Man patīk dzīvot!… Šļakt, šļakt, iet soļi no jūras. Bēgums tik liels šorīt – vai līdz pus jūrai! Tarbā trīs dažādu šķirņu gliemeži un dažas milzīgas austeres. Tās tik lielas te – katra pārsistas olas lielumā, kad to atver. Nu – atvērt nav tik viegli… Šļakt, šļakt iet soļi, mazliet gurdeni no ilgās medīšanas. Vai jāteic – zvejošanas? Nu tas viss kopā. Medīšanas prieks. Ēšanai, garda kumosa iegūšanai? Jā un nē. Norīt vienam visu nebūtu liela prieka. Medīšanas prieks varbūt ir dalīšanai, kopīgam guvumam, runām, notikumam… Medīšana, dzīšanās pakaļ, ķeršana, gūšana, sagrābšana – vai tur nav klāt nokaušanas, slepkavošanas prieks? (Mednieki ir mierīgas, priecīgas un pacietīgas dabas…) Nokaušana ir medīšanas nepieciešama sastāvdaļa (arī ēšana, apēšana turklāt…). Jā gan, bet varbūt šīm karstām, neatlaidīgām sagūstīšanas jūtām klāt, varbūt aiz tām, ir neizbēgamais nokaušanas prieks? Tas nāk tur klāt tādā veidā, ka šis pretīgais darbs jādara, domāt nav laika, un kāda protesta sajūta pārvēršas nepieciešamības, spiestas vajadzības dēļ kādā izdarīšanas kaislībā, neatlaidībā, dziņā… Un noslēpums arī, līdz galam…

Šie brīnum skaistie gliemeži, cieši savos divviru vākos slēgušies, krāsaini, rakstaini, pelēki; iebrūni zīmējumi uz balta, uz pelēkbalta, raksti kā indiāņu audumos, uz dažiem vākiem ar stariem pāri (kā bērni zīmē saules), iezaļgani ēnojumi, smalkas rieviņas pāri kā iegravētas. Tie no valrieksta lieluma līdz labas dūres lielumam. Vislabākie galdam ir vidējie. Lieli – virām ar saknēm, ar ietumējumu, ar krējumu. Zirgu gliemeži (tulkojums no angļu valodas…), sviesta gliemeži un indiāņu gliemeži. Tie, kādi no tiem, varētu būt tie paši kokli (cockle), par kuriem runā Dilans Tomass (Velsā), kā tie murd, burbuļo pavasara rītos jūrmalā.

Jā (lai nav ko domāt kā tas ir…), – noskalot tos, noskrāpēt pat ar asu suku (jūras sāļuma tāpat vēl pietiek to kaļķainajos vākos un iekšpusēs), tad likt tos katlā, tīrā ūdenī (nedaudz, ļoti maz ūdens, lai vira stipra) un – sutināt, vārīt tos, līdz tie atver savus vākus viens pēc otra un ūdens puto. (Ja kāds gliemezis vāroties savus vākus neatver, tas tūlīt jāaizmet, tas – bijis beigts…) Jāuzmanās lai nepārkūsā, uz plīts degdams, šis šķidrums dod nepatīkamu smaku.

Gliemeži jāņem tūlīt ārā no viras, kūpoši karsti jākrauj bļodā, daiļi kā atvērušies ziedi (jeb ne?…) jāsniedz ēdējiem galdā, lai ar mazu dakšiņu tie ņem tos no gliemežnīcām, mērc kausētā svēteņu (ķiploku) sviestā un ēd slavēdami, piedzerot vīnu. Porcelāna trauciņos var sniegt klāt arī ātri izkāsto, dzidri zaļgandzelteno “gliemežu vīnu” – karsto viru, kurā tie vārījušies, piemetot klāt diļļu pārsliņu, pētersīli…

Tas ir labākais veids, kā šis medījums pārvēršams ēsmā. Var arī sutināt tos krāsnī. Var atvērt nevārītus un likt sterilizējamās glāzēs, likt sutināties tiem savā sulā. Vēl mazāk lietots, tikai īstu fanātiķu cienīts veids – atvērt tos (ar austeru nazi) un ēst dzīvus. Sāls un pipari arvien der, tāpat majonēzes un citas pikantas mērcītes, citronsula…

Atvēršana ar austeru nazi jāprot. Jāgremdē nazis gliemezī pa vissīkāko, pat neatrodamo spraudziņu, ko tas kaut kā atstājis vaļā starp saviem vākiem, vai jāķer tas ātri, kad tas, pavēris mazliet vākus, domā justies labi, veikli jāpārgriež muskulis, kas tur abus vākus tik spēcīgi kopā, ka citādi tie nav atverami. (Kaijas nes tos labi augstu gaisā, tad sviež uz akmeņiem, lai tie sašķīst; pienēsā pat ielas, sviež uz mašīnu jumtiem.) Arī austeres ir labi jāprot atvērt, un nemācētajam var nazis iesisties delnā, tāpat jau, ar kailām rokām rīkojoties, rokas asiņo. Jālieto cimdi. Bet vienmēr, kad gadās satikt austeres, šīs lietas nav līdz. Var kaut kā izlīdzēties. Austeres var atvērt ar skrūvgriezi, veiklas, stipras rokas to izdara labi, tikai ar lielākiem vai mazākiem ādas skrambājumiem, un tad ir delikatese turpat krastā. Sevišķi maigas ir mazās Austrālijas austeres. Tās arī nav grūti atvērt. Tur medījums pārvēršas ēsmā īsi un ātri.

