbūt viņš pat mazliet atgādināja karā kritušo, varbūt, varbūt arī nemaz to neatgādināja, vienalga, kā tas bija, viņš tomēr bija tik smalks un maigs, ka, ja viņu iesauktu karā, viņš arī to ilgi nebūtu izturējis, un tas bija šausmīgi un kara atraitnei bija par to jādomā, un labi bija, ka beidzot karš bija beidzies un cilvēki varēja staigāt pa sauli… pa zaļiem zālājiem un mazliet dziedāt un muzicēt. Jaunais cilvēks to darīja. Jaunais cilvēks vakaros mazliet dziedāja un spēlēja. Viņa mūzika, tāpat kā viņš pats, bija smalka un savrupa. Caur sienu atraitnes dzīvoklī tā ieskanēja, bet tikai tad, ja klausījās ar sienai piespiestu ausi. Tā nu… Jā, tas nu tā bija.

Parasti varbūt tā nedara, bet tā bija laba, jauka mūzika, un tādu dzird tik reti. Un tā kā viss tur apkārt kļuva gaišs un saulains, arī kara atraitne uzšuva sev pāris jaunas, krāsainas mājas kleitas, no viņas atkrita kāds pelēkums, un arī viņa kļuva saulaina, kad viņa gāja pāri zālājam uz vēstuļu kastīti. Pastnieks nāca divi reizes dienā, bet abas reizes ļoti nenoteiktā laikā. Jaunais cilvēks bija aizvietotājs skolotājs, un viņa darbs un iešana un nākšana arī bija nenoteiktā laikā. Tā agrāk klusais dārzs atdzīvojās ar dažiem saulainiem staigātājiem. Jaunajam cilvēkam bieži nāca vēstules, jo viņam bija līgava un kāzas ļoti tuvu. Atraitne to varbūt nojauta no biezajām, smaržīgajām vēstulēm, kas vai ik dienas gulēja vēstuļu kastītē, kas veclaicīga, ar atceļamu vāku, bija abiem dzīvokļiem kopēja.

Jā, atraitne to varbūt nojauta, šo tiesīgo vēstuļu rakstītāju, bet te dārzā, vēstuļu kastītē, bija tikai vēstules, ne viņa pati, ne trešais cilvēks.

.

Pavasaris rādījās ļoti saulains, kā jau minēts, un atraitne izvilka no skapja arī savu jauno dienu saules sargu. Tas bija ļoti skaists, krāsains, puķains japāņu stila saules sargs. Lietas, kas divdesmit gadus gulējušas skapī, izvilktas dienas gaismā, ir ļoti šarmantas. Modes pasaulei ir tas untums, ka tā pēc gadiem vai neizbēgami atgriežas pie saviem agrākiem veidiem. Protams, viss ir mazliet citāds, pārveidots, bet labas, ļoti uzmanīgi glabātas lietas, pievienotas jaunajam, ļoti labi der tīrā, vecā oriģinālā.

Atraitnes sejai saules sargs deva krāsu, garam lielu drosmi un paļāvību. Un tas nebija jānēsā nekur tālu apkārt, un radinieces par to neko nezināja. Jaunās modes labums bija arī tas, ka atļāva krāsainus saules sargus arī lietus laikā. Tā atraitnes seja bija pasargāta no saules, no lietus, no bezkrāsainības un visādām nejaušībām.

Kad atraitne negāja uz pasta kastīti, bet uz otru ielu, viņa, lai saīsinātu ceļu, gāja zem lielajiem kokiem pa celiņu gar jaunā cilvēka logu. Tas bija bijis viņas paradums. Un, ja nebija bijis, tagad to varēja uzsākt kā bijušu, jo… Jā, kādēļ ne? Zem kokiem celiņš bija dzestrs un dažreiz arī mitrs vai pāris lapām klāts, un viņai bieži gadījās paslīdēt, ne gluži klupt, tad viņai bija jāiesaucas un jāapskatās apkārt, kā tas ir ar visiem cilvēkiem, un, protams, viņai gadījās arī tad pacelt acis uz logu, pie kura sēdēja jaunais cilvēks. Viņš zināja, kas notiek. Bet viņš bija drošībā, logs bija krietni augstu no zemes, tik augstu, ka viņš gan varēja izlekt dārzā, ja to gribētu (un dažreiz prieka dēļ viņš to izmēģināja), bet viņa nevarētu ieklupt, iekāpt pa logu. Viņa varēja tikai pašķiebt savu saules sargu vai likt kājai paslīdēt, vai apstāties un pacelt kādu skaistu lapu, vai vienkārši teikt labrītu, vai neteikt neko, tikai iet gar logu, turp ejot un atpakaļ nākot kaut kur.

