Visu garo ceļu, mājās braucot no ciemošanās pie Tevis, man bija sajūta, ka būtu jāgriežas, jābrauc atpakaļ un vēl jāizrunājas. Bet zināju, ka tas nebūtu tā iespējams. Tomēr – klusēt arī nebūtu labi, tādēļ mēģināšu Tev rakstīt.

Tu esi precējusies jau pieci gadi, pieaugusi un – savā dzīvē, bet man Tu vienmēr esi vēl – mazā māsa, kas jāuzrauga, par kuru jādomā… Esmu tik daudz vecāks par Tevi, varbūt saprotu vairāk, kā dzīvē iet. Līdzēt tas tomēr daudz nevar. Vistuvākais cilvēks savam vistuvākam patiesi tik maz var ko teikt vai palīdzēt. Es domāju – padomu dot. Redzēt var. Varbūt pat paredzēt var. Bet padomu dot? Dzīvei vienmēr ir tik daudz nejaušu gājienu un pagriezienu. Bet tagad, man liekas, Tev padoma vajag, varbūt kaut vai tikai – lai Tu uzmanītos, lai arī grūti teikt – kā īsti?

Braucu šīs deviņas stundas turp un atpakaļ pie jums divreiz gadā jau piekto gadu, zinu, redzu, kā jums iet; un tomēr tas nav tā, kā kad mēs dzīvotu tuvāk kopā, kad tiekas vai diendienā un var izrunāties, it kā nemaz sevišķi nerunājot… Nepārproti, es braucu tur labprāt, braukšana mani nenogurdina, tāds garš brauciens ir gandrīz kā atpūta, kad zini – neviens netraucēs. Apciemot Tevi vienmēr ir bijis arī jautrs un priecīgs notikums ar jūsu daudzo draugu kopīgām vakariņām te pie viena, te pie otra no tiem, ikreiz citā stilā; ar itāliešu, grieķu, franču, nezin vēl kādu tautu ēdieniem; vai arī kā iepriekšējā reizē – pirmais ēdiens vienā mājā, otrais otrā, trešais trešā, jau labi uz rīta pusi… Jūs tur dzīvojat kā tādi izlutināti bērni. Šoreiz vakariņas Tavā mājā, viduslaiku stilā – maizes kukuļi, medus, vai pus jērs nocepts melnbrūnu garozu apkārt… Nu jā, kādreiz tā ņemt pirkstos, iecirst zobus mīkstā gaļas gabalā, tas uz brīdi atjauno cilvēka pirmatnējos spēkus.

Vai Tevi bija ielīksmojis šis vakariņu stils – Tu izskatījies… kā to lai pasaka – kā atraisīta? Es skatījos un priecājos.

Bet tad es redzēju – Tev draud briesmas! Man gandrīz nav iespējas Tev to pateikt, lai Tu saprastu, ticētu, rīkotos, glābtos. Kā? To es arī skaidri teikt nezinu. Katram ir tomēr savs veids, kā tam jādzīvo, jārīkojas, jāuzvar vai jābēg, jāglābjas vai jāiet bojā.

Tomēr – man būtu Tevi jābrīdina.

Pēc pieciem pilnīgas padevības gadiem viņam, lai arī jums bija domstarpības, plēšanās, pat lieli strīdi un briesmīgas kaujas, tās jau daudzreiz notika turpat šajās dažādajās vakariņās, tomēr var teikt – pēc pieciem pilnīgas padevības gadiem, kad Tu ne pusaci neuzmeti citam vīrietim, tagad Tu pirmo reizi smējies pretī, nenovērsi skatu un, varbūt to pat neapzinoties, sasildījies cita acīs.

.

Es to biju gaidījis sen. Es domāju – tas būtu Tavs glābiņš no vergošanas viņam. No padošanās un viņa daudzo izlēcienu, flirta, Tevis nevērīgas pazemošanas pieņemšanas. Laulībā, tāpat kā katrā ilga laika nolīgumā, tiesības uz katra dzīves veida sīkumu jānodibina jau pašā sākumā. Man jāsaka, kas gandrīz nemaz nesaskan ne ar Tavu raksturu, ne Taviem principiem, tas ir, Tavām dzīves vērtībām, – jānodrošina tiesības uz mazu flirtu, uz kādu lielāku vai mazāku interesi citā cilvēkā. Tu esi to nokavējusi, pieradinājusi Ludi pie savas pilnīgas padevības un pie viņa paša neaizskaramās brīvības. Ar mazu sāņus paskatīšanos Tu vairs viņa… viņu neatgūsi, un, ja Tu beidzot savā iekšējā vientulībā meklēsi ko vairāk, viņš būs gatavs no Tevis kaut atteikties.

Lai arī Tu esi šajos gados viņu kaut kā sagūstījusi, uzcēlusi ievērojami skaistu kopdzīvi, viņš nekavēsies no visa atteikties, tikai lai glābtu sevi no vismazākā ievainojuma, ko Tu viņam nākotnē varētu sagādāt. Bet viņš neļaus Tev aiziet, pirms nebūs Tevi salauzis un iznīcinājis, izpostījis, publiski pasludinājis par – nederīgu. Kā viņš to izdarīs, tā būs kāda no viņa daudzajām metodēm, kā nogrūst kādu no ceļa, pašam paliekot neaizskarami tīram.

Tas jau ir viņa ilgi studētais amats, kā savā departamentā pieņemt un atlaist darbiniekus, izrīkot tos, turēt tos savā pavadā, atļaut tiem palikt savās vietās vai atrast iemeslus to atlaišanai.

Tas cilvēks, kura acis varbūt pat neapdomātā apbrīnā ir pievērsušās Tev, un Tu pēkšņi esi uzdrošinājusies tam atsaukties, justies kā sieviete (ne tikai savam īpašniekam, bet viņam, svešiniekam), šo cilvēku viņš jau ir apbalvojis ar mazu paaugstinājumu darbā. (Tas ir pirmais labais solis, citi var nākt – ļaunie…) Ne aiz mīlestības (viņš nemīl nevienu citu kā sevi), aiz aprēķina, ka tādā veidā, pateicību parādā juzdamies, tas vairs neuzdrošināsies atsaukties Tavam skatam. Un, ja patiesi Tev nāktos nopietni meklēt šī cilvēka siltuma dzirksti, Tu atdurtos tukšumā. Cilvēki ir saistīti.

Tu reiz man teici, redzot, ka mums ar Ludi dažreiz sanāca mazas domstarpības, Tu teici: ja Tu viņu kādreiz ievainosi, viņš būs ļoti nelabs, viņš būs nejaukā veidā ļauns pret Tevi… Es līdz šim esmu izlaipojies. Mēs turamies pieklājīgas cieņas robežās. Tagad Tev jāuzmanās, lai tas Tev tā negadās. Esi uzmanīga. Izsver un apsver ik savu soli un viņa soli, lai Tu nenonāktu tai stāvoklī – ne dzīvot, ne mirt. Jo – kur Tu iesi, ja nevarēsi dzīvot, un kā Tu varēsi palikt, ja nevarēsi dzīvot?

Un atbrauciet uz šejieni, uz lielāku pilsētu kādu nedēļu, kādas dienas. Abi vai Tu viena. Uz brīdi ārā no turienes, provinces nodevīgajiem labumiem.

Nezinu, cik esmu pateicis, bet klusēt ir grūti. Grūti arī šo vēstuli nosūtīt. Papīrs ir pļāpīgs, bīstams…