Un sirds soļo tālāk
savā tukšā sirreālistu gleznā.
O, ne tukšā – apvārsnis, gaismas,
dažas izmētātas lietas,
kāda cepure, kāds krēsls.
Skan tālums viņas soļos.

Es klausos tās tuvos soļos
minot, kā viņai veicas
iet tālāk, tālāk zem zilās Magrita acs.
Pasaules acs? Dieva acs?