Pie jūras (Ķikure/Kikure)

Svētdiena. Jāiet uz jūru. Visi iet uz jūru. Visi ceļi ved uz jūru. Meitenes jau ļoti kailas izģērbušās, lai gan vēl ir agrs pavasaris. Tikko bija ziema. Bet – ziemas te nav, un pavasaris nav ne agrs, ne vēls. Viņš sākas kaut kad ziemā, kuras nav, un zied. Dārzi jau zied. Kaut kas rozā visos dārzos zied vairāk nekā ziemā, tātad – ir pavasaris, laiks izģērbties, vilkt visu nost un iet uz jūru. Pie jūras parasti ir vējš. Bet no rītiem ir maigs. Un šodien ir svētdiena, kad, tāpat kā citās skaistās dienās, kaut kas skaists pie jūras notiek. Jūra jaucas ar debesīm un zila ceļas pāri pilsētiņas jumtiem un aiz pļavām, kas nav pļavas, bet golfa laukumi, un kuru zaļumu var redzēt šaipus pilsētas. Tikai ļoti vējainās un ļoti aukstās dienās tur nekas nenotiek, tas ir – kaut kas notiek tikai ar jūru un debesīm, un to var pavērot caur logu vai no ielas, vai no lieveņa. Vienmēr tur ir krāsu un gaismu spēles un liels miers vai liels nemiers.

Šodien ir viena no pirmām siltām dienām, un, lai gan es izlemju nelikties ne zinis un tikai pēc divpadsmitiem atstāt māju, drīz vien es nosviežu visu, sasteidzu visu un ģērbjos garai staigāšanai. Ir jāģērbjas arī labam izskatam, un ģērbšanās draud ievilkties, bet beidzot āra durvis aizkrīt, un es eju pa ielu. Iet ir sevišķi viegli, brīnumviegli. Pusstundu līdz pašai jūrai iela iet tikai noleju. Protams, iela ir pilna mašīnu gāzēm, bet ne tik ļoti, lai tādēļ meklētu ceļu sānielās. Mani vienmēr pievelk šī lielākā, dzīvākā, drūzmas pilnākā iela. Nepatīkamākais ir mēsli ielā, atkritumi, papīri, smiltis. Bet mēsli ir tikai mēsli un ir pretīgi tikai tad, ja tā par viņiem domā, ja tā tos ņem. Var viņiem iet pāri un par tiem nedomāt, neredzēt visas šīs prieku atliekas: serdes, mizas, cigarešu galus, konfekšu papīrus, saldumu turzas, plastika karotītes, pašu saldējumu izlaistītu, izmīdītu… Nu, tas ir nepatīkams. Bet jūra ir tuvu. Kad viņa sāk mirdzēt ielas galā, viņas gaisma un zilums nāk pretī un klājas pār visu, viņa dvašo, kustas, viz, pārplūdina ar sevi, paceļ visus skatus pāri visiem mēsliem tikai uz sevi. Ir ļoti skaista diena. Vējš ir maigs. Zeme ir silta. Ļoti plašais, milzīgais liedags ir pilns skrejošiem, spēles spēlējošiem, guļošiem, sēdošiem… Divas paralēlās ielas ir pilnas piebraucējiem un aizbraucējiem, pilnas mašīnām, kas iekaukdamies griežas, slīd, kustas, stājas, meklē, kur apstāties, iespraukties, meklē, kur izbraukt, izgrozīties. Pie jūras koptajās eglēs laistās gaismas, solos laistās gaismas, un plašā smilts lejā izstaro siltumu, un zeme ap soliem ir silta.

Visi soli ir vairāk vai mazāk pilni sēdētājiem.

Pirmā solā sēž vīrs ar ļoti baltu galvu, ļoti labās svētdienas drēbēs, divi smagām nūjām sev blakām. Viņš sēž mierīgi un skatās uz jūru. Es apsēžos uz otra sola stūra, ātri, kā nemanot. Negribu traucēt viņu ar parasto atļaujas prasīšanu – vai sols brīvs?

