Uguns mušas (Ķikure/Kikure)

Kādu vakaru es nāku mājās pa Berklejas ceļu. Tur veselu jūdzi šis ceļš atgādina Siguldu. Es neuzdrošinātos to teikt, ja to nebūtu teicis arī kāds cits latvietis, mūsu viesis. Un viņš šo skaistāko vietu nemaz vēl nebija redzējis, kur Berklejas ceļš tuvojas krustcelēm, tuvojas Andersona ceļam, kas, stāvus no kalna nākdams, plati šķērso Berklejas ceļu un slaidā lokā atkal pazūd kokos, otrā pusē, citā kalnā uzkāpdams.

Tieši pie šīm krustcelēm Berklejas ceļš, tikai mazliet noleju steigdamies, ar dzelteno granti mirdzēdams, atgādina mūsu lielceļus. Mežs te viszaļāk sazēlis, vistuvāk un viscēlāk pie ceļmalām sastājies.

Kreisā pusē ceļam stāvs, biezos kokos augšup pazūd kalns, labajā pusē aiz maigajiem vatteļkoku ziediem mirdz zaļas pļavas strēmele un krūmi slēpj pusizsīkušu upīti. Tur, taisnas kā raķetes, augšup sviežas dažas palmas, bet pie viņu kājām zeļ džungļi. Palu ūdeņu pienestā treknumā plēšas milzīgi melno aveņu – kazeņu krūmi. Tie ir tik dadžaini, tik stipriem, līkiem dzeloņiem, ka liekas – tie satver cilvēku, satver viņa nožēlojamās lupatas, un, tās saplosīdami, ievelk to sevī. Ja negrib redzēt sevi asiņojam, tad, kazenes lasot, jāuzauj garie zvejnieku zābaki un uzmanīgi, rokas augstu ceļot, jāvelk ārā no dzeloņiem lielās, melnās ogas. Bet viņu ir daudz, čemuriem, tie cits pie cita saķērušies kā melnas dūres.

Vasaru izsīkušās upītes atliekās, garu zāli apaugušajos akačos dzīvo zuši, palos no lielākiem ūdeņiem, upēm, ezeriem, varbūt pat no jūras ienesti. Viņi ir īsi un resni, un lieli kā bomji, abām rokām, pirkstgalu pie pirkstgaliem liekot, nevar tos aptvert. Viņi ir kāri un muļķīgi un viegli noķerami uz āķa. Ja tikai kādam pietiek spēka un veiklības no siekstām, no kazeņu krūmiem, no pieglumējušām zālēm tos ārā dabūt.

Lielā zāle tur pilna ar sīkstām dēlēm. Tās uzlien pa kājām, pāri apaviem, palien zem drēbēm, piesūcas miesai. Ja dēle ir liela, laba pirksta garumā un resnumā, brūna ar gaišākām svītrām, viņas piesūkšanos jūt kā trula īlena pēkšņu iedūrienu, bet gadās, ka krietni liela dēle ir piesūkusies, nemaz to nemanot… To nost raujot, tā izstiepjas kā gumija. Kad tā tomēr dabūta nost, asinis līst ar straumi. Austrālieši pamāca uzkaisīt dēlei sāli, tad tā pati atlaižas un laikam ir arī pagalam. Bet mežā nevienam sāls nav līdzi. Karolai, kaimiņa austrālieša jaunākajai meitenei, stilbi asiņoja straumēm, kad mēs kopā bijām aizgājušas kazenes lasīt, dēles viņa rāva nost tikpat lielā riebumā, kā mēs to darām. Ir lietas, kas arī pašu mājās nav labākas. No čūskām Karola nebaidās. Mēs jau arī nebaidāmies, bet mēs ļoti uzmanām, kur speram soli, neticot, ka “čūska jau aizbēg.” Arī te uz ceļa ir jāpamet acis lejā, naktī viņas bieži ir rāpojušas pāri ceļam, no rītiem smiltīs iespiestajos līkločos to var redzēt.

.

Tovakar, kad nāku, tumsa sakrīt ceļā vēl pēkšņāk kā citus vakarus. Gar visām debess malām saguluši, lieli mākoņi met sārtu rūsu. Mīksti ducina. Būs lietus. Pavisam drīz būs lietus.

Tumsa kļūst dziļa un maiga. Ceļa gaišumu zem kājām var vēl manīt un arī debesis virs koku galiem. Tumsa kļūst vai sataustāma, liekas, tā plūstin plūst no zariem. Un te – viņā sāk lidot mazas sārtzeltas zvaigznes… Jeb tās ir tālas ugunis? Nē, viņas ir pavisam tuvas, jo kāda aizslīd garām, viegli aizskardama vaigu. Jo tumsa sabiezē, jo viņu kļūst vairāk. Man nav zināms, kas viņas ir?…

Ceļa grants gaišums zem kājām rauj ātrāk soļus, galvai pārslīd vatteļa smalkie ziedi, visapkārt šūpojas, tuvojas un attālinās simtiem mazas, spožas dzirkstis, bet augstu debesīs grib sasniegties tālie lietus mākoņi. Grib līt.

Ceļu krustojumā no kalna man pretī drāžas bērni.

“Fire flies! Fire flies!” viņi sauc un dejodami stiepj rokas pēc zelta dzirkstīm.

Protams – uguns mušas! Tās ir uguns mušas, šai naktī, kas ir kā melns zīds, viņas ir kā lidojoši jāņtārpiņi. Tumsa ceļ mūs kā straume, liek mums dejot līdzi. Tas nav savādi.

Savādi ir tas, ka es zinu, ka maniem bērniem jāņtārpiņi šķitīs skaisti tāpēc, ka tie atgādinās uguns mušas.