Noslēpums līdz ar visu to tomēr – neatrisināms, neiegūstams. Noslēpums, tas ir – tava medījuma dzīve un nāve. Un tava paša loma un vieta visā norisē. Tas nebeidzas arī ar tā apēšanu. Un ar visu prieku, mednieka kaislību, strauju izdarību un visa veikšanu slepeni līdzi var nākt kāda pretīguma, varbūt žēluma sajūta – “Viņš varētu būt dzīvojis. Tas gliemezis, savos akmeņos, smiltīs, jūras sāļuma, viļņu klāts.” Ko viņš tur dara? Kāda viņa dzīve tur zem smiltīm, jūrzālēm, kurām cauri pēkšņi gaisā sviežas mazi ūdens fontāni… Redzi, tur atkal viens! Milzīga strūkla. Rocies pakaļ (gadās, viņš piešļāc pilnas acis…), tas ievelkas smiltīs zem akmeņiem, it kā zeme to iesūktu – tas tev jādabū ārā!

Un tad viss, ko var darīt – tas jāapēd.

Ja tas būtu kā citādi, varbūt varētu, teiksim – dejot ar tiem (bērni var – saķer tos saujās, lec, kliedz, spiedz, virpuļo apkārt…), kaut kādā veidā iemācīt viņiem kaut ko… Nu delfīnus, valzivis jau apmāca. Bet tie ir jau citā pakāpē, mums tuvāki radījumi. Ar gliemežiem (par gliemežiem tos sauca mājās – gliemezis dārzā, gliemene upē) vieglāk un vairāk prieka – tos apēst. Šļap, šļap, iet soļi pāri jūras noslēpumiem, akmeņiem, jūrzālēm, gliemežiem, vēzīšiem, visādiem kaļķainiem, daiļiem izaudzējumiem, arī jūras zvaigznēm…

Pēc padarīta darba, sekmīga medījuma atgriešanās mājās ir pilna labsajūtas, miera, laba noguruma. Prieks ir dzīvot. Rīta saule karsē muguru, nāsis dzer vēju malkiem, malkiem dzer visu jūrmalu, pilnu dzedra vēja, kas pilda krūtis viļņiem vien, līdz sirdij, līdz kaulam. Caur un cauri sevī jūti vēja svaigos guldzienus, pārliec nesamo otrā rokā un ej ar lēnu, pasmagu, bet labu ritmu, skar zemi šļap, šļap, šļap. Viena tupele (kādreiz labā nordstar snīkere, skrējēj kurpe) taisa savādāku troksni kā otra, tas mazliet ārā no lielās visa saskaņas, bet varbūt nē. No tarbas sāk pilēt ūdens, bet tas nekas – viņi var dzīvot sešas stundas bez ūdens, jo tā tos dažreiz bēgums atstāj sausumā, bet tad nāk paisums; paisums šļākdams, murdēdams, līdams, plūzdams, dzīvības maigums…

Šlap, šļap, uzmanies, ka neslīdi, uz pēdējiem akmeņiem jūrzāles visviltīgākās, liec soli stingri, pievaldi tā garumu, ātrumu. Varētu dziedāt, svilpot, bet tūristu rodas apkārt par daudz. Daži nāk ar spaiņiem un lāpstām. Vienam reiz bija milzīgi sakumi, tādi kā, dziļās kūtis mēžot, tie tika lietoti, pats arī krietna vērša skatā. Šķita mazliet nervozs, daudzo skatītāju ielenkts. Bija saracis lielu spaini gliemežu (atļauti ir septiņdesmit pieci uz galviņu, tas ir, ja gliemeži ir no visām trim šķirnēm, divdesmit pieci no katras), vēl grāba, grāba, kādā cirtienā izdūra vidū cauri kādu milzīgu zirgu gliemezi, kā nobijies iegrūda to labi ātri smiltīs. Patiesi ievainotie gliemeži jāatstāj ārā, kaija jau apkārt gaida un notīra tos, pirms paisums nāk.

Vairums tūristu ēd gliemežus restorānos, kur tos dažreiz pasniedz, sarkanā jūrnieka kabatas lakatā iesietus, tas dod visu vajadzīgo jūras šarmu.

Tap, tap, tap – beidzot soļi ienāk asfaltētā ceļā.

Rīts iet dienā.