Zeme ir silta apkārt un, šķiet, kāpj pretī solos sēdētājiem ar saviem dzeltenajiem ziediem un dzelteno smilti starp zālēm, tāpat kā jūra kāpj, ceļas pretī ar savu jūrzāļu smaržu, sāļumu un gaismām, ar viļņu kustību un murmināšanu.

Es ātri sāku rakstīt Maksim vēstuli, jo spalvu jau ejot esmu izņēmusi no somiņas, varbūt viņš brīnīsies, ka esmu jau šeit, kad viņš piebrauks, un varbūt mēs tiksimies tikai īsu brīdi. Man kaut kas ļoti ātri ir jāsaka, it kā lai tas nepazustu, it kā to varētu notvert, kad ātri kaut ko saka, to, kas plūst no zemes, no jūras un kas tieši tā plūst tikai šinī dienā, šinī vietā, šai stundā…

“Vai jūs gatavojat skolas darbu?” vecais iejautājas, un man viņš jāuzlūko, jāuzsmaida un jārunā daži vārdi. Mēs runājam par jūru. Vai jūs mīlat jūru? Jā. Jūs? Jā. Es biju uz jūras. Uz kuģiem. Es esmu no Anglijas. No kurienes jūs? No Eiropas arī… No Rīgas. Tur es biju kara laikā. Un Skandināvijā. Un Zviedrijā…

Vecais ir pakurls, un mums ir jākliedz diezgan skaļi. Visi kliedz, kliedz bērni, kaijas, mašīnas. Tas nekas, ja mūsu saruna aizskan līdz citiem. Bet vecais nevar arī labi parunāt. Tā nav valodas raustīšana, bet, man liekas, nāves darbs šai dzeltenā, baltiem un ziliem plankumiem raibinātā sejā, kas sastindzina tās ādu un muskuļus un vairs neļauj izteikt vārdus. Tikai atņēmieniem un īsi viņš runā. Vecais pievirzās man tuvāk, un es pievirzos viņam tuvāk, atkārtot nenozīmīgus vārdus vairāk reizes ir nepatīkami. “…Es biju uz jūras. Tagad vairs ne. Es esmu septiņdesmitgadnieks…”

Es redzu, ka šie septiņdesmit guļ uz viņu šai brīdī, guļ vienmēr, un, lai to spiedienu mazinātu, ignorētu, vai… Jā, tie guļ uz viņu un tādēļ viņš tos piemin. Un pasmaida. Bet septiņdesmit paliek. Un pieaug ar katru brīdi. Vecais runājot noliek savu roku tā, lai tā skar mani. Es neatraujos, lai nerādītu, ka es to ievēroju, bet es to ievēroju… Viņa apģērbs ir labi kopts, kāda nozīme (zeltā un emaljā) iesprausta svārku atlokā, viss gludināts tīrs, bez vainas. Varētu nebūt septiņdesmit, viņš domā. Varbūt to nav. Patiesi to nav, viņš domā, bet es atvirzos, un mūsu sakliegšanās kļūst grūtāka, jo es domāju – kā piecelties un aiziet? Mēs kliedzam vēl šo, to. Viņš atkal sniedzas tuvāk. Slavē šo zemi. Tad skatās uz jūru:

“Tikai ziemeļblāzma… Ziemeļblāzma bija skaista… Vasaras nakts gaismu… viņu sauca.”

Ja kaut kas nelabs ir sācis mani žņaugt pa šo sarunas laiku, tad tagad tas mani pārņem kā drudzis. Es gribētu palikt, sēdēt un runāt, un klausīties, bet es zinu, ka nevar, nevar ne pakliegt, ne sēdēt, ne runāt un skatīties tādā veltā, grūtā cīņā.

“Jā. Ziemeļblāzma bija skaista,” es saku un ceļos. Viņš sniedz roku. Es to saņemu un atvados.

“Paldies. Bija labi jūs satikt,” viņš saka.

