Puķes (Ķikure/Kikure)

Anda, tagad jau jauna dāma, lūdza mani uzrakstīt viņai dažas derīgas receptes ēdieniem, kas viegli gatavojami un kam laba sabiedriskā slava. Lai pārbaudītu savus virtuves darbu paņēmienus, atšķiru biezu pavārgrāmatu (latviešu, izdotu Amerikā). Lasu: Omlete N. 1: “Sakuļ 6 olu dzeltenumus”… Tas neder, par daudz holesterola. Omlete N. 2: “2 karotes sviesta samaisa ar olu dzeltenumiem, ielej pannā, kur izkausētas 2 karotes sviesta…” Neder. Anda neliks 2 karotes sviesta omletē un 2 karotes sviesta pannā. Viņa prasīs: “Saki, ko man tas dos?”

Viņa vienmēr tā prasa, kad runa ir par sviestu, taukiem, miltiem, krējumu. Es nezinu īsti teikt – ko tas dos? Sviests audzējot smadzenes, senās mājās teica. Smadzeņu Andai netrūkst, bet par ļaunu varbūt nebūtu, ja tās turpinātu labi augt… Sviests un tauki – taukvielas, dod siltumu. Siltuma cilvēkā nekad nevarētu būt par daudz. Arī rakstos to bieži apsver – silta sieviete, auksta sieviete… Bet Anda droši vien teiks – tam nav sakara ar taukvielām. Liekas, šinī lietā viņai taisnība.

Pēc laba omlešu gatavošanas veida man būtu jāizvaicā mana dzīvokļa saimniece Klārka kundze. Viņa ir šejieniete, un šejienieši zina, ka cilvēks ir tas, ko viņš ēd. Tepat uz kādas mājas sienas lieliem burtiem ir rakstīts (ar pilsētas vilcienu garām braucot, var lasīt): “What you eat today, walks and talks tomorrow…” Gandrīz neomulīgi kļūst… Nu, sivēna cepeti te neko daudz neciena. Esot mazliet neziņā par to, kas labs, kas ļauns, man jāizjautā Klārka kundze. Lai gan ar viņu runāt par ēšanu un omletēm mums nekad nav gadījies, esmu droša, ka viņas padomi būs šai zemei piemēroti. (Un Anda tagad ir šīs zemes stāds.)

.

Klārka kundze ir viegla un mundra. Viņai varētu būt gadi 60, pēc viņas vīra un dēla izskata spriežot. No mugurpuses viņa izskatās kā jauna meitene un arī kā puķe, kā tās dzeltenoranžās, kruzuļgalvainās, mazās, ražīgās cinnijas – mati sarkani iekrāsoti un spuraini iecirtoti. Kā citādi tas te zem šīs saules varētu būt! No priekšpuses viņa varbūt mazāk līdzīga puķei: mati vienās čirkās, seja vienās krunciņās, tanī nav tik daudz gludas vietas kā pirkstgalu kur pielikt. Kā citādi tas cauru gadu zem šīs saules varētu būt! Klārka kundze ir mīlīgs un mīļš radījums. Pēc sauļošanās viņas sasarkumā sejas un matu līnijas ir apvienojušās, un viņas galva atgādina rūsgana dzīvnieciņa galvu, sevišķi, ja lūpas nav vēl iekrāsotas un runāšanā aizņemtā sejas zoda daļa ir pastiepta uz priekšu, jo jārunā ir tādā ātrumā un daudzumā, ka zodu nav vērts turēt ievilktu, bet ir izdevīgāk atstāt to izbīdītu, uz kura tad lūpām un mēlei ir vieglāka darbība. Klārka kundze nerunā skaļā balsī, kā to pēc šeit teiktā varētu iedomāties.

Viņa runā apvaldītā, mērenā balsī – vienmērīgi, kā to ikviens dara, ilgu darbu strādājot.

