Apmeklējām Gustu te trimdā, citā kontinentā, pēc divdesmit gadiem. Lidlaukā gaidījām ar bērniem krusttēvu piebraucam mūs satikt. Nezinājām – kādu gaidīt? Vai es viņu pazīšu? (Bērni jau nepazīs – viens viņu nekad nav redzējis, otrs – savā krustāmā dienā…) Jau kādu iesirmu vīru gribu sveicināt, gribu māt ar roku. Tas pats jau būs, lai gan tāds neizskatās, bet kāds pēc divdesmit gadiem var izskatīties, ja ne citāds?
Bet tad Gusts piebrauc, jau pa gabalu klusi taurēdams – pazinis mūs. Un tad – kā zvīņas nokrīt no acīm – nekas nav mainījies, lai arī tik ļoti mainījies…
Un jā, par medībām un zveju, par Gustu runājot…
Gusts viņu ģimenē jaunākais, varbūt gan viskarstākais mednieks. Ja tas būtu iespējams – pārspēt tēvu.
“Papam jau viegli, ja arī kājas kļūst pastīvas – divi suņi viņu uzrauj kalnā bez bēdu…” Tā jokodamies skanēja Gusta balss dažu labu reizi pēc labām zaķu medībām kopā ar tēvu. Un, apciemojot sievas māti, ienākot pār slieksni ar rokā paceltu ragā sasalušu zaķi: “Te, mamm, izliec vēsumā. Tas var stāvēt ilgi, līdz atkusnim, ja agrāk nav vajadzīgs. Tad lai Nikolajs norauj tam ādu… Šogad jau no Jāņiem ārā – šis trīsdesmit ceturtais. Līdz Ziemsvētkiem būsim līdz latam…”
Rudeņos zaķi bija smagi, tīrumos nobarojušies. Atļautajā to medību laikā tie bija jāšauj, kad vien laiks doties mežā, lai ziemā tie neapgrauž ābelītes. Līdz nākošam rudenim tie savairojās no jauna. Gusts pirmo zaķi nošāvis trīspadsmit gadu vecumā ar tēvam slepeni paņemtu vecu pistoli, tupot zem šķūnīša grīdas, kur zaķi nākuši uz smalkajām āboliņa pabirām.
.
Jā, uz Gustu atlidojām pēc divdesmit gadiem. Te briežu (mūšu) un līdaku dēļ Gusts iepircis mazu, mazu saliņu Tūkstošsaliņu ezerā. Tikko vieta vasaras mājiņai klinšaina uzkalniņa galā ar eglēm un bērziem, neliels laukumiņš pie mājeles mīkstākas zemes malkas grēdai un saulē pasēdēšanai. Un laivas vieta. Bez laivas uz saliņas nevarētu nokļūt.
Gatavojamies zvejai. Agrs vasaras rudens puses rīts. Viss spodrs, dzedrs.
Vēroju mazu bedrīti, izraktu baltās smiltīs un oļos, tuvu ezera malai, pilnu ar skaidru ūdeni. Tur krāsu un gaismu vizuļošana un – kāda resna dēle.
Gusts pienāk: “…ak, ir jau aizlīdusi,” viņš bezcerīgi nosaka, dēli tūlīt nepamanījis.
Viņam lielas pūles sagādāt ēsmu, ko likt uz āķiem, te nav pīkstuļu. Bet kaut kas jāizmēģina, ir parādījušās kādas jaunas zivis.
“Nē, ir vēl tepat, es uzmanīšu,” es saku. Un tad mani savādi pārsteidz Gusta balss, kustības – jā, viss Gusts. Kāds siltums ielīst viņā visā, tādēļ ka es (tagad sen pieaudzis cilvēks) piedalos, nenosodu viņa senās spēles te… Šķiet, es redzu, dzirdu viņu kā pirms divdesmit pieciem gadiem, ļoti jaunu, slaidu, zaļoksnu, lokanu (bez mazākā polsterējuma, kā viņš pats toreiz teica: “…ja satausti mīkstāku vietiņu zem ādas, kļūst nelabi. Tūlīt jānotrenē…” ) ar nebēdīgu prieku nododoties zvejas izdarībām Aiviekstes vai Drikšņa ezeriņa ūdeņos.
.
Tas – kādēļ viņam vajadzīga šī saliņa, laiva, visa lielā krāmēšanās, kur jābrauc divi simti jūdzes, jārok, jāplunčojas, jāsaldējas – lai atdzīvotos, lai atgrieztos uz brīdi pie tā vecā laika, pie dzīvā sevis, pie ūdens, zemes, dūņām, oļiem ar zāļu smaržu, ar šļakatām sejā, ar laivas līgošanos, paša lēkšanu tur iekšā, ārā… Viss tāpat, kaut kas mūžīgs, nemainīgs, iegūts, paturams…