Es eju ātri, gandrīz skrienu starp ļaudīm, starp bērniem, starp kaijām, kas pulkiem ceļas spārnos, kad skrienu gar soliem, kur tām sviež barību.

Kāds sniedza man roku no nāves. Es sasveicinājos ar mirstošu. Man varbūt jāiet atpakaļ? Jāsēž pie viņa? Ziemeļblāzma bija skaista… Makša acis ir skaistas. Viņās ir… Viņās ir šī ziemeļblāzma. Vai viņš atbrauks pēc manis? Vai viņš būs? Un ko tas līdzēs, ja atbrauks? Svētdienā mūs sveicina nāves roka. Kāds sēž krastā, divi nūjas tam blakām, un viņš sastingst, bet viņš nav nomiris. Un viņa roka sniedzas pēc dzīvības. Pēc siltuma. Pēc tā, kā nav diezgan.

.

Es atrodos jau kādu kilometru no vecā. Esmu aizskrējusi gandrīz līdz otrai peldvietai. Es nevaru griezties atpakaļ un gaidīt zināmo mašīnu. Kāda visam nozīme? Es tāpat sēdēšu krastā ar divi nūjām blakus un velti izstiepšu roku pēc dzīvā. Es nevaru. Un es zinu – ka es griezīšos atpakaļ un iešu, meklēšu, tiklīdz tuvosies tā stunda. Ja tā nebūtu, es ietu taisni ūdenī, bet es neapstājos uz krasta. Raugos brīnišķos klints veidojumos zem manām kājām. Tas ir kā skatīties no lidmašīnas, braucot pāri kalniem. Es ievēroju – skudriņa lejā skrien ātrāk nekā automašīna, ņemot pēc samēriem, ja es raudzītos no lidmašīnas, mašīna lejā kustētos lēnāk. Jūras krasts ir tuvu. Ūdens vizuļo un guļ caurspīdīgs pār akmens sānu. Arī gaiss vizuļo un guļ caurspīdīgs pār krasta akmeni virs ūdens virsmas. Tas ir, kā no lidmašīnas raugoties, un no lidmašīnas ir tā, kā Dievam raugoties pie savām kājām uz zemi, kad viņš stāv uz tās.

“Labi tiem, kas nomirst, pirms tie apgulstas,” es saku un labi nevaru izsekot savai domai, kas man tā liek sacīt. Labi tiem, kas nomirst, pirms tiem ir jāmirst, es domāju un nezinu, vai tādi ir? Varbūt nav. Varbūt visi reiz sēž pie savām nūjām un sniedzas ar roku, kas vēl ir dzīva. Nē, tas mani vairs neskar. Es griežos atpakaļ, lai gaidītu Maksi. Un eju ar lielu nepacietību, lai gan man vēl ir daudz laika.

Ļoti īsi mini svārciņi iet man dažu soļus iepriekš. Un šauras dzīves… Tā ir labi. Šo mini svārciņu kājas nav ļoti skaistas. Bet tam nav nozīmes. Viņas ir – labas, un svārciņi ir labi. Mini mini, vēl minīgāki nevarētu būt, tad tie vairs nebūtu svārciņi. Kāda vaina? Sauļošanās kostīmi, bikini, garās bikses, īsās bikses – kāda nozīme? Nozīme ir tikai kājā, dzīvās kājās. Kāds, ābolkūku ēzdams, brauc divritenī pa augsto krastu, ārpus ceļa, staigātāju vidū. Kāda vaina? Vajag steigties, vajag visu darīt – ēst, braukt, nemeklēt ceļa. Tāpat būs vēlu. Nebūs diezgan. Kāds sper pudeli, kas veļas tā kājās, pudele aizlido un plīst ar troksni. Lai – pudeles vajag saplēst, kad tās tukšas, varbūt viņas vēl gribētu dzīvot… Vajag apkrauties ar pieciem, sešiem bērniem, lai tie piekliedz ausi un piečalo, lai sēž kaklā, ķeras ribās un prasa nemitīgi pēc saldējuma un šokolādes, jo vajag ēst šokolādi un saldējumu, ēst un ēst.