Viņa ir sabiedrības dāma, un viņai ir labas manieres un poza. Runājot viņa ietur vispārēju ķermeņa grāciju un, izņemot izbīdīto apakšžokli, kas kustas, viņa ir brīvā miera stāvoklī kā trusis, kas ēd. Bērni stundām ilgi spēj skatīties truša ēšanā. Klārka kundzes runāšanā arī var noskatīties ilgi un ar patikšanu, nedzirdot, ko viņa stāsta, bet tas neko nekait, klausītājam nav nekas daudz vidū jāsaka, var pamāt ar galvu un tikai pasmaidīt vienmēr no jauna.

Ir saprotams, kādēļ es par omletēm nekad nedabūju Klārka kundzi izjautāt – es arvien par ilgu noskatos viņas runāšanas darbībā. Runāšanu var pēkšņi pārraut, sasitot plaukstas un paskatoties pulkstenī, bet Klārka kundzei nav vārdi vien, viņai ir arī daudz lietu ko rādīt, un tā ar viņu aizklīst kaut kur, kur pulksteņa nav nemaz tuvumā, un neatceras arī vairs, par ko saruna bija sākta un kā tā domāta nobeigt. Ar Klārka kundzi var viegli aizvadīt laiku neziņā, jo grūti ir neinteresēties par viņas pasauli.

Klārka kundze taisa papīra puķes sev un daudz jo daudz – biedrībai. Viņa ir labdarības biedrības “Betlēmes Zvaigzne” biedrene. Šogad viņa ir pat šīs biedrības priekšniece, un tad papīra puķu taisīšanai jārit nepārtraukti.

“Betlēmes Zvaigznes” biedrībai ir te, pilsētas ziemeļdaļā, 5 nodaļas – pieci zvaigznes stari, katrai nodaļai sava priekšniece, un vēl visu nodaļu galvenā priekšniece, kas šogad ir Klārka kundze. Šīs galvenās priekšnieces amata piešķiršanas svinības ir Betlēmes Zvaigznes skaistākās svinības gadā.

Visu piecu nodaļu priekšnieces, tērpušās baltos vakara tērpos, grupējas ap galveno priekšnieci, kas arī ir tādā pat baltā, un visām rokās ir no puķēm gatavotas lielas zvaigznes – Betlēmes Zvaigznes simbols. Katrai dāmai puķu zvaigzne ir citādā krāsā. Tā ir pusotra sprīža (caurmērā), piecstaraina, no plastikas, papīra un zīda ziediem izvīta zvaigzne. Tīrs pašas jaunās priekšnieces roku darbs, ko viņa savām piecām apakšniecēm dāvina ar cerību pilniem novēlējumiem nākamam darbības gadam. Katra jauna priekšniece veco tradīciju papildina ar savu izdomu zvaigžņu košuma radīšanā.

Biedrības nozarojumu sanāksmes notiek katru mēnesi reizi un kopējās, visu zvaigznes staru sanāksmes tikai mazliet retāk. Var saprast, cik daudz mazu dzimšanas dienu uzmanības parādīšanas, Ziemassvētku un citu svētku dāvaniņu te gadā sanāk. Pagājušā ziemā Klārka kundze izgatavoja 36 mazus saules sargus, izlocītus no kabatas lakatiņiem ap maziem, krāsainu papīru aptītiem kātiņiem un maziem zīda lentīšu sasējumiem, klāt ar vēl kādiem spīdumiņiem, ziedpumpuriņiem. Viņa strādāja naktīs vēlu.

Citreiz, tikai nedaudz mazākā skaitā, Klārka kundze izgatavoja papīra puķu ziedu kurvīšus. Viens viņai palika pāri, un viņa to uzdāvināja man.

Es to turēju uz klavierēm, zem maniem zīmējumiem, kas karājas pie sienas visur, gluži tāpat kā papīra puķes Klārka kundzes istabās, kur ir klēpjiem spilgti sarkanās un spilgti oranžās papīra rozes viesistabā uz klavierēm, uz kamīna, uz maziem galdiņiem. Priekšnamā tāpat ir mazi, grāmatu plauktiem līdzīgi soliņi, nokrauti papīra ziedu kurvīšiem, bet dzīvojamā istabā, kur notiek šo ziedu un citu mazu, jauku lietu radīšana, tur viss ir viens raibs mākonis, it sevišķi pirms kādām biedrības svinībām, kad tiek gatavotas šīs daudzās pārsteigumu dāvanas.