.

Jaunajam cilvēkam kāzas bija noliktas ļoti tuvu. Jā, ļoti, ļoti tuvu. Atraitne nezināja, cik tuvu, un tur viņa arī neko nedomātu iebilst, varētu teikt, tas bija viņai vienalga. Muļķe viņa nebija. Jaunajam cilvēkam tas nebija vienalga – šīs kāzas. Tās nāca virsū un – nu tur bija viss kārtībā. Viņš mīlēja, un viņu mīlēja. Neviens negribēja šo lietu atlikt. Kas cits arī būtu bijis ko gaidīt? Meitene bija turīga un acīga. Bet – taisni tāpēc. Tik daudziem visa lieta drīz vien pēc kāzām sametas uz nelabo pusi. Un, kad palasīja grāmatas, žurnālus – kas pie tā vainīgs? Viņa. Viņa nebija apmierināta. To pat izzināt, saprast nevarēja, kā un kā un cik īsti viņai visa vajadzēja. Mūžam ko jaunu. Jaunas tēmas un variācijas. Cilvēkam vajadzēja būt ļoti zinīgam lai izprastu, apmierinātu sievieti, un vēl tik ilgu laiku, visu mūžu. No grāmatām vien zinīgs nevarēja kļūt. Bet – kā? Puscerīgi, pusskumji jaunais cilvēks trinkšķināja ģitāru.

Dārza kokos šalca vakara vējš. Jaunā atraitne gāja gar logu, un viņai slīdēja kājas, un viņa iesaucās un iesmējās, un putni, zaros iemiguši, pamodās un sāka sarunāties. Kādu vakaru, kādu vasaras vakaru, kad lija, pēc pirmajām sausajām agrās vasaras nedēļām, kas bija iedzinušas cilvēkus jau slāpēs, tagad lietus ļāva tiem atvilkt elpu straumju šalkšanā, kādu vakaru, kad gāza īsti spēcīgs lietus, jaunais cilvēks spēlēja un dziedāja īsti smeldzīgi. Viņa vecā mātes māsa gāja garām tā istabas durvīm, kas stāvēja pusatvērtas uz gaiteni. Viņa gāja un izlika tukšās piena pudeles nojumē, ārā pie durvīm. Paklausījās dziedāšanā un lietū, kas klāja dzīvu straumju priekškaru visapkārt gar mājas stūri no viņu durvīm līdz atraitnes durvīm, radot savienojumu, draudzīgu gaiteni, kur dienā, sausā laikā, viss bija savrups. Ko visu nedara tāds labs, gaidīts lietus, viņa domāja un aizvēra āra durvis, gāja atpakaļ gar māsas dēla durvīm, no kurām plūda gaisma un mūzika. “Ar labu nakti,” viņa nosauca, aiziedama pa gaiteni gar sienu, kas šķīra viņu dzīvokli no atraitnes dzīvokļa, un brīdi viņai likās, ka no sienas arī nāk dziedāšana un piesitieni. Piesitieni skanēja visapkārt, mūzikas un lietus piesitieni. Cik labi, ka lija, citādi dārzs izžūtu.