Es spiežos un traucos caur pūli un slavēju to ar visām tā izdarībām. Varbūt man vēl vajadzētu aiziet līdz tam solam un paprasīt, kā īsti viņš teica, kā viņi sauca ziemeļblāzmu – vasaras nakts lampa, vasaras nakts gaisma, vasaras nakts lampas gaisma? Bet varbūt nevajadzētu iet. Mēs atvadījāmies. Atgriešanās nav. Nekur, nekad nav atgriešanās.

Es pamanu viņu citā solā. Viņš ir atnācis krietnu gabalu ar savām nūjām, šaipus ģērbtuvēm, kur var redzēt bāku. Viņš sēž mierīgi un raugās uz jūru. Es aizeju garām tam aiz muguras. Apsēžos netālu no tā sola, kur tas pirmāk sēdēja. Kāds zīdainis briesmīgi brēc. Jaunā māte ir iesprādzējusi to sēdus vaļējos ratiņos, viņš raud un zīž dūrītes, viņš ir izsalcis. Izsalcis – tik agri jau. Un izsalkums nerimsies līdz septiņdesmit gadiem un ilgāk. Kaija nolaižas ļoti tuvu kliedzējam bērnam. Nolaižas, sakļauj spārnus un stāv, ļoti mierīga un ļoti skaista, ja tā grib dēvēt viņas baltumu un sudrabpelēkumu, pār kuriem krīt gracioza, zilgana ēna no viņas galvas. Kaija ir izsalkusi. Tik balta un tīra, ja viņa nesagaidīs kādu drupatu no tā, ko māte gatavo savam bērnam un kas, jādomā, varētu būt tīrs un smaržīgs, viņa aizlaidīsies pie ūdens malas, atradīs kādas smirdīgas zivju galvas, ko zvejnieki tur pamet, vai beigtas zivis, ko izmet jūra; plosīs tās. Raugoties kaijā, es pamanu veco jūrnieku, kas ir ceļā gar manu solu. Es nepaceļu skatu. Es raugos uz kaiju. Tā aizlido. Es skatos citur. Varbūt viņam sāpīgi, ka to redz ar abām viņa nūjām. Jūtu, ka viņš apstājas netālu no manis, nāk man garām. Kad viņš ir man pretī, viņš atkal apstājas: “Tagad man jāiet uz autobusu,” viņš saka un māj ar galvu, un mēs sasmaidāmies un sakām – sveiki, sveiki! Viņš ir bezpalīdzīgāks, kā to varēja domāt; ļoti smagi uz abām nūjām balstīdamies, viņš velkas uz priekšu. Un viņa sejā, kas no iešanas piepūles kļūst tumša, gandrīz violeta, ir zils skats.

Maksim ir zilas acis. Viņa acis nav nezin cik lielas, tas ir – tās nevarētu saukt par lielām, zilām acīm, bet viņu zilums ir liels kā jūra.

Vecais lēni tuvojas autobusa piestātnei. Ja Makša mašīna tur piebrauks, pirms vecais būs sagaidījis savu autobusu, es nevarēšu iet Maksim pretī.

Tad es pamanu Maksi tur jau stāvam. Viņš mētā mašīnas atslēgas no saujas saujā un raugās piemiegtām acīm. Viņš nekad nevalkā saules brilles. Un man nekad nav ienācis prātā pajautāt – kāpēc? Kā viņš šai saulē var vadīt mašīnu bez tām? Vai viņa acis tiešām ir tik stipras? Viņam tūlīt būs atkal jāatgriežas darbā, viņš parasti strādā arī svētdienās. Es lecu augšā no sola tik ātri, ka bars kaiju iebrēkdamies uzšaujas gaisā. Viņu spārni noplīkšķ un nospīd balti saulē, un viņu ir vesels mākonis pāri mūsu galvām, kad Maksis satver manu roku, kas, pretī steidzot kā pagadās, iespiežas viņa sānā.