Es teicu, es turēju iegūto papīra ziedu kurvīti uz klavierēm. Jā, kādu laiku.

Vēlāk es to kaut kur nobāzu. Tas mani uztrauca, veda pārdomās un nelāgā garastāvoklī, lai gan – tas man sāka arī patikt. Tās bija sevišķi raibas, skaistas, nenosakāmas puķes, fantastiskas. Mazi, sakrunkoti, pilni ziedi, līdzīgi mūsu mīļās, labās Vītradzienes cinnijām un lefkojām, ko viņa kopa savā garajā puķu grēdā, senajā krastā. Šie ziedi atgādināja arī vecus mežģīņotus adījumus – apakšsvārkus un roku delmu sildītājus, kādi glabājās mana tēva pamātes lādē un kuriem es dažos labos brīžos drīkstēju uzmest acis.

Tiktāl papīra ziedi mani iepriecināja. Bet viņi nemitīgi lika domāt par Klārka kundzes papīra ziedu ražošanu un visu viņas tamlīdzīgo darbu un darbiņu jūru, un ne tikai lika domāt par visu to, bet pēkšņi pieprasīja atzīt, sāka mani pārliecināt, ka mani zīmējumi un citi radīšanas iznākumi, kuriem es biju ziedojusi savu jaunību un turpinu ziedot savas tālākās dzīves brīvos brīžus – nav ne par matu citādi un vērtīgāki par Klārka kundzes papīra lietām. (“Tie paši vēži, tik citā kulītē”, ļaudonietis teiktu…).

.

Tie paši vēži. Nemierīgā gara trakā radīšanas vajadzība. Es nobāzu ziedu kurvīti prom, nevaru pieļaut… ka šis acīm redzamais otra darba absurdais sāk rādīt arī mana darītā absurdo. Jeb vai tomēr – absurdo? (Nu jā, tik subjektīvi pārdzīvojumi tomēr jāatstāj pie malas… Nenoskaidrots šinī stāstījumā lai paliek arī tas – vai cilvēks ir tas, ko viņš ēd? Tā izpētīšanai būtu jāieskatās vēl citās biedrībās un kopās. Ja kāda izziņa to mazliet noskaidros, tad man būs atļauts Klārka kundzei ierunāties par omletēm.) Papīra ziedu kurvīti es tomēr neaizmetu, tikai noliku prom no acīm.

.

Kādu dienu, kad Klārka kundze mani ir pārāk ilgi aizturējusi, runājot par saviem daudziem Betlēmes Zvaigznes priekšnieces pienākumiem, es mazliet dzēlīgi izsaku, ka viņa sevi kapā iedzīs ar tik daudz darbiem…

Nedzirdējusi manu zobgalību (jo tā ir noslēpta un vairāk par sodu man pašai manos vārdos ielikta, bet ne īsti atriebībai par nokavēto laiku), Klārka kundze, entuziasma pilna līdz asarām, saka: “Kādu dienu jau nomiršu. Bet ar to labo sajūtu, ka esmu ko darījusi, un pasaule ir kļuvusi mazliet labāka no tā.”

Palieku muti vaļā. Ja man dažreiz bija licies, ka Klārka kundze mazliet dzen jokus ar savām papīra puķēm, ka viņa varbūt nemaz tik lielā pārliecībā nav par to daiļumu un vērtību, kā viņa to liek domāt tiem, kam viņa tās gatavo un dāvina, tad tagad man bija jāsaprot, ka viņa visu domā, dara un runā no visas savas sirds un pārliecības.

Un tomēr – toreiz to dzirdot un vēlāk to atceroties, man arvien ir tāda sajūta, kādu varu iedomāties Donam Camillo, kad tas, Peppones samulsināts un saniknots, skrien sūdzēties Kristum.

Leave a Reply