Pēc brīža, pirms viņa aizgāja pie miera, viņai ienāca prātā, ka rītu bija sestdiena un jāpasūtina arī svētdienas piens, bet viņa to nebija izdarījusi, un šis pieninieks vienmēr sajauca visus rakstus, ja aizmirsa izlikt noteikto pudeļu skaitu. Viņa gāja atpakaļ uz mājas otru galu, vēlreiz pa gaiteni. Māsas dēla istabas durvis bija tāpat pusviru, varbūt vēl vairāk pavērtas, un gaisma tāpat plūda gaitenī, tikai mūzika bija apklususi. Vecā izlika svētdienas piena pudeles, aizvēra āra durvis un garāmiedama nomurmināja dažus atvainošanās vārdus pret māsas dēla durvīm par otrreizēju traucējumu. Tad viņu skāra šis pilnīgais klusums, gaisma un klusums durvīs, kas skaidrāk nekā vārdi un nemaz to nejautāti, teica: “Te neviena nav!” Vecā apstājās, nemaz to negribēdama, gandrīz vainīga juzdamās, to darot. Viņa nekad neizsekoja māsas dēla gaitas, kad viņš cēlās, kad gūlās. Tikai tagad, tagad bija gandrīz tā, it kā mēmums apkārt sūdzētos: “Vai tev nebūtu mazliet jāredz!” Un viņai ienāca prātā piesitieni, lietus piesitieni aiz sienas?… Un tūlīt viņa domāja, ka stāv jau par ilgu tur, lai gan viņa tikko bija apstājusies, tikko vēl aizvērusi āra durvis. “Vai tev nebūtu mazliet jāredz?…” Viņa atgriezās pie durvīm un nospieda dubultsargu, lai no ārpuses durvis nevarētu ērti atslēgt, tad tikpat ātri atspieda to atpakaļ: “Vai nu prāts!” Pastāvēja vēl mirkli neziņā, tad kā tīši, kā netīši nometa kabatas lakatiņu pie durvīm. Tas varētu būt tur nokritis un rītā viņa to varētu turpat pacelt. Kā vainīga, kā nevainīga, kā pareizi darījusi, kā nepareizi, viņa aizgāja gar pusviru stāvošām, klusajām durvīm. Pusnakts bija jau klāt. Lija, lija ilgi un labi.

Otrs rīts uzausa skaidrs – spožums un putnu balsis, un miers mājā, kad neviens nesteidzas uz darbu. Svaigāk nekas nevar sākties kā vasaras diena. Vecā kundze gandrīz nobijās, kad, atverot āra durvis, lai paņemtu pienu, gaiteņa puskrēslā viņa ieraudzīja savu kabatas lakatu, atstumtu krietni uz sienas pusi. Viņa pacēla to ātri, pa pusei vainīga, pa pusei nevainīga, vairāk vainīga kā nevainīga juzdamās, un klusi, uzmanīgi, lai piena pudeles nesistos kopā un netaisītu lieku troksni, aiznesa, aizsteidzās ar sestdienas un svētdienas pienu.

Šai vecajai kundzei bija tā labā īpašība, ka viņa sīkumus aizmirsa. Kad māsas dēls ienāca brokastīs, viņai patiesi nekas cits nenāca prātā kā tikai tas, vai viss ir galdā un vai kafija ir pietiekami stipra un karsta. Viņa varēja brīvi skatīties māsas dēla acīs, un diena sākās bez vainas.

.

Pēc pāris dienām jaunais cilvēks teica, ka viņu nākošā nedēļas nogalē apmeklēs viņa līgava, ka tas būs pēdējais viņas apciemojums pirms kāzām, ka viņa paliks te tikai dažas dienas un viņš pats tad nākamajā nedēļā maz vairs būs te mājās – atvadīšanās no draugiem, vēl kāda diena pie vecākiem un no turienes uz baznīcu un jauno dzīvokli. Pēc tam meitenes, viņa jaunākās māsas, varēs te iekārtoties, lai rudenī sāktu savas visādu kursu gaitas un skatīties arī pēc darba.

Līgavas apmeklējumam vecā tūlīt sāka visu labi uzpost, dārzā grieza ziedus, pārstādīja dažus podu stādus. Atraitne arī pienāca ar gardēnijām un, uzzinājusi, ka kundzes māsas dēls gaida līgavu ciemos, skaļi iesaucās, ka tad jau vajag daudz, vēl daudz vairāk ziedu un aizsteidzās, aizskrēja plūkt vairāk. Vecā noskatījās, kā otra, krāsainajā mājas tērpā kā meitene, kā tauriņš, metās te pie viena, te pie otra gardēniju krūma un tad nāca ar ziedpilnām rokām. Vecā ieskatījās tās sejā un novērsa acis, ieraugot šo sakarsušo, silto, īsta smaida tverto seju, kuru nedrīkstēja ilgi pētīt, lai neredzētu to atkal nodzeltam un saplaisājam asās, mazās krokās, jo tā bija tikai mirkļa vara, kas to darīja tik jaunu un dzīvu.

Kad atraitnes rokas sniedzās pretī vecajai ar ziediem, tad likās, ka kaut kāda vara aizraus šo sievieti tai garām, mājā dziļi iekšā, lai viņa pati ar savām rokām izpušķotu istabu ar augsto logu…

Vecā paņēma puķes un aizvēra durvis. Ko tur varēja darīt?